Viedokļi

30. aprīlis 2013 / komentāri 0

Piezīmes no Novgorodas II

Piezīmes par XII starptautisko bērnu un jauniešu teātra festivālu „Carj-skazka/Kingfestival”, kas no 25. līdz 29. aprīlim notika Krievijā, Novgorodā.

Festivāls Carj-skazka/Kingfestival turpinās, un izrāžu maratons tiešām ir intensīvs – otrajā publiskajā jauno kritiķu radošajā laboratorijā apspriežamo iestudējumu skaits jau ir dubultojies līdz astoņām, un konferences vadītājs Aleksejs Gončarenko ierosina tās iedalīt divās formas kategorijās – bērnu un jauniešu auditorijai paredzētie uzvedumi, kā arī dejas izrādes.

Jāatzīst, ka festivāla straujajā ritmā bieži vien pirms izrādēm pat nepietiek laika rūpīgi iepazīties ar informatīvo materiālu, tādēļ gluži par galveno izklaidi kļūst savstarpējas diskusijas par to, vai uzvedumos redzētais atbilst festivāla bukletiņā pieejamajai izrādes anotācijai. Un bieži vien, nezinot pašu izrāžu veidotāju aprakstīto ieceri, „nolasīt” to kā universālu, jebkurai teātra auditorijai saprotamu koncepciju tomēr nav iespējams.

Dažādi vērtējumi izskan par divām savstarpēji atšķirīgām dejas izrādēm – franču apvienības Vendetta Mathea & Co uzvedumu Cilvēks/Zvērs (Homme/Animal) un ungāru Centrāleiropas Dejas teātra priekšnesumu Cita puse (Altera Pars). Pirmā izrāde pārsteidz ar gan tehniski, gan idejiski sarežģītu struktūru, plašiem simbolisku kustību slāņiem. Dejas priekšnesumu moderē horeogrāfe, trupas vadītāja Vendeta Matea (Vendetta Mathea), kura pirms izrādes skatītājus silti uzrunājošā intonācijā iepazīstina ar priekšnesuma pamatideju – par to, ka katrā cilvēkā dzīvo Dzīvnieka gars, kāds zemapziņas spēks, kura izpausmes veidi, iedarbība uz cilvēka ķermeni un prātu arī ir izrādes pamatizpētes objekts. Nelielajā spēles laukumā četri jauni, atlētiski dejotāji, izmantojot tikai ķermeni, izstāsta satriecoši iedarbīgu, sižetiski sarežģītu stāstu par apollonisko un dionīsisko spēku sadursmi cilvēkā – būtne, kas, kā atgādina izrādes radošā grupa, vienlīdz spēcīgi pakļauta kā dabisko instinktu (baiļu, skumju, vientulības u.c. emociju), tā racionālu apsvērumu ietekmei.

Dejas priekšnesums ir atmosfēriski ievelkošs un aizrauj gan ar tehnikas, gan emociju „tīrību” un vienlaikus sarežģītību. Kā atzīst kāda no jaunajām krievu kritiķēm, trupas vadītāja, kura priekšnesuma laikā stāv skatuves malā un, vērojot dejotājus, laiku pa laikam pustumsā izdveš dobjus vaidus vai stindzinošus vilka kaucienus, atgādina pašu māti dabu, kas nemanot manipulē ar dejotāju ķermeņiem un apziņu.

Turpretim ungāru piedāvātā dejas izrāde šķiet pārlieku gausa – katra kustība sākas no sīka impulsa un ļoti lēni, smagnēji izaug līdz kustību ciklam. Skatuves telpā satiekas divi pretspēki – vīrietis un sieviete –, taču no izrādes anotācijā aprakstītās pašironijas, groteskā izteiksmes veida un idejas par divu nošķirtu sistēmu satikšanos uz skatuves neko neredzam. Pat pieņemot, ka abu dejotāju starpā pastāv emocionāla saite, ceturtā siena, kas izrādē, manuprāt, mērķtiecīgi, nevis nejauši, uzbūvēta starp skatuvi un skatītājiem, neļauj pieslēgties izrādei instinktīvi emocionālā līmenī. Iespējams, tieši tādēļ dejotāju piedāvātie ķermeņa valodas izteiksmes līdzekļi un formas, man šķiet, pašmērķīgi – turklāt tie liekas radīti nevis konkrētas idejas paušanai, bet gan kā ķermeņa fizisko iespēju un formu demonstrēšanai.

Dejas izteiksmes līdzekļi izmantoti arī divās, manuprāt, sarežģītās un saistošās dramatiskā teātra izrādēs – dāņu pēc Šekspīra lugas motīviem veidotajā uzvedumā M no Makbeta (M van Makbet) un vietējā Novgorodas Bērnu un jauniešu teātra Малый variācijā par Puškina stāstu Putenis (Метель). Pirmā izrāde, kā apliecina kolēģe Edīte Tišheizere, pauž līdzīgu ideju kā Vladislava Nastavševa nupat Valmieras teātrī pirmizrādi piedzīvojušais uzvedums. Izrādes telpa iekārtota ļoti askētiski – uz tumšās, kailās skatuves no šņorbēniņiem karājas vairākas garas auduma strēmeles, rosinot asociācijas gan ar filmu zvaigžņu sarkanā paklāja tēmu, gan garām „mēlēm”, kas padevīgi pielišķējas pastāvošajai varai. Makbets uz skatuves parādīts kā vientuļš, apmulsis, dažādu slēptu un atklātu spēku stumdīts un grūstīts upuris. Spēli praktiski vada trīs gluži mefistofeliski radījumi, kas nedaudz atgādina Dirty Deal Teatro izrādes Cilvēks šinelī trīs metafiziskos varoņus (skat. šeit). Manipulāciju tēma tiek apspēlēta plaši un dažādā līmenī – dažbrīd balansējot uz smalkas ironijas robežas, dažbrīd izmantojot pārlieku ilustratīvas un didaktiskas skatuviskās metaforas. Aktieris, kurš tēlo Makbetu, tiek piepūsts kā lelle, taču pat tad neklausa trīs mefistofeļu pavēlēm – atsakās pieņemt sev piespiesto vadoņa lomu, uzvaroši gaisā izslietajām rokām nemitīgi bezspēcīgi nokrītot gar sāniem. Makbetam burtiski uzspiestā varas maska attēlota vienkāršā, taču vizuāli ļoti spēcīgā metaforā – fonā skanot diktatoriskas runas ierakstam, Makbeta seja tiek ietīta sarkanajā audumā, atgādinot gluži infernālus kliedzienus.

Paralēli šim darbības līmenim skatuves labajā pusē, nostājies sarkanā auduma strēmeles gala kā uz sarkanā paklāja, stāv pusaudzis – pretēji bārdainajam, šķietami nekoptajam Makbetam viņš atgādina apollonisku dievu vai sastingušu manekenu. Fonā tiek atskaņots jaunieša iekšējais monologs pavēles formā: „Man jābūt pieklājīgam. Man jāēd veselīgi. Man jātīra zobi...” Šis „jaunais Makbets” šķietami eksistē pašiedvesmas formā, vēloties tikai par kaut ko kļūt, nevis būt par kaut ko. Tādēļ vēlāk spēlē viņš labprātīgi pieņem trīs mefistofelisko spēku piedāvātās varas maskas. Diemžēl tieši šajā sižeta līnijā parādās traucējoši ilustratīvas skatuviskās metaforas – piemēram, aina, kurā jaunietis tiek samaitāts, šņaucot kokaīnu, iesaistoties seksuālās orģijās u.tml. Taču fināls, kurā viņš paliek gluži viens skatuves tumsā, smagi elsojot pēc pārdzīvotā, izskan lakoniski un emocionāli spēcīgi, un, kā vienojamies konferencē, precīzi atklāj pusaudža izjūtas, nespējot iekļauties pieaugušo pasaulē.

Savukārt vietējā Малый teātra izrāde Putenis šķiet ļoti veiksmīgs piemērs tam, cik veiksmīgi dramatiskā teātra izrādē iespējams iekļaut izteiksmīgas dejas kustības, tām iegūstot naratīvu padziļinošu funkciju. Uz kailās skatuves darbojas baltās drēbēs ģērbušies aktieri, ar minimāliem rekvizītiem izspēlēdami stāstu par liktenīgu pārpratumu divu jauniešu dzīvē. Izrāde veidota pēc postdramatiskā teātra uzbūves principa, tekstam pildot tikai pakārtoti informatīvu funkciju, bet par galveno idejas izteikšanas līdzekli kļūstot aktieru ķermeņu valodai, gaismām, mūzikai, dziedājumiem.

Puškiniskā puteņa tēls izrādē attēlots tikai kā cilvēka iekšējo pasauli ietekmējošs spēks, tādēļ, iespējams, man izrādē pietrūka „specefektu” – ārēji dinamiska spēka, kas plašāk un emocionāli iedarbīgāk atklātu kāda liktenīgi metafiziska spēka klātbūtni spēles telpā. Taču, kā uzsver Asja Vološina no Pēterburgas, režisore Nadežda Aleksejeva izrādē krietni paplašinājusi stāsta galvenā varoņa Vladimira nozīmi, par kuru pats Puškins vēstījumā ātri vien aizmirstot, galvenokārt pievēršoties Marjas Gavrilovnas iekšējās pasaules izjūtu attēlojumam. Izrādes izteiksmīgākā mizanscēna ir Vladimira un kalpones deja izrādes finālā – viņa izmisīgi cenšas mirušo Vladimiru atmodināt, ar savām kustībām iekustināt arī viņa šļaugano ķermeni, taču viss jau ir zudis.

Turpinājums sekos...

  * LU HZF Teātra zinātnes MSP 2. kursa studente

Rakstīt atsauksmi