Viedokļi

3. maijs 2013 / komentāri 0

Piezīmes no Novgorodas III

Piezīmes par XII starptautisko bērnu un jauniešu teātra festivālu „Carj-skazka/Kingfestival”, kas no 25. līdz 29. aprīlim notika Krievijā, Novgorodā.

Festivāla noslēguma dienā Jauno kritiķu laboratorijā gan vārda tiešā, gan pārnestā nozīmē iet karsti. Ja skatoties šķita, ka par miniatūrajām (pārsvarā 50 minūtes garajām), struktūras ziņā vienkāršajām bērnu izrādēm, ko piedāvāja Velsas, Ungārijas, Šveices, Krievijas un Spānijas teātri, sevišķas diskusijas nevarētu raisīties, tad konferences laikā piecas jaunās kritiķes, šķiet, visus pārsteidza ar viedokļa maksimālismu un nepiekāpību. Teju par katru izrādi izskanēja pretrunīgi viedokļi, tādēļ par diviem iestudējumiem, kas paredzētas pieaugušo auditorijai, nepalika laiks pilnvērtīgai diskusijai.

 

Jāatzīst gan, ka arī pašu uzvedumu veidotāju interese par jauno kritiķu vērtējumu, sevišķi festivālam noslēdzoties, bija liela – ar lietuviešu teātri Lelle, kuri nākamajā rītā devās ceļā, nogurušas tikāmies pat vēlu vakarā pēc izrādes noskatīšanās, lai nepiespiestā atmosfērā atklātu savus iespaidus. Lietuvas teātra Lelle izrāde Meteo, kuru iestudējusi Anna Ivanova-Baršinska, veidota kā fantastisks ceļojums kosmiskā pasaulē. Skatuves kreisajā pusē tik tikko saredzams pie dīdžeja pults sēž Šarūns Datenis, kurš ar dažādu elektronisku skaņu, balss stilizācijām un priekšmetu izmantojumu, atsvešinot skaņu no darbībām, kas notiek skatuves centrā, ieved skatītājus dīvainā, svešā pasaulē. Mazā skatuvīte pārsvarā grimst tumsā, tādēļ vienīgie prožektoru stari, kas krīt pār aktieriem, rada teju sirreālu sajūtu, it kā mūsu priekšā būtu kas unikāls, sargājams. Izrādes intonācija ir skaudri skumja, jo četri aktieru izstāstītie stāsti, izmantojot izskata ziņā šķietami necilas lelles, būtībā ir par maza, no apkārtējās pasaules neaizsargāta cilvēka nāvi. Ja neskaita īsu prologu, kurā aktieri ierāpjas četros metāliskos būros kā kosmosa kuģos vai laika mašīnās un dodas ceļā, izrādes struktūra ir stingri iedalīta četrās daļās, kuras katru izpilda cits aktieris ar citu lelli. Aktieri spēlē, atrodoties šaurajā būrī, tādējādi interesanti apspēlējot proporciju attiecības starp lelli un tās vadītāju un uzsverot, ka pasaule, kurā ienācis aktiera tēlotais varonis, ir viņam sveša. Četrās epizodēs izmantoti četri spēcīgi elementi – sniegs un ledus, ūdens, uguns un vējš –, kas, kā pastāsta izrādes veidotāji, iecerēta kā metafora par četriem gadalaikiem. Secinām, ka šādas asociācijas skatoties gan neradās, taču šo spēcīgo skatuvisko simbolu izmantojums radīja izteiksmīgu pretstatu starp mazo leļļu neaizsargātību un dabas vai kāda cita metafiziska spēka varenību.

Katru epizodi aktieris iesāk, apgūstot šauro, klaustrofobisko spēles telpu – zīmējot uz apledojušas rūts vārdu Tēvs, metāla paplātē izveidotā dobē audzējot zaļumus, no smiltīm veidojot tuksnesīgus paugurus, šķirstot vecu fotogrāfiju albumu, no kura spēcīgais vējš rauj ārā lapas... Un tikai pēc brīža aktiera spēlētā varoņa uzmanību pievērš mazā lelle, pēkšņi atdzīvojoties. Aktiera un lelles attiecības, visticamāk izrādes kamerspēles mēroga dēļ, izspēlētas ļoti smalkā, nianšu pilnā tuvplānā. Mazo pasauli, ko apdzīvo lelle, ir aizraujoši vērot, jo tajā gluži kā liliputu zemē jebkurš sadzīves priekšmets var iegūt citu funkciju – piemēram, sērkociņi tiek sasprausti smilšainajos pauguros un aizdedzināti, atgādinot degošas lāpas. Un, tikko skatītājs ir absolūti pieslēdzies mazā cilvēka dzīvesstāstam, lelli piemeklē nelāgs gals – pirmā nosalst, otrā noslīkst, trešo lelli pati aktrises spēlētā varone iemet degošā plītī, ceturto aizpūš vējš. Taču, ja četras mazās epizodes pārliecina ar skaidri nolasāmu un struktūras ziņā pilnīgu naratīvu, tad izrādes fināls, kurā pēdējā lelle paliek viena skatuves tumsā uz grīdas, visu aizmirsta un vēja sapūsto rudens lapu pārklāta, neizskan ar nepieciešamo intensitāti. Lietuvieši gan taisnojas, ka vainīgi viesizrādes apstākļi, jo citkārt šī metafora izskatās pamanāmāka, taču, manuprāt, izrāde iegūtu pilnīgāku struktūru, ja tai būtu apļveida kompozīcija ar prologu un epilogu.

Lai gan arī lietuviešu izrāde uz mani atstāja lielu emocionālu iespaidu (kaut zināma nozīme tam, vai izdodas pieslēgties tik miniatūra formāta iestudējumam, ir sēdvietai ar labu redzamību), tomēr par labāko festivāla izrādi jauniešu žūrija teju vienbalsīgi atzina čehu apvienības Nanonach Company & Jan Komárek uzvedumu pēc Dostojevska romāna Noziegums un sods motīviem – ārēji šķietami lakonisku, taču struktūras un žanriskā risinājuma ziņā ārkārtīgi sarežģītu izrādi, kurā dramatiskā teātra elementi mijas ar elitāru muzikālu priekšnesumu sirreālistiskas mini operas formātā, kā arī tehniski meistarīgu monodejas priekšnesumu. Garenā taisnstūra formas skatuve iedalīta trīs zonās – skatuves dziļumā uz podesta pie trīs mikrofoniem apsēžas trīs aktrises/mūziķes padomju 70. gadu stilistikā veidotās kleitās. Asimetriskais dziedājums, kas variē no spalgiem spiedzieniem līdz šermuļus uzdzenošiem čukstiem (Я тебя вижу – tulk. Es tevi redzu), funkcionē kā stilizēta antīkā kora komentāri, kurš vēro galveno varoni un izsaka vērtējumu. Dziedājumos mijas atpazīstamas frāzes ar, kā vēlāk noskaidroju, uz krievu valodas bāzes veidotu dadas tekstu – tādējādi par vēl vienu atsvešinājuma līmeni izrādē kļūst valoda, kas mākslīgi modelēta kā jēdzieniski abstrakts vēstījums, par galveno kļūst dziedājuma/rečetēšanas ritmam, intonācijai un attiecībām ar muzikālā pavadījuma un dejas emocionalitāti. Skatuves kreisajā pusē pie flīģeļa un dažādiem sitaminstrumentiem sēž mūziķi, kuru radītā mūzika nosaka skatuves centrā dejojošā galvenā varoņa kustību ritmu, iemiesojot neredzamos dēmonus, kas pavada Raskoļņikovu ceļā uz nozieguma un pēc tā izdarīšanas. Taču šķietami vienkāršais, teātrī tik bieži izmantotais paņēmiens šeit neiegūst ilustratīvu raksturu, jo skatuves krasais nodalījums atsevišķās telpās jeb dimensijās rada nepieciešamo atsvešinājuma efektu, lai skatītājs notiekošo šķietami vērotu kā no malas.

Izteiktā 4. sienas sajūta izzūd brīdī, kad izrādes ritms sasniedzis visgausāko tempu – skatuves pustumsā pilnīgā klusumā izspēlēta Raskoļņikova nopratināšana par noziegumu, skatītāji, neskatoties uz it kā pilnīgo darbības neesamību, tomēr saspringti seko līdzi uz skatuves redzamajam; pēkšņi no savas vietas 2. rindas vidū pieceļas viens no Novgorodas Малый teātra aktieriem un, skaļi kliedzot, temperamentīgi atklāj savas domas par redzamo un pauž sašutumu, ka kaut ko tādu var rādīt un, vēl stulbāk, var arī skatīties kā mākslu. Kad kāds cits skatītājs viņam laipni aizrāda, ka var jau arī neskatīties, aktieris, kaut ko apgāžot, trokšņaini izlaužas cauri skatītāju rindām un, ovāciju pavadīts, aiziet. Tikai vēlāk uzzinu, ka šis ir bijis iepriekš iestudēts izrādes elements, turklāt arī vēlāk izrādē uz skatuves it kā nejauši izskrien vēl divi vietējā teātra aktieri, kuri gan pārāk organiski iekļaujas iestudējuma estētikā. Pēc mirkļa izrāde, kuru čehu mākslinieki pēc minētā incidenta tikpat pārliecinošā mērķtiecībā turpina, pārraujas, jo galvenais varonis nolēmis atpūsties – smalks oficiants viņam pienes šampanieti, bet trīs dziedātājas arī skatītājiem piedāvā cepumus un šampanieti. Šādi par ceturto iestudējuma telpas līmeni kļūst skatītāju zāle, un čehu māksliniekiem tik tiešām izdodas neiespējamais – radīt absolūtu klātbūtnes sajūtu, skatītājus fiziski neaizskarot, respektīvi, nespiežot pieņemt kādu noteiktu lomu vai obligāti iesaistīties izrādes darbībā. Un, izmantojot postmodernisku disharmoniju, vēstījuma fragmentārismu, plašo ironijas un kultūrcitātu lietojumu, iestudējums uz skatītāju iedarbojas vienlaikus gan racionāli, gan emocionāli.

Kā konferencē minēja jaunā teātra kritiķe Asja Vološina no Pēterburgas, iestudējums ir lielisks piemērs tam, ka mūsdienu teātris ir noguris stāstīt stāstus. Piekrītu, jo arī šajā gadījumā Nozieguma un soda naratīvs postdramatiskā teātra tehnikā izstāstīts nevis ar teksta, bet citu mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu – dejas, mūzikas un stilizētu operas dziedājumu – palīdzību, ļaujot Dostojevska romāna pazīstamajam sižetam izsekot nevis racionālā fabulas līmenī, bet piedāvājot to kā neprognozējamu māksliniecisku piedzīvojumu kā telpas, tā mūzikas, dejas un teātra organizācijas jeb aktieru un skatītāju attiecību līmenī.

Festivālā 5 dienu laikā noskatāmies 19 izrādes no 14 valstīm, un piedāvājums tik tiešām ir plašs – no mazas formas iestudējumiem, kuros bērni atrodas vienā spēles telpā ar aktieriem un var iesaistīties spēlē ar krāsām, formām, skaņām, līdz pieaugušo auditorijai paredzētiem estētiski un idejiski sarežģītiem jaunu teātra formu meklējumiem. Turklāt pārsteidz tas, ka tēmas, kuras apskatītas tik dažādajos iestudējumos, uzrunā jebkuru skatītāju, piedāvājot universālu teātra valodu.

 

* LU HZF Teātra zinātnes MSP 2. kursa studente

Rakstīt atsauksmi