Vēstules no Zalcburgas. Pirmā*
Piezīmes par 2013. gada Zalcburgas festivālu.
Prestižais Zalcburgas festivāls Salzburger Festspiele, kas līdzās operas festivāliem Provansas Ēksā un Baireitā ir viens no trim nozīmīgākajiem muzikālā teātra vasaras festivāliem Eiropā, šogad sākās 19. jūlijā un risināsies līdz 1. septembrim. Mēs ar Edīti Tišheizeri no festivāla daudzveidīgā piedāvājuma varējām atļauties apmeklēt vien divus: Alvja Hermaņa iestudēto operu Gaveins un jaunā Irākā dzimušā režisora Mokhalada Rasema Romeo un Džuljetas versiju. Taču mūsu īsais ceļojums vasaras karstumā cauri pus Eiropai bija tā vērts. Tā kā izdevās iegūt preses kartes uz jauno režisoru projekta ietvaros tapušo Romeo un Džuljetu (Hermaņa izrādes sakarā tas vairs nebija iespējams) un dzīvojām nedārgā hostelī, kur par mums rūpējās jauki un atraktīvi jaunieši – praktikanti no Polijas, brauciens arī nebija dārgāks, kā apmeklējot festivālus Zelta maska Maskavā vai Baltijas nams Sanktpēterburgā.
Verdi un Vāgners satiekas Zalcburgā. Turpat arī Hermanis
Kā zināms, abi izcilākie sava laika komponisti dzīvē nekad nav personiski tikušies. Varbūt vienkārši apstākļu (ne)sakritības dēļ, bet varbūt arī tādēļ, ka bija tik pretēji gan pēc savas pasaules izjūtas, dabas un dzīvesveida, gan pēc muzikālajām nosliecēm. Varbūt arī tādēļ, ka mūzikas kritiķi viņus nemitīgi pretstatīja, kacināja un izspēlēja vienu pret otru? Lai gan Francis Verfels savu romānu Verdi. Operas romāns (1924) iesāk ar ļoti kolorītu un psiholoģiski smalku abu muzikālā teātra dižgaru saredzēšanos, kas varēja notikt 1882. gada Ziemassvētku dienā, kad Vāgners atgriezās no savas simfonijas mēģinājuma Teatro La Fenice, bet durvju ailē ierāvies Verdi viņu vēroja, – tā ir tikai izdomāta un gana dzīvi iztēlota.
Taču Zalcburgas operas un teātra festivāla intendants Aleksandrs Pereira abiem klasiķiem šovasar liek satikties šajā festivālā. Paziņojot, ka šī gada operas programmā uzmanības centrā ir abi mūzikas teātra milži, kuri pirms diviem gadsimtiem dzimuši vienā un tajā pašā gadā. Un mēģinot izpētīt kopīgo kulturoloģisko pamatni, kāda šiem abiem komponistiem, pēc Pereiras domām, neapšaubāmi bijusi, lai arī viņu dzīve un māksla izvērtās tik atšķirīga, pat polāri pretēja.
Piemēram, mūzikā abiem autoritātes bija gan mums labi pazīstamais Vinčenco Bellīni, gan mazāk zināmais Džakomo Meijerbērs, bet drāmā – Frīdrihs Šillers, kura darbus Vāgners raksturoja kā mūzikai radītus. Bēgdams no kreditoriem, Vāgners uz pāris gadiem (1837 – 1839) atrada miera ostu un radošo patvērumu Rīgā, kur viņš darbojās kā Pilsētas teātra galvenais diriģents, sirdīgi dzenājot vietējos mūziķus. Te iesākta arī Vāgnera pirmā opera Rienci (1842), kuru kreditoru joprojām vajātais komponists, klīzdams pa Eiropu, vēlāk pirmuzveda Drēzdenē. Šo Vāgnera agrīno operu, kas viņu padarīja slavenu un vēlāk tika nodēvēta par „labāko operu Meijerbēra garā”, Zalcburgas festivālā šovasar varēja dzirdēt koncertizrāžu ciklā līdzās divām Verdi agrīnajām operām – Nabuko (1842) un Žanna d’Arka (1845), sagādājot skatītājiem unikālu iespēju salīdzināt abu komponistu apmēram vienā laikā tapušos darbus. Verdi Šillera sižetus izmantojis četrās no savām operām, arī Donā Karlosā; Vāgners tolaik rakstīja Nirnbergas meistardziedoņus. Zalcburgas festivālā abus šos darbus jaunā uzvedumā piedāvāja Vīnes filharmoniķi, pirmo – Pētera Šteina, bet otro – Stefana Herheima režijā. Savulaik Dons Karloss tika kritizēts par iespējamo Vāgnera ietekmi, un arī Verdi operā Falstafs, kur komponists savukārt bija pasmēlies no vecā Viljama Šekspīra, tika saskatīta Vāgnera Meistardziedoņu ietekme. Tagad abas šīs operas festivālā miermīlīgi tiek prezentētas līdzās – eksperimentālā veidā, drīzāk kamermūzikas formātā, kā to festivāla izdevumā nosauc A. Pereira. Abu ģēniju cieņu un bijību pret viņu dižo priekšteci Bellīni savukārt atspoguļo atjaunots Normas iestudējums, kas iecerēts kā festivāla operas programmas noslēguma akords.
Zalcburgas svētku muzikālās programmas daudzslāņainību veido arī koncertcikls Ouverture spirituelle, kas šogad apvieno gan kristietības tradīcijās, gan budisma filozofijas ietekmē radītus darbus, ko pārstāv, piemēram, komponisti Toru Takemitsu un Tošio Hosokava; izpildītāji – Simona Bolivāra vārdā nosauktais simfoniskais orķestris no Venecuēlas un citi izcili mākslinieki. Turpinot tradīciju veidot regulārus Hugo fon Hofmanstāla leģendārā darba Jebkurš/ Katrs (Jedermann) jaunuzvedumus, šogad festivāls pastiprināti pievēršas arī Šilleram, piedāvājot viņa Orleānas jaunavas jauniestudējumu. Tādējādi varoņstāstu cienītāji Zalcburgā varēja noskatīties veselus trīs Žannai d’Arkai veltītus darbus: jau minēto Verdi operu, Šillera dramatisko versiju un vēl Valtera Braunfela operversiju Žanna d’Arka. Tiem, kurus patiesi interesē franču tautas varones žilbinošais ceļš uz slavu un tikpat spējā krišana, kas apromantizēta ne vienā vien mākslas darbā, tostarp arī Latvijā pazīstamajā A. Upīša traģēdijā Žanna d’Arka un Žana Anuija lugā Cīrulītis, iesaku izlasīt Šekspīra lugas Henrijs VI pirmo daļu. Tur varone skatīta ne jūsmīgām pēcteču, bet angļu – franču kara laikabiedru, ironisku un skarbu britu acīm. Jau darbojošos personu sarakstā uzsvērts, ka viņa ir zemniece – Jaunava Žanna, bet pazīstama arī kā Žanna d’Arka. Un visā lugas gaitā autors viņai noplēš jebkāda svētuma vai izredzētības oreolu, tēlojot kareivīgo jaunuvi kā godkāru, teju raganīgu būtni, kas ķeras pat pie burvestībām un meliem, lai glābtu sevi no sārta. Žannas raksturojumā Vils Šekspīrs, tā sakot, ir ieripojis otrā grāvī, vadīdamies no sava laika britu priekšstatiem par impērijas ienaidniekiem un šo oficiāli svēto kārtā iecelto, bet kultūrvēsturē joprojām pretrunīgi vērtēto personību.
Alvis Hermanis stabili ierakstās Zalcburgas kultūrainavā
Kā tad šajā multikulturālajā un multidimensionālajā vidē izskatījās starptautiski pazīstamākā latviešu režisora sniegums? Jāsaka uzreiz – pilnīgi pārliecinoši. Gana intriģējoši, gana kontraversāli, bet – arī gana stabili. Jo Aleksandrs Pereira un citi festivāla organizatori ir tik gudri, ka neapmierinās tikai ar klasisko operu izpurināšanu un atgriešanu dzīvajā mūzikas apritē: festivāla operas sezona katrreiz tiek konceptuāli atklāta ar mūsdienu operas iestudējumu. Un viņi var atļauties arī riskēt ar jaunu režisoru piesaisti: jau otro reizi Zalcburgā šo mūsdienu operu iestudēja Alvis Hermanis. Vai nav iepriecinoši? Šim nolūkam tika pasūtīta jauna opera ungāru komponistam Ģērģam Kurtāgam, tomēr autoram vajadzējis vairāk laika tās pabeigšanai, un, kā nosmej intendants, radošais process taču neesot tik vienkārši prognozējams. Tā iecerētā darba vietā tika izvēlēta britu komponista Harisona Bērtvisla opera Gaveins (1991), ko Pereira vērtē kā vienu no visnozīmīgākajiem 20. gadsimta otrās puses darbiem, kam, viņaprāt, piemīt nepārejošs modernisms (timeless modernity). Tātad – avārija tika dzēsta ar atzītu vērtību.
Taču tie, kas Gaveina iestudējumā cerēja ieraudzīt romantisku stāstu – kaut modernizētā versijā – par karaļa Artura Apaļā galda bruņinieka un Svētā Grāla meklētāja Gaveina cīņu ar Zaļo bruņinieku, vīlās. Pēc operas pirmās daļas noskatīšanās vīlusies jutos arī es, taču pavisam citu iemeslu dēļ. Bet uzklausīsim vispirms režisoru, kurš stāsta par savu Bērtvisla darba izpratni un interpretācijas pamatprincipiem izrādes programmas grāmatiņā: „Lai gan darbība sākas karaļa Artura galmā Ziemassvētku laikā, vadošais noskaņojums nav priekpilns, bet apokaliptisks. Cilvēkiem, kas te sapulcējušies, atlikušas vien atmiņas par pagātnes varoņdarbiem. (..) Tas, kas sākas kā pasaka, drīz izvēršas šausmu ceļojumā bruņiniekam, kas pieņem Zaļā bruņinieka izaicinājumu. Par spīti tam, ka darbība notiek tālā senatnē, atsauces/ norādes uz šodienu un kritisks skats uz nākotni tur ir nenoliedzami, un to nevar ignorēt. Un esmu pārliecināts, ka bija nepieciešams to pilnībā atspoguļot uz skatuves. Konflikts starp kristietību un pagānismu, kas ir operas un libreta centrā, var tikt paplašināts līdz Civilizācijas un Dabas sadursmei. Zalcburgas iestudējumā mēs sevi atradām tuvu dabai un zinātniskajai fantastikai, kad, sekojot ekoloģiskai katastrofai, cilvēciskā dzīve ir gandrīz izdzisusi. Daba, ieskaitot cilvēka dabu, ir atgriezusies pie savām saknēm. Ķermenis vēl atceras pazaudētos instinktus, primitīvi motīvi uzrodas un zemapziņas līmenī sāk kontrolēt lietu norisi. (..) Tas, kas notiek ar zemi, kad modernā civilizācija sagrūst un tiek iznīcināta, tika iztēlots pirms dažiem gadiem izdomātā dokumentālo filmu sērijā Pasaule bez cilvēkiem (World Without Men), kas mums deva vielu pārdomām.”
Par Gaveina izrādi un Romeo un Džuljetu – turpmāk.
* Brauciens notika ar VKKF finansiālo atbalstu
Rakstīt atsauksmi