Pa pēdām Šekspīra jubilejai I
Izskanējis pirmais Šekspīram veltītais festivāls Rīgā, lai gan dramaturga jubilejai veltītie pasākumi vēl turpināsies. Ar svinīgu gājienu un grandiozām pusdienām aizvadīta Šekspīra jubileja viņa dzimtajā Stretfordā pie Eivonas. Taču Londonā pompozāka izvērtās trīssimt gadu jubilejas atzīmēšana kopš karaļa Džordža I nākšanas pie varas (1714) ar karaliskās regates sagaidīšanu un jātnieku parādi Lieldienu nedēļas nogalē. Arī Džordža II un Džordža III pilis un dārzi, un pat Londonas Tauers visu gadu ir atvērti apmeklētājiem ar lekcijām, koncertiem, improvizētām izrādēm un vakariem, iespējām nakšņot šajās pilīs u.tml.
Šekspīra valstībā – Glouba teātrī (Shakespeare’s Globe) – labi uzturētais teātra mehānisms rit savā ierastajā gaitā. Pagājušosezon tapušie „Divpadsmitās nakts” un „Ričarda III” iestudējumi Tima Kerola (Caroll) režijā ar vīriešu ansambli Brodvejā tiek spēlēti ar tādiem panākumiem, ka viesizrādes nācies pagarināt. Apmeklētāji apbrīno janvārī atklāto Sema Vanemeikera (Sam Wanamaker), Glouba teātra atjaunotāja vārdā nosaukto teātri, kura ieeja atrodas turpat Glouba teātra vestibilā. Šajā nelielajā slēgtajā, intīmajā teātrī (340 vietas), kur izrādes noris sveču gaismā kā Šekspīra laikā Blekfraiersas klostera zālē, pagaidām gan galvenokārt tiek spēlēti Barda jaunāko laikabiedru darbi un koncerti. Savukārt lielais, atvērtais Glouba teātris, piesakot šīs sezonas tēmu „Ieroči un cilvēks” (Arms and the Man), apliecina vēlmi pētīt cilvēces nebeidzamo spēju radīt konfliktus (tostarp militāros) un individuālos stāstus, kas slēpjas šo konfliktu iekšienē. Šī tēma netika uzsvērta Šekspīra 450. dzimšanas dienai veltītajā, izbraukumiem paredzētajā „Hamleta” iestudējumā – lai gan ir bijusi ne viena vien uzveduma versija, kas akcentē valsts gatavošanos karam un noris kara laika atmosfērā.
Šis režisoru Dominika Dramgūla (Dominic Drumgoole) un Bila Bakhērsta (Bill Buckhurst) veidotais multikulturālā ansambļa iestudējums, kas nepilnu mēnesi pēc pirmizrādes viesojās arī Rīgā, Dailes teātrī, ir veidots pēc autentiskuma principiem. Mēģinot rekonstruēt Šekspīra laika ceļojošo trupu spēles modeli un atgādināt, ka Bards nav pielūgsmes objekts, ka viņa lugas tikušas spēlētas „uz tirgus plača” un citos improvizētos spēles laukumos ar minimāliem rekvizītiem. Šinī gadījumā scenogrāfijas pamatu veido daži čemodāni un daži dēļi, no kuriem top gan tronis, gan cīņas laukums u.tml., kā arī auduma starppriekškars. Tiek praktizēts ātrs, dinamisks spēles veids, un katrs no ansambļa aktieriem (Rīgas izrādi spēlēja deviņi) tēlo vairākas lomas. Aktieri paši arī spēlē mūzikas instrumentus un dzied, kā arī rada vienkāršus skaņu efektus (pērkona dārdoņu, gaiļa dziedāšanu u.tml.). Lai tuvinātu spēles apstākļus dabiskajam dienas apgaismojumam, skatītāju zālē gaisma netiek nodzēsta.
Skats no izrādes "Hamlets": Horācijs – Metjū Romeins, Hamlets – Ladi Emeruva // Publicitātes foto
Šajā Glouba teātra versijā izmantota Šekspīra darbu Pirmā folio teksta versija (3600 rindas), lai gan mūsdienās nereti tiek uzvests arī Pirmā kvarto īsākais teksts (2200 rindas). Folio teksts pielāgots izbraukuma apstākļiem un tālab tiek nospēlēts teju kvarto īsumā – nepilnās trīs stundās. Ansamblis tērpts neformālā mūsdienu apģērbā ar atsevišķiem „karaliskiem” atribūtiem un akcentiem – kroņiem, apmetņiem ar kažokādu rotājumiem u.tml. Darbības vide nav ne konkrēti laikā iezīmēta, ne politizēta: tā ir kāda abstrakta ārpuslaika Dānija vai jebkura cita valsts, kurā risinās gan mistiski (Spoka parādīšanās), gan ļoti atpazīstami notikumi.
Režisori ir atteikušies no konceptualizācijas un psiholoģizēšanas, akcentējuši lugas melno humoru, visam liekot risināties ātri un enerģiski un iezīmējot tikai tēlu un attiecību būtiskākās psiholoģiskās aprises. Skan dzīvā mūzika un Šekspīra laika balādiskās dziesmas, teksts decentā, skaidrā angļu valodā, ko ir bauda klausīties, bet izrādes koncepts skatītājam ir jāveido pašam. Rīgā Hamletu spēlēja nigērietis Ladi Emeruva (Ladi Emeruwa), un viņa varonis nebija gausi un gari reflektējošais princis, kas izcieš izvēles mokas, bet personība, kas mēģina precīzi definēt savas attiecības ar vidi un apkārtējiem, un, līdzko tas izdarīts, rīkojas izlēmīgi un droši. Kādā no savām intervijām režisors D. Dramgūls šī iestudējuma Hamletu raksturoja kā cilvēku, kurš jūtas nekomfortabli savā laikā, vidē un sabiedrībā, un tālab viņu sapratīšot skatītāji visā pasaulē, kur esot daudz šādu cilvēku. Hamlets kā viens no mums, Hamlets kā „vienkāršs puisis”, kam ir identitātes un pašrealizācijas problēmas, kas tiek drīzāk definētas, nekā risinātas. Hamlets, kura skatuviskajā esībā netiek meklēti intelektuāli smalkumi vai filozofiski dziļumi, bet kurš „paņem” ar cilvēcisku universālumu, vienkāršību un „karātavu humoru” – šādu tēla versiju rada L. Emeruva, kurš šajā lomā dublējas ar pakistāniešu izcelsmes aktieri Naīmu Haijetu (Naeem Hayet).
Skats no izrādes "Hamlets": Ofēlija – Amanda Vilkina, Klaudijs – Džons Dūgals // Publicitātes foto
Zināms humors iekrāso pat Džona Dūgala (Dougall) Klaudija un Tēva rēga tēlojumu. Fēbes Fīldsas (Phoebe Fildes) Ģertrūde ir tikpat jauna kā Hamlets, un viņu skarbais dialogs drīzāk atgādina brāļa un māsas sarunu. Viss tiek izspēlēts saskaņā ar tekstu, bet kaislība vai seksualitāte netiek akcentēta ne Klaudija un Ģertrūdes, ne Hamleta un Amandas Vilkinas (Amanda Wilkin) Ofēlijas attiecībās. Rozenkrancs un Gildenšterns uznāk ar tenisa raketēm un kopā ar Hamletu sirsnīgi nodzied studentu himnu „Gaudeamus igitur.” Maoru izcelsmes aktieris Rāvirī Paratins (Rawiri Paratene) savu hiperaktīvo Poloniju traktē tik atklāti komiskā manierē, ka gribas jau saukt pēc režisora „pātagas.” Režijas stingrā roka beidzot parādās „peļu slazda” ainā, ar oriģinālas idejas, perfektas aktiermeistarības un priekškara palīdzību Gonzago nogalināšanas ainu vispirms izspēlējot kā pantomīmisku farsu, pēc tam – kā grotesku melodrāmu ar tekstu, karaļpāri virtuozi pārvēršot gan par skata tēlotājiem, gan turpat pēc mirkļa – par tā skatītājiem. Tas ir viens no pārsteidzošākajiem un asprātīgākajiem šī skata risinājumiem, kādi jebkad redzēti.
Godprātīga un neitrāla teksta izspēlēšana turpinās, dzīva ir Hamleta un Horācija aina ar kapračiem, bet līdzīgi pārsteigumi un atklājumi neseko – kaut viscaur ir aizraujoši vērot, ko un kā ar šo pasaules dramaturģijas kanona ievērojamāko lugu dara paši briti. Lielākā vērtība ir šādas pieejas atvērtība un elastība, izrādes brīvā, nepiespiestā atmosfēra, neformālais spēles stils, vieglās pārejas no muzicēšanas uz dramatisko darbību, pārejas no komiskā uz nopietnību un otrādi. Taču „Hamlets” tomēr nav tikai melnā komēdija vai nezūdošās aktieru brālības apliecinājums, bet jaudīga traģēdija. Šīs traģiskās dimensijas iestudējumam tomēr pietrūka – un ne jau tādēļ, ka finālā visi mirušie tika piecelti kājās un ansamblis uzdejoja noslēguma džigu kā Šekspīra laikā. Nevēloties skatītājiem uzspiest novecojušu „konceptuālo teātri”, uzveduma veidotāji, šķiet, ir pārvērtējuši viņu spējas savā uztverē pašiem šo dimensiju radīt.
Vardarbības orģijas humora mērcē
Traģēdija un karš visbrutālākajā un nežēlīgākajā veidā, karš ne tikai kaujaslaukā, bet arī cilvēku galvās, sirdīs un dvēselēs dominē divos citos Glouba teātra jauniestudējumos – „Titā Andronikā” un „Antonijā un Kleopatrā”.
Par Šekspīra agrīnās traģēdijas „Tits Androniks” pirmavotu tiek uzskatīts 12. gadsimta bizantiešu hronikās minētais stāsts par ķeizaru Androniku Komnēnu un Gruzijas carieni Tamāru; atsevišķi motīvi sastopami Senekas un Ovīdija darbos. Latviski šī traģēdija nav ne tulkota, ne iestudēta. Nevienā citā Šekspīra lugā nav tik asiņainas intrigas un šausmu pārblīvētības, kādu redzam šajā darbā. Romiešu karavadonis Tits Androniks atgriežas no kara ar sagūstīto gotu karalieni Tamoru un savu dēlu mirstīgajām atliekām (divdesmit viens no viņa divdesmit pieciem dēliem ir kritis, cīnoties par Romu). Savukārt Tits par godu uzvarai upurē Tamoras vecāko dēlu; divi citi viņas dēli izvaro un sakropļo Tita meitu Lavīniju. Tits nogalina Tamoras dēlus, no viņu miesām liekot pagatavot maltīti un pasniegt to viņu mātei utt. – tā ir tikai daļa no lugā attēlotās asinspirts.
Skats no izrādes „Tits Androniks”: Saturnīns – Metjū Nīdhems, Tits Androniks – Viljams Haustons, Tamora – Indira Varma // Publicitātes foto
Līķu kaudze, nocirstas rokas un izrauta mēle, kanibālisks bankets – vai šo primitīvo šausmu sēriju tiešām būtu radījis „Eivonas saldais gulbis” (Bena Džonsona apzīmējums)? Daudzi kritiķi un pētnieki ir atteikušies tam ticēt. Taču Frānsiss Meriss (Meres) ir iekļāvis šo lugu savā 1598. gadā publicētajā Šekspīra darbu sarakstā. Un mūsdienu teātrī šo traģēdiju jau savā 1955. gada iestudējumā Stretfordā ar Lourensu Olivjē Tita un Vivjenu Lī Lavīnijas lomā reabilitēja Pīters Bruks.
Tagadējais Glouba teātra iestudējums Lūsijas Beilijas (Lucy Bailey) režijā lielā mērā ir viņas 2006. gada veiksmīgā uzveduma atjaunojums – vērienīgs, ambiciozs, fiziski piesātināts līdz naturālismam. Skatuves aizmuguri sedz melns priekškars, arī Glouba teātra krāsainās kolonas pārvilktas ar melnu audumu. Pat teātra vaļējo debesu kupolu klāj melna auduma strēles – kā melnas, draudīgas saules stari. Kūp vīraks, Tits, bungām dārdot, tiek svinīgi uznests ar nestuvēm ritualizētā gājienā. Multikulturālā ansambļa „romieši” tērpti stilizētos senatnīgos kostīmos, goti traktēti kā barbari, viņu puskailos ķermeņus apgleznojot body art stilā. Vēlāk parādās senatnīgi mūzikas instrumenti, ko rotā dzīvnieku maskas, u.tml. Ar kustīgas platformas palīdzību darbība tiek organizēta arī tieši teātra pagalmā stāvošo skatītāju vidū, brīžiem visai bezceremoniāli pagrūžot tos sānis vai apšļācot ar ūdeni.
Viljama Haustona (Houston) Titā Andronikā var saskatīt zināmu līdzību ar karali Līru: arī šis Tits ir vecs, noguris vīrs, kurš četrdesmit gadus karojis un kalpojis Romai, un beidzot vēlas atvilkt elpu un baudīt sava darba augļus. Tāpēc viņš, tāpat kā Līrs, atsakās no karaļvalsts – piedāvātā imperatora goda. Un, tāpat kā Līrs, nokļūst vētrā, vardarbības un asinspirts vidū, nespējot tur neko mainīt un gandrīz zaudējot veselo saprātu. Viņa vietā par imperatoru kļūst jaunais Saturnīns, kurš te tēlots kā varas klauns: viņš apprec un ļauj sevi vadīt Tita ienaidniecei Tamorai – nežēlīgai un spēcīgai, ar dzelzs gribu apveltītai personībai aktrises Indiras Varmas (Indira Varma) precīzā tvērumā. Un cerētā miera vietā turpinās slaktiņš.
Asiņaino intrigu virza Tamoras mīļākais, ciniskais un viltīgais moris Ārons (Obi Abili), kurš nereti tiek dēvēts par Jago pirmtēlu. Asinis šķīst un līst gandrīz fiziski taustāmi, jo izrādes programmā režisore norāda, ka mūsu uztveri šodien tik lielā mērā ir ietekmējusi filmu vardarbība, ka vairs nepietiek ar ritualizētu tās atveidojumu un Bruka savulaik izmantotajām sarkanajām lentēm. Tālab brutāli tiek nožmiegts Lavīnijas līgavainis, viņa pati pēc izvarošanas parādās viscaur asinīm notašķītā tērpā, Ārona maldinātais Tits mūsu acu priekšā nocērt sev roku, bet kā algu iegūst vien vēl divu savu dēlu asiņainās galvas plastmasas maisos. Viņš pats Tamoras dēlus pakar ar kājām gaisā, gandrīz burtiski nolaižot viņiem asinis, u.tml.
Skats no izrādes „Tits Androniks”: Lūciuss – Difans Dvifors, Lavīnija – Flora Spensere-Langhersta, Tits Androniks – Viljams Haustons // Publicitātes foto
Taču šo šausmu neprāts netiek sablīvēts līdz absolūtam, bet kliedēts ar cilvēcisku attiecību saliņām starp atsevišķiem varoņiem, Tita pašrefleksiju un humoru. Skatītāju smieklus izpelnās aina, kur Tamora ar saviem dēliem ietērpjas maskās un koturnās, mēģinot iebiedēt Titu, bet viņš tos atpazīst. Kanibāliskā mielasta ainā V. Haustona kā pavārs tērptais varonis savukārt komiski vicinās ar milzu nazi: Šekspīra asiņainā nopietnība acīmredzami ilgstoši nav panesama. Ātri tiek materializēta pēdējā kolorītā līķu kaudze, un kā Fortinbrass „Hamletā” uznāk nākamais imperators – Tita jaunākais dēls, kuram būs jādomā, ko iesākt ar visu šo „krāšņo” mantojumu. Trīs stundas teātrī, vērojot šo fiziskā, psiholoģiskā un spēles teātra miksli, aizskrējušas nemanot. Gūstot atgādinājumu – brīdinājumu par to, ka gadsimtu gaitā mainījušās tikai varas alku un cilvēces pašiznīcināšanās mehānismu ārējās izpausmes, ne būtība.
Turpinājums sekos.
Rakstīt atsauksmi