Viedokļi

16. oktobris 2013 / komentāri 0

Laikmetīgā deja teorijā un praksē

Piezīmes par laikmetīgās dejas festivālu „Jauna deja jaunā vietā” no 1. līdz 6. oktobrim

„Nekas nav obligāti, bet viss būs forši!” ar šādu moto aizsākās interneta žurnāla DANCE.LV, Latvijas Profesionālās mūsdienu dejas horeogrāfu asociācijas, Latgales vēstniecības „GORS” un Latvijas Kultūras akadēmijas organizētais laikmetīgās dejas festivāls „Jauna deja jaunā vietā” (1. – 6. oktobris, 2013), kura ietvaros žurnālistiem, kritiķiem, pasākumu organizatoriem, deju pedagogiem un kultūras norišu studentiem bija iespēja papildināt savas zināšanas par deju gan teorijā, gan praksē Latvijas un Ziemeļvalstu mākslas teorētiķu un horeogrāfu vadībā, apmeklēt vairākas laikmetīgās dejas izrādes, apskatīt jaunuzcelto Austrumlatvijas koncertzāli jeb Latgales vēstniecību „GORS” un radošā un pozitīvā atmosfērā iepazīties un pabūt vienkopus ar cilvēkiem, kuri mīl deju un teātri.

Pēdējā vakarā visi dalībnieki kopīgi vienojās, ka viena no pasākuma veiksmes atslēgām šoreiz bijusi tieši izbraukšana ārpus Rīgas un ierastās ikdienas. Fokusa grupa, kā tiek nodēvēti festivāla dalībnieki, dzīvoja visas šīs dienas kopā 30 km attālumā no Rēzeknes, viesu namā „Rāznas stāvkrasti” pie Rāznas ezera, kur valdīja brīnišķīga atmosfēra. Par to parūpējās sirsnīgā Dreļu ģimene, kuri ne tikai pulcē pie sevis atpūtniekus, bet arī paši ir cieši saistīti ar kultūras dzīvi, darbojoties gan vietējā teātrī un folkloras kopā, gan dejojot latviešu tautas dejas, kas tika demonstrētas un mācītas arī pedagogiem no ārzemēm. „Jauna deja jaunā vietā” organizatori bija centušies, „lai informācija un izpratne par laikmetīgo deju vienlaikus ceļotu pa vairākiem kanāliem, lai notikums būtu nevis tikai vienu vakaru, bet ilgākā laika nogrieznī, lai deja par sevi pastāstītu, sevi parādītu, ļautu sevi sajust’’ [1]. Tā, kopā ceļoties un ejot gulēt, vingrojot, klausoties pasniedzēju lekcijas un referātus, pusdienojot pie viena galda, piedaloties praktiskās dejas nodarbībās, diskutējot par aktuālo Latvijas kultūras dzīvē un daloties pieredzē un uzskatos, tika ne tikai iepazīta laikmetīgā deja un nostiprinātas zināšanas, bet arī saliedēti grupas dalībnieki, panākta mājīguma un sirdssiltuma sajūta un lietderīgais apvienots ar patīkamo, jo ne tikai gūti jauni iespaidi un informācija, bet arī labi aizvadīta nedēļa, lai pēc tam atkal ar jaunu sparu atgrieztos darbā un studijās.

Pirmā diena

Iepriekšējā vakarā visi dalībnieki pēc gandrīz četras stundas ilga brauciena ieradušies „Rāznas stāvkrastos”, iepriekš apskatot koncertzāli „GORS”, iepazinušies savā starpā un pēc čalošanas un tējas dzeršanas virtuvē laicīgi devušies gulēt, lai mundri un enerģijas pilni mestos piedzīvojumā, ko piedāvās „Jauna dejā jaunā vietā”.

Katra diena tiek sākta ar rīta vingrošanu pie kāda no pasniedzējiem. Brauciena sākumā kāda dalībniece smejas, ka ieradusies tieši tāpēc, lai beidzot atrastu īsto un piemērotāko veidu, kā sevi uzturēt formā. Šo rītu iesākam ar vingrošanas kompleksu „pilates”, kas sevī ietver spēka – lokanības vingrojumus un stiepšanās elementus.

Kad iesildīts ķermenis un paēstas brokastis, seko teorētiskās nodarbības. Sākumā Makss Rīnanens, mākslas teorētiķis un filozofs no Somijas, ar lekciju „Somaestētika: filozofijas pilns ķermenis” liek aizdomāties par sava ķermeņa sniegtajām iespējām, kam ikdienas steigā nepievēršam uzmanību, izvirzot teoriju, ka ķermenis spēj rīkoties arī ārpus prāta kontroles.

Tālāk dejas kritiķe Ingrīda Gerbutavičute (Lietuva), kas vadīja arī rīta vingrošanu, ar sistemātisku prezentāciju un dažādu deju iestudējumu video fragmentu piemēriem lieliski sakārto izpratni par laikmetīgo deju, palīdzot saprast, ar ko laikmetīgā dejas ir atšķirīga. Kā būtiskākās iezīmes tiek noskaidrota ķermeņa brīvība un dejotāja emancipācija, respektīvi, laikmetīgās dejas izpildītājs ir personība. Savas rakstura šķautnes vai īpašas vizuālās pazīmes (kā vienkāršākais piemērs tiek minēts tetovējums) nav jāslēpj, kā tas ir, piemēram, agrāk bijis baleta dejotājiem.

Kamēr Rēzeknē „GORĀ” pie horeogrāfes Olgas Žitluhinas (Latvija) un dejotājas, aktrises un horeogrāfes Kristīnas Sorensenas (Fēru salas) notiek meistardarbnīcas deju skolotājiem, šeit, „Stāvkrastos”, dejotāja, dejas pedagoģe un horeogrāfe Annemarija Autere (Norvēģija/Francija) sākumā iepazīstina ar „Žiželes” interpretācijām no baleta pirmsākumiem līdz Matsa Eka iestudējumam mūsdienās, piedāvājot analizēt rādītos video, stāstot, kā balets attīstījies, un skaidrojot dejotāju kustību nozīmi un vēstījumu katrā izrādē. Pēc tam semināra dalībnieki tiek aicināti arī izmēģināt baleta vieglākās kustības, kas lielākajai daļai nebūt neizrādās tik vienkāršas. Savukārt Ingrīdas Gerbutavičutes nodarbība „Modernās dejas tehnika iesācējiem”, izpildot dažādus kustību kompleksus praksē, atklāja ne mazums iepriekš nemanītu ķermeņa apzināšanās problēmu, sākot ar koordinācijas trūkumu un beidzot ar labās un kreisās rokas atšķiršanu, tā ļaujot krietni izsmieties pašiem par sevi.

Otrā diena

Diena tiek sākta ar jogas nodarbību pie Olgas Žitluhinas. Tā kā laika apstākļi mūs lutina (neskatoties uz to, ka visu iepriekšējo nedēļu Rīgā ir lijis, šeit, Rēzeknē, šonedēļ spīd saule), dodamies ārā, lai paralēli vingrošanai dziļi ieelpotu rīta dzestro gaisu un pat pabradātu pa Rāznas ezeru. Pati Olga jau no pirmās semināra dienas katru rītu norūda ķermeni ar peldi ezerā. Lai gan šī rīta vingrošana dara visus modrus un iedvesmo pievērsties šādām aktivitātēm biežāk, neviens cits uz tik drosmīgu soli tomēr nedēļas laikā vairs nesaņemas.

Makss Rīnanens šoreiz runā un aicina uz diskusiju par kultūras attīstību un atšķirību centros un reģionos. Pēcāk seko saruna par laikmetīgās dejas un citu mākslas veidu atspoguļojumu medijos, daloties savstarpējā pieredzē ar viesiem no ārzemēm. Tāpat arī tiek diskutēts par pedagoga – personības/ kāda mākslas/kultūras projekta aizsācēja vai virzītājspēka ietekmi uz viņa studentiem/sekotājiem, nonākot pie secinājuma, ka šādi cilvēki var ne tikai iedvesmot jaunāko paaudzi darboties un attīstīties, bet arī, ja viņu skatījums nesakrīt ar priekšgājēja darbību, mēģināt aizsākt ko jaunu, dot stimulu pierādīt savas idejas.

No mākslas teorētiķa un filozofa Maksa Rīnanena lekcijas // Foto - Inta Balode
 

Pēcpusdienā dodamies uz Rēzekni, kur sākumā apskatām Austrumlatvijas radošo pakalpojumu centru „Zeimuļs”, kas savas durvis apmeklētājiem vēra 2012. gada 1. septembrī. „Zeimuļā” strādā jaunatnes lietu nodaļa un Skolēnu interešu centrs, Tūrisma attīstības centrs, Latgales amatnieku veikals-salons un darba prasmju izstāžu zāle. Skolēnu interešu centrā tiek piedāvātas apmēram 80 interešu izglītības programmas, ļaujot bērniem un jauniešiem vecumā līdz 25 gadiem bez maksas apmeklēt dziedāšanas, dejošanas, sporta, šūšanas, amatniecības, instrumentu spēles, šaha un citus pulciņus. Vērojot gan rosīšanos „Zeimuļā”, gan cilvēku aktīvo interesi par koncertiem un pasākumiem „GORĀ”, paliek iespaids, ka līdz ar jaunuzceltajām ēkām Rēzekne no jauna atdzīvojusies un cilvēki izrāda jo īpaši lielu interesi par mākslu un kultūru, par ko tikai prieks.

Tālāk seko dejas un kustības nodarbība “Deja – sava kustības veida atrašana” (Dancing is finding my own way of moving) Kristīnas Sorensenas vadībā, apskatot dažādu baleta stilu kustības un izmēģinot tās praksē.

Savukārt vakarā „GORA” mazajā zālē „Zīdaste” tiek rādīta Olgas Žitluhinas deju kompānijas izrāde „Un atkal par to pašu. I daļa”, kas bauda skatītāju interesi un simpātijas jau no 2005. gada. Izrādes tēma – mīlestība. Jūtas, kas plaukst un atkal vīst. Vientulība un alkas pēc otra blakus. Centieni iekarot otra simpātijas, mīlēt un būt mīlētam. Izrādē līdzās jutekliskām ainām netrūkst arī jautrības, komisku momentu, sirsnības un mīļuma, un atliek secināt, ka gan Olgai, gan viņas dejotājiem piemīt lieliska humora un gaumes izjūta. Noskaņu brīnišķīgi rada un papildina arī grupas „Dzelzs vilks” speciāli izrādei sacerētā mūzika dzīvajā izpildījumā.

 

Trešā diena

Rīta vingrošanu vada Kristīna Sorensena. Šoreiz tiek ne tikai iesildīti muskuļi, bet arī balss saites, izpildot dažādus elpas un skaņu vingrinājumus un iemācoties dziesmiņu, ko liela daļa grupas dalībnieku dungo arī vēl nākamajā dienā.

Pēc Maksa Rīnanena lekcijas „Kultūras centru elites kičam – nē! Reģionu slēptais potenciāls” (No Elite Kitsch of Cultural Centres. The Hidden Potential of Peripheries), turpinot iepriekšējā dienā iesākto tēmu par reģionu apslēpto potenciālu un dzīves atšķirību, Dita Eglīte iepazīstina grupas dalībniekus ar prezentāciju par Olgas Žitluhinas dejas kompāniju un laikmetīgās dejas izveidošanos un attīstību Latvijā. Olga parāda arī fragmentus no aizsāktās filmas, kas veidota, izpildot izrādes „Un atkal par to pašu. I daļa” ainas dažādās vietās – Vecrīgas ielās, parkos, pie jūras –, dažādā laikā un dažādos gadalaikos. Lai gan filma vēl nav pabeigta, rodas priekšstats, ka top tikpat gaumīgs, spilgts un interesants mākslas darbs kā izrāde.

Pēcpusdienā „GORĀ” fokusa grupai un deju skolotājiem paralēli notiek meistardarbnīcas pie Olgas Žitluhinas un Annemarijas Auteres, vēl vairāk iepazīstot savu ķermeni un dejas kustību caur teorētisku informāciju un praktiskiem uzdevumiem. Savukārt vakarā, atgriežoties „Rāznas stāvkrastos”, viesu nama īpašnieki sagādājuši mums pārsteigumu un ļauj izmantot SPA telpas, relaksējoties un atpūtinot praktiskajās nodarbībās nogurdinātos muskuļus.

Ceturtā diena

Rīta vingrošanā pie Annemarijas Auteres uzzinām ļoti daudz jauna par savu ķermeni, atklājot tādus iekšējos muskuļus, par kuru eksistenci iepriekš pat neesam nojautuši. Pēc kopīgām brokastīm un sarunas-rezumējuma par aizvadītajām dienām dodamies uz Rēzekni. Šodien priekšā liela diena, jo vajadzēs ne tikai izrādes skatīties, bet arī pašiem piedalīties nelielās izrādītēs „GORĀ”.

Pēc trīs stundas ilga mēģinājuma un ideju ģenerēšanas paralēli abām grupām tiek radītas dažādas kustību un skaņu instalācijas, performances un hepeningi, ar ko vakarā sagaidīt un radīt interesi par laikmetīgo mākslu „GORA” apmeklētājiem.

Kad pirms sešiem koncertzālē sāk parādīties publika, foajē, garderobē un pie koncertzāles ieejas to pārsteidz ik pa laikam atskanošas dažādas dīvainas skaņas, cilvēki savādās, amizantās pozās un kustībās un mēmas emociju etīdes. Dažos mūsu izdarības rada izbrīnu un neizpratni, dažos jautrību un vēlmi to visu iemūžināt ar līdzpaņemtajiem fotoaparātiem. Jebkurā gadījumā neliels ieskats laikmetīgās mākslas izpausmēs ar to tika sniegts. Savukārt mums, semināra dalībniekiem, bija interesanti iejusties mākslinieku lomā.

Vakarā Latvijas Kultūras akadēmijas Teātra un audiovizuālās mākslas katedras festivāla „Patriarha rudens” ietvaros arī Rēzeknē bija iespēja redzēt Latvijas Kultūras akadēmijas studenta Krišjāņa Santa projektu „Ornaments. Krustu kari” un Sintijas Siliņas izrādi „Il cimento della struttura e dell’accento”. Jo sevišķi interesants un fascinējošs šķiet Sintijas Siliņas darbs, kas gādā par emocionālu piesātinājumu, piemērotas noskaņas un patīkamas pēcgaršas sajūtu.

Festivālu noslēdz dejas izrāde „Tango līnijas”, kur uz skatuves satiekas deju grupas „Ritms” profesionālais dejotāju ansamblis, grupas „Tango Sin Quinto” mūziķi un dziedātāja Aija Vītoliņa. „GORS” lielā zāle ir praktiski pilna, un izrāde tiek uzņemta ar lielu skatītāju atsaucību, līdzjušanu un ovācijām. „Tango līnijās” pamatā mijas perfekti izstrādāta horeogrāfija un mākslinieku profesionālisms, ar labu humorizjūtu veidotas asociācijas un interesantas etīdes, kaisle un smeldze, ķermeņa izteiksme un brīnišķīgs muzikālais pavadījums.

Atgriežamies „Rāznas stāvkrastos” dienas iedvesmoti, ar labu garastāvokli un gandarījumu par festivāla laikā paveikto un piedzīvoto, lai pavadītu pēdējo kopīgo vakaru.

Pēc festivāla „Jauna deja jaunā vietā” pagājusi vairāk nekā nedēļa. Vēl joprojām jūtams mundrums un iedvesma darboties, jo man kā studentei tā bija ne tikai lieliska iespēja iemācīties ko jaunu par laikmetīgo deju un mākslu kopumā, bet arī iepazīties ar brīnišķīgiem, kolorītiem cilvēkiem, kas atgādināja, cik svarīgi darīt dzīvē to, kas patīk un liekas saistošs, un darīt to ar enerģiju un optimismu par labu rezultātu. Lielu paldies gribas teikt vienai no galvenajām pasākuma organizatorēm Intai Balodei, kas nemitīgi rūpējās, lai visi justos ērti, un ar humoru un sirsnību lieliski tika ar visu galā. Jācer, ka „Jauna deja jaunā vietā” izveidosies par labu tradīciju arī turpmākajos gados.

 

* LU HZF Teātra zinātnes BSP 3. kursa studente


 

Rakstīt atsauksmi