No dramaturģijas līdz izrādei I
Piezīmes par starptautisko teātra festivālu Baltijskij dom, kas notika Pēterburgā no 9. līdz 20. oktobrim.
Dažas mazāk zināmas festivāla šķautnes
Starptautiskais teātra festivāls Baltijskij dom, kas no 9. līdz 20. oktobrim norisinājās Pēterburgā, savu pasākumu parasti veido, savienojot pamatizrāžu skati ar vairākām blakusprogrammām, un viena no tām šogad saucās “Mūsdienu Baltijas drāma”. Tās ietvaros ar organizatoru laipnu gādību man pavērās izdevība piecas dienas paviesoties rudenīgo lapu iekrāsotajā pilsētā pie Ņevas un gūt, lai arī nedaudz fragmentārus, bet tomēr nelielu pārdomu vērtus iespaidus.
“Mūsdienu Baltijas drāma” bija veltīta Igaunijas, Latvijas, Lietuvas un Pēterburgas autoru jaunākajai dramaturģijai. Es pat teiktu nosacīti jaunākajai, jo izrādās tulkojumi no igauņu, latviešu un lietuviešu valodām nav nemaz tik daudz un tie nebūt nav paši jaunākie. Tas joprojām ir lauciņš, kurā, veidojot šādas programmas, nopietni vajadzētu sastrādāties abām pusēm, citādi festivālā pieejamā informācija par jaunākajām tendencēm dramaturģijā var izrādīties ne gluži atbilstoša reālajai situācijai. Festivālā no katras valsts, izņemot saimniekus, piedalījās viens dramaturgs, un Pēterburgas neatkarīgo teātru aktieri bija sagatavojuši vienu uzaicinātā autora lugas saīsinātu lasījumu. Uzreiz jāsaka, ka ne katra luga ļaujas šādiem laikā ierobežotiem īsinājumiem un gūt pilnvērtīgu priekšstatu par darbu kopumā tādā veidā ir grūti, taču, ja aktieriem izdodas satvert kādu īpašu noskaņu, izcelt kādu būtisku domu vai atdzīvināt kādu labu dialogu, impulss potenciālu iestudētāju interesei varētu būt pietiekošs. Un pozitīvākais aspekts šajā pasākumā noteikti bija tas, ka šeit jebkurš varēja dabūt pilnu lasītās lugas tulkojumu krievu valodā un piedevām vēl nodibināt personīgus kontaktus ar autoru.
Ieskatu lietuviešu jaunākajā dramaturģijā sniedza Tekles Kavtaradzes pāris gadu atpakaļ uzrakstītās lugas „Mājas meitene” („Домашняя девочка, или Комната, полная персонажей”*) lasījums. Tā stāsta par jaunu meiteni Mariju, kura ir aizbēgusi no mājām, jo tur viss ir pārāk normāli, bet viņa zina, ka grib kļūt par rakstnieci un pavadīt laiku pēc saviem ieskatiem. Viņai tūlīt paliks piecpadsmit, un viņa nav izpildījusi sev doto solījumu – uzrakstīt vismaz vienu stāstu. Marija pirmo reizi iegriežas kovboju stila bārā un satiek tur bārmeni Kostu, kurš ir divas reizes vecāks par viņu, bet nezina, ko īsti dzīvē grib sasniegt. Svaigs un dramaturģiski pievilcīgs skatījums uz šodienīgiem dzīves ceļa meklējumiem.
Igauņi viesiem piedāvāja Martina Algusa lugu „Slāpes” („Жажда”), kas vēsta par kāda veiksmīga biznesmeņa pēkšņo bēgšanu no pārticīgās un apnicīgās dzīves realitātes, lai, brienot cauri pamatīgam alkohola purvam, nonāktu pie savas iekšējās pasaules. 2009. gadā jau tās iestudējumu Pērnavas teātris Endla parādīja Baltijas teātra festivālā, taču sava skatījuma aktualitāti tā nav zaudējusi arī šodien.
Mūsu dramaturģiju visai pārliecinoši pārstāvēja Inga Ābele ar lugu „Labās asinis”, kura arī patreiz M. Gruzdova režijā ir skatāma Rīgas Krievu teātrī. Paši izpildītāji pēc lasījumiem atzinās, ka šis ir bijis viens no interesantākajiem darbiem, jo tajā visvairāk ir sajūtama dzīves daudzslāņainība un autores spēja ietiekties dziļāk cilvēku sirdīs un dvēselēs. Atliek tikai cerēt, ka Ingai izteiktie piedāvājumi privātajās sarunās būs bijuši tikpat iepriecinoši.
Festivāla saimnieki sevi prezentēja ar trim Pēterburgas Dramaturgu ģildes autoriem – Tarasu Drozdu, Andreju Zinčuku un Valentīnu Krasnogorovu. Trīs īslugas jeb trīs dekonstrukcijas par kāzu tēmu diezgan ironiskā un drastiskā jauno režisoru un aktieru lasījumā tika parādītas uz festivāla kluba improvizētās skatuvītes. Piemēram, viņš un viņa pie neiztrūkstošās šņabja glāzītes pūlas noskaidrot, kāpēc vispār šodien būtu jāprecas. Izrādās tāpēc, lai būtu vīrs, bērni, stāvoklis utt. Dialogi pārsvarā sulīgi, aptver teju vai visu krievu valodā lietojamās leksikas diapazonu, un paši personāži to raksturo kā vienīgo valodu, kuru saprast var katrs. Var jau gan, tas tiesa, un tāpēc arī laikam šajās ludziņās neko vairāk par humora šova jociņiem atrast nevarēja. Izņēmums bija vienīgi T. Drozda luga “Izvirtusī augstdzimtība” („Извращенное благородство”), kurā pavīdēja atjautīga pieeja tradicionālajai trīsstūra situācijai un stilistiski noslīpēta dialoga iezīmes. Lai ieskats pašmāju dramaturģijas tendencēs būtu pilnīgāks, rīkotāji lasījumiem vēl bija pievienojuši dramaturgu fabrikas Skorohod (dramaturģes Natālijas Skorohodas meistardarbnīca) studentu uzstāšanos, kurā topošie dramaturgi lasīja savus kursa darbus. Lielākoties īsus dialogus vai skices, kurās atkal piedalās Viņš un Viņa un risinātas tiek tipiskas jauniešu problēmas. Dažas no šīm skicēm bija uzrakstītas ar visai asu redzējumu un saistoši.
Nobeigumā, kā jau ierasts tādos gadījumos, visi sēdās pie apaļā galda, lai padalītos domās par dzirdēto un Baltijas drāmu kā tādu, taču diskusija pēkšņi ievirzījās pavisam negaidītā gultnē. Pēterburgas ģildes dramaturgi bija tik ļoti neapmierināti ar savu lugu lasījumiem, ka nosauca tos par atklātu ņirgāšanos un visiem par lielu izbrīnu pilnīgi nevietā piedraudēja ar pantu, kas aizstāv autortiesību neaizskaramību. V. Krasnogorovs pat niknuma uzplūdā bija gatavs vārda tiešā nozīmē sadot pa ģīmi jaunajam režisoram, kas it kā esot izkropļojis viņa lugu. Tik kaislīgu paaudžu atšķirīgās uztveres un attieksmes konfliktu, kas patiesībā sakņojas dramaturģiskā materiāla interpretācijas tiesībās un niansēs, man vēl nebija gadījies novērot. Aizgājušā laika domāšanas recidīvi, izrādās, vēl šur tur mēģina izdzīvot ar īsti teatrālu vērienu, un tas izskatās mazliet komiski. Kad visi bija daudzmaz nomierinājušies un atgriezušies pie diskusijas pamattēmas, viena vērā ņemama atziņa sarunās tomēr izkristalizējās, un proti – mūsdienu Baltijas drāmā izteikti atspoguļojas cilvēkus pārņemošā sajūta, ka dzīve savā šodienas plūdumā iet viņiem garām. Tam varētu arī piekrist.
* šeit un turpmāk iekavās doti lugu nosaukumi krievu tulkojumā, ar kādu tie piedalījās festivālā
Turpinājums sekos...
Rakstīt atsauksmi