Lauma Abramoviča

Redaktore

AKTIERIS RUNĀ: Anete Berķe

Kroders.lv sadarbībā ar Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas zinātnes bakalaura studiju programmas 3. kursa studentēm piedāvā interviju ciklu ar triju jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem: 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī; 2011. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursa absolventiem, strādājošiem dažādos gan valsts, gan nevalstiskajos teātros, un 2013. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursa beidzējiem, no kuriem 2013./2014. gada sezonas sākumā štata vietu teātrī ieguva tikai daži.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana „aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē un viņu pedagogu/režisoru vērtējumā.

Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Paldies par atsaucību Valdim Lūriņam, Edmundam Freibergam, Indrai Rogai un visiem aktieriem, kuri jau piekrituši un, cerams, vēl piekritīs sarunai!

Pirmajiem vārds jau ceturto sezonu veiksmīgi Liepājā strādājošajiem jaunajiem aktieriem.

Līga Ulberte

Lauma Abramoviča: Kā jūs kļuvāt par aktrisi? Tas bija mērķtiecīgi vai nejauši?

Anete Berķe: Jau skolas laikā darbojos skolas teātra pulciņā, kas teātra kultūras ziņā bija diezgan augstā līmenī, iestudējumi tapa ar nopietnu darbu. Laikam ejot, arvien spēcīgāk nāca doma par to, ka savu dzīvi vēlos saistīt ar teātri. Tad nu pēc divpadsmitās klases devos uz eksāmeniem Latvijas Kultūras akadēmijā, lai iestātos Dailes teātra 9. studijā. Eksāmenos izkritu un nodomāju, ka mana vēlme kļūt par aktrisi būs uz kādu laiku jāatliek, un veselu gadu nodauzījos pa Latvijas Universitātes biologiem. Tiklīdz uzzināju, ka Liepājā uzņem aktierus, es, ne mirkli nedomājot, jau domās kravāju somas, lai dotos uz turieni. Par laimi, liktenis man bija lēmis kļūt par Liepājas teātra aktrisi.

Kā nonācāt bioloģijas studijās? Skolas laikā par to bija padziļināta interese?

Skolā bija padziļināta interese par bioloģiju, jo bija lieliska skolotāja, kura iedvesmoja mani vairāk interesēties par šo priekšmetu. Kaut kā dabīgi man tā mācība gāja galvā un nebija grūtību iemācīties. Kamēr citi piedalījās daiļrunāšanas konkursos, es gāju uz bioloģijas olimpiādēm. Tādēļ arī, kad netiku aktieros, pēc vidusskolas nebija šaubu, ka stāšos Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē. Protams, ne uz mirkli nebija doma ar to saistīt savu dzīvi, bet tas gads Rīgā man bija lieliska dzīves skola, tāds kā ieskrējiens turpmākajiem četriem studiju gadiem Klaipēdā.

Kā vērtējat studiju procesu augstskolā? Ko aktiera profesijā var iemācīt un kas rodas ar pieredzi?

Studiju procesu vērtēju kā smagu darbu četru gadu garumā. Dzīvojot citā valstī, tu esi nodevies tikai un vienīgi tam, lai izaugtu par profesionālu aktieri. Mums bija stingri pasniedzēji, it īpaši aktiermeistarībā, kas, protams, tika vērtēts kā galvenais priekšmets. Četrus gadus pēc kārtas astoņos no rīta stāvēt pie stieņa dejas nodarbībā – arī tas pamatīgi norūda. No mums prasīja visaugstākos rezultātus, ieaudzināja stingru profesionalitāti un to, ka aktierim jāstrādā pašam ar sevi, tikai tā var gūt panākumus un vajadzīgo rezultātu.

Protams, tikai teātrī nonākot un sākot reālu darbu pie lomām un pie dažādiem režisoriem, gūsti pavisam citu pieredzi, bet skolā iestrādātais jau nekur nepazūd. Teorija un iestrādātās iemaņas tiek liktas lietā neapzināti.

Anete Berķe – Anna Bālike, Egons Dombrovskis – Andrēass Kraglers izrādē "Sasodītais sarkanais mēness" (2013) // Foto – Ziedonis Safronovs

Vai un kā ir mainījušies jūsu priekšstati par aktiera darbu vai teātri pirms iestāšanās augstskolā un tagad?

Protams, kamēr neesi tam visam izgājis cauri, nekad nezināsi, cik grūtību tev patiesībā ir priekšā, cik daudz negulētu nakšu, pazaudētu nervu, bet tajā pašā laikā – cik daudz skaistu laimes mirkļu, cik daudz pateicības vārdu un tā tālāk. Priekšstati mainās, laikam ejot, pieredzei krājoties. Varbūt pēc kādiem gadiem man būs atkal citas domas, jo darbs teātrī ir mainīgs, katra diena atnes kaut ko jaunu, negaidītu!

Kādas ir štata aktiera priekšrocības?

Esmu ļoti laimīga, ka esmu Liepājas teātra štata aktrise un uzņēma visu manu kursiņu, 16 cilvēkus! Gan katram aktierim, gan teātrim tas ir liels bonuss, jo mums ir drošība par savu vietu aktiera profesijā un arī teātris iegūst no mūsu talanta, attieksmes pret darbu un mīlestības pret Liepājas teātri. Ir svarīgi, lai savā teātrī vari justies kā mājās, un esmu apmierināta, ka man šāda iespēja ir. Patiesībā es tur uzturos vairāk nekā savā dzīvoklī.

Kādas, jūsuprāt, ir bijušas jūsu kā aktrises veiksmes un neveiksmes līdz šim?

Uzskatu, ka man ir veiksmīga sadarbība ar režisoru Dž. Dž. Džilindžeru. Četru sezonu laikā pie viņa esmu nospēlējusi piecas lielākas un mazākas lomas, divas vēl ir gatavošanas procesā. Es uzticos šim režisoram un ļoti cienu viņa darba stilu. 

Uzskatu, ka neveiksmju nav, jo katru darbu cenšos izdarīt no vistīrākās sirdsapziņas. Tomēr ir gadījusies tāda loma, kad nekādīgi nespēj saslēgties ar tēlu un izprast viņa iekšējo pasauli, un tad varbūt liekas, ka nu šoreiz gan man šī loma ir neveiksmīga, bet tāpat ar laiku tā sadzīvošanās ar lomu notiek.

Kāda ir interesantākā loma, kuru ir gadījies spēlēt?

Katrā lomā mēģinu sameklēt kaut ko, kas konkrēto personāžu padara interesantu, dzīvu un kas viņam liek smaidīt vai pretēji – kas viņam sāp! Katru lielāku lomu iemīļoju, jo man tas cilvēks ir maksimāli jāiepazīst, jāpietuvojas viņam, tādēļ izcelt kādu būtu negodīgi. Man ir bijusi tā laime likt skatītājiem smieties līdz asarām, spēlējot istabeni Annu no "Šikajām kāzām", un arī pretēji – kādam izraisījusi līdzpārdzīvojumu, spēlējot Patrīciju no "Trīs draugiem". Esmu apmierināta, ka Liepājas teātrī man ir bijusi iespēja spēlēt diezgan plaša diapazona lomas.

Sandis Pēcis – Roberts Lokamps, Anete Berķe – Patrīcija Holmane izrādē "Trīs draugi" (2012) // Foto – Ziedonis Safronovs

Vai ir bijusi kāda loma, kuras veidošanā bijušas grūtības?

Veidojot katru lomu, ir grūtību brīži, kad šķiet, ka nu vairs nekas nav skaidrs. Ne tas, kā virzīties tālāk un kā būt, ne tas, kas ir nepieciešams, lai pēc tam atkal paceltos un nospēlētu lomu pavisam jau citā gaismā. Attīstības process ar kritumiem un pacēlumiem ir nepieciešams, kā jau dzīvē ar cilvēkiem tas notiek, jo mēs jau arī izdzīvojam reizēm pat reālu cilvēku dzīves.

Kādām īpašībām jāpiemīt aktierim?

Aktierim jābūt dabīgam, enerģiskam, drosmīgam, emocionālam, bet maksimāli savaldīgam, gudram, zinošam, komunikablam, patiesam, mērķtiecīgam un drusku arī egoistam.

Enerģisks, drosmīgs, emocionāls... Kas palīdz atjaunoties? Skatītāju aplausi?

Patiesībā, ja tā pajautā, kādām īpašībām jāpiemīt aktierim, tad tādu virknīti var nosaukt, bet realitātē jau tādi cilvēki nepastāv. Katrs aktieris ir ar savu īpašību bagāžiņu, gan pozitīvāku, gan negatīvāku. Svarīgākais laikam ir apzināties, kas tu esi, ko tu vari un ko varbūt nevari, lai tu nepārtraukti spētu sevi izanalizēt un darba process un rezultāts būtu kvalitatīvāks. 

Skatītāji ir neatņemama sastāvdaļa visā tajā veidojumā, ko sauc par teātri. Ja skatītājs ir apmierināts, kā pavadījis savas divas, trīs stundas no dzīves, esot teātrī, tad arī aktieris var būt apmierināts un laimīgs. Tas dod stimulu dzīvot uz skatuves vēl un vēl.

Vai ir brīži, kad nācies nožēlot savu izvēli kļūt par aktrisi?

Citā profesijā nevēlētos strādāt, bet īpašos grūtību brīžos ir bijusi vēlme visu pamest un doties ceļojumā apkārt pasaulei, lai atgrieztos ar svaigu skatienu uz dzīvi. Diemžēl šajā profesijā tas šķiet nereāli, vismaz šobrīd!

Anete Berķe (centrā) Katjas lomā izrādē "Pieci vakari" (2014) // Foto – Ziedonis Safronovs

Ja ne apkārt pasaulei, tad vismaz pa kultūrām uz skatuves ir iespēja paceļot.

Protams, ka aktiera profesija ir nepārtraukts ceļojums ne tikai pa dažādām pasaules vietām, bet arī gadsimtiem, jo, gatavojoties lomai, tiek izpētīta darbības vieta, kurā personāži dzīvo un darbojas, kā arī laiks, kurā dzīvo, tā laika cilvēku dzīvesveids, paradumi un sociālais stāvoklis. Galu galā vienmēr nonāku pie tā, ka jūtas, emocijas un rīcības motīvi atkārtojas neatkarīgi no gadu simta vai gadu desmita, kurā tu dzīvo. 

Kādu lomu jūs gribētu nospēlēt tagad? Un kādu pēc 20 gadiem?

Labprāt vēlētos sevi paplosīt kādā Čehova vai Šekspīra lugā. Noteikti vēlētos pastrādāt pie Latvijā jau zināmiem jaunajiem režisoriem, kuri ir pilni ar interesantām, trakulīgām idejām. 

Tā kā diplomdarbā spēlēju Amandu Vingfīldu Tenesija Viljamsa „Stikla zvērnīcā”, kura tobrīd neatbilda manam vecumam, tad pēc 20 gadiem es noteikti vēlētos izdzīvot šo lomu vēlreiz!

VIEDOKLIS: Valdis Lūriņš, režisors: „Ļoti skaista, sievišķīga būtne. Noslēpumaina, ļoti darbspējīga. Aktrise ar ļoti plašu amplitūdu, no lirikas līdz atklātai bravūrai. Aktrise ar ļoti labu raksturotājas potenciālu.”

Anetes Berķes profils Liepājas teātra mājaslapā

* Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas zinātnes 3. kursa studente