Teātra kritika un internets. Ķīnas fokuss
Pasaules teātra kritiķu lielākais forums – Starptautiskās teātra kritiķu asociācijas (IATC/AITC) 27. pasaules kongress šogad notika Ķīnā, Pekinā. Kongresa ietvaros organizētais simpozijs “Jauna pasaule: kritiķa profesija interneta laikmetā” (A New World: The Profession of Criticism in the Internet Era) un jauno kritiķu semināri bija pulcējuši ap 120 dažādu paaudžu kritiķu un teorētiķu no vairāk nekā 60 pasaules valstīm. Trīs dienas kongresa norises vietā – Pekinas Centrālās Drāmas akadēmijas jaunajā studentu pilsētiņā virmoja īsta prāta vētra un diskusijas par to, kādas problēmas un izaicinājumus teātra kritiķiem rada aizvien agresīvākā elektronisko mediju ienākšana mākslas un kritikas telpā. Kā uz šo spiedienu reaģēt? Mēģināt pielāgoties jaunajai situācijai, rakstīt aizvien īsāk, dinamiskāk, atraktīvāk? Meklēt jaunas sadarbības formas gan komunikācijā ar teātri, gan ar citiem skatītājiem un interneta lietotājiem? Vai arī uzrāpties savā mazajā ziloņkaula tronītī, ieņemot lepnas vientulības pozu? Turpināt klusi darīt savu darāmo, distancējoties no skaļās jauno laiku kņadas un aizstāvot mūžīgās garīgās vērtības? Viedokļi izskanēja visdažādākie.
Atšķirībā no citu zemju Starptautiskās teātra kritiķu asociācijas nacionālajiem centriem, kur to darbība tiek regulāri finansēta no valsts vai profesionālo organizāciju līdzekļiem, ir algoti darbinieki u.tml., Latvijā Kultūras ministrija sedz tikai ikgadējo starptautisko biedru naudu 120 eiro apmērā. Paldies arī par to, jo tā ļauj mūsu pārstāvjiem piedalīties šādos forumos. IATC Latvijas nacionālā sekcija tika nodibināta jau 2004. gadā pēc mūsu britu kolēģu ierosinājuma, un kopš tā laika Latvija allaž tikusi pārstāvēta tās pasaules kongresos un aktivitātēs. Gan 2008. gadā Bulgārijā, Sofijā, kur kongresa tēmas “Teātris un vardarbība” ietvaros uzstājās arī Alvis Hermanis, izpelnoties vispārējus aplausus ar savas runas pamattēzi, ka “bliezt vajag ne ar spēku, bet ar maigumu”. Gan turpmākajos forumos pasaulē un arī tepat, Rīgā, kur 2011. gadā Baltijas teātra festivāla ietvaros jauno teātra kritiķu seminārus vadīja IATC semināru direktors Marks Brauns no Apvienotās Karalistes un Stīvens Vilmers – izcils amerikāņu izcelsmes teātra speciālists, kurš jau ilgus gadus dzīvo Īrijā. Savukārt starptautiskajā konferencē “Teksts mūsdienu teātrī: Baltija pasaules teātra kontekstā” mūsu viesu vidū bija arī divi ķīnieši, tostarp Centrālās Drāmas akadēmijas profesors Pengs Tao, mūsu kritiķes Margaritas Ziedas kursabiedrs Maskavas Teātra mākslas institūtā.
Šoreiz Latvijas dalība kongresā bija apdraudēta aizkavētā biedru naudas maksājuma dēļ. Tomēr pēdējā brīdī izdevās visu saskaņot un nokārtot, un tālajā ceļā, Latvijas Teātra darbinieku savienības atbalstītas, izvīkšījāmies arī mēs ar Ditu Jonīti. No Baltijas reģiona bijām vienīgās, jo arī mūsu kaimiņvalstīs ārējie sakari ir lielā mērā atkarīgi no pašu kritiķu un teātra darbinieku personiskās iniciatīvas. Savulaik mums bija Pēteris Pētersons, kurš šos sakarus sāka attīstīt, 1993. gadā nodibinot Starptautiskā teātra institūta Latvijas centru, kas sākotnēji funkcionēja kā Latvijas Teātra darbinieku savienības ārējo sakaru daļa. Patlaban šī darbības joma nīkuļo, ne tuvu neizmantojot visas iespējas. Bet vai tā tam jābūt mūsdienu atvērtās pasaules situācijā? Arī šis bija viens no dzinuļiem, kas mūs ar Ditu motivēja veikt visu sarežģīto komunikāciju ar kongresa organizatoriem, gandrīz pašām vien sagrabināt ceļa naudu, pēdējā brīdī nokārtot vīzas un doties uz Pekinu.
Ķīniešu nakts darba nacionālās īpatnības
Mūsu cerības, ka naktī lidostā mūs kāds sagaidīs – kas ir pieņemta prakse un likums šādos forumos –, tomēr nepiepildījās, jo pēdējās organizatoru vēstules bija nonākušas tieši mana e-pasta miskastē. Kad pašas ar taksometru beidzot aizkūlāmies līdz 30 km tālajai viesnīcai, abus viesnīcas administratorus atradām, saldi guļam uz saviem darba galdiem līdzās datoriem. Pirmie pūliņi viņus pamodināt izrādījās pilnīgi veltīgi. Tā kā iepriekšējā pusgulētās nakts un garais ceļojums caur Maskavu (lai gan Antona Pavloviča Čehova vārdā nosauktā lidmašīnā, toties pirms septiņarpus stundu garā lidojuma sešas stundas nīkstot lidostā) mūs burtiski gāza nost no kājām, Dita jau ierīkojās uz nakšņošanu turpat uz ādas dīvāna plašajā ar marmoru rotātajā viesnīcas foajē.
Man nemierīgi grozoties un apcerot aziātiskā miera un izslēgšanās spēju priekšrocības pretstatā eiropiešu nervozumam un vēlmei pēc elementāra komforta, pēkšņi ieradās papildspēki citu kongresa dalībnieku izskatā – viens irānis un absolūti pārgurusi Argentīnas kritiķe, kuri pēc vairāk nekā 24 stundu ceļojuma arī nebija ar mieru atlikušo nakts daļu pārlaist caurvējā uz ādas dīvāniņa. Kopīgiem spēkiem mums beidzot izdevās uzpurināt no miega angliski nerunājošo administratori, kura nekādi nespēja attapt, ko tiem dusmīgajiem baltajiem cilvēkiem, kas vicina pases un ielūgumu lapas, no viņas vajag, un iebakstīt viņas degunu datorā, jau izmisīgi lūdzot sameklēt mūsu rezervācijas. Pēc krietna brīža joprojām puspamodusies ķīniešu daiļava beidzot mums izsniedza istabas atslēgas. Kāda laime! Taču tā neturpinājās ilgi, jo mums paredzētajā numuriņā jau gulēja kāda eiropeiska izskata sievieškārtas būtne, kura par mūsu agro vizīti nebūt nelikās sajūsmināta. Tenterējām atkal lejā, ar žestu palīdzību atkal ilgi skaidrojāmies ar miegaino administratori, līdz beidzot, pirmo rīta saules staru sveiktas, beidzot varējām iekrist savās gultiņās.
Latvijas pārstāves Starptautiskās teātra kritiķu asociācijas 27. pasaules kongresā – Guna Zeltiņa un Dita Jonīte // Foto – no personīgā arhīva
Ķīna nebeidza pārsteigt arī turpmāk, kad izrādījās, ka interneta pieslēgumu iespējams noķert tikai kongresa norises vietā Drāmas akadēmijā, nevis viesnīcā, kur ar saviem mini datoriem un planšetēm uztraukti apkārt tekalēja gan mūsu kolēģi no Čehijas un Ungārijas, gan citi viesi. Secinājām, ka internets Latvijā patiesi ir viens no ātrākajiem pasaulē. Un to, ka ir, ir mums daudz kā tāda, ar ko patiešām varam lepoties.
Šoreiz tādas izrādījās mūsu līdzatvestās grāmatas par latviešu tradicionālo kultūru un teātri. Bijām paņēmušas kā dāvanu organizatoriem un Centrālās Drāmas skolas bibliotēkai gan “Latvju dainas” ar anglisko tulkojumu, gan tradicionālās mūzikas diskus, gan dažus mūsu Teātra, mūzikas un kino mākslas daļas sarūpētos izdevumus, kā “Theatre in Latvia” un Kembridžas izdevniecībā Cambridge Scholars Publishing publicēto konferences krājumu “Teksts mūsdienu teātrī” (Text in Contemporary Theatre: The Baltics within the World Experience), kur ievietots arī mūsu ķīniešu kolēģa Penga Tao raksts. Mūsu grāmatas par latviešu teātri ārzemju kolēģi izķēra kā karstus pīrāgus, visiem interesentiem ne tuvu nepietika. Kembridžā izdotais glītais un saturiski piesātinātais krājums pat radīja nelielu sensāciju, un daudzi to uzlūkoja kārām acīm, lūdzot atsūtīt pdf variantu, un tamlīdzīgi (ko gan mūsu institūta un izdevniecības parakstītais līgums nepieļauj). Toties grāmatas “Theatre in Latvia” eksemplāri un pdf formāti pēc kolēģu pieprasījuma jau ir aizceļojuši uz vairākām pasaules valstīm, ar Apvienoto Karalisti un Horvātiju sākot un Azerbaidžānu, Kanādu un ASV beidzot.
Tradicionālās kritikas (un tradicionālā teātra) nāve. Lai dzīvo kritika un teātris!
Vai tradicionālā kritika nolemta drīzai iznīcībai? Tāpat kā tradicionālais teātris, kurš arī transformējas digitālo tehnoloģiju aizvien plašāka pielietojuma apstākļos? Vai pastāvēs tikai tas, kas pārvērtīsies? Šādas bažīgas domas un runas caurauda visas kongresa oficiālās un neoficiālās diskusijas.
Pati kongresa norise Pekinas Centrālās Drāmas akadēmijas jaunās studentu pilsētiņas telpās, gods kam gods, bija organizēta profesionāli. Simpozijā uzstājās 18 valstu pārstāvji, un referātu līmenis bija krietni augstāks nekā vienā otrā no iepriekšējiem kongresiem. Atēnu Aristoteļa vārdā nosauktās universitātes profesors Sava Patsalidis iztirzāja tēmu par Eiropas teātri jaunas “atmiņas bankas” meklējumos kā jaunu izaicinājumu digitālajā laikmetā. Zviedru kritiķe Sesīlija Djurberga apgalvoja, ka jauno mediju pasaulē, kur vairs nedominē drukātais/iespiestais vārds, kritika kļūst un tai ir jākļūst aizvien sociālākai, pietuvinoties – vai vismaz ņemot vērā – plaša skatītāju/interneta lietotāju loka uztveri. Amerikāņu kritiķis Džonatans Eberbenels apcerēja tvītošanas nozīmi aktuālo teātra parādību vērtējumā, savukārt Stefans Džilberts no Luksemburgas iepazīstināja ar jauno teātra kritikas realitāti – savu personisko teātra blogu un tā apmeklētāju viedokļiem.
Vērtīgu projektu prezentēja jaunā slovāku kritiķe Darja Fojtikova Feherova, kurai izdevies iegūt finansējumu padziļinātas teātru darbības analīzes un kritikas vietnei http://www.theatre.sk/, kur kritiķim – līdzīgi kā mūsu www.kroders.lv – nav drastiski jāierobežo raksta, recenzijas vai intervijas zīmju skaits un ir iespējams profesionāli izvērtēt teātru sniegumu, nevis ražot ātras, īsas ekspresrecenzijas – viendienītes. Jāteic, ka, atšķirībā no mūsu aktuālo teātra procesu vietnes, slovāku interneta izdevums izskatījās vizuāli daudz pieticīgāks un pelēkāks.
Ruī Pina Koelho no Portugāles kritikas un dramaturģijas attiecības savā valstī jaunajā situācijā raksturoja kā “flirtu internetā”, bet bulgāru kritiķis Asens Terzijevs apšaubīja spēju kritiķim saglabāt savu profesionālo pašcieņu un autoritāti jaunajā, virtuālajā pasaulē vispār.
Interesantā pieredzē, ko pamazām jau praktizē arī igauņu teātris, dalījās jaunā britu kritiķe un dramaturģe Diāna Demiena Martina. Viņa prezentēja projektu “Tūkstoš un viena nakts, un...”, kur trīs dramaturgi dažādās valstīs vienlaicīgi sacer un rada izrādi kā digitālu dzeju, kuras norisi paralēli iespējams vērot internetā. Turklāt jau izrādes laikā top arī virtuālas kritikas par to, ko skatītāji var tūlīt izlasīt.
Kritiķis, režisors un mākslinieks Brents Mīrsmens no Dienvidāfrikas, par kura izstādēm bulgāru kritiķe Kalina Stefanova rakstījusi arī mūsu “Teātra Vēstnesī”, savā priekšlasījumā “Kad lēdija Makbeta saņem īsziņu no sava vīra” pievērsās mūsdienās izplatītajai klasikas adaptāciju praksei un to uztverei. Indiete Dīpa Pandžani savukārt uzsvēra, ka digitālās tehnoloģijas ir izmainījušas gan teātra kritikas formas un estētiku, gan ētiku, burtiski paģērot piemēroties masu kultūras kritērijiem.
Kā īsta enerģijas bumba kongresa vidē virpuļoja horvātu kritiķe profesore Sanja Nikceviča, kura aicināja, neraugoties uz pieaugošo masu mediju spiedienu, atgriezties pie kritikas pamatuzdevumiem un vērtībām. Pretstatā Sanjas visai didaktiskajam vēstījumam ar burvīgu, atraktīvu uzstāšanos – priekšnesumu kongresa nopietno gaisotni atdzīvināja singapūriešu režisors, kritiķis un ķīniešu operas speciālists Čua Sū Pongs, liekot visiem pasmaidīt un radot pārliecību, ka runas par tradicionālā teātra un kritikas drīzo un nenovēršamo galu ir stipri pārspīlētas. Smaidīgais kungs, uzzinot, ka esam no Latvijas, mums ar Ditu žigli nodemonstrēja dažus latviešu deju soļus. Izrādās, viņš ar sava teātra uzvedumu “Spoku templis” pirms dažiem gadiem viesojies Limbažos, amatierteātru festivālā “Spēlesprieks” un citur Latvijā, un saglabājis no šī brauciena vislabākās atmiņas.
Sērīgas intonācijas kongresa runās un diskusijās mijās ar cerīgām un optimistiskām prognozēm, uzsverot, ka jaunajā, digitalizētajā sociālajā un kultūras telpā jāmainās gan teātrim, gan kritikai. Jaunākās paaudzes pārstāvji ar Sesīliju priekšgalā aizstāvēja viedokli, ka tradicionālās kritikas lomas marginalizācijas apstākļos izdzīvos tikai tie kritiķi, kuri spēs pielāgoties jaunā laika prasībām. Savukārt rumāņu vadošā kritiķe Ludmila Patandžolu pauda satraukumu par šādu pielāgošanos un aicināja kritiķus palikt savās vietās – mūžīgo garīgo vērtību sardzē – un turēties pretī masu kultūras un globālās digitalizācijas spiedienam.
Kongresa konferenču zāle Pekinas Centrālās Drāmas akadēmijā // Foto – no personīgā arhīva
Diskusijās iesaistījās neparasti daudz kongresa dalībnieku, vienaldzīgo praktiski nebija, jo aktuālā tēma aizrāva visus. Brents Mīrsmens minēja aizvien pieaugošo teātra izrāžu anonīmo vērtētāju – interneta lietotāju ietekmi, kuras rezultātā kāda Dienvidāfrikas režisora iestudēta un Londonas Barbikana mākslas centrā ar panākumiem spēlēta izrāde pat tika noņemta no repertuāra pēc agresīvu, režisoru un teātri rasismā apvainojošu komentāru biruma parādīšanās internetā (to autori – galvenokārt Londonā dzīvojošās afrikāņu kopienas pārstāvji). Londonas Universitātes profesore Marija Ševcova norādīja, ka mūsdienu globalizācijas procesi ir izmainījuši līdzšinējos nacionālos priekšstatus un aizspriedumus un radījuši jaunus, jau globālā migrācijas viļņa izraisītus aizspriedumus, kas sāk būtiski ietekmēt ne tikai sociālo situāciju, bet arī mākslu. Un arī kritiķis nevar/nedrīkst ignorēt šos aktuālos sabiedrības procesus, paslēpjoties savā “māksla mākslai” dārziņā.
Sastapšanās ar ietekmīgo, starptautiskajā teātra vidē cienīto un mīlēto teātra zinātnieci, kritiķi, pedagoģi un vairāku mūsdienu režijai veltītu grāmatu autori Mariju Ševcovu šajā kongresā bija mūsu laimīgā loze, jo viņa dzīvi interesējās gan par Alvi Hermani, gan latviešu teātra un kritikas pašreizējo situāciju vispār, mūsu teātra apmācību un publikācijām. Viņas pēdējā, kopā ar Kristoferu Ainu (Innes) veidotajā grāmatā “Ievads mūsdienu režijā” izdevēji (Kembridžas Universitātes apgāds) neesot bijuši ar mieru ievietot materiālus par plašākai pasaulei nezināmajiem baltiešu režisoriem, tostarp Alvi Hermani. Uz manu ierosinājumu, ka Baltijas režisori taču beidzot būtu pelnījuši atsevišķu, tieši viņiem veltītu grāmatu angļu valodā, profesore atbildēja, ka viņa tieši par to arī domājot, lai gan esot milzums citu darba piedāvājumu un projektu. Cerams, ka šī iecere realizēsies. M. Ševcovas grāmatas par Robertu Vilsonu un “nevienam nezināmo” (kā esot pukstējuši izdevēji) Ļevu Dodinu jau esot gandrīz izpirktas. Atkalredzēšanās ar jau pazīstamiem un sastapšanās ar jauniem kolēģiem, aktualizējot turpmākos profesionālos kontaktus un iespējamus sadarbības projektus, bija vērtīgākais ieguvums no šī brauciena.
Tālijas balva šoreiz tika pasniegta klātneesošajam režisoram un teorētiķim Eudženio Barbam, ievēlējām arī jaunu Asociācijas valdi desmit cilvēku sastāvā un jaunu prezidenti – Margarētu Sērensoni no Zviedrijas līdzšinējā prezidenta, inteliģentā korejiešu profesora Jun Čeula Kima vietā. Savā “inaugurācijas runā” Margarēta teica, ka viņai, darbojoties šajā asociācijā un braukājot pa pasauli, nojukuši visi līdzšinējie stereotipi. Proti, iespaids par to, ka eiropieši ir intelektuāli, Āzijas pārstāvji – noslēgti, bet amerikāņi – virspusēji un iedomīgi. Jo izrādās, ka arī eiropieši mēdz būt atraktīvi, amerikāņi – intelektuāli, bet Āzijas zemju iedzīvotāji – šarmanti un jautri. Arī mani un Ditas priekšstati un stereotipi pēc šī brauciena piedzīvoja kārtējo revīziju.
Mazi krikumi no ķīniešu teātra
Vai redzējām arī kaut ko no ķīniešu teātra? Jā gan, dažus paraugus, kas raisīja visai pretrunīgus iespaidus. Bijām naivi sasapņojušās, ka kongresa dalībniekiem nu gan būs sarūpēts vismaz viens krāšņs tradicionālās ķīniešu operas uzvedums. Taču tā vietā redzējām īsti eiropeisku operas uzvedumu – komisko operu “Dons Paskvāle” internacionāla ansambļa sniegumā ar brīnišķu krievu soprānu galvenajā sieviešu lomā. Izrādes norises vieta gan bija sevišķa: tā notika viņu Nacionālajā Mākslas centra operas namā – tā dēvētajā milzu olā (Giant Egg). Operas ēkas lielo stikla kupolu, ko ieskauj mākslīgi radīts ezers, ieraudzījām vakarā, kad bija iedegtas daudzās spuldzītes, kas rotā tā savienojumu – tīklojuma vietas. Skats bija patiesi neaizmirstams, un visi kongresa viesi klupdami krizdami metās to fotografēt. Es savukārt līdz ar mūsu organizatorēm un citiem viesiem riņķoju apkārt lieliskajai celtnei, nesekmīgi mēģinot atrast tajā ieeju. Beidzot tas izdevās, urā! Izrādās, ka Pekinā ir desmit operas nami, simts valsts uzturētu teātru un tikpat krietns daudzums neatkarīgo teātru. Mūsu organizatores – brīvprātīgās taisnojās, ka tos visus taču viņas nevarot zināt...
Ķīniešu muzikālā teātra pamatformas veidojušās 7. – 10. gadsimtā, apvienojot mūziku, dziesmas un dejas ar pantonīmas un cirka elementiem. 8. gadsimta vidū imperators nodibinājis pirmo ķīniešu teātra skolu “Bumbieru dārzs”, un pirmo profesionālo trupu aktieri tikuši dēvēti par “Bumbieru dārza bērniem”. Par to, ka Ķīnā joprojām uztur un attīsta tradicionālā teātra formas, pārliecinājāmies vakarā, kad Centrālās Drāmas akadēmijas audzēkņi rādīja ainiņas no dievu, cilvēku un zvēru dzīves studentu muzikālā ansambļa pavadījumā. Ķīniešu teātrim raksturīgā nosacītība, kad dekorāciju nav praktiski nemaz, bet aktieri apspēlē atsevišķus priekšmetus, piemēram, ar pātagu apzīmējot jāšanu ar zirgu, ar airi – laivu, utt., krāšņi tērpi un spilgts grims, dramatiskas aktierspēles apvienojums ar deju, dziedāšanu, pantomīmu un akrobātiskiem cirka numuriem – tas viss tur bija.
Pekinas Centrālās Drāmas akadēmijas studentu izrādes dalībnieki // Foto – no personīgā arhīva
Savukārt ķīniešu mūsdienu teātra paraugi pārliecināja mazāk. Nelielā eksperimentālā teātrītī rādītā “fiziskā teātra” izrāde divu jaunu, lokanu aktieru izpildījumā neko oriģinālu mūsdienu kustību un dejas teātra jomā, kas jau nebūtu redzēts mūsu pašu Dirty Deal Teatro vai Ģertrūdes ielas teātrī, nepiedāvāja. Un Centrālās Drāmas akadēmijas Eksperimentālajā teātrī redzētais A. Čehova “Ķiršu dārzs”, ko iestudējis kāds mazpazīstams krievu režisors, lika krietni vilties, jo izrāde vilkās uz priekšu kanoniskā teksta atrunāšanas garlaicībā un iepriekšparedzamībā. Tik vien bija no eksperimenta mēģinājuma – vairāki maisi kā scenogrāfijas galvenais elements, kas tika izmantoti kā krēsli un dīvāni un kas finālā, tos izberot, izrādījās pilni ar kaltētiem ķiršiem, kuros ieslīga nabaga visu aizmirstais Firss. Ak, jā, režisors Lopahinu viņa un Varjas izskaidrošanās skatā bija noguldījis uz grīdas – bet nekādu eksperimenta jaudu tas gan neradīja. Žēl, ka tā, jo aktieri bija patiesi jauki, un ansambļa atraktīvi izpildītā franču dziesmiņa izrādes finālā pat pamodināja pārgurušos un laimīgi aizsnaudušos kongresa viesus.
Skumju, pat draudīgu dzīves teātri toties redzējām Tjaņaņmeņas laukumā, kur defilēja militāristi un braši maršēja sportisti un pionieri ar sarkaniem kaklautiem. Šķiet, ka komunistiskajā Ķīnā daudzmiljonu Pekinā ir vairākas valstis un nācijas – viena, kas inteliģenti un klusi sēž bibliotēkās un universitātēs, apmeklē operas un teātrus, rītos un vakaros grupās līgani vingro skvēros un laukumos mūzikas pavadībā; otra, kas skaļi drūzmējas un grūstās ne tikai uz ielām, bet arī Aizliegtajā pilsētā un citos tūrisma objektos; trešā, kas turpina fanātiski izkliegt prokrieviskus saukļus, utt. Mēs tām tikai pieskārāmies, bet šo daudzveidību/dažādību sajutām.
Tāpat kā variantu dažādību un ieteikumus tam, kā kritikai izdzīvot interneta laikmetā. Izskatījās, ka jaunievēlētā prezidente Mārgareta Sērensone ļoti enerģiski ķersies vērsim pie ragiem un visas šīs profesionālās problēmas aktualizēs IATC darbā. Nākamās kritiķu semināru norises vietas jau izsludinātas, sekojiet IATC mājaslapai!
Braucienu finansiāli atbalstīja Latvijas Teātra darbinieku savienība.
Rakstīt atsauksmi