Lauma Abramoviča

Redaktore

Aktieris RUNĀ: Gatis Maliks

Kroders.lv sadarbībā ar Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas zinātnes bakalaura studiju programmas 3. kursa studentēm piedāvā interviju ciklu ar triju jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem: 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī; 2011. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursa absolventiem, strādājošiem dažādos gan valsts, gan nevalstiskajos teātros, un 2013. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursa beidzējiem, no kuriem 2013./2014. gada sezonas sākumā štata vietu teātrī ieguva tikai daži.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana „aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē un viņu pedagogu/režisoru vērtējumā.

Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Paldies par atsaucību Valdim Lūriņam, Edmundam Freibergam, Indrai Rogai un visiem aktieriem, kuri jau piekrituši un, cerams, vēl piekritīs sarunai!

Pirmajiem vārds jau ceturto sezonu veiksmīgi Liepājā strādājošajiem jaunajiem aktieriem.

Līga Ulberte

Lauma Abramoviča: Kā jūs nonācāt līdz aktiera profesijai?

Gatis Maliks: Man liekas, ka tāpat kā visi pārējie, jo teātros vienmēr ir... Man liekas, ka par aktieriem biežāk kļūst tie, kas pārāk apzināti nav to vēlējušies. Ir tie, kuri akadēmijā piecas reizes mēģina iestāties un nesanāk, un ir tie, kuri atnāk līdzi draugiem un kaut kā netīšām tur iekļūst. Man ir otrais variants. Es apzināti aizbraucu uz iestājeksāmeniem Liepājā, bet par aktiera profesiju biju iedomājies tikai mēnesi pirms tam.

Kādi bija citi varianti nākotnei?

Tagad man uz to ir ļoti grūti atbildēt. Tikko kā es iestājos, es apzināti aizmirsu visu, ko es gribēju pirms tam darīt. Man patīk valodas, es varbūt kaut ko tādu būtu darījis. Pieļauju arī, ka varbūt tagad kaut kur Īrijā lasītu sēnes.

Kā jūs vērtējat studiju procesu augstskolā?

Mums bija ļoti stingra disciplīna, mācīja strādāt patstāvīgi un daudz. Mums visus četrus gadus teica: „Mācieties tagad, lai nav jāmācās teātrī.” Tomēr, sākot strādāt teātrī, ir daļa lietu, ko tu vari uzreiz izmantot, un ir daļa, ko jāsāk mācīties no jauna. Par to, kā tas viss notiek. Es centos paņemt, ko man pasniedzēji deva, bet ir kaut kādas lietas, kas der, un ir arī tādas, kas īsti nepalīdz, tas ir individuāli. Bet, protams, nav slikti to visu zināt.

Vai ir mainījušies jūsu priekšstati par aktiera profesiju?

Viss vairāk vai mazāk mainījās. Uz aktieriem iet bišķiņ deformēti cilvēki.

Deformēti prāta ziņā?

Prāta un uztveres, un rakstura ziņā. Profesija pati par sevi ir dīvaina.

To jūs zinājāt arī pirms tam?

Nē, pirms tam es nezināju. Man likās, ka iet, kaut ko pasaka uz skatuves un tad saņem aplausus. Tā man likās.

Tik vienkārši?

Nu, varbūt likās – ok, tur tie teksti jāmācās, vēl šis tas.

Bet par aktiera profesijas otru pusi?

Studiju procesā iepazīsti to otru pusi un saproti, ka nav vairs tikai ziedi un aplausi, bet ir arī sviedri un asinis. To mums īpaši mocīja iekšā Klaipēdā, ka visam jānāk caur sviedriem un asinīm. Es esmu sapratis, ka teātrī tā īstenībā nav. Ir lomas un darbi, kas nāk viegli un organiski. Pirmajās reizēs, kad loma bija atnākusi viegli, man likās, ka es neesmu sevi izlicis visu, kaut ko daru nepareizi un tā nevajadzētu būt. Tagad saprotu, ka darbs pie katras izrādes un katras lomas ir individuāls un var atšķirties. Var būt tā, var būt citādāk, bet viss nebeidzas pie teksta apguves.

Gatis Maliks Oduma lomā Liepājas teātra izrādē „Malēnieši” (2012) // Foto – Ziedonis Safronovs

Kāds bija studiju process Klaipēdā, salīdzinot ar Latvijas Kultūras akadēmiju?

Es vēl joprojām īsti nezinu, kā tas notiek akadēmijā. Domāju, ka gan Klaipēdā gan akadēmijā tas ir lielā mērā atkarīgs no kursa vadītājiem. Mēs esam līdzīgi mūsu kursa vadītājiem Veltai un Vitautam Anužiem savā attieksmē pret teātri.

Kādā valodā studējāt?

Aktiermeistarība bija latviski, jo Velta un Vitauts Anuži prot latviešu valodu. Velta ir latviete, viņa valodu iemācījusi arī Vitautam. Daļa teorētisko priekšmetu bija krieviski, daļa angliski, skatuves kustība – krieviski.

Jums visiem bija krievu valodas zināšanas?

No sākuma nebija, pēc tam jau bija. Uzradās. Aktierim galvenais ir saprast, ko tev saka.

Kādas ir štata aktiera priekšrocības?

Drošība, bet tā arī ir mānīga. Ja esi ļoti labs, pieprasīts aktieris un cīnies pats par sevi, tev ir iespēja izvēlēties, ko tu gribi darīt, spēlēt lomas, kas patīk, un piedalīties interesantos projektos. Štata aktierim ir jāspēlē to, ko dod spēlēt, kas sevī ietver to, kas pašam varbūt neliekas tuvs. No otras puses – ir stabilitāte, lomas, konkrēta mēnešalga. Var rēķināties ar laiku un nākotni. Tās, man liekas, ir lielākās atšķirības.

Un arī priekšrocības.

Un priekšrocības, jā. Tas, ka tu vari spēlēt tikai to, ko tev dod, laikam vairāk ir mīnuss. Lai gan jāmīl ir katra loma.

Kura ir interesantākā loma, kas spēlēta?

Hmm... Es savas lomas nešķiroju.

Varbūt ir kāda, kas nākusi ar lielām grūtībām?

Kad es spēlēju, negribu sevi izdalīt no visas izrādes. Lielākā daļa lomu nāk ar lielām grūtībām, man ļoti reti kaut kas nāk viegli. Ir epizodiska loma izrādē „Sods un noziegums”, tā man ir ļoti mīļa, jo atnāca pati.

Gatis Maliks Fomina lomā Liepājas teātra izrādē „Sods un noziegums” (2012) // Foto – Ziedonis Safronovs

Tātad nav jābūt lielai lomai, lai tā būtu mīļa?

Jā.

Katra loma, kas konkrētā brīdī nāk, ir sirdij tuva?

Es tā gribētu teikt, tas būtu visdiplomātiskāk. Tas nebūtu īsti godīgi pret pārējām lomām, ja es pateiktu, ka viena man ir mīļāka.

Kādām īpašībām jāpiemīt aktierim?

Man liekas, ka cilvēki ļoti izmainās, kamēr studē. Par aktieri var kļūt vairāk vai mazāk jebkurš. Jābūt elastībai. Jāspēj pieņemt un jāspēj pakļauties, būt mālam režisora rokās. Jākāpj pāri saviem principiem, saprotot un analizējot, atrodot pamatojumu.

Inteliģencei arī jāpiemīt?

Senāk likās, ka jā, bet es saprotu, ka bez tā bieži var iztikt. Ir vēlams, bet nav obligāti.

Būtībā jāprot sevi nodot režisora rokās un jāskatās, kas sanāk?

Jā, apmēram tā. Tas varētu būt galvenais. Protams, būtu labi, ja ir abas rokas un abas kājas.

Fiziski?

Tīri fiziski, jā.

Vai ir brīži, kad nācies nožēlot, ka esat kļuvis par aktieri?

Periodiski jā. Vienu dienu es nenožēloju, vienu dienu nožēloju.

Kad nožēlojat, ko gribētu darīt tā vietā? Citi grib kļūt par ārstiem, glābt dzīvību.

Ir mirkļi, kad es sāku nožēlot un domāju, ko es varētu darīt tā vietā. Tad es neko īsti nevaru izdomāt un cenšos vairs nenožēlot. (smejas) Vispār jau darbs ir baigi foršs. Ir grūti iestāstīt kādam, ka tas ir grūti. Visi domā, ka tas ir baigi viegli, bet nav jau nemaz tik viegli.

Ir kādi stereotipi no ārpuses, draugiem un paziņām, par kuriem jūs sakāt, ka tā nav?

To, ka visi aktieri dzer. Tā gluži nav. Mums ir daudz brīva laika – tā arī gluži nav.

Mēģinājumi no rīta līdz vakaram – mīts vai patiesība?

Kā kuru reizi. Tas ir aktiera profesijas gan pluss, gan mīnuss. Vienu brīdi tu teātrī esi no deviņiem rītā līdz deviņiem vakarā un vēl ilgāk, un tad tev pēkšņi ir nedēļa brīva.

Vai apkārtējie saprot, ka kaut kas ir jāziedo, lai kaut kas taptu?

Man ir paveicies. Mana mamma un tētis ir sapratuši, ka man teātris patīk, un atbalsta mani. Mana draudzene, lai gan nav ar teātri saistīts cilvēks, arī ir pieņēmusi, saprot un atbalsta. Lai gan mani kolēģi, Edgars un Agnese Ozoliņi, ir teikuši, ka nesaprot, kā aktieris var dzīvot ar kādu, kas nav aktieris. Viņi nesaprot, kā tas ir. Es esmu sapratis, ka tas nav nemaz tik traki. Ja otrs cilvēks grib saprast, viņš var saprast vai vismaz pieņemt.

Gatis Maliks Sergeja Petroviča lomā Liepājas teātra izrādē „Stavangera” (2012) // Foto – Ziedonis Safronovs

Ko jūs gribētu nospēlēt tagad un ko pēc 20 gadiem? Varbūt ir kādas lugas, kurās gribētu piedalīties?

Man gribētos psiholoģiskos un mūsdienīgos gabalos spēlēt. Bet par lomām ir tāda koķetērija. Es sevi redzu tādu, kāds es esmu, bet, visticamāk, citu acīs tāds neesmu, tāpēc tas, ko es gribu nospēlēt, noteikti neatspoguļosies režisoru uzskatos. Ja es gribētu, teiksim, Ričardu III nospēlēt, tad es jau ar kaut kādiem priekšstatiem par to domāju. Tas nav īpaši veselīgi.

Vai ir no ārpuses nākušas idejas, ko jūs nākotnē potenciāli varētu nospēlēt?

Es cenšos neklausīties. Tas nav veselīgi. Ar to var baigi aplauzties. Es uz priekšu baigi daudz nedomāju. Tas ir štata aktiera pluss – var nedomāt baigi uz priekšu. Tu ņem to, ko tev dod, un dari to, ko tev liek darīt. Centies būt elastīgs un kaut ko no sevis ielikt. Virzienu nosaka kāds cits. Tu vari izdomāt, kā tu ej, bet tev ir dots virziens, to tu pats neizdomā.

VIEDOKLIS: Valdis Lūriņš, režisors: „Ļoti intelektuāls puisis, ļoti zinošs. Meklē savu ideālo teātri. Viens no viņa trumpjiem ir psihofiziskās izpausmes uz skatuves. Spēj būt ļoti ekscentrisks.”

Gata Malika profils Liepājas teātra mājaslapā

* LU Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas zinātnes 3. kursa studente