Lauma Abramoviča

Redaktore

AKTIERIS RUNĀ: Kaspars Kārkliņš

Kroders.lv sadarbībā ar Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas zinātnes bakalaura studiju programmas 3. kursa studentēm piedāvā interviju ciklu ar triju jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem: 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī; 2011. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursa absolventiem, strādājošiem dažādos gan valsts, gan nevalstiskajos teātros, un 2013. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursa beidzējiem, no kuriem 2013./2014. gada sezonas sākumā štata vietu teātrī ieguva tikai daži.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana „aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē un viņu pedagogu/režisoru vērtējumā.

Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Paldies par atsaucību Valdim Lūriņam, Edmundam Freibergam, Indrai Rogai un visiem aktieriem, kuri jau piekrituši un, cerams, vēl piekritīs sarunai!

Pirmajiem vārds jau ceturto sezonu veiksmīgi Liepājā strādājošajiem jaunajiem aktieriem.

Līga Ulberte

Lauma Abramoviča: Kā jūs nonācāt līdz aktiera profesijai?

Kaspars Kārkliņš: Es nebiju apzināti domājis mācīties aktiera profesiju. 12. klasē skolā bija žetonvakara iestudējums, Raimonda Paula un Māras Zālītes izrāde „Meža gulbji”, kuru iestudēja Valmieras teātra aktieris Agris Māsēns. Man iepatikās process, likās aizraujošs. Domāju, ka sev dzīvē gribētu darbu, kas nebūtu rutīnisks, un tāda man likās aktiera profesija. Agris Māsēns tam visam piegāja ļoti profesionāli, līdz ar to man radās ļoti labs iespaids. Noskaidroju, ka tajā gadā neuzņēma Latvijas Kultūras akadēmijā, bet Liepājas teātrim bija izsludināts konkurss uz jauno aktieru kursu. Bija mazliet tāda pārgalvība, jo tā tomēr ir Liepāja, es esmu no Valmieras. Saņēmos un braucu. Pirmoreiz uz Liepāju aizbraucu ar māsu, tad mani uzaicināja uz iestājeksāmeniem. Tā es nonācu Liepājas teātrī.

Māsa arī gribēja uz aktieriem iet?

Nē, māsa ir jaunāka, toreiz vienkārši atbrauca līdzi.

Kā vērtējat studiju procesu Klaipēdas Universitātē?

Par mums bija ļoti padomāts, viss process bija ļoti profesionāli noorganizēts. Tur jau pirms tam tika apmācīti gan aktieri, gan režisori, tā bija Mākslas fakultāte. Mums tika piesaistīti arī tādi pasniedzēji, kas tur nebija pasnieguši, lai uzlabotu mūsu varēšanu un spējas. Tas viss bija ļoti augstā un labā līmenī. Mācību process bija ļoti aizraujošs un piesātināts.

Minējāt, ka negribējāt rutīnas darbu. Aktiera profesija bija vienīgā ideja, ko varētu darīt?

Nē, it kā nē. Es mācījos ģimnāzijā, biju klasē ar humanitāro zinātņu novirzienu, kur padziļināti mācīja politoloģiju. Savu nākotni saistīju ar šo sfēru, tikai vēl konkrēti nezināju, ko un kā. Domāju, ka to es dzīvē gribētu darīt. Bet mani aizrāva darbs, ko darījām, iestudējot „Meža gulbjus”. Aizrāva tas, ar kādu entuziasmu strādā Agris Māsēns. Nebija tā, ka, braucot uz iestājeksāmeniem, būtu bēdīgs, ja mani nepaņemtu. Tad es domātu kaut ko citu. Kad paziņoja, ka es esmu paņemts, bija šaubas, vai es to gribu un varu, un kas no tā visa sanāks. Bet te nu es esmu un ar tevi runājos. (Smejas.)

Kaspars Kārkliņš Morica lomā izrādē "Pavasara atmoda" (2013) // Foto – Ziedonis Safronovs

Ko aktieriem studijās var iemācīt un kas rodas no pieredzes?

Galvenokārt – pamata aktiermeistarību. Protams, vērtības, to, kāda ir šī profesija, kādam ir jābūt aktierim ne tikai uz skatuves, bet arī ārpus teātra. Tas mums tika ļoti daudzos veidos stāstīts gan no pasniedzēju dzīves laikā iekrātās pieredzes, gan no dažādām situācijām. Protams, neatņemama sastāvdaļa ir gan dejošana, gan dziedāšana, gan teorētiskās mācības, Latvijas un pasaules teātra vēsture. Tas ir kopums, kas veido profesiju. Mūsu aktiermeistarības pasniedzēji, Velta un Vitauts Anuži, kuri bija galvenie mūsu izaugsmē un mācīšanas procesā, bija mācījušies Maskavā, Borisa Ščukina skolā. Visus savus iepriekšējos aktieru kursus viņi bija veidojuši pēc tā modeļa, kā viņi paši bija mācīti 70. gados Maskavā. Viņi bija ļoti cītīgi visu pierakstījuši un pēc pierakstiem mācīja arī mūs. Kad otrajā kursā aizbraucām uz šo Maskavas skolu, pārliecinājāmies, ka tas ir tieši tas, ko mums māca Klaipēdā. Par to bijām vēl gandarītāki un pasniedzējiem pateicīgi, ka Klaipēdā ir iespēja iegūt tādu pašu izglītību, kādu māca Maskavā. Protams, tur pedagogu bāze un infrastruktūra ir citādāka, taču arī Klaipēdā tas augstā līmenī tika nodrošināts.

Kāds bija jūsu priekšstats par aktiera profesiju? Teicāt, ka sākumā nezinājāt, vai varēsit to izdarīt.

Es pirms tam nebiju par to domājis, viss nāca ļoti nesagatavoti. Tagad saprotu, ka tas bija labi. Es neko negaidīju, ņēmu visu, ko man deva.

Kā tagad redzat profesiju?

Tagad tas ir pavisam citādāk. Ir teiciens, kurā ir liela daļa patiesības: „Jo tu vairāk zini, jo vairāk liekas, ka mazāk zini.” Zemapziņā likās ļoti interesanti, aizraujoši piedzīvot dažādu cilvēku dzīvi. Mani vienmēr ir interesējusi vēsture, dažādas vēsturiskas personas, līdz ar to spēja kā aktierim izdzīvot dažādas dzīves ir viens no iemesliem, kāpēc pieķēros profesijai un esmu pieķēries vēl līdz šim.

Kādas ir štata aktiera priekšrocības?

Cik cilvēku, tik viedokļu, arī šajā jautājumā. Man šobrīd patīk būt štata aktierim, būt vidē un iet uz darbu. Ir ļoti daudz darba, daudz iestudējumu, tas mani šobrīd apmierina. Esamība, būšana teātrī diendienā, būt kopā ar kolēģiem. Ja es būtu ārštata aktieris, iestudējot izrādi, ar pārējiem tiktos bieži, bet spēlējot izrādes – reti. Droši vien, ka būtu nepiepildītības sajūta. Pluss ir tas, ka ir alga, ir darbavieta. Teātrim ir aktieri, ar kuriem var rēķināties un kuri ir pieejami izrādei jebkurā brīdī.

Būšana štatā ir veiksme?

Noteikti. Jaunajam aktierim tā noteikti ir liela veiksme. Par mums teātrī ļoti rūpējas, domā, katram dod lomas. Iespēja spēlēt, iegūt pieredzi – tā ir liela veiksme.

Kaspars Kārkliņš Aleksandra Čaka lomā izrādē "Spēlē, Spēlmani!" (2011) // Foto – Ziedonis Safronovs

Kādas ir bijušas citas jūsu veiksmes?

Mēdz būt. (smejas) Nekad nevar zināt. Četras sezonas esam teātrī. Pirmā sezona man pašam bija ļoti pārsteidzoši veiksmīga, kaut ko tādu nebiju gaidījis. Tas deva lielu impulsu turpmākajai darbībai teātrī. Galvenās lomas pirmajā sezonā man bija Alders „Ugunī”, Čaks „Spēlē, Spēlmani!”, Jasis „Laimesciema podniekdarbnīcā”, par kurām „Spēlmaņu naktī” saņēmu atzinību kā gada jaunais skatuves mākslinieks. Pēc tam, protams, „Pūt, vējiņi!” nāca Gatiņa loma, kura man ir tuva un mīļa. Lomas nāk negaidot.

Lomas, kuras minējāt, ir arī interesantākās, kas spēlētas?

Protams, katra loma ir interesanta, arī mazākās lomas ir interesantas. Man vienmēr ir paticis katru lomu veidot tā, lai man pašam un skatītājam būtu interesanti. Izlobīt no lomas kaut kādu graudu, kas būtu interesants. Droši vien tā ir vieglāk – ka nenodali lielās un mazās lomas. Protams, lielās lomas ir labas tamdēļ, ka vari izdzīvot attiecīgo tēlu ilgāk un plašāk. Mazajām lomām tādas iespējas nav. Uz skatuves esi piecas, desmit minūtes, kuru laikā jāspēj izdzīvot konkrēto tēlu.

Kādām īpašībām jāpiemīt aktierim?

Hmm... Es nezinu. (smejas) Tas ir grūti, pasniedzēji droši vien labāk zinās, tāpēc arī mūs izvēlējās. Es esmu pārliecināts, ka jebkurš var būt aktieris. Pasniedzēji mums mācīja, ka 90% sastāv no darba un 10% - no talanta. Es domāju, ka ļoti liela daļa cilvēku var kļūt par aktieriem, ja viņi ir gatavi strādāt. Ja negribi strādāt, tad šajā profesijā nav, ko darīt. Ikvienam no mums ir doti vismaz 10% talanta. Arī uz šo profesiju tas ir attiecināms. Pirms astoņiem gadiem es nebiju tāds, kāds esmu tagad, mani ir mainījusi dzīve teātrī. Četri gadi augstskolā mani kā personību ir mainījuši, esmu kļuvis atvērtāks, pavisam citādāks. Es dzīvē varbūt nevaru tik brīvi darboties kā uz skatuves, bet esmu iemācījies sevī pārvarēt kaut ko, ko varētu izdarīt uz skatuves.

Vai ir brīži, kad gadījies nožēlot kļūšanu par aktieri?

Šobrīd laikam nē, jo būtu grūti dzīvot ar nožēlu, īpaši pašā sākumā, kad esi kļuvis par aktieri. (Smejas.) Tad jau ir baigi grūti kaut ko sasniegt turpmākajā karjerā. Protams, ir piezagušās domas par to, kāpēc nekļuvu par biznesmeni un nepelnu baigāko naudu, jo ir skaidrs, ka ar šo profesiju nevar nopelnīt daudz naudas.

Egons Dombrovskis – Miķelis, Kaspars Kārkliņš – Jasis izrādē "Laimesciema podniekdarbnīca" (2011) // Foto – Ziedonis Safronovs

Šajā profesijā tas nevar būt pašmērķis.

Protams, tieši tā. Mēs šeit esam ne jau tāpēc, lai nopelnītu visas pasaules naudu.

Ko jūs gribētu nospēlēt šobrīd?

Šobrīd? Grūti pateikt. Esmu pārliecināts, ka šajā profesijā ir tā burvība, ka labās, tuvās lomas, kas iekrīt un aizrauj, nāk negaidīti. Tā līdz šim ir bijis. Man gribētos... Nē, tur vajag vēl gadus.

Teiksim, pēc 20 gadiem?

Nē, tuvākā nākotnē. Pēc... pieciem gadiem. Es ļoti labprāt gribētu nospēlēt kņazu Miškinu Dostojevska „Idiotā”. To es gribētu, tā ir klasika. Man vienmēr ir paticis spēlēt cilvēkus ar ļoti bagātīgu dzīves bagāžu, tādus, kurus var veidot, kuri paši par sevi ir bagātas personības. Tālākā nākotnē... Pēc 20 gadiem es gribētu nospēlēt Ričardu III.

Arī no klasikas.

Jā. Varbūt, ka domas mainīsies, bet šobrīd man liekas, ka to es gribētu.

VIEDOKLIS: Valdis Lūriņš, režisors: „Vienmēr strādā, bet strādā savā laboratorijā, iekšēji. Ieklausās absolūti visos un caur savu sapratni mēģina tēlu pārtransformēt. Gala rezultātā pēdējās sezonās radušies vairāki vērā ņemami tēli. Aktieris, kas spēj pāriemiesoties.”

* Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas zinātnes 3. kursa studente