Vēstule no Mančestras. Pirmā
Piezīmes par Mančestras Starptautisko teātra festivālu.
Mančestras Starptautiskais festivāls (MIF), kas noris katru otro gadu, skatītājiem piedāvā netradicionālus, inovatīvus projektus teātrī, mūzikā, dejā un vizuālajās mākslās astoņpadsmit dienu garumā. Šogad tas norisinājās no 4. līdz 21. jūlijam, piesaistot plaša kultūras spektra māksliniekus un aicinot uz 20 pasaules pirmizrādēm un citiem pasākumiem, kuru radīšanā piedalījušās gan tādas teātra un kino pasaulē atzītas autoritātes kā Roberts Vilsons, Kenets Brana un Vilems Defo, gan pazīstamā māksliniece Joko Ono, gan plašākai auditorijai nepazīstami jauni eksperimentētāji, kas tikai lauž savu ceļu vietējā un starptautiskajā kultūras apritē. Festivāla direktors Alekss Pūtss festivāla bukletā uzsver, ka „māksla domāta mums visiem”, un tālab vietējiem skatītājiem un interesentiem no tuvākām un tālākām ārzemēm tiek piedāvātas gan ekskluzīvas izrādes un koncerti, gan demokrātiskas mākslas un kultūras akcijas, ko var apmeklēt jebkurš un bez maksas. Turklāt izcilības nebūt nekaunējās ar savu klātbūtni vērst interesantāku un atraktīvāku multinacionālās pilsētvides ikdienu: piemēram, šovasar festivāla laikā vienā no pilsētas tramvaja maršrutiem pieturvietu nosaukumus izsauca A klases aktiera Keneta Branas balss. Festivāla programmu veidoja gan slavenā amerikāņu vizionāra Pītera Selersa režisētais koncertuzvedums Mikelandželo soneti, gan populāru avangarda mūzikas grupu, mūsdienu dejas un performances mākslinieku uzstāšanās, dažādi multimediāli projekti pilsētas mākslas muzejos un galerijās, kā arī citos spēles un muzicēšanas laukumos brīvā dabā. Katrā ziņā ir vērts likt aiz auss, ka ik pa diviem gadiem Mančestrā iespējams gūt priekšstatu gan par mākslas pasaules grandu, gan daudzsološu iesācēju jaunākajām aktivitātēm, kas, veidotas tieši šim festivālam, pēc tam turpina ceļot starptautiskajā kultūras apritē.
Šā gada festivāla topa notikumi bija Roberta Vilsona jaunais projekts – pēc Daniila Harmsa darba Vecene radītais iestudējums (atgādināšu, ka tieši Mančestras festivālā pirms diviem gadiem tika pirmizrādīts režisora uzvedums Marinas Abramovičas dzīve un laiks, kas pēc tam ceļoja pa visu Eiropu) un Keneta Branas atgriešanās teātrī pēc vairāk nekā desmit gadu pārtraukuma ar Šekspīra Makbeta iestudējumu netradicionālā telpā un vidē, viņam pašam pirmoreiz spēlējot šo, kā režisors un aktieris izteicās, goliātisko lomu. Kā jau vēstīja Kultūras Diena, biļetes uz visām 16 Makbeta izrādēm tika izpirktas agrā pavasarī. Intrigu vēl pastiprināja tas, ka tieši tajās pašās dienās, kad Mančestras festivālā startēja Branas Makbets, Londonā notika šīs pašas „skotu lugas” pirmizrāde Glouba teātrī aktrises Evas Bestas iestudējumā, kura ar šo uzvedumu debitēja kā režisore. Kuram no viņiem izdosies precīzāk atminēt Barda lugu? Kenetam Branam, kuram šī ir jau 25 Šekspīra interpretācija, lieliska Šekspīra aktiera reputācija un kurš nu jau ir kļuvis arī par bruņinieku un godājams par seru? Vai cerīgajai režijas debitantei ar atzītas aktrises pieredzi? Varat minēt, kura Makbeta preses izrādes skatījās visa britu teātra profesionāļu un kritiķu elite, un cik galvaspilsētas „A klases kritiķu” savukārt devās uz Mančestras alternatīvo festivālu, lai redzētu Branas jauno darbu. Pirms brauciena sazinoties ar britu kolēģiem, biju nepatīkami pārsteigta, ka Londonas kritiķu attieksme pret Mančestrā notiekošo ir gluži tāda pati, kā dažkārt pie mums, kad jādodas no Rīgas uz Daugavpili vai Liepāju.
Sakāpināta interese, protams, bija arī par kinoaktiera Vilema Defo un baleta leģendas Mihaila Barišņikova līdzdalību Roberta Vilsona jaunākajā projektā. Taču festivāla pirmajās dienās visus no tuvienes un tālienes sabraukušos interesentus nodarbināja tikai viens jautājums: kā iegūt kādu no nedaudzajām papildus biļetēm uz Makbetu? (Tās parādījās no tiem viesiem paredzētajiem ielūgumiem, kuri Mančestru ar savu klātbūtni tā arī nepagodināja, bet deva priekšroku Londonas versijai vai vasaras atpūtai). Es, atceroties biļešu kārotāju pūļus Ņujorkas Taimskvēra teātra kasēs un Centrālparka vasaras festivālā pagājušajā vasarā, riņķoju ap festivāla centra kasi jau krietnas divas stundas pirms atvēršanas, izbrīnīdama un pat sasmīdinādama tos čaklīšus no festivāla 400 brīvprātīgajiem, kas rosījās festivāla centrā, novācot iepriekšējās festivāla bohēmiskās naktsdzīves atstātās pēdas. Kad beidzot ieejas lapu uz Makbetu par 66 mārciņām varēju iežmiegt padusē, visā Mančestrā, iespējams, todien nebija laimīgāka cilvēka par mani.
Der ņemt vērā, ka atšķirībā no tādiem elitāriem Eiropas festivāliem kā Zalcburgas ikgadējais teātra un operas festivāls vai Berlīnē katru pavasari notiekošā Berliner Teatertreffen, kur žurnālistu un kritiķu akreditācijai jāpiesakās vairākus mēnešus iepriekš un tā notiek ar stingru atlasi, Mančestrā akreditācija tiek noslēgta tikai 10 dienas pirms festivāla sākšanās un tā ir daudz pieejamāka gan kritiķiem un žurnālistiem, gan teātra profesionāļiem. Tā kā arī to biju nokavējusi, par savu spontāno ideju doties uz Mančestru, lai redzētu bijušo rīdzinieku Barišņikovu dramatiskā lomā un jaunāko Branas Šekspīra projektu, nācās maksāt ellišķīgi dārgi, - taču nenožēloju nevienu no iztērētajām mārciņām, jo tas bija to vērts. Pasūtot biļetes uz šī festivāla izrādēm un pasākumiem elektroniski, iesaku būt uzmanīgiem. Lai gan festivāla mājaslapa ( http://www.mif.co.uk/) rādīja, ka biļetes uz Vilsona un Barišņikova izrādi ir pieejamas un savu biļeti it kā veiksmīgi rezervēju astoņas dienas iepriekš, mana vārda rezervāciju sarakstā teātrī nebija (iespēja pašam apmaksāt un izdrukāt e-biļeti netiek piedāvāta). Labi, ka visas teju 40 eiro vērtās biļetes nebija izpirktas, un tās varēja iegādāties tieši izrādes vakarā.
Vilems Defo un Mihails Barišņikovs klaunojas un dauzās Vecenē
Britu laikraksta The Guardian teātra apskatnieks Maikls Billingtons savā recenzijā par šo iestudējumu raksta, ka Mančestras festivāls būtu „nekas”, ja tas neriskētu. Šāds risks neapšaubāmi bija gan britiem, gan starptautiskai festivāla publikai mazpazīstamā (vai pat gluži nepazīstamā) krievu autora Daniila Harmsa materiāla izvēle festivāla atklāšanai. Roberts Vilsons izrādes programmiņā raksta, ka viņi ar Barišņikovu jau sen apsprieduši sadarbības iespējas, kamēr nonākuši pie Vecenes izvēles. Daudziem pārsteigums bija pats Roberta Vilsona – viena no pasaules režijas pirmā piecinieka – un Mihaila Barišņikova sadarbības fakts kā tāds. Taču šīs mīklas atminējums, manuprāt, ir vienkāršs: izrādes programmiņā publicētajā producentu sarakstā pirmajā vietā stāv A Baryshnikov Productions. Kādreizējā baleta pasaules slavenība, kuram jau pasen pieder gan krievu emigrantu iecienīts, dārgs restorāns Ņujorkā, gan sava smaržu līnija „Misha” u.tml., ar savu producentu kompāniju var atļauties atbalstīt Roberta Vilsona ekskluzīvos un dārgos teātra projektus, kas turklāt sagādā jaunas sadarbības iespējas un radošus izaicinājumus viņam pašam.
Barišņikovam šī nav pirmā pieredze dramatiskā teātra jomā: jau 1989. gadā viņš piedalījās F. Kafkas darba Metamorfozes iestudējumā Eteles Berimoras teātrī Brodvejā, plastiski virtuozi tēlodams milzu kukaini, kurā pārvēršas Kafkas varonis. Toreiz Ņujorkā intervijā, ko publicēja mūsu Literatūra un Māksla, mākslinieks stāstīja par iecerēm piedalīties kādas Čehova lugas iestudējumā. Bet nospēlēja Sāras Džesikas Pārkeres varones mīļāko vairākās seriāla Sekss un lielpilsēta sērijās. Barišņikovs tagad joko, ka jaunākā paaudze – virs 30 gadiem – viņu jau vairs pazīst ne kā baletdejotāju, bet tikai kā Pārkeres partneri šajā seriālā.
Lai gan Barišņikovs pirms pāris gadiem piedalījies arī Anatolija Efrosa dēla Dmitrija Krimova režisētā teātra projektā, viņš pats Veceni raksturo kā savu līdz šim vissarežģītāko darbu dramatiskajā teātrī, kas tapis smagi, bet aizraujoši, dažkārt mēģinot pat pa desmit stundām dienā. Viņš uzsver: „Tas ir fiziskais teātris. Mēs dejojam, dziedam un spēlējam klaunādi.” Vilems Defo ir piedalījies arī Vilsona iepriekšējā, Marinai Abramovičai veltītajā projektā. Savukārt krievu absurdista darba izvēle nav nejauša īpaši Barišņikovam, jo šķiet, ka gan viņu, gan adaptācijas veidotāju ir nopietni ieinteresējis Harmsa liktenis Staļina režīma laikā, kad viņš 1941. gadā tika arestēts, vēlāk ievietots psihiatriskajā slimnīcā, kur arī mira, visdrīzāk, no bada. Arī izrāde sākas ar balādi badam (Hunger poem), vēlāk skatuves fonā tiek rādītas divas Harmsa cietumā uzņemtas fotogrāfijas - viena profilā un otra pretstatā. Šķiet, ka Barišņikovs patiesi dzīvo līdzi krievu radošās inteliģences likteņiem joprojām, piemēram, intervijā ar zīmīgu nosaukumu „Viss, kas notiek Krievijā, ir viena nolādēta ziepju opera” šī projekta sakarā kādam britu izdevumam pauž bažas par uzbrukumu Lielā teātra mākslinieciskajam vadītājam Sergejam Fiļinam u.tml. Acīmredzot veiksmīgais baletdejotājs un ilggadējais Amerikāņu Baleta teātra vadītājs vismaz iekšēji joprojām izjūt apdraudētību no tās sistēmas un valsts, no kuras viņš 1980. gados tik skandalozi emigrēja.
Šis personiskais konteksts palīdz labāk izprast Vilsona izrādi, kas sākas kā žilbinoša klaunāde, kur abi aktieri burtiski uzdejo uz skatuves, turklāt Vilems Defo demonstrē ne mazāku plastisku lokanību un vieglumu kā Mihails Barišņikovs, turpinās kā delartiska absurda spēle un beidzas kā smeldzīga traģikomēdija. Izrādes vizuālais tēls ir patiesi fascinējošs un iespaidīgs: Vilsonam raksturīgās izsmalcinātās gaismas, logi, krēsli un citi priekšmeti, kas maģiski pārvietojas telpā, kā allaž, liek apbrīnot gan viņa skatuves telpas un gaismu dizaina krāšņumu, gan šī koncepta tehniskās realizācijas precizitāti un meistarību. Ne mazāk apbrīnojami ir arī abi aktieri, kuru sejas rotā spilgts, klaunisks grims, mati savīti radziņā (kas viņus vērš līdzīgus nerātniem velnēniem), bet augumi ietērpti vienkāršos uzvalciņos ar paīsām biksēm. Kā divi draiskulīgi dzanni vai brīvībā izsprukuši puikas abi aktieri sēž šūpolēs, rečitējot Harmsa tekstus gan angliski, gan krieviski, dzenas viens otram pakaļ ar vecenes protēzi, kas Vilsonam, kurš mīl ikdienišķo priekšmetu transformācijas un deformācijas, protams, ir milzu izmērā. Viens no tēlainības kaskādes asprātīgākajiem brīžiem – Barišņikova deja ar protēzi kā kastaņeti, ko pavada teju publikas gaviles.
Abi aktieri darbojas kā Baltais un Sarkanmatainais klauns, nemitīgi tērgājot, zvaigājot un mainoties lomām. Gan Barišņikovs, gan Defo pēc kārtas iemiesojas un izdauzās visos Harmsa tēlos – rakstniekā, vecenē, jaukajā dāmiņā, ko veikalā sastop galvenais varonis (īpaši graciozi un aizkustinoši tas padodas Barišņikovam, kurš dejā maigi apskauj Vilema Defo tobrīd iemiesoto rakstnieku), utt. Viņi virtuozi izpilda vienu gegu pēc otra, vienu dejisku - plastisku intermēdiju un dziesmu – balādi (turklāt Barišņikovs lieliski dzied!) pēc otras; dialogi angļu valodā mijas ar Barišņikova skandētām teksta pasāžām krieviski. Neapšaubāmi dominē nevis verbālās, bet vizuālās darbības un kodi: pulkstenis bez rādītājiem, ko tur Barišņikova Vecene, krēsli un logi, kas nemitīgi ceļo telpā un lido pa gaisu, uz pusēm salauztā gulta, uz kuras tomēr iespējams sēdēt, kā no papīra izgriezto koku mežs, kas no balta krāsojas te zaļā, te draudīgi melnā krāsā, milzu čemodāns, kurā tiek iespundēta gan mirusī Vecene, gan staigā iekšā - ārā abi aktieri, u.tml. Viena gaisma, aktieru ķermeņu konfigurācija un priekšmetu kustība telpā nomaina otru, katra aina un epizode ir kā suverēna mākslas instalācija. Vilsona tēlainība nebeidz pārsteigt: telpas centrā parādās košs rotaļu namiņš, kurš nemitīgi iekrāsojas citā krāsā, aiz tā rosās milzu gailis, cīsiņi, ko iepērk Harmsa rakstnieks, izaug veselā cīsiņu virtenē no skatuves grīdas līdz griestiem, utt. Beigās abi aktieri, jautri aizsoļot no skatuves, no mums atvadās ar jocīgi bērnišķīgajām gaiļa maskām galvās. Asprātīgi, virtuozi, spoži!
Taču jāatzīst, ka jau pēc pirmās izrādes stundas – kopumā tās ilgums ir 90 minūtes – režijas metra iepriekšējos iestudējumos redzētie vilsonismi: nemitīgās gaismu maiņas, teksta, aktieru kustību un skaņu (piemēram, plīstoša stikla troksnis, saskaroties aktieru ķermeņiem, groteski kaijas ķērcienu atdarinājumi utml.), kas nemitīgi atkārtojas, šķiet pārlieku uzmācīgi un sāk gluži fiziski nogurdināt. Norakstu to uz sava garajā ceļā (Rīga – Helsinki – Mančestra) un stresos iegūtā noguruma rēķina. Taču redzu, ka arī skatītāji sāk pamazām slīdēt ārā no zāles gan balkonā, gan parterī. Un pēc pāris dienām M. Billingtona recenzijā izlasu, ka arī viņš, kurš kopumā izrādi vērtē pozitīvi (lai gan piešķir tai tikai trīs zvaigznes no iespējamām piecām), arī sevi šajā pēdējā izrādes pusstundā vairākkārt pieķēris skatāmies pulkstenī. Lai gan mans vērtējums ir stabilas četras zvaigznes un redzu, ka izrāde turpinās skatītāju zālē, - proti, divas kolorītas slāviska izskata dāmas pirmajā rindā pēc izrādes dedzīgi sauc „Bravo!” un ceļas kājās (tak viņām pievienojas vien daži skatītāji), izeju no teātra iespaidu pārpilna, apmulsusi un gandrīz vīlusies. Protams, to vajadzēja redzēt un tās patiesi bija dzīres acīm, taču – kā vārdā? Šķiet, inteliģences apdraudētības tēma nebūt nav tā, kas primāri interesējusi Robertu Vilsonu. Man kļūst teju žēl Barišņikova. Savukārt, mūsu pašu Vladislava Nastavševa NT iestudētās Vecenes (lai gan tā nebūt nav ne man tuvākā, ne mīļākā pagājušās sezonas izrāde Latvijas teātros) akcijas manā vērtējumā strauji pieaug.
Tomēr, kā pierāda turpmāk festivālā redzētais un piedzīvotais, gandrīz nekas nav tā, kā pirmajā brīdī izskatās vai kā varētu likties. Bet par pārējiem festivāla iespaidiem – nākamreiz.
Rakstīt atsauksmi