No dramaturģijas līdz izrādei II
Piezīmes par starptautisko teātra festivālu Baltijskij dom, kas notika Pēterburgā no 9. līdz 20. oktobrim.
Dažas mazāk zināmas festivāla šķautnes
Paralēli Baltijas drāmas programmai šajās pašās dienās festivālā noritēja arī tā saucamais „Pēterburgas keiss” („Петербургский кейс”), kura uzmanība šogad bija pievērsta jaunajiem vārdiem teātrī. Pēterburgas teatrālajā telpā pēdējā laikā parādās arvien vairāk neatkarīgu trupu un radošu apvienību, kuras vieno “tieksme pēc manifesta” jeb vēlme kaut ko izmainīt dzīvē un sabiedrībā ar mākslas palīdzību. Varbūt tas skan mazliet naivi, bet toties patiesi un tādēļ rīkotāji centās iepazīstināt festivāla viesus ar dažiem spilgtākiem vārdiem, kas jau paguvuši iekarot zināmu popularitāti šajā segmentā.
Viens no tādiem bija režijas laboratorija „ON. ТЕАТР” – jaunu enerģisku cilvēku kolektīvs veidojums, kuru vada ļoti uzņēmīga direktore Milena Avimska. Augstu turot savu devīzi - Open New (ON) un sadarbojoties ar dažādām pilsētas kultūras institūcijām, viņa katru gadu (sākot no 2010.g.) sarīko vienu jaunās režijas festivālu-laboratoriju, vairākas dramaturģiskās laboratorijas un realizē vienu starptautisku projektu. Pagājušajā gadā, piemēram, teātris noorganizēja krievu-itāļu jaunās režijas festivālu-laboratoriju, kurā krievu režisori iestudēja itāļu autoru lugas un otrādi. Manuprāt, ļoti interesants projekts, un šogad tiek plānots līdzīgs pasākums sadarbībā ar Lionas Teātra akadēmiju. Piedevām vēl viņi darbojas kā repertuāra teātris, kura afišu veido 10 – 15 labāko jauno režisoru iestudējumi un izrādes tiek spēlētas gandrīz katru vakaru. Patiesi apskaužams teatrālo aktivitāšu diapazons. Festivālā ON teātris parādīja Marijas Kritskas iestudēto Enijas Beikeres lugu “Svešinieki” („The Aliens”), kas stāsta par divām “hipiju ēnām” (īstās hipiju paaudzes pēcteči) – Keju Džeju un Džasperu, kuri savas dienas vada, vaļājoties saulītē aiz kādas kafejnīcas, un jaunu zēnu Evanu, kurš piestrādā šajā kafejnīcā par oficiantu. Viņi ir slinki, talantīgi, un viņu dzīves filozofija un eksistences veids tik ļoti atšķiras no mūsdienu patērētāju prasībām, ka viņi pašsaprotami tiek uzskatīti par sabiedrības pabirām. Bet vai tā tas tiešām ir – Evans pēc dažām tikšanās reizēm par to vairs nav pārliecināts. Patīkami izbrīnīja gan gados jaunās režisores, gan viņas aktieru smalkā materiāla izjūta un tas, ka viņi ar tikpat pieticīgiem līdzekļiem kā mūsu neatkarīgajos teātros ir uzbūruši savā pagrabiņā vienreizēju a'la Bukovska atmosfēru. Tā ne tikai ievilka sevī, bet ļāva arī izbaudīt sajūtas, ko sniedz atšķirīga dzīves uztvere.
Savā veidā saistošs bija arī paša Baltijskij dom teātra jaunākais projekts – Pēterburgas dokumentālā skatuve. Tas ir spēles laukums, kas paredzēts jauno dramaturgu, režisoru, aktieru aktuālākajiem un asākajiem darbiem, kuru pamatā ir dokuments. Šeit izrādītā Andreja Sovlačkova drāma „Antiķermeņi”(„Антитела”*) stāsta par varas provocētajām jauniešu grupējumu sadursmēm starp fašistiem un antifašistiem, kurās absolūti nejēdzīgi tiek noslepkavots kāds zēns. Iestudējums veidots kā nosacīts izmeklēšanas process, kurā savas liecības sniedz bojā gājušā Timura māte, draudzene, draugs, slepkavas māte un izbijis fašistu grupējuma pārstāvis. Tas viss tiek ierakstīts video un papildināts ar dokumentāliem kadriem no jauniešu ielu akcijām. Teksti ir skarbi, emocionāli un ļoti tieši atklāj to jucekli, kas valda šīs jaunās paaudzes galvās. Ar viņu nenobriedušajiem prātiem manipulē dažādi politiskie spēki un neraizējas par to, ka neatgriezeniski tiek sačakarētas daudzas jo daudzas dzīves. Izrāde viņiem pašiem liek par to domāt, un tas arī ir šī teātra novirziena galvenais mērķis.
Vēl viens no jaunajiem, kura vārds festivālā izskanēja pat vairākkārt, ir Ļeva Dodina audzēknis Dmitrijs Volkostrelovs. Pagājušajā gadā viņš kopā ar Pēterburgas un Maskavas labākajiem jaunajiem aktieriem noorganizēja savu neatkarīgo teātri Post Theatre, kas strādā tikai ar šodienas autoru tekstiem, pēta mūsdienu pasauli ar teātra līdzekļiem un nodarbojas ar teātra ekspansiju uz klubu skatuvēm. Gada laikā viņi jau pabijuši visos prestižākajos Krievijas teātra festivālos. Pēc Marka Ravenhila īslugu sērijas veidoto priekšnesumu „Shoot/Get Treasure/Repeat” režisors bija formatējis kā sešpadsmit lugu muzeju, kurā teatrālu instalāciju veidā atspoguļojas autora refleksijas par Austrumu un Rietumu konflikta saasinājumu pēc 11. septembra. Katrai ludziņai ir dots nosaukums, kas to jēdzieniski mūsu apziņā savieno ar kādu pasaules kultūrā ļoti zīmīgu darbu, un apmēram divdesmit aktieri tās paralēlās plūsmās vienlaicīgi izspēlē divās atsevišķās telpās dažu metru attālumā no skatītājiem, visu uzmanību koncentrējot uz dažādām sterili monotonām teksta pasniegšanas manierēm. Būtiskākais visos sižetiņos ir naratīvs, kas veido tā saucamo “muzeja diskursu”, kurš tiek konstruēts no attiecībām starp aktieri un tekstu, starp aktieri un publiku un starp pašiem aktieriem un kurā runa ir par to, cik ātri traģiskie notikumi šodien pārvēršas par mūsu ikdienas rutīnas sastāvdaļu. Diemžēl ierobežotā laika dēļ mums izdevās noskatīties tikai dažas epizodes, taču episkā cikla kopainas radīšana ar tādiem pašiem paņēmieniem, kā veidojas mūsdienu cilvēka saraustītā pasaules uztvere, izskatījās interesanta. Iespaidu pastiprināja arī savdabīgi atlasītās aktiereksistences variācijas un to savienojums ar modernajām tehnoloģijām.
Otrs D. Volkostrelova festivālā parādītais darbs bija baltkrievu dramaturga Pāvela Prjažko lugas “Dusmīgā meitene” („Злая девушка”) iestudējums Pēterburgas Jaunatnes teātrī. Tajā četri personāži akcentētā vienaldzībā izdzīvoja virkni ikdienišķu situāciju, kurās fiksējas dzīves plūduma stipri vienveidīgais un emocionāli pieticīgais raksturs. Kopējas pasēdēšanas, iedzeršanas, fragmentāri un juceklīgi uzskatu izklāsti, remdenas jūtu izpausmes, baseina, slidotavas apmeklējumi utt. Bez galvenajiem varoņiem vēl četri aktieri brīvi klīst pa skatuvi, lasa priekšā remarkas, palīdz izkārtot mizanscēnas un savā nodabā vēro notiekošo. Scēniski ieskicēta vienas paaudzes eksistences bildīte, no kuras dveš totāla garlaikošanās, kas paslēpta aiz jaunatnes obligāti nepieciešamajām nodarbēm, lai pavēstītu, ka dzīve jau nav lielie notikumi, bet gan sīknotikumu virkne. Neteikšu, ka šāda veida dramaturģija mani īpaši saistītu, tomēr pavērot tik tiešu H. T. Lēmana postdramatiskā teātra teorijas režisorisku iemiesojumu uz skatuves savā ziņā bija saistoši.
Vēl vienu visai intriģējošu neatkarīgo teātru pieredzi sniedza teātris Masterskaja, kas dibināts 2010. gadā uz viena aktierkursa bāzes pēc viņu pašu iniciatīvas. Tas atrodas kādā Pēterburgas guļamrajonā milzīgas blokmājas pirmajā stāvā, kur agrāko veikalu vietā izbūvēta pieklājīga zāle ar apmēram 300 vietām, foajē, kafejnīca un viss pārējais, kas nepieciešams teātrim. Nekad nebija ienācis prātā, ka arī šāda veida celtnēs var dabūt kaut ko tādu gatavu, bet nebūtu nemaz slikti, ja pie mums, teiksim, Ķengaragā vai Purvciemā notiktu kaut kas tamlīdzīgs. Trupu vada aktieru bijušais pasniedzējs profesors Grigorijs Kozlovs, un pāris gados tas ir kļuvis par atzītu repertuāra teātri. Festivālā viņi parādīja režisores Polīnas Ņevedomskas izrādi, kas bija veidota pēc pazīstamā Borisa Vasiļjeva darba „Rītausmas šeit klusas”. Iestudējums sākās daudzsološi – ar “lielā tautu tēva” pīpes pukšķināšanu uz pāris metrus augstas platformas, kas iezīmēja visu pēcāk notiekošo kā “nemirstīgā ģeneralisimusa” spēlītes ar savu mazvērtīgo bandinieku dzīvībām. Sešas zenītlielgabala apkalpes meitenes un viens staršina patālu no frontes līnijas purvos medī vācu desantu, un piecas no viņām bezjēdzīgi iet bojā. It kā reglamentētās attiecības, kas valda starp komandieri un ierindniecēm, aktieri izspēlē ļoti iejūtīgi, ar labu humoru, liekot skatītājiem izjust visu kara absurdu un nežēlību, taču otrajā cēlienā sižetiskie notikumi sāk steidzināt režisori un izrāde negribīgi sabirst iepriekšparedzamu nāves ainiņu fiksācijā. Izrādes veidotājiem nedaudz pietrūcis prasmes jeb iztēles, lai no tā izvairītos, tomēr atzīstami, ka viņi nav gājuši kādreiz pazīstamās filmas pavadā un meklējuši savu ceļu, kā šo traģisko stāstu izstāstīt uz skatuves.
Viena festivāla sadaļa bija veltīta vēl tikai topošajiem teatrāļiem, un tajā savu varēšanu rādīja studenti no Vācijas, Polijas, Nīderlandes, Francijas, Lietuvas un Krievijas teātru akadēmijām. Izmantojot nelielu spraugu blīvajā programmā, paskatījos Varšavas A. Zelveroviča Teātra akadēmijas studentu iestudējumu „Džuljetai jāmirst” Barbaras Višņevskas režijā, kas veidots pēc dažiem Šekspīra lugas motīviem, un sastāvēja no feministiski iekrāsota abu leģendāro varoņu dialoga, kurā Džuljeta pārskata apkārtesošo vīriešu vēlmi izlemt viņas likteni. Pieeja diezgan tipiska mūsdienīgam pasaules tvērumam – kaut ko izdalīt no konteksta, vienkāršot un pacelt līdz problēmas līmenim, taču, ja to dara ar tādu entuziasmu, tad simpatizējoša var būt arī pati pārliecība, ka mēs esam ieraudzījuši to, ko citi te neredz, un kas gan būtu ikvienas jaunas paaudzes ienākšana teātrī bez šāda uzskata?
* šeit un turpmāk iekavās doti lugu nosaukumi krievu tulkojumā, ar kādu tie piedalījās festivālā
Turpinājums sekos...
Rakstīt atsauksmi