Viedokļi

14. decembris 2012 / komentāri 0

No dramaturģijas līdz izrādei III

Piezīmes par starptautisko teātra festivālu Baltijskij dom, kas notika Pēterburgā no 9. līdz 20. oktobrim.

Dažas mazāk zināmas festivāla šķautnes

Kā vienmēr un visur festivāla galvenais notikums ir tā pamatprogramma un šogad tajā tika pārstāvēti tādi pasaules režijā pazīstami vārdi kā Eimunts Ņekrošus, Luks Percevals, Pippo Delbono, Kšištofs Jasinskis, Andrijs Žoldaks u.c. Lielākā daļa no viņu piedāvātajām izrādēm ir ļoti nopietni iestudējumi, kas starptautisko teātra speciālistu aprindās jau ir izraisījuši gan pretrunīgus vērtējumus, gan padziļinātas diskusijas, un tos vajadzētu redzēt kaut vai tīri profesionālas nepieciešamības dēļ. Festivāla apmeklējuma laikā man bija iespēja skatīt trīs šīs programmas izrādes, bet tā kā Elmo Nīganena smalko Čehova stāstu iestudējumu „Pasaulei neredzamās asaras” („Невидимые миру слезы”*) Tallinas pilsētas teātrī jau redzēju igauņu Draama 2012 skatē, tad palika tikai divas izrādes, kas solīja īstu mākslas baudījumu un nepievīla.

Pirmā bija labi pazīstamā ukraiņu režisora Andrija Žoldaka Helsinku zviedru teātrī Klockriketeatern iestudētā izrāde „Tēvocis Vaņa”. Līdzšinējie režisora iestudējumi strikti polarizētā traktējuma un izkāpināti dinamizētās aktierspēles dēļ lielākoties tikuši vērtēti stipri pretrunīgi, sadalot publiku izteiktos atbalstītājos un noliedzējos, bet interesi tie raisījuši vienmēr. Šajā ziņā „Tēvocis Vaņa” nebija izņēmums, jo visas Čehova varoņu muižiņā izdzīvotās kaislības režisors bija pārnesis uz cilvēka ķermenisko sfēru, bet izdarījis to, nepazaudējot saiti ar dvēseliskajām norisēm. Varētu pat teikt, ka režisors izejas punktu savai izrādei ir atradis Tomasa Manna apgalvojumā, ka miesas un dvēseles saites ir daudz sarežģītākas, nekā mēs mēdzam domāt.

Spēles laukuma centrā starp verandu un saimniecības ēku atrodas neliels baseins ar tiltiņu, kurā teju visi izrādes varoņi laiku pa laikam pūlas apslāpēt savas iekšējās uguns dedzinošās liesmas un nedaudz atveldzēt savus pārkarsušos ķermeņus, lai pamēģinātu saprast, kas īsti ar viņiem šeit notiek. Katrā personāžā mīt kādas nepiepildītas alkas, neizdzīvotas vēlmes, kuras vairs nav spēka noturēt sevī, bet nav arī nekādas iespējas ļaut tām vaļu, jo agrāko lēmumu un apstākļu radītā kombinācija nav atstājusi vietu radikālām dzīves pārmaiņām. Soņas kaislība pret Astrovu ir absolūta, pildīta ne tikai ar sievišķīgām jūtām, bet arī ar izmisumu. Astrovā savukārt Jeļena modina iekāri un izjūtas, ko sen šajā nostūrī neviena sieviete nav viņā raisījusi. Profesors Serebrjakovs izrādē nebūt nav impotents vecis un pie katras izdevības mēģina iedabūt savu iekārojamo sievu gultā. Jeļena tvīkst ilgās pēc īsta vīrieša, kura prototipu viņa saskata Astrovā. Bet tēvocis Vaņa savu neizdzīvotās mīlestības kvēli un neapmierinātību cenšas savienot nepavisam ne platoniskās jūtās pret Jeļenu. Varētu domāt, no kurienes gan tādas pārmērības Čehova lugā, taču dīvainākais ir tas, ka Žoldaks tieši šajā iestudējumā visciešāk turas pie autora teksta un izmanto to gandrīz līdz pēdējai replikai. (Svītrota jeb, pareizāk, daļēji savienota ar Marijas Voiņickas tēlu ir tikai auklītes loma.) Pat vēl vairāk, visas aktieru fiziskās darbības izriet tieši no teksta un viņu darbošanās izrādē ir sajūsmas un apbrīnas vērta. Dažās epizodēs ir neliela atkārtošanās, no kurām režisoram grūti bijas atteikties, taču kopumā četras stundas garajā izrādē aktieri nevienu brīdi nezaudē ķermeniskās izteiksmes svaigumu un spēles spraigumu. Katra rīcība, arī tad ja tā ir nosacīta vai piesūcināta ar tēlainu papildslodzi, ir personāžu iekšējās dzīves plūdumā nopamatota un kaislību augstajā temperatūrā tiktāl uzkarsēta, ka gluži vienkārši nav sevī noturama. Tā burtiski izlaužas no katra pateiktā vārda, un mums atliek vien nobrīnīties, ka tekstā ir bijis paslēpts arī kaut kas tik neatbilstošs ierastajiem priekšstatiem par Čehova varoņiem. Ja zinām, ka nav nemaz tik daudz to gadījumu, kad izdodas tekstu savienot ar spēcīgu režisorisko koncepciju, tad jāatzīst, ka Žoldaks šajā iestudējumā to ir paveicis spīdoši.

Otra bija režisora Pippo Delbono Itālijas pilsētā Modenā mājojošā Emilia Romagna Teatro Fondazione piedāvātā autorizrāde „Pēc kaujas”. Tas ir savdabīgs teātris-fonds jeb producentu centrs, kas sadarbojas ar pazīstamiem dažādu valstu režisoriem un veido izrādes, kuras spētu kļūt par alternatīvu tradicionālajam itāļu teātrim. Starp citu, arī Alvis Hermanis tieši šajā teātrī iestudēja savas “Vilkumuižas jaunkundzes”. Pippo Delbono ir itāļu rakstnieks, aktieris un režisors, Jaunās teātra realitātes balvas laureāts, kura izrādes regulāri tiek izrādītas Aviņjonas un citos prestižos teātra festivālos. Kā aktieris viņš ir spēlējis arī kino, un kā režisors uzņēmis vairākas veiksmīgas dokumentālās filmas. Varbūt tieši šī radošo izpausmju daudzpusība ir arī viņa izrādes galvenais pievilcības avots, jo viņš tajā pamanās savienot to, ko reti kurš uzskatīs par iespējamu. Jau tas, ka režisors ar mikrofonu rokā staigā pa zāli un skatuvi, citējot fragmentus no Dantes, Rilkes, Vitmena, Arto un Kafkas tekstiem, šķiet neierasti, bet izrādās, ka arī tā var radīt lielisku izrādes vēstījumu. Vēl jo vairāk tad, ja izrāde ir ļoti personisks un dziļi izjusts veltījums sev tuviem, nesen mūžībā aizgājušiem cilvēkiem, tādiem kā māte, Pīna Bauša u.c. Par kauju Delbono uzskata visu mūsu dzīvi. Mūsu nepārtraukto cīņu par tiesībām būt tam, kas tu gribi būt, un darīt to, ko tu gribi darīt, tādēļ miers iestājas tikai reizē ar mūsu aiziešanu no šī kaujas lauka. Šīs “cīņas” skatuviskais ekvivalents nav izstāstāms, bet tas ir brīnišķīgi iemiesots bezgala daudzos tēlos un personāžos, kuru atpazīstamība pilnībā nodarbinās jūsu prātu un jūtas, tas kopā ar Verdi, Paganini un Čaikovska mūziku ir ieausts izrādes smalkajā poēzijā. Šeit nekam nav jāmeklē loģisks izskaidrojums, jo visa izrāde ir milzīga scēniskā oratorija bezgalīgai dzīvei, kas ievelk skatītāju sevī un ilgi nelaiž vaļā.

Un nobeigumā daži vārdi par nedaudz pārsteidzošu, bet mums ļoti iepriecinošu faktu. Starp izcilo režijas metru iestudējumiem festivāla pamatprogrammā bija iekļauti arī Valtera Sīļa Ģertrūdes ielas teātrī veidotie “Leģionāri”, un, neskatoties uz savu mazās zāles formātu, mākslinieciskā līmeņa ziņā tā nebūt nekrita ārā no kopējā konteksta. Ja mēs teātrī par kaut ko runājam patiesi, no sirds, bez izlikšanās un izdabāšanas gļēvai tolerancei, izmantojot precīzu skatuvisko valodu un formu, tad tas uzreiz ir saredzams arī izrādē. Teatralizētā diskusija starp zviedru un latvieti, kuri izrādē pārstāv divu leģionāru likteņos iesaistīto valstu pilsoņu pozīciju, ir ne tikai izrādes veidotāju iespēja palūkoties citā rakursā uz vēstures traģiskajiem notikumiem, bet arī mēģinājums atgūt pašcieņu un izprast vienkāršā cilvēka lomu varas un politikas spēlēs. To, neskatoties pat uz vienu otru profesionālu nepilnību, novērtēs skatītājs jebkurā valstī un jebkurā zemē.

  * šeit un turpmāk iekavās doti lugu nosaukumi krievu tulkojumā, ar kādu tie piedalījās festivālā

Rakstīt atsauksmi