Lauma Abramoviča

Redaktore

Aktieris RUNĀ: Viktors Ellers

Kroders.lv sadarbībā ar Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas zinātnes bakalaura studiju programmas 3. kursa studentēm piedāvā interviju ciklu ar triju jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem: 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī; 2011. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursa absolventiem, strādājošiem dažādos gan valsts, gan nevalstiskajos teātros, un 2013. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursa beidzējiem, no kuriem 2013./2014. gada sezonas sākumā štata vietu teātrī ieguva tikai daži.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana „aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē un viņu pedagogu/režisoru vērtējumā.

Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Paldies par atsaucību Valdim Lūriņam, Edmundam Freibergam, Indrai Rogai un visiem aktieriem, kuri jau piekrituši un, cerams, vēl piekritīs sarunai!

Pirmajiem vārds jau ceturto sezonu veiksmīgi Liepājā strādājošajiem jaunajiem aktieriem.

Līga Ulberte

Lauma Abramoviča: Klasisks jautājums – kā nonāci līdz vēlmei kļūt par aktieri?

Viktors Ellers: Parasti klasiska atbilde ir – es visu bērnību sapņoju. Muļķības, tā nebija. Līdz 11. klasei nevienā brīdī nedomāju, ka varētu iet uz aktieriem. Bija tā, ka es dzīvoju Rīgā ar mammu. Mums bija viens dzīvoklis, un tad mamma izremontēja citu dzīvokli un aizgāja dzīvot tur. Un es paliku tajā vecajā dzīvoklī septiņās istabās. Mācījos 11. klasē un gribēju dzīvot atsevišķi no mammas. Dzīvoju ar brālēniem, mums bija tāda komūna. Es izīrēju istabas studentiem. Bija atbraukuši no Limbažiem vesels pulks no amatieru teātra, gribēja stāties Dailes teātra studijā. Viņi mācījās dzejoļus, es tā baigi tam nepievērsu uzmanību. Vienu vakaru sēdējām virtuvē, runājām. Viņi teica, ka iešot stāties Dailes teātra 9. studijā. Nodomāju – baigi interesanti, malači. Viņi teica: „Pamēģini tu arī!” Es teicu: „Kāds tur aktieris no manis! Nu labi, pamēģināšu.” Kaut ko ātri samācījos. Tipiskais stāsts – viņi, kuri bija speciāli braukuši, netika, bet man kaut kā paveicās, iekļuvu Dailes teātra 9. studijā.

Tātad vispirms mācījies Dailes teātra 9. studijā, nevis Klaipēdas Universitātē?

Jā. Tas bija tā saucamais nulltais kurss. Biju pie Mihaila Gruzdova un Indras Rogas.

Sanāk, ka tu mācījies kopā ar...

(pārtrauc) Mārtiņu Poču, mēs dzīvojām ar viņu kopā. Viņš man no studijas laikiem ir viens no labākajiem draugiem, tāds sirdsdraugs. Jā, mācījos ar Andžānu, Grūbi, pārējiem... Visus viņus zinu.

Kā tu vērtē studiju procesu augstskolā?

Kad mācījos 12. klasē, paralēli gāju Dailes teātra 9. studijā, kas bija sestdienās un svētdienās. Mēs mācījāmies, gatavojāmies. Dzīve izspēlēja tā, ka es akadēmijā netiku. Esmu ļoti pateicīgs Gruzdovam un Rogai par to, ka viņi mani nepaņēma akadēmijā.

Ja es būtu paņemts akadēmijā, domāju, ka nebūtu kļuvis par aktieri. Ar tādu attieksmi, redzējumu un lidojumu, kāds man bija 18 gados, es labi ja līdz 2. kursam tiktu. Kad man bija 18 gadi, mācījos 12. klasē un sestdienās, svētdienās gāju uz Dailes teātra 9. studiju, man likās, ka esmu lielāks aktieris nekā šobrīd. Katram tas jāpārdzīvo, jāpārkož. Jā, man likās – wow, esmu aktieris, nāku ar paceltu galvu! Vispirms nosēdināja Gruzdovs, nepaņemot akadēmijā. Tad tā kārtīgi nosēdināja pasniedzējs Lietuvā, Vitauts Anužs. Par to es arī esmu ļoti pateicīgs. Viņš lika saprast, ka bohēma vairs nepastāv.

Ko aktierim var iemācīt un kas rodas no pieredzes, darīšanas?

Aktierim var iemācīt attieksmi, apzinīgumu pret savu darbu. Var iemācīt kaut kādas pamatlietas. Par aktieri nekļūst četros gados. Es šobrīd sevi nevaru nosaukt par aktieri, es eju uz to. Ir rakstīts, ka esmu Viktors Ellers, aktieris. Skola iedod to, ka tad, kad ir bezcerīga situācija uz skatuves, mēģinājumos nezini, kur ķerties, atsauc atmiņā akadēmijas laikus un kaut kā caur formu ir, aiz kā aizķerties. Tu neesi kā balta lapa, uz tās tomēr ir švīkas, un var atrast kādu švīkiņu, kas palīdzēs. Tas ir galvenais, ko dod skola. Liekas smieklīgi – cilvēks Amerikā iziet divu nedēļu kursu un šobrīd sevi sauc par aktieri. Cik sašvīkāta viņam ir tā lapa? Viņam būs grūti. Sevi nospēlēt var jebkurš. Es nekad neteikšu, ka amatierteātra aktieri ir slikti, bet jebkurš var nospēlēt vienu ģeniālu lomu tā, ka profesionāļiem būs mutes vaļā. Vai viņi tikpat ģeniāli var nospēlēt sešas lomas sezonā? Šaubos.

Viktors Ellers (centrā) Rifa lomā izrādē „Vestsaidas stāsts” (2010) // Foto – Ziedonis Safronovs 

Būtībā skola iemāca tikt galā ar sevi?

Jā.

Kā ir mainījušies tavi priekšstati par aktiera profesiju 18 gados, kad likās, ka gals sasniegts, un tagad?

Kad biju gatavs iet pakaļ balvai par mūža ieguldījumu 18 gados? (smejas) Priekšstats... Nu, tas ir tas pats, kas... Kad tev saka – ja pieliksi roku ugunij, tas sāp, tu saproti, ka tas sāp. Bet, kamēr neesi pielicis to roku ugunij, tu nezini, kādas ir sāpes. Tāpat ir teātrī. Studiju laikos teica, ka būs grūti. Nu jā, grūti. Piemēram, man sāp galva, tu saki, ka jūti līdzi. Bet tu taču nezini, kā sāp tā galva, ir grūti atsaukt atmiņā, kā tas ir. Teica, ka būs grūti... Nu jā, grūti, bet tas viss ir tik skaisti. Tagad, kad esi iekšā tajā, saproti, ko viņi bija domājuši ar to grūtumu. Tas viss ir pakārtots tai sajūtai... Kad tu izej uz skatuves un tev ir ar cilvēkiem saikne, un, kad iededz zālē gaismu un redzi, ka cilvēki ir piecēlušies kājās... Tu esi gatavs iet caur jebkādām grūtībām, lai dabūtu to emociju, ka cilvēks par tavu darbu izrāda cieņu.

Kādas ir štata aktiera priekšrocības?

Aktierim nekad nav labi. Kad ir ļoti daudz darba, tad nav labi, bet tad, kad nav darba, arī nav labi. Es nezinu, kā citos teātros, bet mūsu teātrī ir tā, ka tu esi iekšā tajā visā, tu esi kolektīvā. Pieredzējušie aktieri, kas ir ārštatā, var izvēlēties, ko spēlēt. Šobrīd mums, jaunajiem, katra jauna loma ir iespēja sevi pierādīt. Tā ir iespēja un skola, tas ir tāds skolas turpinājums. Štata aktiera pluss ir tāds, ka vairāk vai mazāk esi apritē un gaidi lomu, bet zini, ka sezonā tāda vismaz būs. Ārštata aktieris var nogaidīt ilgi, nav stabilitātes. Štata aktierim ir sajūta, ka esi daļa no teātra.

Mēs ar kursabiedriem saskaitījām – vēl jānospēlē 87 lomas, un tad var kandidēt uz mūža ieguldījumu. (smejas) Mums ir nospēlētas četras sezonas, man ir ap 20 lomām. Izskaitījām, cik lomas vidēji jānospēlē, sanāca virs simtam. Tas, protams, ir joks. (smejas)

Kādas līdz šim ir bijušas tavas veiksmes un neveiksmes teātrī?

Lielākā veiksme – esmu Liepājas teātrī. Ir, protams, izrādes, kad it tā saucamie jackpot, kad kaut kas nesanāk un nomet nost visu, kas mācīts, sāc no nulles. Un tad atkal un atkal ir grāvis. Katrā lomā var saskatīt kaut ko pozitīvu. Ir režisori, pie kuriem spēlēju labprātāk, tā ir realitāte. Mēs varam runāt skaisti un teikt, ka visi režisori ir ļoti mīļi un jauki, bet tā jau nav, tāpat kā ar pārējiem cilvēkiem. Es varu pateikt pēdējos iespaidus. Varbūt daudzi gaidīs, ka minēšu izrādi „Pavasara atmoda”, kur man ir galvenā loma un kura man, protams, ir liels izaicinājums, par ko teātrim varu pateikties. Šīs sezonas emocionālākais brīdis ir „Piafa”. Tā saikne uz skatuves ar aktrisi... Arī darbs ar Lauru Grozu-Ķiberi un horeogrāfi Lieni Gravu. Pirmo reizi bija tāds brīvs, sistemātisks vasaras darbs. Šī sezona tiešām ļoti labi iesākās. Kā aktieris pie Lauras Grozas-Ķiberes noteikti gribētu atgriezties, noteikti.

Viktors Ellers – Teo Sarapo un Agnese Jēkabsone – Piafa izrādē „Piafa” (2013) // Foto – Ziedonis Safronovs 

Tā ir arī viena no interesantākajām lomām?

Jā, tā ir arī viena no interesantākajām izrādēm, kurā es spēlēju.

Kā ar lomām, kas sagādā grūtības tapšanas laikā?

Katra sagādā grūtības! (smejas) Protams, ir lomas, kas ļoti grūti nāk. Pie Regnāra Vaivara loma grūti nāca, lai arī tā izrāde nesanāca. Ar Regnāru Vaivaru ir ļoti interesants darbs, viņš ir ļoti interesants cilvēks, uzsveru – cilvēks. Viņš ir patiess, ar savu degsmi uz teātri, viņš manī kā aktierī ir atstājis pēdas.

Kādām īpašībām jāpiemīt aktierim?

Fanātismam. (smejas) Tīrākajam fanātismam. Paprasi jebkuram aktierim. Neviens to nedara naudas dēļ. No fanātisma izriet gan mērķtiecība, gan uzticība, degsme, viss. Viss izriet no tā, ka esi fanāts par to, ko dari. Izcils piemērs – Egons Dombrovskis. Paskaties uz viņu, viņš taču ir fanāts! Viņam tas nav darbs! Viņš taču dzīvo teātrī. Viņam vajadzētu pagrabā izbūvēt istabiņu, viņš no teātra ārā neiet.

Kā Kroders.

Jā, vēl viens lielais piemērs – Oļģerts Kroders. Viņš bija fanāts par to, ko viņš darīja. Tas teātrī ir vajadzīgs. Fanātisms ir vajadzīgs arī sestajā plānā, kad spēlē trešajā rindā piektais. Ja tev nebūs fanātisms, tad kāpēc tur stāvi? Ja nesapņo būt tur priekšā, tad ej projām, nestāvi, tas nav vajadzīgs.

Vai tev pašam ir bijuši brīži, kad nožēlo, ka kļuvi par aktieri?

Ko es varu nožēlot, ja es nezinu, kā būtu citādāk? Kaimiņu dārzā jau vienmēr tie āboli ir saldāki. Liekas – jurists saņem tādu piķi un viņam ir vieglāk? Viņš taču arī nevar aiziet gulēt. Es esmu saticis ļoti labus cilvēkus, ļoti labus draugus. Esmu ieguvis ļoti daudz emociju, gan pozitīvu, gan negatīvu, tās ir stiprinājušas mani kā cilvēku. Vai es nožēloju? Nē. Vai ir bijis grūti? Jā, visiem ir grūti! Nekad neesmu nožēlojis.

Nav bijuši brīži, kad gribējies darīt kaut ko citu? Bija alternatīvas mācībām?

18 gados alternatīvu nav. Tu esi nulles punktā.

Nauda interesē visiem. Par ko gribi kļūt? Par pasaules direktoru! Par miljonāru! Visu laiku ir alternatīvas. Jo vairāk dari, jo vairāk vari padarīt. Aktieri haltūrē, piestrādā, tas ir zināms. Tas viss atduras pret vienu – ja aktieri pelnītu adekvāti savam darbam, neviens neietu haltūrās, nedomātu par citām alternatīvām. Šeit, kā jau runājām, ir savākušies fanāti. Protams, zogas klāt visādas domas, bet paskaties uz Dombrovski un vairs nezogas. (smejas)

Dombrovskis tev ir kā etalons?

Nē, viņš ir mans teātra tēvs. Es ienācu teātrī un viņam teicu: „Tu būsi mans teātra tēvs.” Viņš teica: „Labi, man ir pieaudzis dēls.”

Nedalāt kopā grimētavu?

Nē, esmu ar diviem ārkārtīgi interesantiem personāžiem – Leonu Leščinski un Kasparu Godu.

Dombrovski es bieži pieminu, jo viņš ir piemērs. Ar cita teātra jaunās paaudzes aktieriem runājām par to, ka viņiem sakot, lai paskatās, kā Liepājā strādā. Mūsu kursa bagātība ir ne tikai tas, ka viss kurss esam teātrī, bet arī tas, ka mums priekšā bija tādi cilvēki kā Edgars Pujāts, Inese Kučinska, Egons Dombrovskis. Viņi palīdz un māca. Viņi tiešām grib palīdzēt. Tā ir tā mūsu bagātība, ka Kučinska var pienākt klāt un ieteikt, kā labāk. Viņa deg par to, kas notiek mūsu teātrī.

Viktors Ellers (pirmais no kreisās) Melhiora lomā izrādē „Pavasara atmoda” (2013) // Foto – Ziedonis Safronovs

Ko tu gribētu nospēlēt pašlaik un ko – pēc 20 gadiem? Varbūt Romeo?

Nē, nē, Romeo es negribu. Kāds no manis Romeo! (smejas) Runājot par „Romeo un Džuljetu”, man visinteresantākais liekas Merkucio.

Rīt un pēc 20 gadiem es gribētu nospēlēt tādu lomu, pēc kuras noietu no skatuves un teiktu: „Esmu laimīgs!” Vienalga, kāds autors, režisors. Galvenais, lai esmu laimīgs par to, ko izdarīju. Tajā dienā, kad sapratīšu, ka nedaru uz 100% to brīdi, kad esmu uz skatuves, domāšu, ko varu citu darīt. Nav svarīgi, kāda loma. Ir svarīgi, ka esi laimīgs.

VIEDOKLIS: Valdis Lūriņš, režisors: „Viņš pieder pie tiem čaļiem, kuriem prasās mūsdienīgs repertuārs. Viņš ir savdabīgs ar savu ironisko skatījumu. Protams, ir labas vokālās dotības. Skatoties uz Viktoru, domāju – ja oriģināldramaturģijā rastos labs jauna tipa varonis, tad viņš varētu būt tas aktieris, kas varētu to iemiesot. Viņš ir tik savdabīgs, kāds savā laikā bija aktieris Uldis Pūcītis.”

Viktora Ellera profils Liepājas teātra mājaslapā

* LU Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas zinātnes 3. kursa studente