Viedokļi

26. novembris 2012 / komentāri 0

Jaunie ienāk teātrī

Latvijas Teātra darbinieku savienības Kritikas sekcijas organizētās konferences - diskusijas „Jaunie ienāk teātrī” apskats.

„Spēlmaņu nakts” ceremonijas dienā, 23. novembrī, norisinājās Latvijas Teātra darbinieku savienības Kritikas sekcijas organizēta konference-diskusija „Jaunie ienāk teātrī”, kurā piedalījās ne tikai teātra kritiķi no Latvijas (Silvija Radzobe, Edīte Tišheizere, Atis Rozentāls u.c.), bet arī ārvalstu viesi – teātra kritiķes Kalina Stefanova (Bulgārija) un Tatjana Zelmanova-Dipona (Beļģija), kā arī gruzīnu aktieris, režisors, dramaturgs un pedagogs Otars Bagaturija. Kā klausītāji klātesoši bija ne tikai dažādu paaudžu Latvijas teātra kritiķi, bet arī jaunās režijas paaudzes pārstāvji Elmārs Seņkovs, Jurijs Djakonovs un Vladislavs Nastavševs, kurš arī aktīvi iesaistījās diskusijā par Valmieras teātra izrādi „Jūlijas jaunkundze”. Tā kā pirms diskusijas arī ārzemju teātra speciālisti varēja noskatīties „Spēlmaņu nakts” nominēto izrāžu skatē iekļautos iestudējumus, konferences laikā bija iespēja uzzināt, kādu priekšstatu par jaunāko Latvijas teātri guvuši skatītāji „no malas”.

Konferences galvenais sarunu objekts bija jaunākā latviešu teātra kopaina, īpaši izceļot Jaunā Rīgas teātra un režisora Alvja Hermaņa radošo darbību, kā arī jaunākās režisoru paaudzes (Valtera Sīļa, Vladislava Nastavševa un Elmāra Seņkova) meklējumus teātrī. Silvija Radzobe, aprakstot Latvijas teātra kopainu, sacīja: „Jau pāris gadu Latvijas teātrī beidzot nav pamata runāt par krīzi, bet notiek radošs process, galvenokārt pateicoties jaunajai režisoru paaudzei, kas aktīvi strādā, kā arī nevalstiskajam teātru tīklam, kurā īpaši izceļas Ģertrūdes ielas teātris un Dirty Deal Teatro. Šie teātri savu darbu organizē pēc principiāli jauniem uzstādījumiem, salīdzinot ar 90. gadu pirmo pusi, kad aizsākās nevalstisko teātru kustība. Piemēram, teātri Kabata un Skatuve sāka savu darbību, tiekdamies strādāt pēc tiem pašiem principiem kā lielie repertuārteātri, taču tas neizdevās, jo trūka resursu. Bet jaunie nevalstiskie teātri ir izvēlējušies pareizu stratēģiju, pieaicinot jaunos režisorus un mudinot viņus nevis līdzināties, bet atšķirties no lielajiem repertuārteātriem. Jaunie režisori ir pietiekami erudīti, lai varētu izteikties postdramatiskā teātra valodā, tādēļ viņus aicina sadarboties arī lielie repertuārteātri.”

Silvija Radzobe arī piebilda, ka Latvijas teātrī pašlaik iespējams runāt par specifisku postdramatiskā teātra formu, kad, salīdzinot ar Rietumeiropas un ASV pieredzi, līdzās virknei postdramatiskā teātra elementu tomēr tiek saglabāts naratīvs – tas bieži vien ir dekonstruēts un sadrumstalots, tomēr klātesošs: „Latviskajā postdramatiskā teātra piedāvājumā vērojama izteikta psiholoģiskā un postdramatiskā teātra simbioze, piemēram, Valtera Sīļa izrādē „Leģionāri”, bet visizteiktāk – Alvja Hermaņa režijā.” Turpretī, analizējot politiskā teātra pieredzi latviešu teātrī, kā vienīgos piemērus kritiķe minēja Valtera Sīļa „Leģionārus” un izrādi „Visi mani prezidenti”, kā arī Alvja Hermaņa „Vectēvu”. Savukārt, runājot par mūsdienu dokumentālā jeb verbatim izrāžu tipu, kuru Latvijas teātrī galvenokārt attīstījis Alvis Hermanis, Silvija Radzobe akcentēja, ka Latvijas pieredze principiāli atšķiras no Rietumu teātra, kur verbatim izrādes ir saistītas ar aktuāliem politiskiem notikumiem – dažādām katastrofām, teroraktiem, noziegumiem. Tikmēr Latvijas teātrī verbatim izrādes pamatā orientētas uz nacionālā rakstura izpēti, kā, piemēram, Hermaņa „Latviešu stāsti”, „Latviešu mīlestība”, „Vectēvs”, „Zilākalna Marta” u.tml. Kritiķe arī piebilda, ka, viņasprāt, „Latvijas teātrī trūkst asāku reālās dzīves pētījumu”.

Līdzīgas pazīmes fiksēja arī ārvalstu teātra kritiķes. Tatjana Zelmanova-Dipona no Beļģijas, atklājot konferenci, atzina, ka latviešu teātris viņu piesaista ar principiāli atšķirīgu izrāžu skatupunktu – ja citu valstu teātrī sociālās problēmas pārmāc cilvēku, respektīvi, cilvēks tiek tēlots tikai kā bandinieks, nespēdams izrauties no konkrētās situācijas, tad latviešu teātrī galvenais pētījuma objekts ir tieši pats cilvēks. Kritiķe atzina, ka tieši tādēļ visspēcīgāko iespaidu no Latvijā redzētā atstājusi Nacionālā teātra izrāde „Voiceks” Kirila Serebreņņikova režijā, kurā pētīts, kāda ir t.s. „mazā cilvēka” vieta pasaulē un kas vispār ir „mazais cilvēks”. Tatjana Zelmanova-Dipona norādīja, ka izrādē ļoti nozīmīgu lomu spēlē mūzika, kļūdama par vēl vienu izrādes varoni – Likteni, bet spēcīgākā aina šķitusi izrādes beigu daļā izspēlētais šovs balagāna noskaņās, kurā izstāda visu, sākot ar klozetpodiem, beidzot ar cilvēka ķermeni.

Savukārt Kalina Stefanova no Bulgārijas atzīmēja, ka latviešu teātrī iespējams vērot īpašu politiskā teātra veidu, ko, viņasprāt, aizsāk jau Alvis Hermanis izrādē „Garā dzīve” 2003. gadā, bet izteikti turpina režisors Valters Sīlis izrādē „Leģionāri”. Tas, kā norādīja Kalina Stefanova, ir „dvēseles politiskais teātris”, kurā agresijas un dusmu vietā ienāk maigums, labsirdība. Uz kritiķi lielu iespaidu atstājis iestudējums „Leģionāri”, kur „ļoti skarbā vidē, izmantojot postdramatiskā teātra tehniku, vienlaikus pārņemti ļoti daudzi elementi no t.s. mainstream jeb pamatplūsmas teātra – psiholoģiskais reālisms tiek jaukts ar atsvešinātiem komentāriem, aktieri maina pozīcijas, nemitīgi ieejot un izejot no lomas, tiek piedāvāti neskaitāmi skatupunkti un fakti mijas ar izdomu. Tādējādi ar dekonstruētas formas palīdzību tiek attēlota konstruēta jēga – nevardarbība konfrontē vardarbību, piedāvājot aktuālu mūsdienu politiskā teātra formu.”

Arī Atis Rozentāls, runājot par „Leģionāriem”, piebilda, ka skatītājs tiek izsists no komforta zonas, taču izrāde neliek mainīt skatītāja priekšstatus, bet gan atgādina, ka vēsture nav uztverama tikai viennozīmīgi. Šāds dialogs ar skatītāju, kāds panākts izrādē „Leģionāri”, būtu jāturpina arī par citām tēmām tādā pašā līmenī.

Neviennozīmīgs vērtējums ārzemju kritiķēm bija radies par Valmieras teātra izrādi „Jūlijas jaunkundze”. Tatjana Zelmanova-Dipona atzina, ka izrāde likusies spilgta, ievelkoša, aktieri spēlējuši labi un izrādē ietvertie simboli bijuši ļoti skaidri nolasāmi. Kā veiksmīgāko simbolu kritiķe minēja naudas kā zīdaiņa ievīstīšanu, akcentējot naudas lielo varu pār cilvēku. Tomēr abas ārzemju kritiķes atzīmēja arī pretrunu izrādes galvenās varones – Ineses Pudžas tēlotās Jūlijas jaunkundzes – būtībā, uzsverot, ka tad, ja Jūlijas jaunkundze ir ģērbusies tik izteikti puiciski, viņa izrādes beigās nevar izdarīt pašnāvību to iemeslu dēļ, kādi doti Strindberga lugā. Silvija Radzobe, turpinot diskusiju, atzina, ka, otrreiz skatoties izrādi, viņai radusies doma par to, ka finālā varone, iespējams, fiziskā nozīmē nemaz neizdara pašnāvību. Viņa iziet pa durvīm brīvībā, kas varbūt arī iegūstama caur nāvi, bet varbūt arī ne. Tādējādi izrādē esot pausta filozofiska doma par to, kā cilvēks meklē brīvību, sekojot tradīcijai (konkrētajā gadījumā – ka sievietei jābūt kopā ar vīrieti, lai viņa kļūtu pilnvērtīga), taču beigu beigās Jūlija saprot, ka šādi brīvību nav iespējams iegūt, un atkal nonāk krustcelēs: „Pretēji Žanam, kurš paļaujas uz sievietēm un situāciju, viņa ir brīva eksperimentos ar sevi un sava nākotnes ceļa izvēlē.”

Runājot par „Jūlijas jaunkundzi”, saistošākā diskusija konferences laikā izvērtās starp Kalinu Stefanovu un režisoru Vladislavu Nastavševu. Bulgāru teātra kritiķe norādīja, ka, viņasprāt, izrādē ir pārlieku daudz nevajadzīgas agresijas. Arī nemitīgā līdzsvara meklējumu metafora sevi ātri izsmeļ, kļūst garlaicīga. Kristīnes lomas atveidotājas Antas Aizupes ilgā karāšanās atsvara vietā pāraug par mokošu spīdzināšanu, kaut arī, kā vēlāk diskusijā atzina pati Kalina Stefanova, no malas šķiet, ka varones miegs ir mierīgs, komfortabls. Vladislavs Nastavševs oponējot uzsvēra, ka vardarbība sastopama jau Augusta Strindberga lugā, tādēļ tā nav jāslēpj, bet jāizmanto. Viņa mērķis izrādē esot bijis salauzt lugas tekstu ar konkrētām, „taustāmām” lietām, likt skatītājam justies nekomfortabli, šokēt un mocīt skatītājus, likt izrādes laikā sačukstēties un neļaut aizmirst izrādi. Režisors arī piebilda, ka Alvja Hermaņa izrādēs tēlotā pasaule ir bērnišķīga un maiga: „Es viņa izrādēs jūtos kā bērns, tā ir ļoti patīkama un komfortabla sajūta, bet mani teātrī interesē kaut kas pavisam cits. Es gribu iet vēl tālāk izaicināšanā un provocēšanā. Latvijas teātra konteksts tomēr, manuprāt, ir ļoti nevainīgs, līdz ar to darbības lauks ir ļoti liels un tajā var daudz ko panākt.”

Runājot par jaunās režisoru paaudzes pārstāvja Elmāra Seņkova iestudējumiem „Indrāni” M. Čehova Rīgas Krievu teātrī un „Izrāde: „Gals”” Nacionālajā teātrī, Tatjana Zelmanova-Dipona atzina, ka režisora stiprā puse esot darbs ar aktieriem, viņus atraisot, atbrīvojot. Kaut arī izrādē „Indrāni” kritiķe sev guvusi maz jaunu atziņu, tomēr viņa atzinīgi vērtēja labo aktierspēles līmeni, veiksmīgi īstenoto darbības pārnešanu uz mūsdienām (kas jaunākajā teātrī brīžiem kļūstot par stereotipu) un uzrunājošo Reiņa Dzudzilo scenogrāfiju, kas jau no sākuma nosakot izrādes toni. Savukārt „Izrāde: „Gals”” atstājusi precīza un radoša darba iespaidu, kurā izpaužas ļoti spilgta aktieru improvizācija par tēmu.

Abas kritiķes ļoti pārsteigušas Māras Ķimeles iestudētās indiešu pasakas JRT, jo licies, ka izrādi veidojis jauns cilvēks. Tatjana Zelmanova-Dipona par „Nijaramas pasākām” sacīja: „Tajās bija tik daudz azarta, spēles viegluma, mākslinieciskas jaunrades dzīvnieku personāžos, aktieriem veidojās labs kontakts ar mazajiem skatītājiem, kurus nav iespējams apmānīt.” Arī Kalina Stefanova pauda līdzīgu vērtējumu: „Ļoti interesanta, nevainīga, bērnišķīga un tīra izrāde. Aktierspēles pamatā nebija izlikšanās.”

Būtisks diskusijas temats bija arī Alvja Hermaņa režija, kas, kā atzina Tatjana Zelmanova-Dipona, latviešu teātrī ir uzstādījusi augstu latiņu. Kritiķe uzsvēra, ka izrādē „Oblomovs” režisors saistoši interpretējis Ivana Gončarova romāna galveno varoni, pirmoreiz viņai ļaujot Oblomovu ieraudzīt tādu, kāds viņš, šķiet, ir uzrakstīts pašā romānā – kā laipnu, labsirdīgu cilvēku, kurš sevi nemāna, bet savā būtībā ir dziļš un jūtīgs. Izrāde atstājusi spēcīgu emocionālu iespaidu, tajā visu nosaka detaļas un sīkumi, kas runā par pašu esamības būtību. Arī Silvija Radzobe papildināja kritiķes teikto: „Oblomovs JRT interpretācijā ne tikai nav liekais, negatīvais cilvēks, bet, tieši otrādi, ir pozitīvais cilvēks, tādēļ ka atšķiras no modernā mūslaiku masas cilvēka. Tas ir cilvēks, kurš izvēlas savu ceļu un dzīvo sev, netiecas pēc karjeras un negrib gūt panākumus un atļaujas būt tāds, kāds viņš ir. Hermanis, traktējot izrādes galvenos varoņus kā izteikti nepievilcīgus, iet pret savu laiku un modernā cilvēka uzstādījumu. Režisors izrāžu galvenos varoņus jau sen izvēlas no tiem cilvēkiem, kuri atrodas mūsu laikmeta nomalē. Tas sākās jau ar izrādi „Garā dzīve”.”

Savukārt izrāde „Oņegins. Komentāri” Tatjanu Zelmanovu-Diponu tik ļoti neaizrāvusi – to bijis interesanti skatīties kā parodiju, spēli, kurai ir izteikti spilgta forma, taču līdz galam neesot kļuvis skaidrs, kādēļ tas vajadzīgs, kā vārdā notiek Puškina pērtiķošana un kādēļ tā tiek turpināta Oņegina tēlā. Tomēr, kā atzina kritiķe, pats izrādes uzstādījums ar komentāriem bijis interesants.

Runājot par latviešu teātra kopainu, Tatjana Zelmanova-Dipona atzīmēja to, ka atšķirībā no mūsdienu Rietumu teātra latviešu teātra pamatā ir labas literatūras un dramaturģijas bāze, turklāt latviešu klasikas iestudējumos iespējams redzēt, cik spēcīga ir latviešu nacionālā kultūra laikā, kad valda izteikts multikulturālisms. Kritiķe par latviešu nacionālās dvēseles himnu nodēvēja Liepājas teātra uzvedumu „Pūt, vējiņi!”, taču atzina, ka, iespējams, izteiktā nacionālā zemteksta dēļ iestudējums viņu neaizkustinājis tik ļoti kā zālē esošos latviešu skatītājus. Arī Kalina Stefanova atzina, ka neuztvērusi izrādes lielo emocionālo iedarbību.

Teātra kritiķe Edīte Tišheizere, turpinot diskusiju, norādīja, ka, viņasprāt, latviešu teātris ir dziļi lokāls un nacionāls, neskatoties uz to, ka jaunā režisoru paaudze, salīdzinot ar 20.gs. 80. un 90. gadiem, ir daudzveidīgāka un brīvāka, jo tai vairs nav padomju pieredzes un valodu barjeras, iespējams lietot jebkurus paņēmienus. Taču vienlaikus jauno režisoru radītais teātris ir patriotisks un pēta tos jautājumus, kas mūsdienu Latvijā ir svarīgi un pētīšanas vērti.

Arī Atis Rozentāls salīdzināja 90. gados Latvijas teātrī ienākušo paaudzi, pie kuras piederīgi tādi režisori kā Regnārs Vaivars, Gatis Šmits, Dž. Dž. Džilindžers, Viesturs Kairišs u.c., ar pašreizējo jauno režisoru darbību. Viņš norādīja, ka 20. gs. 90. gados jaunie režisori skatītāju neiesaistījuši dialogā, bet izrādes drīzāk veidojuši kā mākslas instalācijas. Turpretim šobrīd jaunie režisori izrādes veidojot demokrātiskākas, izmantojot vienkāršākus, taču vienlaikus precīzākus paņēmienus.

Diskusijas laikā netieši tika arī aktualizēts valodas jautājums jaunākajā latviešu teātrī. Ārzemju viesi, vērtēdami konkrētas Latvijas teātrī redzētās izrādes, bieži minēja, ka izrādēs, kurās dominē teksts, bijis grūti uztvert jēgu. Piemēram, Tatjana Zelmanova-Dipona atzina, ka „Jūlijas jaunkundzē”, nezinot latviešu valodu, nebijis iespējams uztvert visas aktieru paustās nianses, bet tikai vispārējo iestudējuma atmosfēru. Arī par Laura Gundara izrādi „Cīrulīši” kritiķe teica: „Nezināju lugu, tādēļ nevaru novērtēt režisora interpretāciju. Izrādē bija ļoti daudz teksta un sinhronā tulkojuma dēļ nebija iespējams saprast tekstu tieši tajā brīdī, kad tas tika izrunāts. Tādam skatītājam kā man atliek skatīties uz darbību un aktieriem. Man izrāde diemžēl atgādināja sociālistiskā reālisma teātri – aktieri spēlēja labi, taču brīžiem izmantoja sociālistiskā reālisma štampus.” Konkrētākas ar šo jēdzienu saistītas izrādē saskatītas pazīmes kritiķe gan nenosauca. Turpretim gruzīnu režisors un dramaturgs Otars Bagaturija atzina, ka, viņaprāt, Latvijā redzētajās izrādēs („Jūlijas jaunkundzē”, „Izrādē: „Gals””, „Leģionāros”), pat nesaprotot tekstu, tā jēga tik un tā aiziet līdz skatītājiem.

Konferencē līdzās ārzemju kritiķu paustajām saistošajām atziņām par jaunākā latviešu teātra izrādēm tika arī precīzi fiksētas un analizētas aktuālākās tendences režijā. Diskusijas laikā kļuva skaidrs, ka iespējams runāt par specifiski latviskas teātra valodas esamību gan formas, gan satura ziņā, kas latviešu teātri atšķir no Rietumeiropas pieredzes. Kā norādīja ārzemju kritiķes, tā ir vērtība, kas būtu ne tikai jāsaglabā, bet jāattīsta, un to jau vairākus gadus veiksmīgi dara jaunie režisori.

 

*LU HZF Teātra zinātnes MSP 2.kursa studente

Rakstīt atsauksmi