Lauma Abramoviča

Redaktore

Aktieris RUNĀ: Madara Melne-Tomsone

Kroders.lv sadarbībā ar Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas zinātnes bakalaura studiju programmas 3. kursa studentēm piedāvā interviju ciklu ar triju jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem: 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī; 2011. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursa absolventiem, strādājošiem dažādos gan valsts, gan nevalstiskajos teātros, un 2013. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursa beidzējiem, no kuriem 2013./2014. gada sezonas sākumā štata vietu teātrī ieguva tikai daži.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana „aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē un viņu pedagogu/režisoru vērtējumā.

Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Paldies par atsaucību Valdim Lūriņam, Edmundam Freibergam, Indrai Rogai un visiem aktieriem, kuri jau piekrituši un, cerams, vēl piekritīs sarunai!

Pirmajiem vārds jau ceturto sezonu veiksmīgi Liepājā strādājošajiem jaunajiem aktieriem.

Līga Ulberte

Lauma Abramoviča: Kā tu nonāci līdz aktrises profesijai?

Madara Melne-Tomsone: Jau vidusskolas laikā gribēju mācīties ārzemēs kaut ko radošu, jo ķīmija diemžēl mani neinteresēja un vēsturniekos arī negribēju. Mēģināju stāties Konkordijas Universitātes filiālē Igaunijā Mediju programmā. Iestājeksāmenus izturēju, bet lielās studiju maksas dēļ no mācībām tur atteicos. Iestājos Rīgas Stradiņa universitātē žurnālistikas programmā. Man patika viss, ko mums tur pasniedza, bet sapratu, ka tas nebija mans aicinājums.

Par aktieriem biju sākusi domāt pēc vidusskolas beigām. Aizgāju uz atvērto durvju dienu Latvijas Kultūras akadēmijā. Noklausījos, ko stāsta, paskatījos uz tiem, kas ir atnākuši, padomāju - ko tad es? - un aizgāju prom. Stradiņos nomācījos vienu semestri un visu mūžu būšu pateicīga universitātei, jo tās zināšanas ir neatsveramas, bet semestra laikā sapratu, ka tas nedara mani laimīgu. Kad no draudzenes uzzināju, ka Liepājā uzņem aktierus, kas mācīsies Lietuvā, nolēmu, ka ir jāmēģina. Abas braucām iestāties. Gāju ar domu – ja mani paņem, iešu to darīt, ja nē, tad palikšu Rīgā, mācīšos Stradiņos.

Tātad uzreiz neatvadījies no žurnālistikas?

Man bija tā – kamēr neredzēšu līgumu ar augstskolu, tikmēr neticēšu, ka esmu iestājusies aktieros. Skepse bija visu laiku. Ja mūsdienās kaut ko pasaka, nenozīmē, ka tā tas būs. Līdz pēdējam brīdim negāju eksmatrikulēties Stradiņa universitātē.

Var teikt, ka gan ar žurnālistiku, gan ar aktiera profesiju zemapziņā ir bijusi vēlme būt sabiedrības acu priekšā?

Žurnālistikā ir vajadzīga analītiskā domāšana un man tas patīk. Patīk tas, ko dara Domburs, Nagla. Meklē, analizē, domā. Tas diezgan daudz sasaucas ar to, kas jādara aktierim – veido  tēlu, analizē, rakņājies nevis papīros, bet savā dvēselē, meklē analogus novērojumus raksturam, ko veido. Protams, noteikti kāda daļa manis grib būt uzmanības centrā. Man liekas, ka visiem aktieriem tā ir. Tas, kurš negrib rādīties uz skatuves cilvēku priekšā, neiet uz aktieriem. Žurnālistika kalpo sabiedrībai. Arī aktieris to dara, viņš ir režisora instruments, kā nodot sabiedrībai ziņu.

Teici, ka Stradiņi ir devuši ļoti daudz. Ko tieši?

Zināšanas, domāšanu, analizēšanu, saprašanu, ka pasaule nebeidzas ar manas mājas durvīm. Stradiņos ir daudz jāstrādā, jāraksta kopsavilkumi uz katru lekciju. Sākumā tā ir elle, bet tas ir darbs ar sevi. Ir izvēle – atlikt uz pēdējo brīdi un no visiem sakasīt tos kopsavilkumus vai pašam visu laiku iet un darīt. Tas iemācīja mērķtiecību. Iemācījos arī ātri drukāt. (smejas)

Kā vērtē studiju procesu Klaipēdā?

Ļoti svētīgs process, sāpīgs. Mani samala, pārmala, izmala un uztaisīja par jaunu. Nebija viegli ne fiziski, ne garīgi. Mums bija ļoti liela fiziskā slodze, īpaši rūpējās par to, lai mēs nebūtu mīklas, lai ķermenis būtu formā. Balerīna es nekad nebūšu, bet graciozitāti varēšu nodemonstrēt, jo tas ir mācīts. Četros gados iedod pamatu, uz kura pats var būvēt lomas.

Jo vairāk dzīvoju un jo vairāk kaut kas tiek darīts, es saprotu, cik ļoti pasniedzējiem bija taisnība un cik ļoti pareizi viņi daudz ko darīja. Protams, bija reizes, kad likās, ka tas ir netaisni, bet esmu ļoti pateicīga saviem pasniedzējiem par visu.

Tagad studē maģistrantūrā?

Kultūras akadēmijā kultūras menedžmentu un radošās industrijas. Paņēmu akadēmisko gadu, jo man piedzima meitiņa. Mācījos, kā rīkot kultūras pasākumus, kā apgūt Eiropas fondus un kas ir radošās industrijas, kā tās strādā. Tas bija interesanti.

Ir vēlme to popularizēt sabiedrībā?

Klaipēdā aktieris, kurš absolvēja pirms mums, teica, ka aktierim jābūt vismaz divām profesijām. Viņam bija taisnība ne tikai tajā ziņā, ka ir spējas darīt kaut ko citu, bet arī tādā ziņā, ka tad, kad tu mācies, smadzenes kustās līdzi, cilvēks domā, darbojas, attīstās. Kas ir aktieris, ja viņš neredz neko citu kā vien teātri? Ar to pasaule nebeidzas. Nevar just pasaules elpu, ja neesi pasaulē. Tā ir mana pārliecība.

Ko aktierim var iemācīt un kas rodas no pieredzes?

Var iemācīties dejot, uztaisīt špagatu, paukoties, pareizi runāt un tā tālāk. Misijas apziņu un disciplīnu arī var iedzīt, bet no paša cilvēka ir atkarīgs tas, cik daudz viņš grib strādāt.

No pieredzes var iemācīties, kā to visu noturēt sevī un nepazaudēt, un nepateikt, ka tas nedarbojas un to nevajag. Kā ātri vien nenoliegt vērtības. Skolas laikā pasniedzējs skatās, kā tu dari. Ja dari nepareizi, viņš pasniedz roku un pavelk īstajā virzienā. Teātrī ir citādāk, jo tur esi viens pats, ir iedotās zināšanas, un tās ir jālieto, piemēram, sadarbībā ar citu partneri.

Kāds bija tavs sākotnējais priekšstats par aktiera profesiju?

Bija seriāls, kurā spēlēja Ieva Puķe un Egons Dombrovskis. Toreiz skatījos un domāju - kā tie aktieri rodas? Viņi noteikti iet pa ielu, kāds viņus ierauga, paņem filmēties. Man tiešām bija tāds priekšstats. (smejas)

Madara Melne-Tomsone izrādē „Trīs draugi” (2012) // Foto – Ziedonis Safronovs

Tādi izredzētie cilvēki?

Jā, man tā tiešām likās. Mani vairāk saistīja tas, ka aktieris ir tā profesija, kur cilvēks pārtop par citu būtni. Bērnībā, skatoties filmas, redzēju vienu un to pašu aktieri vairākās filmās un katrā filmā ticēju viņa tēlam, bet tas nebija viens un tas pats tēls. Tas man patika. Ja var sajust otras personas jeb lomas kodolu un viņā iemiesoties, tad ir forši, un tas ir aktiera uzdevums. Man likās, ka es to varētu.

Kā ir tagad?

Tāpat arī domāju.

Ka ir izredzētie?

Nē... (smejas) Tagad es zinu, ka ir vieta, kur apgūst aktiera profesiju, un, ja cilvēks ļoti grib, viņš iet un dara, mēģina. Kad mēs stājāmies, bija arī tādi, kas ir stājušies jau vairākas reizes un kuri nav paņemti. Tas ir talanta jautājums, un es nepiekrītu, ka aktieris var būt jebkurš.

Tu teici, ka tad, ja ļoti grib, tad dara.

Jā, tu vari iet uz mērķi, bet kaut kādā brīdī ir jāsaprot... Ja četras reizes pasaka nē, nu nevar būt, ka cilvēki tevi nesaprot.

Kādi cilvēki, tavuprāt, var būt aktieri? Kādām īpašībām jāpiemīt?

Es skolā biju ļoti klusa, tāpēc nevaru teikt, ka jābūt ļoti ekspresīvam. Par tiem, kas parasti ir kompānijas dvēseles, liekas – o, aktieris, atnāk un elektrizē gaisu... Ne vienmēr tādi cilvēki var kļūt par aktieriem.

Šajā profesijā ir jābūt, kā mums skolā teica, savas etīdes egoistam. Nav jāizšķīst sīkumos, bet jākoncentrējas uz lomu. Ir jābūt labvēlīgam, jāsaprot, ka viens pats izrādi nenospēlēsi. Ir jāmāk strādāt kopā ne tikai ar partneri, bet arī ar režisoru. Protams, ir jāvelta sevi. Aktieris ir profesija, kas paģēr dzīvesveidu, kas profesijai ir nepieciešams. Tas sākas no rīta, kad pamosties, un beidzas tad, kad ej gulēt. Brokastīs ēd putriņu nevis tāpēc, ka garšo, bet tāpēc, ka ķermenim tas ir labi, jo ķermenis ir instruments, lai lomu varētu spēlēt ne tikai garīgi, bet arī fiziski, un tas ir jāuztur formā. Ir jāvēro cilvēki uz ielām, jālasa grāmatas, jāskatās izrādes, filmas tāpēc, lai būtu garīgā bagāža, iekšējā attīstība, kas palīdzētu strādāt, veidot lomas.

Kādas ir tavas kā štata aktrises priekšrocības?

Ikmēneša ienākumi, un nodokļi, kurus par mani samaksā. Kad kļūsti par štata aktieri, apsolīts tiek tikai tas, kas ir līgumā rakstīts. Viss pārējais ir tas, kas vienkārši notiek – loma nāk, nenāk. „Ugunsgrēks” un lēmums mācīties bija laikā, kad teātrī man nebija lomu. Ne viss, kas sākas bēdīgi, beidzas bēdīgi. Kā aktrise varēju mācīties un attīstīties arī seriālā.

Mēdz teikt, ka lomas seriālos degradē aktieri. Kā tu uzskati?

Es tur neesmu bijusi tik ilgi, tikai vienu sezonu. Ja cilvēki asociē tevi ar vienu lomu, protams, uz skatuves būs grūti uztvert aktieri citā lomā. Cilvēki pierod pie tā, ko redz. Vai tas degradē? Tas varbūt ietekmē skatītāja attieksmi, bet no aktiera paša ir atkarīgs tas, cik labi vai slikti viņš kaut ko dara.

Madara Melne-Tomsone Andas lomā Liepājas teātra izrādē „Pūt, vējiņi!” (2011) // Foto – Mārtiņš Vilkārsis

Kādas līdz šim ir bijušas tavas veiksmes un neveiksmes teātrī?

Man ļoti patika Andas loma izrādē „Pūt, vējiņi!”. Muzikālais materiāls bija tāds, kas aizrāva elpu. Man bija ļoti daudz jāstrādā, lai es to varētu nodziedāt. Skolas laikā gāju muzikas skolā, dziedāju korī, bet Kārlis Lācis uzrakstīja tādu materiālu, kur vajadzēja vairāk nekā mācēju. Man tiešām ļoti gribējās to lomu nospēlēt, tāpēc es uzmeklēju Anitu Garanču. Reizi mēnesī braucu pie viņas uz Rīgu uz vokālo nodarbību, tad Liepājā divas reizes nedēļā gāju pie vokālās pedagoģes Mārītes Lazdānes. Es ieguvu jaunus cilvēkus savā dzīvē, skolotājus, attīstīju savas vokālās dotības, guvu jaunu pieredzi.

Tas bija izaicinājums?

Tas bija liels izaicinājums! Tik lielas atbildības uz skatuves pirms tam man nebija.

Kura ir interesantākā loma?

Diplomdarbā bija jautri. Pasniedzējs iedeva direktora vietnieces lomu Joza Gruša lugā „Mīla, džezs un velns”. Es spēlēju briesmīgu, ķertu vecmeitu. Pasniedzēji emocionāli un fiziski lika iet līdz spēku izsīkumam. Tas bija tā, ka atnāc uz kopmītnēm un esi izpumpēts. Diplomdarbam gatavojāmies diezgan ilgi, bet teātrī parasti izrādes tiek iestudētas apmēram divu mēnešu laikā. Vislielākais prieks man ir par „Pūt, vējiņi!”. Arī Luīze „Ugunsgrēkā” bija interesanta, tajā tēlā varēju ilgi dzīvoties un visādas muļķības darīt. (smejas) Atceros situācijas, kad izlasu scenāriju un domāju – jēziņ, kā šito cilvēks dzīvē vispār var pateikt! Bet  kad sāc darīt un tiešām ieej tēlā, kad sāc domāt kā tēls – ir forši. Tas ir kaifs.

Kaifa moments ir visās izrādēs?

Man nav bijis tik daudz lomu, lai es kaut ko varētu droši apgalvot, bet tā ir bijis „Pūt, vējiņi!”, arī Mārtiņa Eihes izrādē „Kauja pie...”. Tas brīdis, kad esi tēlā un peldi tajā realitātē, ir foršs. Pēc tādas izrādes vari teikt, ka šodien ļoti veicās.

Kā ir ar grūtākajām lomām? Tāda bija loma izrādē „Pūt, vējiņi!”?

Tur bija izaicinājums gan atbildības, gan vokālajā ziņā. Es labi apzinājos to, ka man ir jācenšas, jāstrādā un ka es ļoti gribu to lomu nospēlēt. Tas bija grūti. Es nesaku, ka citas lomas bija vieglas, bet ar laiku visas grūtības aizmirstas.

Diplomdarbā arī bija grūti vai tas ir citādāk?

Es nezinu, vai, runājot par grūtībām lomas veidošanas procesā, vajadzētu cilāt diplomdarba lomas, jo tas nebija līdz galam patstāvīgs darbs. Protams, tu pats strādā pie lomas, bet pasniedzējs vienmēr ir blakus, pedagoģiski virza.

Teātrī režisori tā nedara?

Režisori pārsvarā nav pedagogi. Viņi parāda virzienu, pasaka, ko vēlas redzēt. Tāpēc esi mācījies tos četrus gadus, lai pats varētu salikt kopā elementus, no kuriem rodas loma, kas atbilst režisora dotajam uzdevumam. Protams, skolā bija grūti.

Madara Melne-Tomsone izrādē „Runcis zābakos” (2012) // Foto – Ziedonis Safronovs

Līdz šim nav nācies nožēlot kļūšanu par aktrisi?

Nē, šī profesija mani bagātina. Protams ir grūti brīži, patiesībā to ir ļoti daudz. Bet kam tad ir viegli? Zobārstam, ģimenes ārstam ir viegli? Viņam katru dienu ir jāsatiekas ar pacientiem, jārunā, katrai problēmai katrreiz jāpieiet radoši. Ir nogurums, neveiksmes. Tā, man liekas, ir jebkurā profesijā.

Ko tu gribēju nospēlēt šobrīd?

Es gribu spēlēt jēgpilnas lomas ar nopietnu eksistenci uz skatuves.

Un pēc 20 gadiem?

Visu to pašu. (smejas) Nav runa – liela loma vai maza. Gribu spēlēt tādas lomas, kurām ir nozīme, jēga, lai uz skatuves eksistē ar mērķi. Un, protams, lai tas attīsta mani kā aktrisi. Ja ir jāspēlē tikai viens tipāžs, tad gan ir grūti visu laiku atražot vienu un to pašu. Man patīk, ja lomā var attīstīties, ja ir izaicinājums.

Lai visu laiku būtu solis uz priekšu?

Jā, vienmēr! Lai katra loma pieprasītu attīstību, lai visu laiku ir interesanti. Aktieriem ir vajadzīga misijas apziņa, bet, ja visu laiku pēdējā plānā turi lukturi... Ko tu saviem bērniem stāstīsi? Vai tāpēc ir jāmācās četrus gadus, jāiegūst augstākā izglītība?

VIEDOKLIS: Valdis Lūriņš, režisors: „Ļoti sievišķīga aktrise. Spēks slēpjas viņas sievišķīgumā un līdz pilnībai neatklātā aktieriskajā temperamentā.”

Madaras Melnes-Tomsones profils Liepājas teātra mājaslapā.

* Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas zinātnes 3. kursa studente