Viedokļi

27. aprīlis 2013 / komentāri 0

Piezīmes no Novgorodas I

Piezīmes par XII starptautisko bērnu un jauniešu teātra festivālu ''Carj-skazka/Kingfestival'', kas no 25. līdz 29. aprīlim notika Krievijā, Novgorodā.

Edītes Tišheizeres izteiktais piedāvājums apmeklēt XII starptautisko bērnu un jauniešu teātra festivālu Carj-skazka/Kingfestival nāk pilnīgi negaidot, taču festivāla plašais piedāvājums ir pietiekami vilinošs, lai piekristu, daudz nedomājot par iespējamo valodu barjeru. Festivāla dienas režīms tiešām ir iespaidīgs – izrāžu maratons no deviņiem rītā līdz teju vienpadsmitiem vakarā, pa vidu paspējot arī pārrunāt redzēto un apskatīt Novgorodu, kurā, kā secinu jau pirmajā dienā, aiz katra stūra ir pa baznīcai. Arhitektūras ziņā šeit atrodamas gan Sibīrijas sādžām līdzīgas mazas, mīlīgas mājiņas, spilgti zili krāsotas un kogriezumiem dekorētiem koka rāmjiem, gan celtnes, kuru apjoms un detaļu pārbagātība liek elpai aizrauties. Nedaudz absurda šķiet Novgorodas Drāmas teātra teju utopiskā arhitektūra, kas, kā spriežam, pētot pat iekšpusē izvietotos betona griestu dekorus, šķiet kā bērnišķīgi pārspīlēta padomju betona varenības manifestācija.

Turpretim festivāla repertuārā esošās izrādes pārsteidz ar pieticīgu, taču precīzu lakonismu, ar minimāliem, taču vizuāli spēcīgiem izteiksmes līdzekļiem panākot maksimālu iedarbību uz skatītāju. Pirmajā dienā noskatāmies četras izrādes – visjaunākajai auditorijai paredzēto Pēterburgas neatkarīgās teātra grupas Melting point uzvedumu Čuks un Geks (Чук и Гек) un Krasnojarskas Drāmas teātra iestudējumu Kuprainais zirdziņš (Конёк-Горбунок), kā arī divas jauniešu/pieaugušo auditorijai paredzētas izrādes – dāņu The Telling Theatre monoperformanci Ak, dievi! (Ye Gods!), kā arī festivāla garāko uzvedumu – japāņu Chiten teātra veikto Šekspīra lugas Koriolāns interpretāciju.

Diemžēl liela daļa Japānas teātra izrādes, neprotot lasīt krievu valodā piedāvātos titrus, man iet secen – skatoties uz to, kas paliek pāri, secinu, ka japāņi piedāvā no Rietumu teātra tradīcijas principiāli atšķirīgu spēles veidu – simbolu, pozu un žestu teātri ar statisku un precīzu izteiksmes formu, aktieriem katru kustību veicot racionāli pārdomāti. Aktieri sastingst simboliskās pozās, svinīgi klanās, griežas piruetē, dodas savdabīgos rituāli svinīgos gājienos pa skatuvi... Taču līdzās statiskajam, meditatīvajam izrādes līmenim eksistē aktieru daļēji runātais (skaļi, agresīvi, uzstājīgi, brīžiem pat kliedzot), daļēji rečetētais/izdziedātais teksts. Fonā pieciem aktīvajiem izrādes varoņiem uz maza paklājiņa sēž divi mūziķi, kuri rada atmosfēriski meditatīvu skaņu partitūru, kas veiksmīgi papildina izrādes sarežģīto ritma un intonāciju sistēmu. Darbība uz skatuves brīžiem monotoni velkas, brīžiem kļūst teju agresīvi dinamiska, un japāņu aktieru radītā atmosfēra ir pietiekami ievelkoša, lai pēc izrādes beigām izraisītu skaļas ovācijas.

Tā kā šajā gadā festivālā strādā tikai viena – Jauno kritiķu starptautiskās radošās laboratorijas – žūrija, tad par otrās dienas centrālo notikumu kļūst publiska konference, kurā šogad simtprocentīgi sievišķīgā žūrija izsaka viedokli par iepriekš redzētajām izrādēm. Vērtējumos precīzas un skarbas ir jaunās krievu teātra kritiķes – Asja Vološina no Pēterburgas, Aļena Kosķina un Tatjana Bojeva no Maskavas –, savukārt poļu kritiķe Justīna Čarnota izsakās atturīgāk. Toties jau pēc pirmās dienas jūtama viedokļu dažādība, kas rosina uz radošām diskusijām.

Par dāņu aktiera Džaspera la Kūra Andersena (Jesper la Cour Andersen) monoperformanci Ak, dievi! izskan dažādi vērtējumi – vienojamies, ka aktiera izpildījuma maniere ir tehniski precīza. Tukšā, šaurā skatuves laukumā teju pāris metru attālumā no skatuves dāņu aktieris izspēlē mītisku stāstu par skandināvu dievu pasaules konfliktiem, naratīvā iesaistot arī skatītājus, kuri kļūst par dievu sapulces dalībniekiem (aktieris katru skatītāju, kurš atbild uz jautājumu – ko mēs tagad darīsim? – uzrunā kā dievu). Performatīvā iestudējuma forma prasa lielu atdevi gan no skatītājiem, kuriem jāizvēlas, kādu pozīciju – klusējoši noraidošu vai komunikatīvi atvērtu – ieņemt, gan no spēles vadītāja, kurš priekšnesuma laikā iejūtas 11 lomās. Diemžēl veids, kādā aktieris vada spēles gaitu, drīz vien kļūst iepriekšparedzams, un iespējams nojaust shēmu, pēc kādas viņš sadarbojas ar skatītājiem, ļaudams izteikties, taču vajadzīgā brīdī apturēdams improvizāciju un ievirzīdams sarunu vajadzīgajā virzienā. Jau izrādes vidusdaļā šis interaktivitātes princips kļūst nogurdinošs un pašmērķīgs, un nevilšus zūd priekšstats par perfomances idejisko motivāciju – respektīvi, kaut kur pa vidu pazūd mērķis, kā vārdā šis iestudējums tiek izspēlēts.

Nedaudz asākas diskusijas izraisa Pēterburgas neatkarīgās teātra grupas Melting point iestudējums Čuks un Geks, mana šībrīža favorītizrāde festivālā, – pantomīmisks ceļojums bērnības pasaulē, kas tiek izspēlēts intīmi pietuvinātā spēles laukumā uz Filharmonijas skatuves, kurā vienīgā dekorācija ir mīlīgs stikla namiņš, kuram logu rūtīs ievietoti kūstoša ledus stikli – šķietami vienkāršs, taču estētiski iedarbīgs simbols. Trīs aktieri izspēlē Arkādija Gaidara pasakas sižetu organiskā vieglumā, ar neslēptu pašironiju un radošu teatrālismu, aizraujot ar sirsnīgi vienkāršo un, iespējams, tādēļ tik universālo intonāciju. Priekšnesumā dinamiski mijas realitātes un fantāzijas ainas, liekot it kā no jauna paskatīties uz ikdienu, tajā sastopamo priekšmetisko pasauli un pierasti garlaicīgajām norisēm. Šajā pasaulē vaļeņki pēkšņi var kļūt par boksa cimdiem, telefonu, Ēģiptes sfinksām, putnu spārniem utt., un tikai tad, kad mamma iejaucas abu brāļu fantāzijas spēlē, tie atkal atgūst savu praktisko funkciju. Krievijas jaunās kritiķes iebilst, ka izrādes struktūra ātri vien izšķīst, jo aktieru mīmiski izspēlētās asociāciju virknes (piemēram, ironiski apspēlējot braukšanu vilcienā, slēpošanu vai slīdēšanu uz ledus) ir pārlieku garas un pašmērķīgas. Taču, vērojot, ar kādu aizrautību pirmajās rindās sēdošie bērni uzņem pat iepriekšparedzamos klaunādes elementus, un pieķerot pašai sevi bērnišķīgi priecājamies, piemēram, par pārsteidzoši reālo sniega imitāciju un labestīgajiem jokiem, tas vairs nešķiet būtiski.

Visatzinīgākos vārdus izpelnās Krasnojarskas teātra uzvedums Kuprainais zirdziņš – muzikāli dramatiska izrāde, kura iepriecina ar krāsu, intonāciju, vizuālā un muzikālā noformējuma dažādību, kā arī absolūti organisko ansambļa vienotību. Izrādes absolūtā veiksme ir tajā piedāvātie divi atšķirīgie nozīmju slāņi – viens, kas piepildīts pārsteidzoši košiem, krāšņiem simboliem (piemēram, teju trīsdimensionālu, milzīgu zivi, kas pārsteidzoši dzīvi pēkšņi iepeld skatuves laukumā, izraisot izbaiļu kliedzienus pirmajās rindās) un absolūti nedidaktisku fabulu, kas aizrauj bērnus, un otrs, kurš izklaidē pieaugušo auditoriju ar vēstījumā smalki iekodētiem kultūrcitātiem un universāli mūsdienīgiem žestiem, mīmikām, akcentiem. Ko vērta ir kaut vai izrādes galvenā tēla Zirdziņa reakcija un bērnišķīgi teatrālās pozas (piemēram, aizvainojums, novēršot skatienu un aušīgi atšaujot kāju). Aktieri apliecina ne tikai dabiski organisku spēles talantu, bet arī vokālās dotības, izpildīdami aizraujošas krievu folkmūzikas stilizācijas, kurās brīžiem ieskanas arī rokenrola un kantrī motīvi. Turklāt izrādes vizuālais un muzikālais līmenis funkcionē kā organiska stāstījuma tehnika, nevis pašmērķīgi iestarpinājumi teksta naratīvā, tādēļ iestudējums notur skatītāju uzmanību no sākuma līdz beigām. Taču, kā ieminas kāda no jaunajām kritiķēm, iespējams, tā visa – krāsu, skaņu, emociju, kustību, ironisku zemtekstu, kultūrcitātu – ir par daudz...

Turpinājums sekos...

 

* LU HZF Teātra zinātnes MSP 2. kursa studente

Rakstīt atsauksmi