Maija nogale Toruņā II
Nav noslēpums, ka spēcīgs vienas asas problēmas izcēlums mākslā jebkuru darbu padara diezgan plakātisku un tā iedarbība uz auditoriju ir samērā īslaicīga. Tas ir kā impulss, kuru īstajā brīdī sabiedrībai var dot māksla. Teātris šajā ziņā nav izņēmums, taču, solīti atkāpjoties no aktualitātes un iepludinot to cilvēka dzīves ritumā, var itin viegli panākt, ka skatuves darbā parādās vēl viena dimensija. Izrāde sāk iegūt apjomīgumu un paceļas līdz plašākiem jēgas slāņiem, kas ļauj izrādes veidotājiem piekļūt komplicētākai patiesībai. Režisora profesijā to varētu nosaukt par tādu kā brieduma sasniegšanas indikatoru, jo te beidzas jaunības tieksme šokēt, pārsteigt ar tikko ieraudzīto, pierādīt sevi par jebkuru cenu un sākas īstais ceļš teātra mākslas dzīlēs. Festivāla „Kontakts” programma šo robežlīniju gan nekādā veidā neizceļ, bet konkursam atlasīto izrāžu klāsts to ļauj ieraudzīt visai skaidri. Ja iepriekš minēto izrāžu režisori tai vēl lēnām tuvojas un viens otrs varbūt arī sasniedz, tad pārējo iestudējumu veidotāji to jau ir agrāk vai vēlāk šķērsojuši un aizgājuši individuālos radošo meklējumu ceļos.
Viens no pazīstamākajiem poļu teātra radošajiem duetiem – dramaturgs Pāvels Demirskis (Pawel Demirski) un režisore Monika Stržepka (Monika Strzepka) – savu briedumu apliecināja jau iepriekšējā Toruņas festivālā. Šoreiz viņu veidotā izrāde Vroclavas Poļu teātrī „Kortnija Lova” (Courtney Love) atklāti nekādas sabiedriski politiskas problēmas uz skatuves necilāja, taču sižetā tās tomēr atklājās un garām publikas ievērībai nepaslīdēja. Sižets pamatā balstījās uz grupas „Nirvanas” solista Kurta Kobeina un viņa sievas Kortnijas Lovas attiecībām. Pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu dzīve rokmūziķu aprindās izrādē tika atainota ar visām to pavadošajām blakusparādībām – alkoholismu, narkomāniju, radošajām, jūtu un finansiālajām krīzēm. Dzīvā mūzika, kuru vokāli un instrumentāli atzīstamā līmenī uz skatuves izpilda paši aktieri, piešķīra notiekošajam autentiskumu un caur piesātinātu spēli ievilka skatītāju tajā savstarpējo attiecību jūklī, kas savulaik piepildīja un sagrāva šo mūziķu dzīves. Paralēli iestudējumā tika šķetināts vēl viens sižets, kas stāsta par kādu tā paša laika poļu rokgrupu ar tikpat traģisku likteni. Aktieru pārejās no lomas uz lomu veiksmīgi ieskicētie saskares punkti un atšķirības šajos ārēji līdzīgajos notikumos dažādās pasaules malās ir ļāvuši režisorei savas izrādes vēstījumu pacelt līdz visai iedarbīgam vispārinājumam par mākslas komercializācijas destruktīvo ietekmi uz talantu, radošo procesu un mākslinieku likteņiem.
Skats no Vroclavas Poļu teātra uzveduma „Kortnija Lova” // Publicitātes foto
Otra poļu izrāde, kas reprezentēja uzreiz divus – Lodzas un Bidgoščas teātrus, bija veidota pēc austriešu rakstnieces Elfrīdes Jelinekas 130 lappušu garā postdramatiskā teksta „Ziemas ceļojums” (Winter Journey) motīviem. Atstāstīt sižetu ir tikpat kā neiespējami, jo autores tekstā vārdi plūst kā neapturama straume, kurā peld gan autobiogrāfiskas detaļas, gan Austrijā pazīstami skandāli, gan meitas un garīgi slima tēva seksuālās attiecības, gan depresijas mākta cilvēka pašnāvnieciskas domas utt. Katrs režisors (Vācijā un Austrijā ir bijuši vairāki iestudējumi) ar šo polifonisko tekstu mēģina tikt galā pa savam, un izrāžu vēstījumi esot sanākuši stipri atšķirīgi. Režisore Maja Kļečevska (Maja Kleczewska) reizē ar režiju ir studējusi arī psiholoģiju, un, iespējams, tādēļ viņas iestudējums ir vairāk vērsts uz cilvēka psihes padziļinātiem pētījumiem, kas mākslā sniedz izdevību izteikties par dažādiem sabiedrībā noklusētiem jautājumiem. Teksta adaptācijā ietvertais „elles modelis”, kuru rada mūsdienu sabiedrības izmežģītā psihe, it kā jau iepriekš režisores apziņā ir noteicis to izteiksmes veidu, kādam vajadzētu prevalēt spēles laukumā. Simultānas darbības – sākumā ar baltiem aizkariem aizklātā spoguļu telpā – ļauj režisorei izveidot paralēlu, sižetiski nesaistītu ainu virteni, kurā aktieri ar dažādu spēles tehniku palīdzību ataino visas iepriekšminētās norises. Nosacītās situācijās izkāpinot personāžu rīcības perversos aspektus, aktieri visu laiku balansē uz naturālisma robežas, lūkojot, lai spēles iedarbība uz publiku vienlaikus būtu efektīga un destruktīva, jo visam pamatā ir incests un patoloģiskas seksuālās attiecības kā neiztrūkstoša šodienas dzīves sastāvdaļa, kura izrādes varoņus noved līdz „trako mājai”. Bilde, kuru režisorei izdodas uzburt, patiešām ir iespaidīga, vienīgi ne pārāk svaiga savā izteiksmē, un beigās, atverot aizkarus, spoguļos ietvertais mājiens, ka mēs visi esam daļa no šīs trakās mājas un visi vārtāmies šajos dubļos, man tomēr izskatījās pārlieku uzmācīgs.
Skats no Lodzas un Bidgoščas teātru iestudējuma „Ziemas ceļojums” // Publicitātes foto
Pavisam citā rakursā un ar neslēptu prieku palūkoties uz dzīvi festivālā piedāvāja holandiešu teātra kompānija Noord Nederlands Toneel ar izrādi „Fellīni”. Nodēvējot savu priekšnesumu par „patīkamu laika kavēkli”, viņi aicināja publiku doties zālē caur skatuvi, uz kuras to nepiespiestā muzikālā gaisotnē sagaidīja kostīmos tērpti aktieri, lai apsveicinātos un pārmītu pa kādai pieklājības frāzei. Kad visi tādā veidā bija ieņēmuši savas vietas, skatuve pārvērtās par milzīgu cirka arēnu, kas piepildās ar akrobātiem, klauniem, mīmiem, mūziķiem un aktieriem, lai izspēlētu krāšņās fantāzijās un niansētās noskaņās ietvertu vīziju par tēmu „Fellīni un nāve”. Pats Federiko Fellīni, vairīdamies no žurnālista uzmācīgajiem jautājumiem un klīzdams no viena sava sapņa uz otru, liek rampas ugunīs parādīties viņa pazīstamo filmu tēliem un iesaista tos savas pasaules maģiskajās norisēs, ļaujot katram no mums iegrimt aktieru iegrieztajā asociāciju karuselī un astoņarpus reizes pazust Kabīrijas nakšu tumsā. Filmu poētika un pēc Nino Rotas motīviem komponētā mūzika, kuru uz skatuves ar izcilu artiskumu izpildīja autors Ēfs van Brēns (Eef van Breen), padarīja šo teātra veltījumu lielajam kino meistaram par emocionāli gaišāko festivāla piedzīvojumu. Režisoru duets Ola Mafalāni (Ola Mafalaani) un Ko van den Bošs (Ko van den Bosch) – nevainojami nodemonstrēja, kā atvieglinātā, bet tehniski ļoti sarežģītā žanrā šodien var radīt daudzslāņainu un jēgietilpīgu teātra mākslu.
Skats no holandiešu teātra kompānijas „Noord Nederlands Toneel” izrādes „Fellīni” // Publicitātes foto
Zinātāju aprindās viena no gaidītākajām festivālā bija tikšanās ar itāļu režisori Emmu Danti (Emma Dante) un viņas dibināto teātra kompāniju Sud Costa Occidentale no Palermo. Savu stundu garo izrādi „Mēdejas virzienā” (Towards Medea), kas veidota pēc Eiripīda lugas motīviem, režisore ir nosaukusi par izrādi-koncertu, un pēc formas tā atgādināja kaut ko līdzīgu dziesmai par Mēdeju. Krētā būdama svešiniece, kas gatavojas dzemdēt Jāsona bērnu, Mēdeja raisa skaudību un nenovīdību salas sievietēs. Jāsons teju teju precēs Kreonta meitu un grasās jau pamest Mēdeju, liekot viņas dvēselei grimt atvarā, kuru savērpušas trīs kaislības – mīlestība, greizsirdība un atriebība. Emma Dante saka, ka viņa pirmo reizi dzīvē mēģina saprast sievieti, kura nogalina, un, jāteic, ka viņām abām ar aktrisi Elenu Borgonji (Elena Borgogni) patiešām izdodas pavērt durvis uz šo kaislību saplosīto dvēseles pasauli. Izrādes pamatplūdumu nosaka Frateli Mankuzo (Fratelli Mancuso) sicīliešu tautasdziesmu motīvos balstītā mūzika, kuru viņš kopā ar brāli izpilda uz skatuves, veidojot kaut ko līdzīgu kora dialogam ar aktieriem. Dziesmu teksti daļēji ņemti no Eiripīda, un tajos ir saglabāta cieša saikne ar antīko mītu. Minimāli nepieciešamās sižeta norises caur veikli sintezētu spēli, kurā savijās plastika, kustība un deja, uz skatuves atainoja piecu aktieru grupa, virtuozi improvizējot. Kompozicionāli režisore izrādi bija tā līdzsvarojusi, lai Mēdejas traģiskā dilemma visu laiku atklātos pieaugošā intensitātē, un publika, sekojot tai, nonāktu tajā pašā strupceļā, kur Mēdeju ir iedzinusi viņas sirds un prāta sicīliski temperamentīgā sadursme. Spēcīgs un ļoti piesātināts mīta lasījums mūsdienu teātrī.
Skats no itāļu teātra kompānijas „Sud Costa Occidentale” uzveduma „Mēdejas virzienā” // Publicitātes foto
Lietuviešu teātris Toruņā ir gandrīz vai pastāvīgs viesis, un šogad festivāls pat piedāvāja salīdzināt divus viņu spēcīgāko režisoru rokrakstus. Pasākums tika atklāts ar visā pasaulē pazīstamā teātra Meno Fortas iestudēto Dantes „Dievišķo komēdiju” (pirmās divas daļas – „Elle” un „Šķīstītava”) Eimunta Nekrošus režijā. Viņa izrādes pieder tiem teātra mākslas darbiem, kas nepakļaujas uztveres steidzināšanai un publikai atveras tikai pamazām, tādēļ, skatoties iestudējumu atkārtoti, iespaids bija vēl spēcīgāks nekā pirmajā reizē Viļņā. Ja Nekrošus patiešām grib uz skatuves iestudēt neiespējamo, tad jāteic, ka viņš to jau gandrīz ir paveicis, jo nekādi racionālā prāta piegājieni nepalīdz satvert un izskaidrot viņa izrādes būtību. Režisora poēzija, intuīcija, metaforas un asociāciju lauks ir tik bezgalīgs, ka nav iespējams turēties pretim viņa spējai ievilkt skatītāju tajās dimensijās, kur valda gars un saimnieko dvēsele. Dante jeb dzejnieks izrādē ar degošu sirdi, ejot cauri visiem elles lokiem un šķīstītavai, meklē savu tīro bērna dvēseli, kuras ideāls ir iemiesojies Beatričē. Viņa ceļvedis šajā ceļojumā ar Dieva gādību ir Vergīlijs, kura talantu Dante ir apbrīnojis jau no savas apzinīgās dzīves sākuma, un viņš saudzīgi vada dzejnieku cauri tām ciešanām, ko katra dvēsele, uzkraujot lielāku vai mazāku laicīgās dzīves grēku nastu, sagādā sev pati. Nekas vairāk par mūsu nevaldāmajām tieksmēm un neiegrožotajām vēlmēm tajās nav, bet nastas smagumu veido no tām izrietošās cilvēciskās rīcības neizbēgamā ievietošanās starp labo un ļauno. Grieķu un romiešu izcilākie gari ar savām cilvēciskajām ambīcijām un vājībām, pāvestu pretenzijas pacelt sevi augstāk par pašu Dievu, gvelfu un gibelīnu cīņās par varu samocītā Itālija un, protams, Dantes līdzpilsoņi no viņa dzimtās Florences, kas tik viegli pieļāva dzejnieka izraidīšanu trimdā – tas viss Nekrošum kalpo par iedvesmas avotu vizuāli poētiskām ainām par cilvēka dabu, kuras tumšie nospiedumi dvēselē iegrūž to arvien dziļākos ciešanu lokos un apgrūtina tiekšanos pretim gaismai. Pietiek tikai atvērt sevi aktieru spēlei, visam uz skatuves redzamajam, un Dantes poēma ar Nekrošus gādību pati ielīst mūsu dvēselēs.
Skats no lietuviešu teātra „Meno Fortas” iestudējuma „Dievišķā komēdija” E. Nekrošus režijā // Publicitātes foto
Tikpat nopietns un dziļas mākslas caurstrāvots festivālā bija arī Oskara Koršunova trupas (kurai nupat apritēja piecpadsmitā gadskārta) kartējoreiz godalgotais uznāciens. Nesen veidotajā Čehova „Kaijas” iestudējumā viņi, pēc pašu vārdiem, ir centušies ielikt visu savu līdzšinējo pieredzi. Aktieru eksistence izrādē ir līdzīga kā Rīgā redzētajā Gorkija lugas „Dibenā” uzvedumā – lomu izpildītāji nepārtraukti atrodas uz skatuves, vajadzīgajā brīdī iesaistās sižetisko notikumu izspēlē un pārējā laikā sēž kaut kur skatītāju redzes lauka perifērijā. Tas nozīmē, ka režisoriski viņi ir iekļauti mizanscēniskajos risinājumos un kopīgi veido izrādes enerģētiskā lauka spēka līnijas, liekot tām ietvert sevī arī publiku. Aktieru spēle iekšēji ir piesātināta līdz nervu šūnu izturības robežai, bet rīcības izpausmes ir absolūti mūsdienīgas, kas Rasai Samulītei (Rasa Samuolyte) dāvāja festivāla labākās aktrises balvu. Izrādes atmosfēra psiholoģiski ir tik blīva, ka gluži vai ieraugāmi tajā kļūst dvēseles melnie caurumi, kuros pazūd mīlestība. Pēc Koršunova domām, Trepļeva izrāde lugā ir tā, kas izmaina visu pazīstamo personāžu dzīves, vienīgi, atšķirībā no citiem, viņš neuzskata, ka dzīve Čehova varoņiem paiet garām, dzerot tēju. Tieši otrādi, dzīve viņa iestudējumā sevi atklāj varoņu nepārtrauktajā mīlestības ezera drenāžā un nosusināšanā, līdz tas kļūst tikpat sekls kā mūsu otram sniegtās un atprasītās jūtas.
Skats no Oskara Koršunova teātra iestudējuma „Kaija” // Publicitātes foto
Pēcāk sarunās Koršunovs vēl piebilda, ka šis „Kaijas” iestudējums kaut kādā mērā ir ļoti intīms, jo izrāde skar saiti starp jaunradi un likteni. Ne vienmēr radoša indivīda attiecības ar citiem, pat sev ļoti tuviem cilvēkiem veidojas tā, kā mēs to vēlētos, viņš par to pēdējā laikā esot daudz domājis, un daļa no šīm pārdomām ir iegūlušas izrādē. Domāt par tādām tēmām teātrī un spēt savas pārdomas pārvērst izcilos teātra mākslas paraugos šodien ir talantīga un nobrieduša mākslinieka prerogatīva, un Koršunovs to apliecināja pilnā mērā. Izrāde ieguva kritiķu un žurnālistu balvu, festivāla trešās labākās izrādes balvu, bet Koršunovs – festivāla labākā režisora godu.
Un beigās vēl nedaudz par visiem jau labi zināmo faktu, kas visvairāk iepriecināja tieši mūsu teātra cienītājus. Liepājnieku „Stavangera” šogad konkursā izcīnīja otrās labākās izrādes balvu, un tādējādi Liepājas teātris kļuva par otro godalgoto Latvijas teātri (pēc JRT) Toruņas festivāla vēsturē. Herberta Laukšteina rūpes par savu kolektīvu un pārdomātā stratēģija ir sākusi nest augļus – interese par liepājnieku izrādēm arvien pieaug, un teātris veiksmīgi ir iekļuvis starptautisko festivālu apritē. Atturīgā uzņemšana Toruņā, kas sākumā stipri kontrastēja ar pirms tam Vīnē izbaudītajām skatītāju ovācijām, droši vien lika visiem nedaudz panervozēt, taču jāņem vērā, ka šī festivāla publikas lielāko daļu veido profesionāļi no dažādām valstīm un to pārsteigt nav viegli.
Bogomolovs pirms ārzemju brauciena savu iestudējumu bija nedaudz patīrījis no pārmērīgiem aktieriskās ekspresijas uzslāņojumiem, un festivāla izrādē bezkaislīgais stāstījuma pamattonis ar tam stilistiski pielāgoto spēli bija ideāls. Aktieru strikti izturētā distance starp sevi un tēlu lieliski saglabāja informatīvās plūsmas kodu un nevainojami samiksēja uz skatuves tos standartizētos dzīves modeļus, kuros atklājas visa mūsu patērētāju eksistences dvēseliskā slāņa nabadzība. Kristīnes un Oda „mīlas epopejai” aplipinātās sadzīves norises izrādē ar pulksteņa mehānisma precizitāti pavēra skatu uz to, kā tukšās sekundes aizpilda tukšo ļautiņu laiku, veidojot viņu tukšās dzīves. To vienkārši nevarēja nenovērtēt.
Skats no Liepājas teātra izrādes „Stavangera” K. Bogomolova režijā // Foto – Ziedonis Safronovs
Ar to arī varētu noslēgt atskatu uz vēl vienu maija nogali Toruņā, kas iegulsies teātra dzīves annālēs ar mēģinājumu palūkoties uz mūsdienīgas tēmas un izteiksmes veida meklējumiem dažādos Eiropas teātros. Katrs izrādes veidotājs vēlas atrast to satura un formas salikumu, kas spētu piesaistīt šodienas skatītāju uzmanību un liktu tiem domāt, just un atzīt teātri par savas intelektuāli garīgās dzīves sastāvdaļu. Līdz nākamajai tikšanās reizei pēc diviem gadiem kaut kas mūsdienu teātrī atkal būs mainījies, kaut kas palicis nemainīgs, kā jebkurā mākslas sfērā, bet tas jau būs cits stāsts.
Rakstīt atsauksmi