Krista Dzidzēviča

Žurnāliste

AKTIERIS RUNĀ: Madara Botmane

Interviju cikls ar triju jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem

Kroders.lv sadarbībā ar LU Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas zinātnes un Humanitāro zinātņu fakultātes Teātra zinātnes specializācijas bakalaura studiju programmas 3. kursa studentēm piedāvā interviju ciklu ar triju, jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem: 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo, t.s., Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī; 2011. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursa absolventiem, strādājošiem dažādos gan valsts, gan nevalstiskajos teātros, un 2013. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursa beidzējiem, no kuriem 2013./2014. gada sezonas sākumā štata vietu teātrī ieguva tikai daži.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana „aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē un viņu pedagogu/režisoru vērtējumā.

Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Paldies par atsaucību Valdim Lūriņam, Edmundam Freibergam, Indrai Rogai un visiem aktieriem, kuri jau piekrituši un, cerams, vēl piekritīs sarunai!

Šobrīd vārds 2011. gada LKA absolventiem un viņu kursa vadītājam Edmundam Freibergam.

Līga Ulberte

Krista Dzidzēviča: Kā nonāci līdz vēlmei kļūt par aktrisi?

Madara Botmane: Pēc 12. klases es sapratu, ka nevēlos mācīties teoriju, bet gan kaut ko radošu. Tieši tajā gadā uzņēma aktierus, metos avantūrā.

Kāpēc vēlējies studēttieši aktiermākslu, nevis, piemēram, horeogrāfiju, kas arī ir radoša profesija?

Man ir iedzimtas muguras problēmas, un pie lielas slodzes tā sāp. Man nav konkrēta skaidrojuma, kāpēc esmu nonākusi aktieros. Tā ir likumsakarība, manuprāt, ka esmu šeit nonākusi. Tā vīzija, kas ir teātris, pirms sāc studēt, ir diametrāli pretēja tam, kad pāris mācību gadi ir jau aiz muguras.

Madara Botmane Vairas Vīķes Freibergas lomā DDT izrādē "Visi mani prezidenti" (2011) // Publicitātes foto

Vai aktiermākslu var iemācīties?

Studiju procesā es ieguvu izpratni par to, kas vispār ir teātris, uz kādiem pamatiem tas būvējas, caur ko tas veidojas. Ko nozīmē runāt, domāt, caur runāšanu domāt. Šādas lietas ir tās, ko iemācās studiju procesā, pēc tam tas tomēr ir pieredzes jautājums. Tālākās iemaņas jau atkarīgas no tā, cik katrs cilvēks ir atvērts. Vēl kas tāds, ko neapgūsi nevienā citā augstskolā, ir mācība par brīvību, par ķermeņa brīvību, par domas brīvību. Mācoties akadēmijā, tas ir viens no plusiem, pilnīgi noteikti.

Ko tu iemācījies praksē pēc studijām?

Domāju, ka šo gadu laikā ir izkristalizējusies sajūta un izpratne par to, kāds teātris man ir interesants. Tā ir galvenā lieta, bet iemācījusies… domāju, ka tā ir pieredze, nepārtraukts treniņš un strādāšana lielajā spēles laukumā, jo līdz akadēmijas beigšanai pieredze spēlēt uz lielās skatuves nebija. Ja godīgi, uzskatu, ka akadēmijā nav pietiekami spēcīgas sistēmas, lai izaudzinātu spēcīgu aktieri.

Kas akadēmijā trūkst, lai radītu jau gatavu, spēcīgu aktieri?

Tā informācija, kas tiek dota studentiem, ir kvalitatīva un nepieciešama, bet tas ir tikai pamats. Mani noteikti papildināja studijas Krakovā, kur skola būvēta ne tikai uz klasikas pamatiem, bet arī mūsdienu principiem un jaunumiem šajā sfērā.

Kāda ir štata un ārštata aktieru atšķirības?

Štata aktierim ir sava veida stabilitāte, bet tik un tā līgums netiek noslēgts uz mūžu, kas nemaina to, ka darba situācija var mainīties. Štata aktierim ir konkrēta darbavieta. Mīnuss ir tas, ka aktieris ir pakļauts tikai vienam attiecīgajam teātrim un viss pārējais, kas attiecas uz blakus projektiem, izrādēm, tiek pakārtots galvenajai darbavietai. Izvēles iespēja tiek kaut kur pazaudēta, ja cilvēks strādā štatā.

Ārštata aktieri, ja viņiem ir piedāvājumi, var izvēlēties, kur viņi grib strādāt, kurās izrādēs piedalīties. Šis process, iespējams, dažbrīd ir interesantāks, bet risks palikt bez darba, protams, ir kā vieniem, tā otriem.

Madara Botmane Kristīnes lomā izrādē "Purva bridējs" (2012) // Foto – Gunārs Janaitis

Kuras ir tavas vismīļākās izrādes?

Izrādes, zem kurām varu parakstīties ar savu vārdu, uzvārdu? Noteikti jāsāk ar pirmo izrādi „Simbelīns”. Tā bija Latvijas Kultūras akadēmijas režijas nodaļas 2008. gada absolventu un režisora Davides Džovanzannas kopprojekts. Pēdējā studiju gadā - „Visi mani prezidenti”, Tejas loma izrādē „Heda Gablere”, „Stokholmas sindroms”. Kopš strādāju Nacionālajā teātrī – “Osedžas zeme”, „Purva bridējs”, „Titāniks” un Ģertrūdes ielas teātrī „Dzīvot dzīvi”.

Kāda bijusi tava spilgtākā loma?

Man šķiet, ka spilgtākā bija mana pirmā loma - Imodžena izrādē „Simbelīns”, jo tad jau vēl nebija izpratnes, kā būvēt lomu. Es tāda tīra aizgāju un sāku darīt. Šādu stāvokli diemžēl nav iespējams saglabāt, kad galvā nav nekādu shēmu, priekšzināšanu, paņēmienu, kā atkost lomu. Visu, ko man teica, uztvēru kā absolūtu patiesību. Bet es šajā gadījumā skatos “no iekšas uz āru”, varbūt tiem, kas skatījās uz mani “no āra”, tā nemaz nešķiet.

Ar kurām izrādēm bijušas vislielākās grūtības?

Man vienmēr ir grūtības. Es nevaru pateikt neko konkrētu, katra loma ir grūta. Aktiera profesija, manuprāt, ir skaista tieši tā iemesla dēļ, ka piespiež nepārtraukti domāt par paša mākslinieka izjūtām, privāto dzīvi. Katrai lomai nāk kas līdzi, kaut ko savas dzīves kontekstā ieraugu no jauna. It kā paskatos uz sevi no malas. Katram ir kādi cilvēcīgie bloki, kurus mēs apzinoties vai neapzinoties turam sevī, bet tad atnāk loma, kas šīs durvis piespiež vērt vaļā, un tev nekas cits neatliek, kā to vienkārši darīt! Citu variantu nav - pretējā gadījumā visu mūžu būs jāspēlē tikai viena loma!

Kādām īpašībām jāpiemīt aktierim?

Ir jāgrib darīt, ir jāgrib kļūt par aktieri. Tieši no īpašībām? Jābūt atvērtam un saprotošam pret pasauli, redzošam. Tādam, kas redz notikumus, likumsakarības, sajūtas. Ir jābūt, man nepatīk vārds „jūtīgam”, tāpēc es teikšu – dzīvam. Dzīvam tāpēc, ka ir jābūt šeit, tagad, jāspēj rast prieku, ņemt katru izaicinājumu un dot.

Vai kādreiz ir bijušas šaubas par izvēlēto profesiju?

Ir bijušas trīs lielas krīzes. Katra nākamā ir dziļāka, bet arī secinājumi pēc tam ir vērtīgāki.

Kas izraisīja šīs krīzes?

Nespēja tikt galā apstākļiem, nespēja būt stiprākam un stāvēt pāri tam, kas notiek realitātē, kas reāli notiek teātra sistēmā.

Madara Botmane – Kristīne, Gundars Grasbergs – Edgars izrādē "Titāniks" (2013) // Foto – Gunārs Janaitis

Vai ir kāda loma, kuru tu vēlētos nospēlēt?

Iestājeksāmenos es teicu, ka mana sapņu loma ir Baibiņa no „Pūt, vējiņi!”. Man ir pārliecība, ka katra loma, kas atnāk, tā tiešām atnāk pati, īstajā brīdī un laikā. Tas mani audzina kā cilvēku. Es nevaru vēlēties pārlēkt kaut kam pāri, izdarīt ko tālāk, ja neesmu izgājusi cauri katram posmam, lai nokļūtu pie sapņu lomas. Tas viss ir ceļš, process. Es ticu, ka ir kaut kāda kārtība, kādā atnāk lomas, tāpēc nav, ko sapņot. Realitāte ir liels darbs.

Madaras Botmanes profils Latvijas Nacionālā teātra mājaslapā

Šeit izlasāma režisora un pedagoga Edmunda Freiberga vēstule 2011. gada LKA aktierkursa absolventiem

* Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas zinātnes 3. kursa studente