Lauma Abramoviča

Redaktore

AKTIERIS RUNĀ: Edgars Ozoliņš

Kroders.lv sadarbībā ar Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas zinātnes bakalaura studiju programmas 3. kursa studentēm piedāvā interviju ciklu ar triju jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem: 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī; 2011. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursa absolventiem, strādājošiem dažādos gan valsts, gan nevalstiskajos teātros, un 2013. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursa beidzējiem, no kuriem 2013./2014. gada sezonas sākumā štata vietu teātrī ieguva tikai daži.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana „aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē un viņu pedagogu/režisoru vērtējumā.

Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Paldies par atsaucību Valdim Lūriņam, Edmundam Freibergam, Indrai Rogai un visiem aktieriem, kuri jau piekrituši un, cerams, vēl piekritīs sarunai!

Pirmajiem vārds jau ceturto sezonu veiksmīgi Liepājā strādājošajiem jaunajiem aktieriem.

Līga Ulberte

Lauma Abramoviča: Kā jūs nonācāt līdz aktiera profesijai?

Edgars Ozoliņš: Pabeidzu vidusskolu, nezināju, ko darīt. Māsa ar brāli bija Skotijā, strādāja viesnīcā. Braucu pie viņiem, sāku strādāt, pēc diviem mēnešiem brālis atbrauca uz mājām, māsa pārcēlās uz Londonu. Paliku viens pats. Strādāju, bet tad uzzināju, ka Liepājas teātrī būs iestājeksāmeni. Braucu mājās. Iestājos. Kļuvu par aktieri. (smaida)

Tātad izvēle par labu aktiera profesijai nebija apzināta?

Apzināti tas nebija. Skolas laikā gāju uz runas, stāstnieku konkursiem. Piedalījos, panākumi arī ir bijuši, bet, kā jau vairums, apzināti uz aktieriem negāju. No mūsu kursa ļoti maz ir tādu, kas to ir baigi gribējuši. Zināju, ka ir iestājeksāmeni, bet pirms tam bija konsultācijas, kur skatījās, vai kādam vispār par uzņemšanu būs interese. Brālis manā vietā aizgāja, paskatījās, kas un kā. Tad es pats braucu un tiku uzņemts. Ja es nebūtu uzņemts, nezinu, ko es darītu – brauktu atpakaļ uz ārzemēm vai nebrauktu.

Pirms braukšanas uz ārzemēm jums nebija ideju, ko darīt tālāk?

Bija doma par mācīšanos, bet es nevarēju izlemt.

Jūs zinājāt, kas ir aktieris, aktiera profesija?

Protams, ka nē. Neviens, kurš to nav darījis, nezina. Kaut kādas vīzijas jau ir. Ja vecāki nestrādā teātrī, neesi tur bijis bērnībā... Jo vairāk strādā, jo vairāk saproti, ka esi dzīvojis maldos.

Kāds bija jūsu priekšstats par aktiera profesiju pirms iestāšanās un tagad?

Pirms iestāšanās es biju bijis uz kādām trijām izrādēm, pirms pats sāku kāpt uz skatuves. Klaipēdas laikā mēs ļoti daudz gājām uz teātri. Pats Liepājā dzīvoju, Liepājas teātrī biju redzējis tikai dažas izrādes.

Varbūt šķita, ka aktieris uznāk uz skatuves, parunā, noiet un ir aplausi?

Tur tā lieta – tāds klišejisks tas priekšstats arī bija. No malas vienmēr liekas, ka tā ir viegla dzīve, manuprāt. Viedokļi jau arī dalās. Ingus Kniploks, kurš tagad ir Valmieras teātrī, bet kādreiz – Liepājā, bija iestājies aktieros, ar viņu pirms tam runāju. Tagad es teiktu to pašu, ko viņš man kādreiz teica, kad prasīju, kā tur, teātrī, ir. Viņš teica – man patīk, bet es nevienam neieteiktu. Man laikam ir tāpat.

Jūs neieteiktu citiem?

Es neieteiktu citiem, jā. Nav tā, ka man nepatīk, vienkārši es citiem neieteiktu to darīt.

Pašam sev ieteiktu, ja būtu tāda iespēja?

Es esmu mazohists. Aktierim, māksliniekam jābūt mazohistam, lai kaut ko tādu darītu. Es sev laikam ieteiktu, man patīk grūtības. Draugu ir ļoti maz, jo nav reāli apvienot ar teātri. Tuvākie draugi ir kolēģi. Dažreiz radi, draugi, cik nu viņu ir, jautā - ko sestdien, svētdien darīsi? Ko darīšu... Neko, iešu uz darbu! Sestdienā, svētdienā? Nereāli.

No malas to nesaprot?

Nesaprot. Nezinu, kā ir citiem kolēģiem, bet man ir tā, ka dienas neeksistē. Vai nu ir jābūt darbā, vai nav. Principā - ir vai ir jābūt darbā. (smejas) Cilvēki brīnās, ka es neorientējos dienās. Esmu pārgājis uz datumiem, man ir pilnīgi vienalga, vai šodien ir sestdiena vai svētdiena. Man tas neko nemaina, svarīgs ir datums. Citiem sestdienas un svētdienas ir brīvas.

Edgars Ozoliņš (no kreisās) Edgara lomā izrādē „Ugunī” (2010) // Foto – Ziedonis Safronovs

Klasiskais nedēļas sadalījums darba dienās un brīvdienās nepastāv?

Dažreiz jau kāda brīvdiena iekrīt.

Pirmdienā.

Nu, jā... (smaida) Ir tā, ka esi tik ļoti iekšā darbā, ka tas neko baigi nemaina. Vasarā ir atvaļinājums. Ja esi mājās pirmdienā, kas ir brīvdiena, tāpat ir jāmācās teksts, jāatkārto. Lai arī esi mājās, tāpat esi darbā.

Šis ir darbs, ko jānes uz mājām?

Absolūti. Viennozīmīgi. Esmu precējies ar aktrisi Agnesi Jēkabsoni. Visu laiku ir tā, ka darbs ir mājās. Par ko mēs runāsim, ja ne par darbu? Ārpus teātra nekas baigi nesanāk, neskaitot ceļošanu.

Kā vērtējat studiju procesu Klaipēdā? Ko aktierim var iemācīt un kas rodas no pieredzes?

Hmm... Labs jautājums. (smejas) No pieredzes... Grūti pateikt, nav tādas definīcijas. Vidusskolā mācījos valodu klasē. Kad aizbraucu uz Skotiju, sapratu, ka es angliski neko nesaprotu, lai gan likās, ka ļoti labi zinu valodu. Ar aktiermeistarību ir tāpat. Liekas, ka baigi daudz zini, bet, kad nokļūsti reālos kaujas apstākļos, tā īsti nav.

Pamati ir iemācīti, bet sajūta, tēla izdzīvošana... Klaipēdā diplomdarbu izrādēs sajūta nebija tāda pati, kāda ir lielajā teātrī. Mums bija Mārtiņa Eihes izrāde „Kauja pie...”, ko skolā spēlējām. Vēl bija „Mīla, džezs un velns”, kuru mēs vispirms Klaipēdā spēlējām, pēc tam pārtaisījām uz lielās skatuves. Tas nav tas pats. Teātrī ar režisoru strādā citādāk. Pieredze rodas ar laiku, tāpat kā rētas dzīst ar laiku. Pirms gada man likās, ka nu jau esmu aptuveni sapratis, bet tagad atkal liekas, ka tikai tagad pa īstam saprotu.

Vai tas nav labi, ka ik pa laikam nākas it kā no sākuma sākt?

Šajā profesijā tas tieši ir labi. Mūžu dzīvo, mūžu mācies.

Kādas ir štata aktiera priekšrocības?

Štatā ir stabilitāte, lomas, kuras jāspēlē. Citreiz ir tā, ka piezvana no kastinga aģentūras un pasaka, ka ir kāds projektiņš par tik un tik tūkstošiem, bet teātrī ir tik liels noslogojums, ka ārpus darba neko citu nevar... Bet vai tad naudā ir laime? Nezinu... Diez vai. (smaida)

Kādas, jūsuprāt, ir bijušas jūsu veiksmes un neveiksmes teātrī?

Es laikam esmu racionāli domājošs, baigi nepārdzīvoju par neveiksmēm un īpaši nepriecājos par veiksmēm. Tādas lielas neveiksmes nav bijušas, ja runājam par kritiķu atsauksmēm. Protams, ir iekšējs iemesls saņemties un labākas lomas tad, kad esi bišķi lielāks par centru, nevis kaut kur tālumā. Arī lomas, kuras ir trešajā, ceturtajā vai septītajā plānā, spēlējam ar lielu atbildību. Lielākas veiksmes ir „Trīs draugi”, kur man bija lielāka loma, „Pieci vakari”. Par tām pašam ir lielāks gandarījums, lomās process ir bijis lielāks un apjomīgāks. Ja esi fonā, piedalies dejošanā, dziedāšanā, tur no aktiermeistarības nav tik daudz. Šobrīd lielākoties jāspēlē jaunieši. Teātris izmanto šo priekšrocību.

Kamēr esat jauni.

Tur tā lieta. Protams, kad man būs 35 gadi, es diez vai domāšu par to, ka varētu jaunieti nospēlēt. Lomas ir atbilstošas, tāpēc neveiksmes varbūt nav tik daudzas, jo vairāk vai mazāk ir viegli iejusties. Tā pasaule ir saprotama.

Oto Kesters  – Kaspars Kārkliņš, Gotfrīds Lencs – Edgars Ozoliņš izrādē „Trīs draugi” (2012) // Foto – Ziedonis Safronovs

Kuras ir tās interesantākās lomas, kuras gadījies spēlēt?

Visas lomas ir mīļas. Nav bijusi izrāde, kuru ņem nost un būtu tāds – beidzot! Vienalga ir skumji, jo ir bijis process, izrāde ir spēlēta un zini, ka tās lomas vairs nebūs. Mīļākās lomas varētu būt „Pieci vakari”, „Trīs draugi”, kuru pirms pāris nedēļām spēlējām pēdējo reizi. Tad bija mazliet skumīgi. Arī „Sprīdītī” Zaķis.

Grūtības sagādā katra loma?

Arī tad, ja esi tikai masu skatos, bieži jādara pat vairāk nekā centrālajiem tēliem. Citreiz uz skatuves esi vairāk, visu laiku jādejo, jādzied. Visneveiklākais moments ir tad, kad režisors liek iemācīties tekstu, teiksim, uz trešo mēģinājumu, kad pirms tam pie galda ir analizēts. Pirmās reizes ir drausmīgākās, kad ej un nezini, ko darīt, nekas nav uzlikts… Cits ir izlasījis remarkas un dara to, kas tajās rakstīts, cits nē. Tā ir neveikla situācija, vismaz līdz pirmajiem režijas brīžiem.

Teicāt, ka liek jaunos spēlēt. Tas ir vieglāk vai grūtāk?

Man liekas, ka šobrīd vieglāk. Protams, būtu muļķīgi, ja jaunam aktierim uzticētu spēlēt Hamletu vai karali Līru, kur ir vajadzīga gan aktieriskā, gan cilvēka pieredze. Ar jauniešiem ir vieglāk. Mums ir mūzikls „Pavasara atmoda”, kur man jāspēlē puisis, kurš meklē sevi. Jauniešu tēmas mums ir vieglāk saprast. Protams, piecdesmitgadīgs aktieris nespēlēs jaunieti, kaut gan ir arī tādi koncepti, bet tad ir jārunā par režiju. Sevis meklējumi, jauniešu neziņa par savu seksualitāti mums ir daudz tuvāka, jo tas ar mums ir noticis salīdzinoši nesen. „Piecos vakaros” man ir jāspēlē jauns cilvēks, kurš satiek savu pirmo mīlu.

Ir vieglāk sevi asociēt?

Jā, tieši tā. Saproti, par ko tas ir.

Kādām īpašībām jāpiemīt aktierim?

Mazohismam, ko es jau teicu. Noteikti jābūt humoram, jo tas ļoti palīdz.

Tas palīdz ārpus skatuves?

Tas palīdz arī mēģinājumu procesā. Ja esi ar humoru apveltīts, kas, protams, ir rāmjos, neaizejot galējībās, tas noteikti palīdz. Bieži vien ir tā, ka ākstoties mēs atrodam interesantas lietas gan domās, gan mizanscēnās. Tad mums pašiem ir, ko piedāvāt. Režisori vai horeogrāfi redz, ka mēs paši piedalāmies, jo teātris jau ir komandas darbs. Citādāk nekas netop.

Fanātisms arī pieder pie mazohisma. (smejas) Vajag pacietību, gribēšanu iziet uz kompromisiem. Ja neesi spējīgs iet uz kompromisu, teātrī nav, ko darīt.

Spēja neņemt visu personīgi, jo ļoti bieži procesā iet grūti, visi ir uzvilkti. Ir svarīgi mācēt atrast kompromisu, citādāk būs lamāšanās, plēšanās, pie rezultāta būs grūti tikt. Vienmēr ir un vajag to momentu, kad visi ir uzvilkti, arī tad dzimst idejas. Galu galā vajag būt iecietīgam.

Edgars Ozoliņš (no kreisās) Slavika lomā izrādē „Pieci vakari” (2014) // Foto – Ziedonis Safronovs

Vai ir gadījies nožēlot, ka esat kļuvis par aktieri?

(smejas) Es varu neatbildēt?

Tātad ir bijis?

Tā līdz galam jau nē. Tā ir jebkurā darbā, jebkurā profesijā, īpaši tad, kad ir grūti.

Ir brīži, kad apnīk būt mazohistam?

Ir tādi brīži. Noslogojums ir liels… Bet tad atkal ir atslodzes brīži, kad pietrūkst un gribas nākt un darīt. Ir tāds no cietuma iznākšanas moments, kad ir pirmizrāde, īpaši, ja ir bijis grūti, aizej mājās un jūti, kā ķermenis atslēdzas. Ja nav nākamā izrāde jātaisa, vienkārši sēdi mājās un nezini, ko darīt. Ir jocīgi.

Kādu lomu jūs gribētu nospēlēt šobrīd?

Es nezinu, tas ir bieži uzdots jautājums un nekad neesmu varējis atbildēt.

Un pēc divdesmit gadiem?

Nu jā.. (smejas) Es nezinu, jo tas viss ir minējumi. Ar katru gadu ir sajūta, ka viss mainās, pieredze nāk klāt. Pēc 20 dienām vairs nedomāšu tā, kā es tagad domāju. Šobrīd sapņu lomas īsti nav. Man kā mazohistam patīk izaicinājumi, tāpēc jebkas, ko dod, ir interesanti. Ja man jāskūpstās ar puisi, kā tas ir „Pavasara atmodā”, – ok, laižam! Kas būs, tas būs labi. Būtu stulbi visu laiku spēlēt vienu tipāžu. Tā ir liela kļūda no režisoriem, ka konkrētus tipāžus ņem uz konkrētām lomām. Tad aktieri savos štampos arī peldas, jo visu laiku esi spēlējis vienu. Ja esi paņemts uz jautrīti, tad atkal un atkal ir jautrītis, un tā aizej jautrītī un nekad pie dramatiskajām lomām netiec.

Jums pašam ir režisora skatījums?

Man ir, manuprāt.

Varbūt to nākotnē attīstīsiet?

Es esmu par to domājis, bet līdz tam ir ļoti tālu. Uzreiz iestāties akadēmijā neesmu domājis, bet nākotnē es to droši vien gribētu. Man patīk, režija liekas interesanta. Režisori bieži vien iet vieglāko ceļu. Izlasot lugu, kas būs, piemēram, nākamajā sezonā, uzreiz skaidrs, kurš būs kurš. Tas ir vieglākais gājiens, kuru var izdarīt.

Jūs gribētu iet to nevieglāko ceļu?

Kā mazohists – droši vien. (smejas)

Tad jau pret citiem jūs drīzāk būtu kā sadists!

Aktieriem tas nenāk par ļaunu. Paši izvēlējās profesiju. (smejas)

VIEDOKLIS: Valdis Lūriņš, režisors: „Vienmēr bijis atvērts darbam. Spēj paironizēt par visu, arī par to, ko cilvēki dara, bet ļoti pozitīvi. Runājot par kursa pienesumu, ļoti daudzi izrāžu fragmenti ir ienākuši no viņa etīdēm. Edgaram vienmēr ir plašs etīžu piedāvājums. Cilvēks ar ļoti neparastu skatījumu uz dzīvi. Būtu pelnījis kādu galveno lomu.”

Edgara Ozoliņa profils Liepājas teātra mājaslapā

* Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas zinātnes 3. kursa studente