Vēstule no Mančestras. Otrā
Piezīmes par Mančestras Starptautisko teātra festivālu.
Viens no festivāla galvenajiem notikumiem – Keneta Branas un amerikāņu režisora Roba Ešforda kopīgi veidotais Makbeta iestudējums – bija organizēts kā intriģējoša, skatītāju nervus kņudinoša akcija. Bija zināms, ka izrāde notiks vecā, nefunkcionējošā Viktorijas laika baznīcā, taču pati norises vieta tika turēta slepenībā līdz pēdējam brīdim. Skatītāji bija saņēmuši melni iekrāsotas lapas ar norādi, kur jāpulcējas, lai saņemtu ieejas biļetes un nokļūtu līdz īstajai baznīcai, kā arī ieteikumu, kā ģērbties, dodoties uz Makbetu: tā kā izrāde tiks spēlēta nelielā spēles telpā un tiešā skatītāja tuvumā, tika ieteikts nevilkt savas labākās, kā arī gaišas drēbes, jo izrādes laikā izmantotie materiāli varot nonākt saskarsmē ar tuvāk sēdošajiem skatītājiem (šāds brīdinājums, kā izrādījās, bija ļoti vietā).
Jau uzdevums atrast noteikto pulcēšanās vietu – Mareja dzirnavas – ārpus Mančestras centra, kur bija jāierodas stundu pirms izrādes, daudziem, tostarp man, negaidīti izvērtās par īstu pārbaudījumu. Neviens no manis aptaujātajiem četriem taksometru šoferiem-imigrantiem par tādām dzirnavām nebija ne dzirdējuši. Viņu satrauktā apspriede noslēdzās ar to, ka tiku iestūķēta mašīnā, ko vadīja sirms arābiskas izcelsmes šoferis, kuram kolēģi palīdzēja uzstādīt maršrutu navigatorā, un mans ceļš pretī noslēpumainajam Makbetam varēja sākties.
Pulcēšanās vieta izrādījās sen „aizmigušas” un nedarbinātas dzirnavas – pamatīgs, drūms sarkanķieģeļu ēku komplekss, kas atgādināja cietumu vai pārmācības namu ar maziem lodziņiem/ventilatoriem un aizaugušu, duļķainu dīķi vidū. Katrs no apmēram 300 laimīgajiem skatītājiem savu biļeti saņēma melnā aploksnē ar savu vārdu un norādi par piederību kādam no lugā minētajiem (un arī neminētajiem) skotu augstmaņu klaniem. Es izrādījos piepulcēta Dunsina/Dankana klanam un pēc krietna laiciņa varēju sekot mūsu klana ganei - gidei, kas 25-30 cilvēku lielo grupu pavadīja līdz izrādes norises vietai. Tā izrādījās Svētā Pētera baznīca, kas jau 50 gadus slēgta dievkalpojumiem, bet tagad ieguvusi jaunu funkciju un pielietojumu, pateicoties šim festivālam.
Makbets skotu svārkos un dubļu klājienā
Mūs sagaida krēslaina baznīcas telpa ar tukšu, bet joprojām iezīmētu altāra daļu, kur smaržo puslokā iedegtas sveces; tās turpina iededzināt sieviete garā tērpā un baltā galvassegā, - vēlāk izrādās, ka tā bijusi lēdija Makbete. Kad askētiskajā, garenajā telpā uz koka soliem sasēdināti visi jauniesvaidītie klanu locekļi, atskan brīnišķs, vīru balsu izpildīts korālis. Bet tas mūsu satraukto uztveri neglāsta ilgi: pēkšņi spēles telpu starp abās pusēs novietotajiem skatītāju soliem piepilda bungu rīboņa un kaujas troksnis. Telpā iebrūk un kā no zemes izaug (spēles laukumu klāj īstas zemes kārta) pārdesmit karavīri vienkāršos, pelēkbrūnrūtotos kaujas tērpos ar skotu apmetņiem un svārkiem virs biksēm un smagiem zābakiem. Viņi kaujas nikni un ar īstiem zobeniem, un starp dedzīgajiem cīnītājiem sākumā pat grūti atšķirt Keneta Branas rudmataino drošsirdi Makbetu, kurš cīkstas kā īsts lauva. Kaujas sākumā tiek iedarbināts viens no nedaudzajiem izrādes specefektiem: no griestu lūkas uz cīnītājiem sāk līt īsts lietus, kas zemi tūlīt pārvērš dubļu ķēpā. Cīņa turpinās vēl niknāk, vēl izmisīgāk, dubļi pa reizei apšļaksta nožogojuma sienas vai pat dažu pēdu attālumā sasēdušos skatītājus, - patiesi efektīgi, īsti un baisi. Tikpat spēji, kā sākusies, kauja beidzas, kritušie tiek aizvākti vai paliek guļam ar seju dubļos (brrr!).
Altārim pretējā pusē uzslietajā dēļu sienā atveras trīs arkveidīgas durvis, kurās parādās trīs ”noslēpumainās māsas” – raganas. Šajā uzvedumā tās ir jaunas, skaistas un lokanas aktrises ar spocīgu, tinteszilu grimu iekrāsotām sejām, kurās nedabiski mirdz acis un zobi, - īstas velna radības, kas savus pareģojumus izsaka kā rotaļājoties, ķircinot un mēdot abus nogurušos karavīrus – Makbetu un Benkvo. Abi samulsuši smejas, bet, kad dīvainie pareģojumi sāk piepildīties, Kenets Brana gluži fiziski liek sajust, kā viņa varonis, šaubīdamies un mocīdamies sirdsapziņas mokās, aizvien striktāk nostājas uz asiņainā ceļa, no kura atkāpšanās vairs nav. Ar Aleksas Kingstones lēdiju Makbeti viņu vieno patiesas, kaislīgas jūtas, fiziska pieķeršanās un bezvārdu saprašanās; protams, viņa ir tā, kas stiprina vīra gribu šaubu un atšļukuma brīžos viņa ceļā uz varu.
Jāteic, ka šis Makbeta traktējums ir visai tradicionāls, bez jelkādiem avangardismiem; arī teksta īsinājumi ir minimāli, - bet tieši šo nevairīšanos no tradicionāla aktierspēles veida un inscenējuma stila vairāki kritiķi, tostarp mums pazīstamais Maikls Billingtons, atzīst par īpašu izrādes vērtību. Jo tas realizēts ārkārtējā piesātinājumā, iekšējā un ārējā spriedzē un dinamikā: īsākā no Šekspīra traģēdijām tiek nospēlēta 135 minūtēs, bez pauzēm un pārtraukumiem. Ainas un epizodes mijas teju mežonīgā ātrumā, kareivji un kalpi uzskrien un aizskrien; skatā, kur raganas vāra savu virumu, altāra daļā pēkšņi izšaujas īstas elles ugunis (otrais izrādes specefekts). Vardarbība, asiņaini skati un tiem sekojoša Makbeta nožēla, ietverta ārkārtīgi vienkāršās, organiskās aktieriskās izpausmēs, šķiet jo iedarbīgāka un teju plēš pušu nelielās baznīcas velves. Virs spēles telpas un aktieru galvām karājas milzu krusts, pēc Dankana nogalināšanas K. Branas varonis saliek rokas mēmā lūgšanā, utt. Biblisko asociāciju izrādē ir daudz, un savā priekšvārdā izrādei īru aktieris un režisors raksta, ka, viņaprāt, šī luga, kas tik daudz runā par ne-dievišķo un kuras galvenajiem varoņiem, šķiet, nav nekā svēta, īpašu rezonansi iegūst tieši baznīcā. Un iegūst arī, pat raisot asociācijas ar viduslaiku moralitē lugām (viens no Šekspīra lugu avotiem), jo arī šis ir stāsts par godīgu vīru, kurš atdod savu dvēseli velnam, lai iegūtu varu, bet sastopas un izbauda šīs varas tukšumu, veltīgumu, zudību. K. Branas varonis finālā jau it kā dzīvo viņpus laba un ļauna, kādā savā, paralēlā realitātē un apmātībā; arī mīļotā sieva, kura saslimusi/zaudējusi prātu tik ļoti nelaikā, uz īsu brīdi apstādinot viņa skrējienu pēc varas, šim Makbetam jau ir pagātne. Izcils Keneta Branas aktiersniegums, kas pārsteidz ar savu vienkāršību un dziļumu. M. Billingtons raksta, ka Branas Makbets viņam atgādina „zelta atmiņas par Lourensu Olivjē” un ka ar šo iestudējumu – pretstatā šīs pašas lugas jaunajam, „vieglsvara” traktējumam Glouba teātrī – tā veidotājiem izdevies daudz dziļāk ietiekties Šekspīra lugas noslēpuma atminēšanā, kā arī vēlreiz pierādīt to, cik Brana ir lielisks Šekspīra aktieris.
Taču šī ir arī spilgta ansambļa izrāde, kur uzmirdz gan melnādainais Makdufa lomas tēlotājs Rejs Ferons, gan citi aktieri, no kuriem lielākajai daļai ir iestudējumu pieredze Karaliskajā Šekspīra teātrī vai paša Branas vadītajā Renesanses teātrī. Izrādi noslēdz Makbeta uzvarētāju pacelto zobenu „ugunskurs”, ļaunums šķiet sakapāts un iznīcināts, un baznīcas vitrāžas logā atspīd gaisma. Pieņemu, ka šajā patētiski- patriotiskajā un šķīstījošajā brīdī ietrīsas ne viena vien skatītāja sirds. Lai gan sveces jau izdegušas un zinām, ka arī ļaunums un godkāre joprojām uzglūn mūsu dvēselēm visos līmeņos, baznīcu atstājam ar kopīgi izdzīvota rituāla sajūtu.
Mikelandželo, hotdogu estētika un Joko Ono Cerību koks
Toties neaprakstāmu vilšanos man sagādāja slavenā amerikāņu režisora Pītera Selersa veidotais koncertuzvedums Mikelandželo soneti ar D. Šostakoviča un J. S. Baha mūziku. Renesanses dižmeistara sonetus, ko viņš veltījis savai vēlīno gadu mīlestībai – skaistam jauneklim, dižciltīgas dzimtas atvasei Tomaso de’ Kavaljēri, Šostakoviča mūzikā izdzied melnādains bass Ēriks Ovens, kurš piedalījies daudzos Vāgnera Nībelungu gredzena cikla iestudējumos Metropolitēna operā un citur pasaulē, kā arī labprāt sadarbojas ar mūsdienu avangarda mūziķiem un režisoriem. Visu cieņu Ovena varenajai balsij, kas ērģeļu pavadībā pieskandināja visu senlaicīgo Alberta zāli līdz pašiem griestiem; arī vidoeprojekcijas, kas rādīja puskailo dziedoni dažādās Mikelandželo skulptūru pozās un rakursos, bija ar izdomu un gaumi veidotas. Taču avangarda mākslas leģenda Selerss bija izdomājis Mikelandželo un Šostakoviču sasaistīt ar performances estētiku, liekot ikdienišķi tērptajam raženā auguma solistam dziedot rosīties nelielā laukumā virs ērģelēm ar plastmasas spaini, slotu un putekļu lupatu rokās, imitējot grīdas mazgāšanu, putekļu slaucīšanu, utml. Šīs darbības bija tik neveiklas un nevietā, ka jau pēc krietnas pusstundas man gribējās „izslēgt” samocīto attēlu un klausīties tikai mūziku, bet pēc stundas negribējās vairs pat to. Aizgāju projām sašutusi un nikna par koncertzāles bārā piedāvāto hotdogu stila estētikas, manuprāt, absolūti nevajadzīgo ievazāšanu uz skatuves, un redzēju, ka manam piemēram seko vairāki vietējās preses pārstāvji.
Toties atvadas no Mančestras festivāla izvērtās patiesi jaukas, jo pēdējo priekšpusdienu veltīju festivāla mūsdienu mākslas akcijai Dari to! (Do it!), kas norisa pilsētas mākslas galerijas vairākos stāvos. Tur arī netrūka dažādu ārišķību un pretenciozas pašrealizācijas apzīmogotu „mūsdienu mākslas objektu” (piemēram, karstā ūdens ieliešana/ pārliešana divos spaiņos ar aukstu ūdeni, spēle ar monētu mešanu alus automātā, utml.), taču pati akcijas ideja – vērot vai pat piedalīties mākslas darba veidošanā pēc mākslinieka norādījumiem – man šķita lieliska un uzmanības vērta. Un tad es kādas zāles stūrī ieraudzīju Joko Ono objektu Wish piece, ko varētu drīzāk tulkot kā Vēlmju vai Cerību koku. Proti, podā iestādīts zaļš bērziņš krietnu pāris metru augstumā, kura zaros jau karājas neskaitāmas lapiņas ar akcijas dalībnieku uzrakstītām vēlmēm, bet katram ir vēl iespēja uzrakstīt un iesiet šajā kokā savu vēlēšanos, jo turpat līdzās noliktas baltas papīra lapiņas ar saitītēm un rakstāmie. Protams, es uzrakstīju un iekarināju arī savu vēlēšanos un palasīju, ko tad vēlējušies citi. Dažu vēlmju teksti bija absolūti muļķīgi, bet lielākoties tās bija dziļi nopietnas, pat izmisīgas un dramatiskas. Tas lika aizdomāties par to, cik gan mēs visi esam līdzīgi/atšķirīgi, bet tomēr vienoti un neiedomājami saistīti savās vēlmēs un esībā, sāpēs un cerībās. Mančestrā, Rīgā, Latvijā, pasaulē.
Rakstīt atsauksmi