Lauma Abramoviča

Redaktore

AKTIERIS RUNĀ: Mārtiņš Kalita

Kroders.lv sadarbībā ar Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas zinātnes bakalaura studiju programmas 3. kursa studentēm piedāvā interviju ciklu ar triju jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem: 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī; 2011. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursa absolventiem, strādājošiem dažādos gan valsts, gan nevalstiskajos teātros, un 2013. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursa beidzējiem, no kuriem 2013./2014. gada sezonas sākumā štata vietu teātrī ieguva tikai daži.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana „aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē un viņu pedagogu/režisoru vērtējumā.

Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Paldies par atsaucību Valdim Lūriņam, Edmundam Freibergam, Indrai Rogai un visiem aktieriem, kuri jau piekrituši un, cerams, vēl piekritīs sarunai!

Pirmajiem vārds jau ceturto sezonu veiksmīgi Liepājā strādājošajiem jaunajiem aktieriem.

Līga Ulberte

Lauma Abramoviča: Kā jūs nonācāt līdz aktiera profesijai?

Mārtiņš Kalita: Pilnīgi nejauši. Pazīstamie teica, ka Liepājas teātrī tiek uzņemts kurss, jāiet pamēģināt, bet es jau divus gadus Liepājas Universitātē studēju reklāmas dizainu. Aizgāju, pamēģināju, izturēju trīs kārtas un aizbraucu mācīties.

Nav bijusi vēlēšanās turpināt mācīties reklāmas dizainu?

Reizēm haltūriņas ir darītas.

Kā vērtējat studiju procesu Klaipēdā?

Ļoti labi, manuprāt, idejiski pareizi.

Ko aktiera profesijā var iemācīt? Kas rodas no pieredzes?

Iemācīt var darba ētiku, metodi, shēmu, pēc kuras darboties. Iemācīt var skatuves runu, kustību, darboties ar ķermeni. Gan no aktieriskās, gan cilvēka pieredzes rodas pati pieredze.

Mārtiņš Kalita Edgara lomā izrādē "Ugunī" (2010) // Foto – Ziedonis Safronovs

Ko jūs zinājāt par aktiera profesiju, kad nebijāt iestājies augstskolā?

Vispār nezināju. (smejas) Tāpat kā kosmonauti vai prezidenti – kā par tādiem kļūst? Es nezinu. Tādi cilvēki vienkārši ir.

Tātad priekšstats par aktiera profesiju veidojās no nulles?

Es pat nebiju aizdomājies par aktiera profesiju kā tādu. Aktieris bija aktieris, tikpat pašsaprotami kā prezidents. Es neiedziļinājos, kā par tādu kļūst. Ir izredzēti cilvēki, kas ir filmās. Ir aktieri, un viss.

Tagad zināt, kā tas ir?

Tagad es zinu. Ir liels bars ar cilvēkiem, kuri studē, un mazs procents no tiem iegūst darbu, bet valsts katru gadu tik un tā laiž ārā atkal jaunu baru, kuriem nav, ko darīt.

Bet jūsu kurss ir pavisam cits gadījums, jo visi esat tikuši pie darba.

Jā.

Kādas ir jūsu kā štata aktiera priekšrocības?

Ir darbs.

Kā ar lomu izvēli?

To var atļauties tie aktieri, kuriem ir stāžs, kuri ir sevi pierādījuši, ir pieredzējuši aktieri ar lielu vārdu. Tie, iespējams, nosacīti var izvēlēties.

Varbūt pats izvēlētos kaut ko citu spēlēt, bet beigās izrādās, ka īstenībā ir forša loma. Var jau mēģināt katru lomu sev padarīt interesantu, bet jāskatās, kā režisors ļauj mainīt to, ko pats ir iztēlojies.

Kā jūs pats vērtējat, kādas ir bijušas jūsu veiksmes un neveiksmes teātrī?

Baigi grūti pateikt. Ko pats uzskati par veiksmi vai, tieši otrādi, par neveiksmi, varbūt beigās bija veiksme izaugsmei. Strādājot viss it kā sanāk, bet kaut ko var palaist garām, vienā brīdī var būt grāvis, no kura nevarēs izlīst. Neveiksmes ir sevi stiprinošas, tās dod vajadzību meklēt, domāt, strādāt.

Varbūt ir bijušas kādas veiksmīgākas lomas?

Ir vairākas tādas, kuras man patīk un kuras nav centrālās lomas. Tas pats velns „Sprīdītī”, „Piafā” man ir interesanti darboties ar visiem tiem dīvainajiem puišiem, ko jāspēlē. Arī „Sodā un noziegumā”, kur spēlēju kopā ar pieredzējušiem kolēģiem.

Mārtiņš Kalita Bernāra lomā izrādē "Boeing, Boeing" (2014) // Foto – Ziedonis Safronovs

Šīs ir interesantākās lomas?

Principā jā, daudzas jau ir interesantas. Ir baigi svarīgi pašam lomu pievilkt tā, lai ir interesanti un lai gribi iet spēlēt, lai ir kaifs katrā lomā. Ja pašam patīk, skatītājs arī pavelkas līdzi. Ja ir loma, kuru tiešām negribas spēlēt, tad ir jāatrod kāds ceļš, kā būs vieglāk. Atrodot savu ceļu, kāpēc ir interesanti, pašam būs forši.

Katra loma sākumā sagādā grūtības?

Pirmais etaps ir skaidrība. No sākuma sīki un smalki jāsaprot, kas tavs personāžs ir par fruktu. Tās pat nav grūtības, tā ir skaidrība. Grūtības ir tikmēr, kamēr nav skaidrs tēls - kā, ko, kurā brīdī. Caur grūtībām var saprast lietas. Grūtības ir tad, kad pietrūkst laika pabeigt lomu, kad nākas ļoti ātri taisīt iestudējumu, kad atliek laiks tikai mizanscēnām. Tad ir grūti, jo līdz galam nezini, kas ir jādara uz skatuves. Ir uzlikts kaut kāds rāmis, bet tas nav aizpildīts, un centies sajust, kas ir tā rāmja robežās.

Tad palīdz režisors?

Pirmizrādē jau mizanscēnas ir saliktas, bet kaut kādu iemeslu dēļ nav pieticis laika saprast, kas ir tas pirmais process tēlam, ko un kāpēc viņš grib, kādi ir viņa mērķi un sajūtas. Tad ir grūti iet tālāk, ja nezini, ko tas cilvēks dara, ir tikai savi viedokļi, domas. Tad ir grūti.

Kādām īpašībām jāpiemīt aktierim?

Es domāju, ka jāpiemīt dažādām īpašībām. Teātrī ir dažādi cilvēki. Teātris ņem konkrētus cilvēkus, lai ir dažādiem materiāliem. Jābūt atbildībai pret darbu. Kaut kādā mērā arī drosmei tādā ziņā, ka nedaudz ir vienaldzība pret savu ego. Nevar turēt sevi kā kaut ko augstu, tad ir viegli strādāt, pats vari būt dažāds.

Jābūt paškritiskam?

Visam ir jābūt mērā, noteikti. Ja ir pārāk daudz paškritikas, tad nekur netiec. Ja paškritikas nav vispār, tad pat neredzi, ka taisi kaut ko ārprātīgi briesmīgu. Ir jāsaprot, kad ieslēgt paškritiku.

Vai, strādājot teātrī, ir nācies nožēlos savu izvēli par labu aktiera profesijai?

Nē. Reizēm ir fizisks un morāls nogurums, tad varbūt liekas, kāpēc tā, kāpēc nav brīvu dienu. Tāpat kā bērni, kad ir mazi un naktī nedod gulēt. Arī fiziski nogurst, bet nevienā brīdī nedomā, kāpēc bērns vispār ir. Nav tā, ka nožēlo. Es priecājos. Caur aktiera profesiju es sajutu, ka ir jēga strādāt.

Aktiera profesija ļauj sevi pilnveidot?

Jā, kaut kādā ziņā, iespējams, ļauj labāk saprast līdzcilvēkus, bet tas ir atkarīgs no tā, kā to izmanto. Var izmantot valodas, dziedāšanas, dejošanas iemaņas. Es nemācēju ar pirkstiem svilpt, man nācās nedēļas laikā to iemācīties. Kolēģi ir iemācījušies adīt, tamborēt tikai tāpēc, ka izrādē vajag. Tādā ziņā ir interesanti. Reti kurā darbā ir tā, ka pēkšņi nākas iemācīties kaut ko krasi atšķirīgu.

Kas it kā nav pats svarīgākais.

It kā nē, bet tas palīdz, un pēkšņi māki adīt vai spēlēt ģitāru. Strādājot pie lomas, uzzini daudz ko par cilvēkiem, faktiem, vēsturi.

Kādu lomu jūs gribētu nospēlēt šobrīd pēc pašreizējām sajūtām?

Nezinu.

Un pēc divdesmit gadiem?

Pēc divdesmit gadiem... Nezinu.

Mārtiņš Kalita Toma lomā izrādē "Stikla zvērnīca" (2010) // Foto – Ziedonis Safronovs

Varbūt klasiku?

Ja godīgi, nav nekā tāda, ko es alkstu nospēlēt. Varbūt kaut ko jēgpilnu stāsta un lomas ziņā, kas cilvēkiem, skatītājiem kaut ko atstāj. Kas tas konkrēti ir – nevaru pateikt. Pašlaik vienkārši strādā un uzņem pieredzi.

Viena lieta, kas reizēm pietrūkst un ko mums Klaipēdā iedeva, – profesijas apziņa un sūtība, misija, kāpēc esi aktieris. Daži režisori par to cenšas runāt, paceļ aktierus augstāk, un tad atkal iekšā ir silta sajūta. Tad ej ar mīlestību un prieku strādāt. Daudz strādājot, aktieri nogurst. Kad ir daudz iestudējumu un izrāžu, nav laika atgūt misijas sajūtu. Režisoriem vajadzētu to turēt. Esmu bijis mēģinājumos, kur režisori runā par tādām lietām. Tas ir patīkami, atkal sajūties vajadzīgs, kaut esi otrajā vai piektajā, vai septītajā plānā. Jūti to, ka ir jāiet un jādara.

Kā ir ar skatītājiem? Kad ir bijis smags darbs, jūti, ka esi izsmelts, bet pēc tam saņem aplausus.

Jā, tas ir tas, kas piepilda, – skatītāju mīlestība. Tad atkal ir iespēja dot nākamajiem skatītājiem.

Tas nekad neapnīk?

Tā ir alga. Teātrī aktieri nevar nopelnīt adekvātu samaksu, tas ir fakts. Iekšējai apziņai un pašsajūtai, ka ej un dari, alga ir skatītāji un skatītāju mīlestība.

Nauda nevar būt pašmērķis šajā darbā?

Nē, nauda nevar būt pašmērķis, protams. It sevišķi Latvijā. Ja nauda ir pašmērķis, tad esi nepareizo profesiju izvēlējies. (smejas) Valstij, pašvaldībām teātris varētu kļūt vēl nedaudz svarīgāks. Tad būtu baigi labi.

Atalgojuma vai attieksmes ziņā?

Gan, gan. Iesaistīt skolas, audzināt tautu.

VIEDOKLIS: Valdis Lūriņš, režisors: „Protams, ir izgājis darba procesu filmā pie Ņikitas Mihalkova. Šī pieredze viņu absolūti nav sabojājusi, bet darba procesā ir apbrīnojami, kā viņš spēj pieņemties svarā par padsmit kilogramiem un pēc tam ar tādu pašu gribasspēku šos padsmit kilogramus nomest. Aktieris, kuram ir svarīgas absolūti visas detaļas. Ar viņu ir ļoti patīkami strādāt gan režisoriem, gan kustību konsultantiem, gan tērpu māksliniekiem. Vienmēr meklē savu piedāvājumu, bieži vien caur iekšējo formu tiek pie ļoti skaista satura.”

Mārtiņa Kalitas profils Liepājas teātra mājaslapā

* Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas zinātnes 3. kursa studente