Viedokļi

7. aprīlis 2014 / komentāri 0

Aktieris RUNĀ: Pēteris Lapiņš

Kroders.lv sadarbībā ar Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas zinātnes bakalaura studiju programmas 3. kursa studentēm piedāvā interviju ciklu ar triju jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem: 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī; 2011. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursa absolventiem, strādājošiem dažādos gan valsts, gan nevalstiskajos teātros, un 2013. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursa beidzējiem, no kuriem 2013./2014. gada sezonas sākumā štata vietu teātrī ieguva tikai daži.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana „aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē un viņu pedagogu/režisoru vērtējumā.

Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Paldies par atsaucību Valdim Lūriņam, Edmundam Freibergam, Indrai Rogai un visiem aktieriem, kuri jau piekrituši un, cerams, vēl piekritīs sarunai!

Pirmajiem vārds jau ceturto sezonu veiksmīgi Liepājā strādājošajiem jaunajiem aktieriem.

Līga Ulberte

 

Lauma Abramoviča: Kā jūs nonācāt līdz vēlmei kļūt par aktieri?

Pēteris Lapiņš: Kad es aizgāju no pamatskolas uz Valmieras Viestura vidusskolu, netiku nevienā citā, kā vien teātra klasē, jo pārējās klases jau bija nokomplektētas. Es par to nebiju baigi priecīgs. Tētis gan ļoti priecājās, zvanīja mammai un teica, ka ir forši, ka esmu ticis tajā klasē. Es toreiz nevarēju saprast, par ko viņš priecājās, bet mācību laikā satiku Agri Māsēnu, kurš mācēja ideju par teātri parādīt no man vēl nezināmas puses. Pa tiem vidusskolas gadiem, kad tur mācījos, tas tā iesēdās, iepatikās. Pēc vidusskolas iestājos Rīgas Tehniskajā universitātē, bet tur man nepatika atmosfēra.

Kompānija?

Cilvēku attieksme. Viņi bija vairāk katrs pats par sevi, atsvešināti. Man gribējās, lai ir draudzīgs kolektīvs. Tad aizgāju no RTU, braukāju no Valmieras uz Rīgu, uz „Skatuvi” pamācīties pie Annas Eižvertiņas.

Ko pa to laiku darījāt? Nemācījāties?

Es paralēli strādāju, starp vidusskolu un studijām gadu izlaidu. Tad uzzināju, ka būs uzņemšana Liepājas teātra kursā. „Skatuvē” dzirdēju, ka par to runā. Gadā, kad stājos RTU, mēģināju iestāties arī Dailes teātra kursā. Tur mani nepaņēma. Izdomāju, ka aizbraukšu uz Liepāju, un aizbraucu. Līdz galam nezināju, uz ko es braucu, ka mācīšanās būs Klaipēdā. Tā nu mani paņēma.

Tātad uz aktiera profesiju gājāt mērķtiecīgi?

50 uz 50. Bija tā, ka to gribējās, bet bija arī tā, ka peldēju. Nevaru teikt, ka uz to gāju par 100%, bet tagad man būtu grūti sevi iedomāties bez teātra.

Ko studējāt RTU?

Transports, mašīnbūve, kaut kas tāds.

Tā bija alternatīvā izvēle?

Jā. Patīk tehnika, inženierzinātnes.

Kā vērtējat procesu studijās? RTU jums nepatika, bet kā bija aktieros?

Nebija jau tā, ka process RTU man nepatiktu. Man diezgan labi padevās matemātika un vēl aizvien savā ģimenē esmu „galvenais mehāniķis”. Ja es nebūtu pirms tam redzējis cilvēkus, kuri stājās Dailes kursā, es varbūt pieņemtu arī to RTU vidi, bet tā bija ļoti atšķirīga vide no tās, kura līdz tam man bija visapkārt. Mana mamma ir viena no Anša Rūtentāla kustību teātra pirmajiem aktieriem, beigusi universitātē filozofus, tētis savulaik beidzis horeogrāfus konservatorijā, māsa ir gleznotāja, brālis tūlīt beigs Kultūras akadēmiju, pat vecāmamma bija profesore Mākslas akadēmijā. Tā nu ir sanācis, ka, lai gan caur un cauri esmu lauku bērns, jo vecāki 90-tajos gados izvēlējās dzīvot un saimniekot savā senču mājā, visu laiku man apkārt bijuši visai mākslinieciski noskaņoti cilvēki. Mūsu mājā vienmēr notikušas sarunas par visu, kas aktuāls mākslā vai sabiedrībā. Klaipēdā mani pirmkārt uzrunāja kolektīvs, ar ko kopā mācījos. Cilvēki. Tā bija un ir mana otrā ģimene. Bija fantastiski pasniedzēji. Teatrālajā vidē cilvēki ir ļoti draudzīgi. Man paveicās, visi viens otru atbalstījām.

Kā ar pašu studiju procesu? Kas aktierim ir iemācāms?

Ir pamatlietas, ko studijās māca. Pārsvarā visur jau ir tā, ka iemāca pamatus. Pēc tam teātrī, izmantojot pamatus, ko iedevuši pasniedzēji, liec kaut ko klāt. Lielākoties mans darbs teātrī balstās uz tā, ko esmu iemācījies un ko man pasniedzēji ir devuši. Es tagad nevaru pateikt, ko viņi man nebūtu iemācījuši no tā, ko es daru šobrīd. Nav trāpījies nekas tāds, kam nevarētu atrast pamatu tajā, kam studijās gāju cauri. Viss pārējais jau atkarīgs no cilvēka.

Vai par aktiera profesiju ir mainījušies priekšstati, kādi bija pirms iestāšanās augstskolā?

Protams, protams. Tajā laikā tas, kas notika uz skatuves, bija cita pasaule, pasaka. Es ticēju visam, kas un kā tur notiek.

Tagad vairs nē?

Tagad es uz to skatos citādāk. Tagad es izrādi un aktierdarbu, pirmkārt, vērtēju. Iet un skatīties izrādi man ir kā darbs. Redzēt, ko citi spēlē, kā to dara. Es vairs nevaru atlaisties beņķī un izbaudīt izrādi. Gribot negribot visu laiku vērtē. Protams, zinu, ka aktieris ļoti labi nospēlē, bet zinu arī, ko viņš dara, kad aiziet aizkulisēs. Zinu, ka aiziet un pirms nākamās ainas, piemēram, uzpīpē. Bet zinu arī, ka ir lomas, kuru laikā aktieris atdod sevi visu. Parastais skatītājs to nezina, viņš par to nedomā, viņš var baudīt.

Pēteris Lapiņš Džima O’Konora lomā izrādē „Stikla zvērnīca” (2010) // Foto – Ziedonis Safronovs

Kādas ir štata aktiera priekšrocības?

Teātris iedod darbu. Ir tikai jāstrādā. Ārštata aktieriem jāgaida, kamēr viņu uzaicinās. Tas ir riskantāk, jo var vispār netikt pie lomām, var arī reizi piecos gados tikt uzaicināts kaut kur.

No otras puses, ja ir labs aktieris...

(pārtrauc) Tad viņš nebūs ārštatā, ja pats to nebūs gribējis.

Varbūt izdevīgāka ir iespēja izvēlēties lomas, ko grib spēlēt un ko nē.

Ja esi ļoti labs aktieris, domāju, ka var izvēlēties, bet to piedāvājumu jau nav tik daudz. Ja kaut ko ļoti negribi spēlēt, ej un runā ar režisoru un vadību, ka negribi to darīt, bet tas ne par ko labu neliecina.

Kura ir bijusi interesantākā loma, kas spēlēta?

Man visas patīk! Sākot ar diplomdarbu lomām, beidzot ar šī brīža lomām. Diplomdarba izrādē „Mīla, džezs un velns” bija Lūkass, ļoti interesanta loma – bērnunama puisis, kopā ar savu baru gatavs uz noziegumu, bet es meklēju viņa cilvēcisko, sāpīgo pusi. „Stikla zvērnīcā” bija Džims, mīlētājs ar saviem mīnusiem. Pie Lūriņa bija „Spēlē, Spēlmani!”, kur biju viens no Čakiem. Ļoti, ļoti patīk tā izrāde, Čaka dzeja man vispār patīk. Pie Lūriņa ir ļoti sirsnīgi strādāt, man viņš kā režisors ļoti patīk. Pēc tam bija „Trīs draugi” – Hase, tāda forša raksturlomiņa. Nu un tagad Ernests „Pavasara atmodā”, pusaudzis, kurš apjauš, ka ir gejs. Es pa tādām maziņām lomiņām, neesmu vispopulārākais aktieris. (smejas)

Ir kāda loma, kas visvairāk sagādājusi grūtības?

Visas savā ziņā sagādā grūtības, kamēr tiec līdz rezultātam. Kad iedod kādu lomu, lasot tekstu, rodas pirmais priekšstats un tas, kā to lomu redzi. Bieži vien darba gaitā tēls radikāli mainās. Arī režisors var lugu redzēt pavisam citādi nekā es, tad viņš palīdz saprast virzienu, uz kurieni un kā tiekties līdz lomai.

Kādām īpašībām jāpiemīt aktierim?

Noteikti jābūt atraktīvam, ar savu harizmu, gudram, čaklam. Es esmu mazliet slinks. (smejas) Es esmu drusku bakstāms cilvēks.

Aktierim jābūt nebakstāmam?

Principā jā, būtu vēlams. Ja esi nenormālākais talants, kam viss sanāk, tad varbūt vari būt slinks.

Vai ir brīži, kad nākas nožēlot profesijas izvēli?

Nē, nē, nē. Šo profesiju nevar nožēlot. Galvenais mērķis, nākot uz šo profesiju, bija vēlme izdzīvot dažādas dzīves. Spēt pamēģināt, kā ir, ja esi tāds vai citāds.

Nav gribējies kaut ko citu darīt?

Visu laiku ir tā, ka gribētos kaut ko citu padarīt. Visu laiku gribas pamēģināt kaut ko jaunu, tas ir tikai normāli. Tāpēc es esmu aktieris – ka visu laiku gribu pamēģināt kaut ko jaunu.

Pēteris Lapiņš Aleksanda Čaka lomā izrādē „Spēlē, Spēlmani!” (2011) // Foto – Ziedonis Safronovs

Ko jūs gribētu nospēlēt šobrīd un ko – pēc 20 gadiem?

Neteikšu, ka gribētu spēlēt kaislīgu mīlnieku, bet, piemēram, „Romeo un Džuljetā” es noteikti gribētu spēlēt Merkucio. Manā izpratnē, tas ir viens no visforšākajiem tēliem šajā lugā.

Gribētos spēlēt otrā plāna lomas, nevis galvenās, jo tās bieži vien ir interesantākas, ar raksturu. Galvenās lomas parasti ir mīlnieki, tāds nu man ir izveidojies priekšstats. Pirmā plāna lomas ir atbildīgas un bieži vien nepateicīgas. Protams, ne visām lomām tā ir.

Pēc 20 gadiem... Es varētu spēlēt tēvu.

Ar grimu jau arī tagad to var panākt.

Kāpēc tagad ar grimu spēlēt tēvu, ja tas tāpat pēc 20 gadiem būs jādara, jo tad jaunās lomas spēlēs jaunie. (smejas)

Varbūt ir sapnis spēlēt pie konkrēta režisora?

Es gribētu pie Māras Ķimeles. Tieši Ķimeles divas izrādes, „Tumšie brieži” un „Pazudušais dēls”, Valmieras teātrī bija tās, kuru dēļ es aizgāju uz aktieriem.

 

VIEDOKLIS: Valdis Lūriņš, režisors: „Puisis ar apbrīnojami gaišu iekšējo pasauli. Viņam ir savi kompleksi, kam aizsākums varbūt meklējams kursā. Viens no viņa spožākajiem darbiem, protams, bija diplomdarbā, kad viņš spēlēja „Stikla zvērnīcā”.”

 

Pētera Lapiņa  profils Liepājas teātra mājaslapā

 

* LU Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas zinātnes 3. kursa studente

Rakstīt atsauksmi