Lauma Abramoviča

Redaktore

AKTIERIS RUNĀ: Rolands Beķeris

Kroders.lv sadarbībā ar Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas zinātnes bakalaura studiju programmas 3. kursa studentēm piedāvā interviju ciklu ar triju jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem: 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī; 2011. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursa absolventiem, strādājošiem dažādos gan valsts, gan nevalstiskajos teātros, un 2013. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursa beidzējiem, no kuriem 2013./2014. gada sezonas sākumā štata vietu teātrī ieguva tikai daži.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana „aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē un viņu pedagogu/režisoru vērtējumā.

Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Paldies par atsaucību Valdim Lūriņam, Edmundam Freibergam, Indrai Rogai un visiem aktieriem, kuri jau piekrituši un, cerams, vēl piekritīs sarunai!

Pirmajiem vārds jau ceturto sezonu veiksmīgi Liepājā strādājošajiem jaunajiem aktieriem.

Līga Ulberte

Lauma Abramoviča: Kāds ir jūsu ceļš līdz aktiera profesijai?

Rolands Beķeris: Mācījos Cēsīs, Cēsu Valsts ģimnāzijā. Ar aktieri Sandi Pēci iestājāmies vienā klasē ar ķīmijas un matemātikas novirzienu. Sapratām, ka esam līdzīgi domājoši cilvēki un ka īsti neesam tajā pareizajā klasē. (smejas) Mācījāmies tā, so-so, brīvo laiku pavadījām kopā, muzicējām pa Maija parku. Tad mūs viena meitene aicināja, vai nevēlamies aiziet uz Cēsu Tautas teātri. Kāda problēma?! Protams, aiziesim! Aizgājām, braukājām ar tautas teātra izrādēm, bet tas mani teātrī neievilka. Kaspars Kārkliņš, mans kursabiedrs un kolēģis, dzīvoja Valmierā. Mēs esam draugi no bērnības. Viņš man pirms vidusskolas eksāmeniem piezvanīja un teica, ka Klaipēdā uzņem aktieru kursu un vai es negribot atbraukt. Aizbraucām, eksāmenos labi gāja, tiku iekšā. Aktieros tiku vēl pirms vidusskolas pabeigšanas. Bija tik mierīga sirds, ka vidusskolas eksāmena rezultāti vairs tik ļoti neinteresēja, taču beigās tos ļoti labi nokārtoju. Es gribēju iet mācīties par komunikāciju tehnoloģijām, bet tā nu nokļuvu aktieros.

Alternatīvā izvēle būtu kaut kas līdzīgs fizmatiem?

Nosacīti, tehnoloģiju zinātnes. Sēdētu kādā birojā, lodētu, varbūt būtu izgudrojis jaunu datoru.

Kā vērtējat studiju procesu augstskolā?

Man nav, ar ko salīdzināt, bet kopumā disciplinēti. Mēs uzticējāmies mūsu pasniedzējiem, īpaši kursa vadītājiem Anužiem. Viss, ko viņi darīja un plānoja, bija sava veida rūpēšanās par mums. Lika domāt ne tikai lekciju laikā, bet arī brīvdienās un kopmītnēs. Ja ilgi dzīvo kopā ar vienu cilvēku, iestājas rutīna, bet tajā pašā laikā arī uzticība. Mēs domājam līdzīgi. Mums bija ļoti stingrs režīms, kā jau pēc krievu aktierskolas pamatiem, bet, kā saka, per aspera ad astra. Caur ērkšķiem uz zvaigznēm.

Kāds bija jūsu priekšstats par teātri pirms iestāšanās? Bijāt jau piedalījies tautas teātrī.

Tur man radās priekšstats par to, cik ietilpīgs darbs būtu jāiegulda profesionālā teātrī. Es braucu skatīties izrādes uz Rīgu, vecākiem bija iespēja braukt uz Nacionālo teātri. Tad man bija priekšstats, ka aktiera profesija ir ļoti daudzšķautņaina tādā ziņā, ka vari izdzīvoties pa tēliem, izprast citu cilvēku dzīvi. Protams, teātra brīnums mazliet sabrūk līdz ar aizkulišu parādīšanos, bet tas nav zudis, tas ir citādāks. Man liekas, ka man teātris kļūst intīmāks.

Tagad ir lielāka sapratne par to, kas un kā notiek?

Sapratne bija no skatītāja puses, tagad ir no aktiera puses.

Kad aizejat uz citu teātri, izrādi varat vērtēt tikai kā skatītājs?

Nē, es domāju, ka neviens aktieris tā nevar. Tās ir pilnīgas muļķības, ja viņš saka, ka tā var. Tas man pazuda jau pirmajā kursā. Tas ir skumīgi, bet, skatoties filmas, tā nav. Filmās varu atslēgties, bet teātrī – nevaru.

Ja jūs zinātu filmu pasauli, arī varbūt būtu līdzīgi kā ar izrādēm.

Nē, aktieri no filmām smeļas pieredzei, taču kino māksla ir diezgan attālināta no teātra.

Kādas ir jūsu kā štata aktiera priekšrocības?

Ir stabila alga, stabils darbs. Priekšrocība ir tā, ka režisori vairāk ņem uz izrādēm, ir nodarbinātība. Nav jāmeklē papildu haltūras, kuras ne vienmēr ir labas.

Kādas ir bijušas jūsu veiksmes un neveiksmes teātrī līdz šim?

Labs jautājums. Baigi labs jautājums. (smejas) Veiksme ir tā, ka iedod pirmā plāna lomu un ka tajā pašā laikā iedod trešā plāna lomu, jo ne visas lomas aktieriem ir paceļamas. Aktieriem veiksme ir tad, ja reizi gadā iedod kādu labu lomu. Mūsu teātrī tā ir gandrīz katram aktierim. Es tiešām jūtu līdzi aroda brāļiem, jo, man liekas, Rīgā ir ļoti grūti. Teātris par mums padomā, necenšas ielikt ampluā, kas citreiz var būt par neveiksmi.

Teātris pieļauj dažādību?

Uz to iet. Protams, ne visiem tas ir veiksmīgi.

Kura ir interesantākā loma, kura spēlēta?

Aktieris vienmēr grib izaicinājumu. Ja ir izaicinājums, tad tas ir patīkami. Ja tas ir grūti un to izdari, ir divreiz lielāks prieks, vai ne? Bieži vien ir tā, ka nav izaicinājuma un sanāk tas, ko pats neesi gaidījis. Mums ir izrāde „Stavangera”, visi aktieri bija iztēlojušies, kā apmēram tiks veidotas lomas, aktieri veidoja raksturus un tā tālāk. Pagāja puse darba procesa, un režisors noņēma visu nost, un bija jāsāk no jauna, un atkal viss no jauna. Un beigās nesaproti, kā spēlēt!

Tajā brīdī ir vairāk interesanti vai grūti?

Tajā brīdī nezini, ko darīt. Pie Konstantīna Bogomolova bija superīgi, nebija sajūtas, ka zini, kā spēlēt. Bija tā, ka – tiklīdz zini, kā spēlēt, neder! Baigi forši, jo katrreiz ir kā no jauna. Tā sajūta man ļoti patika. Es katrā lomā cenšos dabūt to sajūtu. Arī skatītājs nezina, kā vajag! „Stavangera” visiem, kas tur spēlē, ir laba pieredze, ko var tālāk izmantot.

Kādām īpašībām tad ir jāpiemīt aktierim?

Citas lomas ir vairāk fizisks izaicinājums. Ne visi aktieri ir dejojošie vai dziedošie aktieri, bet teātris to prasa. Ja esi štata aktieris, tas ir jādara. Mūsdienās aktieriem jāprot spēlēt trīs instrumentus, dziedāt, dejot. Labi būtu, ja ir vēl kāds talants.

Kad aktieris mēģina kādu darbu, tēlu, ir jāiekustina sevi, savu dvēseli, lai pēc tam iekustinātu publiku. Ja to māk izdarīt, tas aizies līdz skatītājiem. Pārējās īpašības var apaudzēt, ja aktieris dara to patiesi un no sirds.

Jāprot sevī atrast līdzības?

Jā. Kaut ko, kas pašu silda, piemēram, atmiņas. Jābūt godīgam. Visi tie, kas ir gājuši uz aktieriem, ko tad viņi grib? Tās ir emocijas, tām vienmēr ir jābūt emocijām. Dejošanu un dziedāšanu var iemācīties, instrumentus vispār var vienas dienas laikā iemācīties spēlēt, bet kā? No sevis neaizbēgsi, ir jāizmanto to, kas esi. Katru dienu esi pavisam citādāks. Vienu dienu esi tāds, citu esi citādāks, bet no sevis gan neaizbēgsi. Atceros, ka Artūrs Skrastiņš reiz teica, ka ņem tikai no sevis. Visi tēli esmu es! Tās ir manas šķautnes! Ja saka, ka nevar iziet no tēla, īstenībā nevar pats no sevis, nevar iziet no kādas savas īpašības.

Kaut kur lasīju, ka mūsdienās jaunie aktieri neesot personības, kāds bija Uldis Pūcītis, Kārlis Sebris. Mūsdienās esot viduvējības. Es tam nepiekrītu, galīgi nepiekrītu. Man šķiet, ka teātra kultūra ir mainījusies. Vairs pie dienesta ieejas ar ziediem un plakātiem nestāv. Aktieris ir kļuvis elastīgāks pret sabiedrību, pieejamāks.

Pašam ir bijuši brīži, kad nožēlojat, ka esat aktieris?

Nav. Protams, ja nedod lomas, ir brīži, kad domā, vai strādāt vairāk ar sevi, iet meklēt citu darbu...

Tā nebūtu bēgšana no grūtībām?

Tas ir viens no variantiem, bet pārsvarā visi ir reālisti. Visiem ir ģimene. Es nezinu, vai tā ir bēgšana no grūtībām, tās ir sava veida vajadzības.

Grūtības tādā ziņā, ka kaut kas sevī jāuzlabo.

Visu laiku ir jāstrādā, sevi jāpilnveido.

Ko jūs gribētu nospēlēt šobrīd?

Pirms gada es zināju, ko gribu nospēlēt, bet tagad īsti nē. Maskavā redzēju, kā Konstantīns Raikins spēlē Ričardu III. Domāju – to es gribētu nospēlēt. Ričards III ir mans, jā, bet es neesmu līdz tam izaudzis. Tur vēl ir daudz jāaug, vēl ir, ko darīt. Kā tad es varu teikt, ka es tagad viņu gribu nospēlēt, ja zinu, ka es viņu nevarētu pacelt?

Varbūt pēc 20 gadiem?

Jā! Šekspīrs ir labs. Žēl, ka Liepājā tik maz iestudē klasiku, bet tas ir ļoti grūti. Aktieri gaida, kad varēs pie tā labā materiāla pastrādāt. Manuprāt, mūsdienās lielākā teātra problēma ir dramaturģijas izvēle, kad aktierim pašam jābūt dramaturgam, režisoram, aktierim. Viss vienā, un tendence šajā virzienā kļūst lielāka.

Titullomas ir labas, jo tām līdzi nāk liela atbildība. Mums ir „Piafa”. Visi zina, kas ir Edīte Piafa, katram ir priekšstats. Aktieriem pašiem ir priekšstats, kuram nāk līdzi atbildība – attaisnot visas zāles priekšstatus par tēlu. Tad, man liekas, ir prīmā, ja to var izdarīt.

Tas ir tad, ja tēls ir zināms.

Pārsvarā visas lielākās titullomas ir zināmas. Protams, ka gribētu nākotnē nospēlēt kādu lielu titullomu, ko arī novēlu saviem kolēģiem!

VIEDOKLIS: Valdis Lūriņš, režisors: „Ļoti ekscentrisks aktieris ar ļoti plašu fizisko spēju amplitūdu. Vienubrīd man likās, ka viņam ir grūtības ar teksta un tēla psiholoģijas apguvi, bet, strādājot ar „Sprīdīti”, es redzēju, ka esmu kļūdījies. Viņš ļoti īsā laikā spēj ļoti skaisti sastrādāt lomu.”

Rolanda Beķera profils Liepājas teātra mājaslapā

* Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas zinātnes 3. kursa studente