Viedokļi

5. decembris 2013 / komentāri 1

Par lokālo un universālo Latvijas teātrī

Kaut arī „Spēlmaņu nakts” ceremonija Zolitūdes traģēdijas dēļ tika atcelta, ārzemju ekspertu īsā viesošanās laika dēļ 23. novembra pēcpusdienā Dailes teātrī notika Latvijas Teātra darbinieku savienības organizētā apaļā galda saruna „Spēlmaņu nakts 2012/2013 nominēto izrāžu skate: lokālais un universālais”. Konferencē savus iespaidus par Latvijā redzētajām izrādēm „Raudupiete”, „Vecene”, „Nacionālais attīstības plāns”, „Minga rēgi”, „Oņegins”, „Mazais princis” un dejas izrādi „Pietiekami labs” pauda četri ārzemju viesi: teātra kritiķes un zinātnieces Angelīna Rosca no Moldāvijas un Tatjana Zelmanova-Dipona no Beļģijas, īru teātra zinātnieks, Dublinas universitātes profesors Stīvens Vilmers, kā arī jaunā lietuviešu teātra kritiķe Monika Meilutīte.

Sarunas sākumā, raksturojot „Spēlmaņu naktij” nominētos iestudējumus, latviešu teātra kritiķes Līvija Dūmiņa un Dita Eglīte iezīmēja arī vairākas būtiskas aizvadītās teātra sezonas tendences – pirmkārt, salīdzinoši lielo viesrežisoru klātbūtni Latvijas teātros, kas devusi jaunu kvalitāti un iešūpojusi teātru darbu, un, otrkārt, izrāžu veidotāju praksi strādāt radošās domubiedru grupās, iestudējuma tapšanas procesā sadarbojoties režisoram, scenogrāfam, kostīmu māksliniekam, komponistam. Abas kritiķes norādīja, ka teātris runā par sabiedrībai aktuālām tēmām, nebaidoties skatītāju uzrunāt tieši.

Arī Tatjana Zelmanova-Dipona, kura otro gadu piedalījās „Spēlmaņu nakts” izrāžu skates diskusijā, sacīja, ka izrādēs, kuras atlasītas kā aizvadītajā sezonā labākās, jūtams dzīvs, veselīgs mākslinieciskais pulss: „Pie jums joprojām ir repertuārteātri, kuri palīdz saglabāt nācijas kultūru. Jūsu teātris, tāpat kā Eiropas laikmetīgais teātris, ir attālinājies no pagājušā gadsimta teātra tradīcijām, taču vēl nav noformulējis pats savu nākotnes ceļu – tas atrodas uz robežas starp pagātni un nākotni, un tieši tā, iespējams, ir atslēga teātra nākotnes attīstībai.” Arī Stīvens Vilmers atzina: „Pirms atbraukšanas, aplūkojot izrāžu sarakstu, es biju vīlies, neieraugot to vidū nevienu Alvja Hermaņa darbu, taču uz mani lielu iespaidu atstāja piedāvātā dažādība, tādēļ viņa nemaz nepietrūka.”

Runājot par vienīgo programmā iekļauto izrādi bērniem – Rīgas Krievu teātrī uzvesto „Mazo princi”, kas bija nominēta „Spēlmaņu nakts” kategorijā „Gada izrāde bērniem vai jauniešiem”, Tatjana Zelmanova-Dipona sacīja, ka tā ir „bērnu izrāde, kuras galvenā vērtība – tā runā par to, par ko šodien runā pavisam maz – par vērtībām, ko nav iespējams ne pirkt, ne pārdot. Šī iestudējuma vērtība varbūt ir ne tik daudz tā mākslinieciskajā veidojumā, cik filozofiskajā vēstījumā. Izmantoto izteiksmes līdzekļu ziņā izrāde ir diezgan tradicionāla, taču runā par ļoti būtiskām tēmām.” Arī Stīvens Vilmers atzina: „Manuprāt, tā nebija pretrunīga izrāde, bet gan ļoti labi iestudēta, vienkārša izrāde bērniem, kas bija pietiekami izklaidējoša visai ģimenei.”

No M. Čehova Rīgas Krievu teātra izrādes "Mazais princis" // Foto - Aigars Altenbergs

 

Runājot par Ģertrūdes ielas teātrī tapušo dejas uzvedumu „Pietiekami labs”, Stīvens Vilmers sacīja: „Tā ir interesanta izrāde, kas atklāj dejotāju darba pieredzi teātrī. Tā atgādināja citas manis redzētās izrādes, kur dejotāji pauž savu personisko pieredzi – ne tikai dejo, bet arī darbojas kā aktieri.” Arī teātra zinātniece Valda Čakare, runājot par galvenajām jaunākā latviešu teātra tendencēm, atzīmēja: „Latvijas teātrī spēcīgi ienāk autobiogrāfiskums dažādos līmeņos – miniatūrā izpausmē šo autobiogrāfiskumu var redzēt arī izrādē „Pietiekami labs”, kur divas dejotājas paspēlējas ar savu biogrāfiju, savu vietu teātrī, iespēju kontaktēties ar skatītāju.”

Teātra komunikācija ar skatītāju, kā atzina Valda Čakare, ir aktuāla daudzās aizvadītās sezonas izrādēs: „Latviešu teātris ļoti principiāli maina attiecības ar skatītāju – skatītājs tiek aicināts pievērst uzmanību pats sev un paskatīties uz to, kā viņš skatās izrādi, kādas ir viņa attiecības ar mākslu. Šādu aicinājumu var just gan Seņkova „Raudupietē”, kas ir ielikta tādā kā skolas mācību programmas ietvarā, gan „Nacionālajā attīstības plānā”, gan „Stavangerā”, kur mēs cits citu redzam, bet nedzirdam.”

Runājot par Valmieras teātrī iestudēto izrādi „Raudupiete”, kas tapusi pēc Blaumaņa tāda paša nosaukuma noveles un saņēmusi „Spēlmaņu nakts” balvas kategorijās „Gada latviešu autora darba iestudējums”, „Gada scenogrāfs” un „Gada aktrise”, ārzemju kritiķi īpaši izcēla galvenās lomas tēlotājas Elīnas Vānes meistarību un iespaidīgo Reiņa Dzudzilo scenogrāfiju. Tatjana Zelmanova-Dipona atzina, ka, salīdzinot ar iepriekšējā gadā redzētajiem Elmāra Seņkova „Indrāniem” Rīgas Krievu teātrī, „Raudupiete” šķita interesantāka: „„Indrāni” māksliniecisko izteiksmes līdzekļu ziņā bija visai tradicionāla klasikas interpretācija, kad darbība tiek pārcelta uz mūsdienām, piemērojot varoņu uzvedību šai laiktelpai – šī pāreja vairāk šķita ārišķīga nekā iekšēji motivēta. „Raudupiete” man patika ar savu kompozīciju – diviem pretnostatītajiem koriem, jauniešu līdzdalību, atklājot savu viedokli par Blaumani, „režisorisko”, daudzslāņaino scenogrāfiju, kas daudz ko atklāj izrādes kopējā koncepcijā, lielisko, psiholoģiski niansēto Elīnas Vānes aktierspēli. Taču rodas sajūta, ka viņa izrādē ir palikusi viena – bez līdzvērtīga partnera. Iespējams, tā ir režisora koncepcija, taču šķiet, ka izrādē ir vairākas plaisas, kuras aktrisei jāaizpilda vienai pašai. Kārlis izrādē vairāk ir kā funkcija, nevis līdzvērtīgs pretspēlētājs. Scenogrāfija veidota vairākos plānos, kas ļoti precīzi atklāj izrādes vidi – melnbaltā ģimenes fotogrāfija, kas vēsta par tradīcijas dominanti, glezna, kas ir kā priekšvēstnesis bērna nāvei, un milzīgais aktrises portrets, kas mijiedarbojas ar pašas aktrises fizisko klātesamību uz skatuves.”

No VDT izrādes "Raudupiete" // Foto - Matīss Markovskis

 

Arī moldāvu teātra zinātniece un kritiķe Angelīna Rosca, runājot par „Raudupieti”, pauda uzskatu, ka Elīnas Vānes Raudupietei uz skatuves nav līdzvērtīga partnera, taču atzinīgi novērtēja izrādes kopējo koncepciju: „Mani pārsteidza šī iestudējuma senatnīgā estētika – tā ir vizuāli laikmetīga izrāde, kurā veikta nevis pagātnes reāliju atjaunošana, bet stilizācija. Katrs izrādes elements – mūzika, scenogrāfija aktierspēle, režija – veido kopējo izrādes veidolu – ļoti spilgtu un pārliecinošu. Scenogrāfija šajā izrādē darbojas kā redzamā režija – turklāt nevis atgrūž aktieri, bet gan palīdz viņam atklāt savu varoni. Tā ir monoizrāde antīkā teātra izpratnē, kur ir varonis un viņam pretnostatīts koris. Man tas šķita antīkais koris, kas iedalīts divās paaudzēs, pretstatīts monumentālajai galvenajai varonei – aktrise precīzi un dziļi atklāj tēla iekšējo pasauli. Psiholoģisko portretu un traģisko sievietes likteni – krišanu izmisumā, skumjas – lieliski papildina scenogrāfija. Izrādes ainas ir ekspresīvas, interesantas, pat fantasmagoriskas – piemēram, galvenās varones kaislību atspoguļojums ar dažādu izteiksmes līdzekļu palīdzību – spēle ar dažādiem priekšmetiem, piemēram, spilvenu, ūdeni. Tā ir ļoti interesanta viņas pārdzīvojumu un kaislību vizualizācija. Interesanti veidota puišu kora plastika, kas gan brīžiem ir ārišķīga. Manuprāt, kopējā kompozīcijā mazliet neiederīga ir pirmā – bēru aina, kas attēlota, varētu pat teikt, naturālistiski – taču vēlāk aktieru skatuviskā eksistence mainās. Šis stāsts ir nodots caur jaunu cilvēku skatupunktu, arī tas ir ļoti interesanti – līdz ar to klasika izskan ļoti laikmetīgi.”

Vislielāko un vienbalsīgāko ārzemju kritiķu atzinību izpelnījās kategorijā „Gada izrāde” nominētā Vladislava Nastavševa izrāde „Vecene” Nacionālajā teātrī. Tatjana Zelmanova-Dipona sacīja: „Izrāde „Vecene” man patika, pat ļoti patika. Es uzskatu, ka Harmsu teātrī uzvest ir ļoti grūti, ne velti tas notiek reti – viņa darbos nav darbības loģikas, ir fragmentāras frāzes, nav pilnvērtīgu dialogu starp varoņiem. Harmsam svarīgi ir nevis atklāt darbību, bet zemapziņas procesus, ļaut izjust varoņu atrašanos stāvoklī starp sapņiem un īstenību. Manuprāt, Nastavševam izrādē šo Harmsa atmosfēru ir izdevies pārtvert ļoti precīzi. Salīdzinot ar manā pieredzē redzētajiem iestudējumiem, kur pretīgais, atbaidošais uz skatuves izmantots kā pašmērķīgs elements, šajā izrādē tam ir emocionāls pamatojums – tā ir režisora provokācija, kas sevi attaisno. Es izpratu Vecenes tēlu kā iekšējo baiļu simbolu – bailes no dzīves vai nāves, bailes, kas paralizē, destabilizē cilvēku, bailes, kas dzīvo galvenā varoņa galvā. Nastavševs pratis radīt atmosfēru, kad no skatuves skatītāju zālē jūtams gandrīz fizisks saspringums, baiļu enerģētika – kad Vecene finālā pietuvojas skatītājiem, rodas sajūta, ka šīs bailes var ietekmēt katru no mums, skatītājiem. Arī visi pārējie varoņi izrādē atveidoti ļoti azartiski un radoši – jūtams spēcīgs aktieransamblis. Iepriekšējā sezonā es redzēju citu Nastavševa izrādi – „Jūlijas jaunkundzi” – spilgtu izrādi, kura gan deva vairāk jautājumu nekā atbilžu. Taču šobrīd man šķiet, ka Nastavševs ir spilgta teātra individualitāte, no kura vēl ir iespējams daudz gaidīt.”

No Nacionālā teātra izrādes "Vecene" // Foto - Gunārs Janaitis

 

Stīvens Vilmers atzina: „Harmsa „Vecene” bija visinteresantākā izrāde, ko redzēju šajā nedēļā, – katrā ziņā visbailīgākā. Es izbaudīju to, cik vienkārši bija iekārtota skatuve un kā šausmīgās ainas kontrastēja ar komiskajām – savā ziņā izrāde atstāja lielāku iespaidu nekā šausmu filmas.” Arī lietuviešu teātra kritiķe Monika Meilutīte uzsvēra to, ka izrādi iespējams salīdzināt ar kino valodā izmantotajiem šausmu estētikas līdzekļiem: „Salīdzinot ar kino pieredzi, man šķita, ka teātrī skatītājus nav iespējams šausmināt, taču Nastavševa izrāde „Vecene” lika man mainīt domas – no sākuma Vecenes tēls šķita smieklīgs – liela, melnā tērpta Vecene, kas visu laiku šņukst un pat pazaudē savas protēzes. Sajūta, ka tas ir smieklīgi, nepameta visu izrādi, taču pārsteidzoši ir tas, kā nemanāmi radās arī šausmu sajūta, kura arvien pieauga.”

Kritiķi atzinīgi vērtēja arī Liepājas teātra iestudējumu „Stavangera”, kas apbalvota kā „Spēlmaņu nakts 2012/2013” Gada izrāde. Angelīna Rosca no Moldāvijas par iestudējumu sacīja: „Bogomolovs radījis pasauli stikla būrī, kas cenšas sevi izolēt no dzīves realitātes. Varoņi sevi izolējuši, iekonservējuši vakuumā, lai dzīve viņus neskartu. Izrādes kompozīcija ir sarežģīta un interesanta. Varoņi eksistē šaurā telpā, dialogiem apzināti atņemta emocionalitāte, varoņu dvēseles dzīve ir tikpat tīra kā fiziskā, ļoti pikantas un interesantas simboliskās darbības. Taču izrādē šīs šausmas veidotas eleganti, nav pretīguma sajūtas – efekts, iespējams, varbūt ir pat lielāks nekā tad, ja skatītājus mēģinātu tiešā veidā šausmināt. Aktieransamblis ir ļoti vienots – es tikai pēc izrādes noskatīšanās uzzināju, ka tie ir kursabiedri. Mani pārsteidza, kā aktieri cits citu enerģētiski sajūt, kaut arī šajā izolētajā telpā eksistē vēl citas mazas izolētas telpas. Šajā izrādē ļoti svarīgs ir teksts – tā melodija, ritms, monotonums – taisna līnija kā kardiogrammā, kur tā nozīmē nāvi.” Arī Tatjana Zelmanova-Dipona pauda uzskatu, ka „Stavangera” ir izcila izrāde, „kas atklāj krīzes laika sabiedrības morālo stāvokli (līdzīgi kā „Minga rēgi”). Šis ir lielisks, teatrāli spilgts iestudējums. Varoņi ir kā brāļi un māsas, kuru dzīslās nerit asinis un un kuru dvēseles ir tukšas. Lieliska ansambļa spēle – manuprāt, šī ir starptautiski augsta līmeņa izrāde. Aktieru ticība tam, ko viņi spēlē, un distance no spēlētajiem varoņiem patīkami pārsteidz – tā, manuprāt, ir ļoti liela teātra kolektīva veiksme.”

No Liepājas teātra izrādes "Stavangera" // Foto - Ziedonis Safronovs

 

Valda Čakare, komentējot aizvadītajā sezonā Latvijas teātros dominējošās tēmas, secināja: „Lielākoties visas izrādes tematiski vēstī par to, ka dzīve ir absurda – dzīves absurdums tik ļoti dominē, ka tas parādās pat klasikas interpretācijās. Izrādē „Stavangera” šis absurds uzskatāmi parādās jau ar pirmo izrādes mirkli, kur mēs varam redzēt, kas ar cilvēku notiek masu reprodukcijas tehnoloģiju laikmetā. „Stavangera” precīzi parāda to, kas notiek ar traģēdiju, kad tā nokļūst masu mediju reprodukcijas mašīnā – proti, kur realitāte tiek inscenēta un kur caur nemitīgu atkārtojumu tiek darīts viss, lai notrulinātu sāpju izjūtu, lai padarītu notikumu par intereses objektu. Ja šādas paralēles nāk prātā, teātris ir dzīvs un arī cieši saistīts ar dzīvi.”

Runājot par Laura Gundara iestudētajiem „Minga rēgiem”, kas ieguva „Spēlmaņu nakts” balvu kā Gada izrāde jauniešiem, ārzemju kritiķi atzinīgi vērtēja gan aktierspēli, gan izmantotos režijas līdzekļus. Angelīna Rosca atzina, ka „Minga rēgi”, viņasprāt, ir ļoti mūsdienīgs iestudējums: „Izrādes veidotāji strādājuši pie tā, lai radītu savu māksliniecisko izteiksmes līdzekļu klāstu, ar kuru palīdzību trim aktieriem iejusties vairākos tēlos. Aktieri mazajā spēles laukumā ciešā kontaktā vienlaikus ļauj sajust to atsvešinājumu, kas valda starp viņiem, un parāda ļoti dažādus varoņus. Ir daudz grotesku krāsu, iespējams, ietekmējoties no kino valodas – sevišķi Kventina Tarantino estētikas. Manuprāt, varoņi it kā dzīvo nevis savu, bet kino dzīvi. Abi puiši ļoti labi saspēlējas, viņu aktierspēle tehniski ir ļoti precīza – no mizanscēnām, kustībām, līdz reakcijām, skatieniem.” Savukārt Tatjana Zelmanova-Dipona par iestudējumu sacīja: „Brīnišķīga izrāde par sociālu tēmu, par jaunām dvēselēm, kas dzīvo kā bezpajumtnieki. Izrāde ir ne tikai precīzs sociālais portrets, bet ļauj arī smieties. Varoņu savstarpējās attiecības veidotas universālā valodā, kas ļāva izrādi uztvert pat ar valodas barjeru – svarīgi ir nevis tas, ko viņi runā, bet tas, kā viņi runā. Es domāju, ka izrāde caur dziļu, radošu režiju un azartisku, pašaizliedzīgu aktierspēli it kā kliedz no skatuves: „Glābiet mūsu dvēseles! Vēl nav par vēlu...””

No "Teātra TT" izrādes "Minga rēgi" // Publicitātes foto

 

Eksperti uzsvēra, ka, līdzīgi kā „Minga rēgi”, arī „Dirty Deal Teatro” tapusī dramaturga Jāņa Baloža monoizrāde „Nacionālais attīstības plāns” runā par ļoti aktuālām sociālām tēmām. Tatjana Zelmanova-Dipona par izrādi sacīja: „Tā ir apbrīnojama politiskā satīra monoizrādes žanrā ar interaktīvu skatītāju iesaistīšanu. Izmantotie izteiksmes līdzekļi notur skatītāju uzmanību pusotras stundas garumā, izrāde aktīvi pārkāpj robežas.” Stīvens Vilmers atzina, ka „izrāde ir ļoti gudra, tā iesaista skatītāju dialogā, iejaucas sabiedrības dzīvē, pievērš uzmanību sociālajām problēmām – konkrēti, tam, kā kapitālisms ekspluatē cilvēkus. Man pozitīvi šķita tas, ka autors [Jānis Balodis] tiešā veidā konfrontēja skatītājus, liekot domāt par valsts nākotni. Izrāde man šķita interesanta, taču radīja vairāk jautājumu nekā atbilžu.” Savukārt Angelīna Rosca no Moldovas par iestudējumu sacīja: „Ļoti asprātīgs teksts – priecājos, ka varēju to izlasīt un novērtēt. Materiāls pats ved, taču uz skatuves tas tomēr ir jāved savā virzienā. Spēcīgs dramaturgs [Jānis Balodis], kuram raksturīgs enerģētisks domu magnētisms – viņš brīvi runā un veido attiecības ar skatītājiem, manuprāt, viņam pat nav jātēlo aktieris. Šajā gadījumā labāk būtu, ja viņš uz skatuves iznāktu kā viņš pats, nevis izliekoties par aktieri.”

Lietuviešu kritiķe Monika Meilutīte, komentējot sociālo tēmu aktualitāti Lietuvas un Latvijas teātrī, sacīja: „Pēdējās divās sezonās Lietuvā vadošie režisori galvenokārt ir pievērsušies sociālajām tēmām – redzētās Latvijas teātra izrādes šķiet vairāk runājam par universālām lietām, piemēram, cilvēka prieku, bēdām, bailēm, vēlmēm un kļūdām, koncentrējot uzmanību uz viena cilvēka pasauli un ievietojot pārējos varoņus diezgan šaurā kontekstā. Pat „Nacionālais attīstības plāns”, kas šķietami absorbē starptautiska, globāla mēroga tēmas, patiesībā runā par universālām vērtībām – tādām kā laime, prieks, labklājība u.tml.” Arī Valda Čakare, komentējot ārvalstu kritiķu pausto vērtējumu par izrādi „Nacionālais attīstības plāns”, atzina: „Man radās iespaids, ka viesu interpretācijā dokuments, kas ir izrādes pamatā, ir raisījis nopietnu attieksmi. Bet šī izrāde, manuprāt, ir pievilcīga tieši ar galēji ironisku un azartiski parodisku skatījumu uz šo birokrātisko dokumentu, kurš būtībā ir oficiāli sankcionēta liekulības forma.”

No "Dirty Deal Teatro" izrādes "Nacionālais attīstības plāns" // Foto - Didzis Grozs

 

Monika Meilutīte pauda prieku par to, ka latviešu teātrī ļoti aktuāls ir ironijas izmantojums: „Latviešiem, salīdzinot ar lietuviešiem, ir labāka humora izjūta – uz skatuves bieži bija redzamas ironiskas, humorpilnas ainas, gan izmantojot ironiju, kas aktuāla pašā literārajā materiālā (piemēram, Harmsa „Vecenē”), gan ieviešot ironiju režisora skatuviskajā koncepcijā (kā tas bija Džilindžera „Oņeginā”), gan ieviešot rotaļīgu ievadu tradicionālam literāram materiālam (Elmāra Seņkova „Raudupietē”), gan rosinot aktierus palūkoties uz pašu spēlētajiem varoņiem ar ironiju (kā Laura Gundara „Minga rēgos”).”

Ārzemju viesu vidū dalītas atsauksmes izpelnījās Dž. Dž. Džilindžera Dailes teātrī uzvestais mūzikls „Oņegins” ar Kārļa Lāča mūziku. Tatjana Zelmanova-Dipona atzina: „Izrāde, iespējams, emocionāli vairāk uzrunā latviešu skatītāju apziņu. Iestudējums ir košs, skaists, bija interesanti vērot skatītāju emocijas – aizrautību, emocionālo līdzpārdzīvošanu tam, kas notiek uz skatuves. Vispirms vēlos izcelt oriģināli veidoto libretu, kas nav banāls un apvieno dažādas frāzes no citiem Puškina darbiem – piemēram, dienasgrāmatām, kas papildina zināmo „Jevgeņija Oņegina” sižetu. Laba mūzika, kurā, manuprāt, ieskanas latviešu mūzikas fragmenti, kas piešķir izrādei šarmu. Spilgta skatuviskā scenogrāfija – man patika spoguļi virs skatuves, kas radīja atspīdumus, eleganti veidotās mizanscēnas. Līdzīgi kā iepriekšējā gadā redzētajā izrādē „Pūt, vējiņi!”, arī šeit gribu izcelt aktiermeistarību, aktieri iztur ļoti lielu slodzi – ne tikai solisti, bet arī pārējais ansamblis korī, tas ir augsts mākslinieciskais līmenis. Tas, ka Puškina lomu atveido dziedātājs [Intars Busulis], varonim varbūt pat piešķir īpašu dziļumu.”

Turpretī Angelīna Rosca, runājot par Puškina tēla ieviešanu skatuviskajā darbībā, pauda atšķirīgu vērtējumu: „Uzskatu, ka izrāde veidota provokatīvi – sākot ar Puškina dzejas citātu izrādes sākumā, arī postmodernā estētika – ne tikai ievijot darbā dažādu Puškina darbu fragmentus, bet arī ieviešot izrādes darbībā pašu Puškinu, desakralizējot viņu – noņemot Puškinam stereotipisko masku un atklājot viņa daiļrades huligānisko pusi, raksturu. Iespējams, to varēja atklāt skaidrāk, ieviešot vairāk tekstu. No otras puses, šis huligānisms brīžiem bija triviāls, tajā bija daudz ilustratīvisma – piemēram, aina, kurā Puškins attēlo daiļrades mokas, mētājot lapas. Es nenoliedzu, ka izrāde demonstrē aktieru tehnisko meistarību, bet Puškina klātbūtne man bija pietiekama tikai viņa literārajos darbos – domāju, ka fiziskā Puškina klātesamība uz skatuves jau ir ilustratīva, es tai nevarēju atrast attaisnojumu.”

No Dailes teātra izrādes "Oņegins" // Foto - Jānis Deinats

 

Izceļot vispārīgās tendences jaunākajā latviešu teātrī, Valda Čakare konferences noslēgumā uzsvēra: „Ir ļoti fundamentāli mainījusies vecuma proporcija Latvijas režijā – līdz ar to ļoti ir mainījušās arī prioritātes un darba formas, jo nu jau vairākus gadus Latvijas teātrī acīmredzami ir ienākusi jauna paaudze, kura nebaidās būt ārpus institucionālā teātra, kura atšķirīgi veido savas attiecības ar literatūru, kura atšķirīgi, nelineāri izprot laiku, kura atšķirīgi izturas pret telpu (nekā pret konteineru, kas jāpiepilda, bet kā elastīgu veidojumu, ko var paplašināt līdz bezgalībai), kura atšķirīgi izturas pret ķermeni uz skatuves un pret dažādu mākslas veidu mijiedarbību. Šīs jaunās parādības ir arī vedušas pie teātra formu daudzveidošanās. Man liekas, ka mūsu izrādēs ir ļoti maz kora tipa iestudējumu, bet ir ļoti daudz monoloģiskā teātra – ar to es domāju nevis cilvēku skaitu uz skatuves, bet tādu kolektīvās idejas izvērsumu, kas nebūtu bāzēts indivīda skatījumā. Līdz ar to labākajos gadījumos tas ir personiski izjusts teātris, bet lielākajā daļā gadījumu – tā ir zīme mūsdienu pasaulei, kur indivīds ir ļoti noslēgts savā čaulā, un to var just arī formās, kas ir izvēlētas izrādēm – izrāde-lekcija, izrāde-eseja, izrādes, kas vērstas uz pašizpēti, izrādes, kas balstītas autobiogrāfiskā vēstījumā, arī izrādes, kas atgādina koncertus... Bet man šķiet, ka šī formu daudzveidība ir ļoti vienota tematiski – jo, pārskatot nominētās izrādes, varētu kvalificēt pāris klasikas pārinterpretācijas, dažus piemērus mākslas saskarsmes laukā (Ināras Sluckas „Zudušo laiku citējot”) u.c. Tāpat latviešu teātris arī ļoti principiāli maina attiecības ar skatītāju – skatītājs tiek aicināts pievērst uzmanību pats sev un paskatīties uz to, kā viņš skatās izrādi, kādas ir viņa attiecības ar mākslu. Šādu aicinājumu var just gan Seņkova „Raudupietē”, kas ir ielikta tādā kā skolas mācību programmas ietvarā, gan „Nacionālajā attīstības plānā”, gan „Stavangerā”, kur mēs cits citu redzam, bet nedzirdam.”

Arī ārzemju viesi kopumā pauda prieku par to, ka „Spēlmaņu nakts” skates ietvaros redzētās izrādes bija ļoti dažādas gan formas, gan satura ziņā, un pauda atziņu, ka latviešu teātris atrodas laikmetīgas teātra valodas meklējumos. 

Atsauksmes

  • ZB
    Zanda Borga

    Paldies Ievai par darbu, apkopojot viedokļus. Paldies Andrai par pasākuma vadīšanu un organizēšanu. Šāda diskusija, uzklausot ārvalstu ekspertu domas par mūsu atzinīgāk vērtētajām izrādēm, kā arī konteksts ar notiekošo viņu valstu teātros, nudien ir vērtīga. Ceru, ka tradīcija turpināsies arī nākamgad.

Rakstīt atsauksmi