Lauma Abramoviča

Redaktore

Aktieris RUNĀ: Everita Pjata

Kroders.lv sadarbībā ar Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas zinātnes bakalaura studiju programmas 3. kursa studentēm piedāvā interviju ciklu ar triju jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem: 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī; 2011. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursa absolventiem, strādājošiem dažādos gan valsts, gan nevalstiskajos teātros, un 2013. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursa beidzējiem, no kuriem 2013./2014. gada sezonas sākumā štata vietu teātrī ieguva tikai daži.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana „aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē un viņu pedagogu/režisoru vērtējumā.

Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Paldies par atsaucību Valdim Lūriņam, Edmundam Freibergam, Indrai Rogai un visiem aktieriem, kuri jau piekrituši un, cerams, vēl piekritīs sarunai!

Pirmajiem vārds jau ceturto sezonu veiksmīgi Liepājā strādājošajiem jaunajiem aktieriem.

Līga Ulberte

Lauma Abramoviča: Kā jūs nonācāt līdz aktiera profesijai?

Everita Pjata: Es diezgan mērķtiecīgi jau no ļoti agras bērnības gāju uz to, ka noteikti savu dzīvi saistīšu ar skatuvi. No agra vecuma dziedāju, dejoju, piedalījos dažādos daiļlasīšanas konkursos, bet uzdrīkstēšanās kļūt par aktrisi netīšām uzkrita uz galvas. Cik es sevi atceros, mani interesēja šī profesija, bet bija kauns skaļi teikt, ka es vēlos kļūt par aktrisi. Man bija bail izgāzties. Vidusskolā nolēmu, ka iešu vai nu uz horeogrāfiem, vai kaut ko ar mūziku saistītu. Pēc vidusskolas parādījās Liepājas teātra kurss. Liepājas teātra mājaslapā bija ierakstīts, ka Klaipēdā uzņem jauno kursu Liepājas teātrim. Tā bija zīme, ka man ir jāpamēģina. Esmu liepājniece, likās forši, ka varēs mājās spēlēt.

Jūs apzinājāties, kur ejat? Kas, jūsuprāt, bija aktieris?

Konkrēti, man liekas, neko tā īsti nezināju. Nevaru vairs atcerēties. Man ļoti patika apmeklēt teātri kā skatītājam. Skolā gāju dramatiskajā pulciņā, bet tas, protams, bija kas cits. Jau no agras bērnības bieži sanāca apmeklēt teātri, bet biju lietas kursā tikai par iznākumu, rezultātu, kas jau tika rādīts uz skatuves.

No bērna kājas zinājāt, kā kas notiek, bet to procesu īsti nesapratāt?

Pa lielam tā bija, jā.

Kā vērtējat studiju procesu augstskolā?

Tas bija ļoti svarīgs un vērtīgs, un smags darbs, kas nostabilizē iekšējo disciplīnu šajā profesijā. Tāpat kā dejotājam, kā mūziķim, ir ļoti svarīgi galvenie klasiskie pamati, kas mums tika ielikti. Bijām prom no mājām. No rīta līdz vakaram tikai skola. Kopmītnēs dzīvoju kopā ar kursabiedriem, drosmīgākie gan sapazinās ar lietuviešiem. Es tā līdz galam tur baigi ar nevienu nesadraudzējos. Četrus gadus vienīgie cilvēki man apkārt bija mani kursabiedri. Protams, jāpiemin kolosālie pasniedzēji Vitauts un Velta Anuži. Kaut kur manī bija mīlestība pret šo profesiju, bet viņi ļoti, ļoti spēcīgi iesēdināja bijību pret to. Pēc tā, kā viņi mūs noskaņoja šim darbam, jau pirmajā kursā bija skaidrs, vai es to vēlos vai nē. Tas bija smagi, bet aizraujoši.

Everita Pjata Vendlas lomā Liepājas teātra izrādē „Pavasara atmoda” (2013) // Foto – Ziedonis Safronovs

Jūs minējāt, ka iemācīja klasiskos pamatus. Ko aktiera profesijā var iemācīt un kas rodas no prakses, pieredzes?

Man ir tā, ka, katru dienu ejot uz teātri, ir sajūta, ka es neko nemāku.

Vēl nemākat vai vairs nemākat?

Ne vēl, ne vairs. Visu laiku ir jāsāk no jauna. Būt par aktieri ir jāmācās visu mūžu. Protams, iemāca to galveno – ko nozīmē būt uz skatuves. Nekad nedrīkst tur tāpat vien eksistēt, obligāti ir jāzina savs uzdevums, situācija, kas no tā izriet. To, kas nāk no paša cilvēka, nevar iemācīt. Katru reizi ar savu tehniku tas jādzemdē.

Tas rodas dabiski vai ar piespiešanu?

Kā kuru reizi. Tas ir atkarībā no tā, cik tālu dotais tēls, kas jāattēlo, ir no manis pašas. Ir tēli, kad pilnībā sevi jālauž, vai arī tieši otrādi – kas papildina sevī jau esošās jūtas. Katram aktierim ir savs stils, sava tehnika, kā ko darīt. Es esmu emocionālā aktrise, un tas, kas manī ir, arī rodas. Protams, ar lielu darbu var sevi kontrolēt, piemēram, mazāk žestikulēt, jo es dzīvē visu laiku žestikulēju. Ja ir kāds ieturēts tēls, jāsēž pie spoguļa, jāmācās, visu laiku sevi jātur grožos.

Vai ir mainījušies jūsu priekšstati par aktiera profesiju?

Man liekas, ka man tādu priekšstatu īsti nebija. Es vienkārši vēlējos būt uz skatuves.

Es gāju mūzikas skolā. Lai līdz eksāmenam sasniegtu rezultātu, katru dienu vairākas stundas jāstrādā pie klavierēm. Es apzinājos – lai izrāde būtu gatava, darbs ir jāiegulda. Precīzi kāds – to es tobrīd neiztēlojos, bet skaidri zināju, ka tas nav viegli. Nekas jau nav viegli. Kad dziedāju, bija jāsagatavo materiāls, jāiemācās teksts, jāsaprot, ko dzied. Tā arī iztēlojos, ka aktierim ir jāmācās teksts, jāsaprot, jāiet un jādara.

Un kā ir patiesībā?

Tā arī ir. (smejas)

Tikai citā kapacitātē.

Jā. Katra loma ir dažāda. Katrā lomā ir savs darba režīms, savs apjoms jāiegulda. Katru reizi ir kaut kas jauns, bet principā jāiet tam pašam procesam cauri. Bet viena lieta gan nekad nemainās - satraukums, stress pirms uziešanas uz skatuves. Vienmēr ir sajūta pirms uziešanas, ka tu neko neatceries un nezini.

Varbūt tā ir labāk, kad no rīta nāk uz darbu ar pilnīgi neko prātā un nav aizspriedumu?

Pa lielam jau ir tie aizspriedumi, tāpēc ir bailes. Kaut vai izrāde „Pūt, vējiņi!”, kurai nesen tika nosvinēta 50. jubileja. No tām man 27 izrādes bijušas [Baibas lomu izrādē Everita dala ar Aiju Andrejevu – red.]. Jo vairāk izrāžu, jo vairāk ir sakrājušās netīrībiņas vai nepārliecinātība, un ir bail tās atkārtot, vai, gluži otrādi, ja bijusi veiksmīga izrāde, bail nolaist latiņu.

Everita Pjata – Baiba, Kaspars Kārkliņš – Gatis Liepājas teātra izrādē „Pūt, vējiņi!” (2011) // Foto – Ziedonis Safronovs 

Labāk būt nemitīgā attīstībā.

Protams, tas jau ir mērķis. Tas ir mūsu darbs, mums nepārtraukti jāattīstās. Galvenā aktiera vērtība ir koncentrēšanās attiecīgā mirklī. To kaut kādā veidā var uztrenēt, bet pa lielam tas nav tā, ka ieslēdz klikšķīti un viss.

Viss jūsu kurss ir štatā. Kādas, jūsuprāt, ir štata aktiera priekšrocības?

Stabilitāte sirdī, viennozīmīgi.

Sirdī un faktiski arī.

Protams. Ir stabils darbs. Aktiera profesija savā būtībā ir riskanta, kad nevar zināt, kā šodien vai rīt ies.

Sevi vērtējot, kādas ir bijušas jūsu veiksmes un neveiksmes?

(smejas) Veiksme ir tā, ka tiku augstskolā, jo mēs bijām aptuveni 90 meitenes, no kurām tikai deviņas pieņēma. Esmu daudzās izrādēs, pietiekami nodarbināta. Neveiksmes... Nav neveiksmes. Ir tādi mazie niķīši, pārpūlītes, depresija. Iekšēja neveiksme ir tā, ka man ir diezgan vājas balss saites, es tās ātri pārpūlu. Tas ir mans galvenais materiāls, bet neesmu vēl iemācījusies kārtīgi par to parūpēties.

Kura ir interesantākā loma, kuru gadījies spēlēt?

Droši vien, ka Baiba [izrādē „Pūt, vējiņi!”], kas bija mans pirmais lielais izaicinājums. Vārds „Baiba” vien skatītājam nozīmē daudz. Sarežģītā Kārļa Lāča mūzika bija liels izaicinājums. Iepriekš bija Anita izrādē „Vestsaidas stāsts”, tur arī bija ļoti liela atbildības sajūta, daudz darba bija jāiegulda.

Ir arī kāda loma, kas sagādājusi lielas grūtības?

Manuprāt, katrā lomā ir kaut kādi grūtību posmi. Vienmēr, veidojot lomu, es izeju šiem posmiem cauri. Sākumā, izlasot darbu, ir viens priekšstats. Tikko sāc fiziski realizēt to, ko izlasīji, ir nākamais solis. Vienmēr ir kritumi un kāpumi. Ļoti veiksmīgi ir tad, ja kāpums ir pirmajā ģenerālmēģinājumā. Tad pēdējie ģenerālmēģinājumi ir tēla iedzīvināšanai, nevis stresam.

Kādām īpašībām jāpiemīt aktierim?

Droši vien, ka ekstravertam, fiziski aktīvam, līdzjūtīgam. Noteikti – pozitīvam. Ir svarīgi prast attaisnot katru tēlu.

Jābūt tādam kā savas lomas advokātam?

Tieši tā. Ir ļoti svarīgs tas pozitīvais skats ne tikai katrā tēlā, bet arī jebkurā situācijā teātrī.

Vai ir bijuši brīži, kad nācies nožēlot kļūšanu par aktrisi? Vai tā notiek katrā neveiksmes brīdī?

Jā, man liekas, ka katrā neveiksmes brīdī es par to iedomājos, bet tas ātri vien pāriet. (smejas)

Kas jūs būtu, ja nebūtu aktrise?

Kā jau pieminēju, vai nu mūzikas jomā vai uz horeogrāfiem, kaut ko tādu.

Tematiski līdzīgu?

Jā, noteikti. Sliktākajā gadījumā – kultūras vadība, bet es neesmu nekāda pie galda sēdētāja, organizatore, plānu kalēja, man ļoti grūti skolā gāja ar teorijām. (smejas)

Everita Pjata Jakobīnes lomā Liepājas teātra izrādē „Minhauzena precības” (2013) // Foto – Ziedonis Safronovs

Kādu lomu jūs gribētu nospēlēt šobrīd un kādu – pēc 20 gadiem?

Šis jautājums man mūžīgi sagādā problēmas. Es sev novēlētu nevis konkrētu lomu, bet gan katrā lomā atrast savu sapņu lomu. Kad mēs parakstījām līgumu, direktors teica: „Es jums novēlu nevis sprintu, bet maratonu.” Lai varētu maratonā noturēties teātrī, ne mirkli nedrīkst sev nolaist latiņu. Drīzāk es sev gribētu novēlēt, lai katru reizi atrodu kādu knifiņu katrā lomā.

Varbūt ir kāda luga, kurā gribētu piedalīties?

Man pēdējā laikā ļoti patīk Agatas Kristi romāni. Gribētos kādu detektīvu par slepkavību un izmeklēšanu.

Lai visu izrādi ir intriga?

Jā, pēdējā laikā ļoti prasās kaut ko tādu. Es, protams, gribētu būt slepkava. (smejas)

Varbūt dzīvē būs izdevība pašai iestudēt šādu izrādi!

Vismaz šobrīd man pat prātā neienāk tā domāt, jo... Esmu sapratusi, ka režisora darbs nav man. Esmu izpildītājs, viennozīmīgi.

VIEDOKLIS: Valdis Lūriņš, režisors: „Ļoti plaša spektra aktrise. Strādā ļoti iekšēji. Skatoties „Pūt, vējiņi!”, iepriecina ne tikai vokāls, kas viņai ir, bet arī psiholoģiskais zīmējums, kāds ir viņas Baibiņas tēlā.”

Everitas Pjatas profils Liepājas teātra mājaslapā.

* LU Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas zinātnes 3. kursa studente