Viedokļi

8. maijs 2015 / komentāri 4

Sēdēt un skatīties, kā līst lietus

Liepājas teātra IV studijas absolvents Egons Dombrovskis atgriezās savā teātrī tieši pirms desmit gadiem ar Leopolda Brempeļa lomu izrādē „Par purna tiesu” un šobrīd ir viens no Liepājas teātra trupas neviena neapšaubītiem līderiem. Skatītāju ļoti mīlēts aktieris ar neierobežotu profesionālo amplitūdu. Šī gada pavasarī saņēmis Latvijas Teātra darbinieku savienības piešķirto Harija Liepiņa balvu par izciliem sasniegumiem teātrī vairāku sezonu garumā un Liepājas Kultūras pārvaldes gada balvu par Vinstona Smita lomu izrādē „1984”. Saruna par teātri notiek Liepājā aprīļa beigās.

 

Līga Ulberte: Pastāsti par režisoriem, ar kuriem tev patīk strādāt!

Egons Dombrovskis: Vienalga, ko Džilindžers vai Atkočūns, vai Laura Groza taisa, vienmēr būšu laimīgs piedalīties. Es vispār vienmēr uzticos režisoram un Džilim absolūti simtprocentīgi. Esmu Džilim par ļoti daudz ko pateicīgs, tāpēc esmu gatavs krist ar viņu kopā arī neveiksmēs un spēlēt pie viņa jebko, kaut vai zirga galvu. Mums nekad arī nav bijuši nekādi savstarpēji asumi.

Savukārt Rolands Atkočūns, tikko atbraucis uz Liepāju un neko par mani iepriekš nezinot, bija noskatījies “Par purna tiesu” (LT, 2005) un uzreiz piedāvāja man Kopita lugā Džonatanu („Skapī māte tēvu kar, ak tēvs, nabaga tēvs, viņš vairs nenāks šovakar”, LT, 2005). Mēs ļoti labi saprotamies, jo Atkočūnam ir neierobežota fantāzija un viņš ļoti precīzi dod aktierim uzdevumus, reizēm pat paradoksālus atslēgas vārdus. Piemēram, atceros, es mēģinājuma kliedzu: “Ja ņe verju sebe!” („Es sev neticu!”) un viņš man pretī: „A zģes drugaja vera!” („Bet te ir cita ticība!”), un tas man uzreiz iedeva lomas atslēgu. Es vispār strādāju intuitīvi jeb, kā Felikss Deičs kādreiz teica: „Tu jau nesaproti, ko tu spēlē, bet tu spēlē pareizi”, un Atkočūns šai ziņā man ir ļoti palīdzējis.

Savukārt ar Janu Villemu van den Bosu pirmoreiz es satikos “Slazdā” (DT, 2013), un mani fascinēja, kā viņš strādā ar tekstu. Lugā nebija neviena svītrojuma, jo viņš varēja pamatot katru komatu. Arī Hofmaņa “Zelta podā” (LT, 2015), kur ir neiedomājami sarežģīts teksts, Boss to ļoti mērķtiecīgi sadalīja pa domām. Viņš kā režisors arī vienmēr ļoti skaidri zina, ko grib.

Jā, man ir svarīgi, kas ir tie cilvēki, ar kuriem es strādāju kopā. Un es vairs negribu kvantitāti, bet kvalitāti. Es arī esmu tā strādājis kā tagad jaunie, kad sezonas beigās ir sestais iestudējums un tu vairs nevari sevi piedabūt aiziet uz teātri. Tā bija, piemēram, ar „Laimesciema podniekdarbnīcu” (LT, 2011), kurai pirmizrāde bija jūnijā. Bet Lauris Gundars ir fantastisks režisors, cik viņš pats ir jūtīgs un kā viņš mīl aktierus! Man tā patika ar Lauri strādāt, mēģinājumi ar visām podnieku virpām bija tik forši, ka viss sezonas nogurums pazuda.

Egons Dombrovskis – Miķelis Liepājas teātra izrādē "Laimesciema podniekdarbnīca" (2011) L. Gundara režijā // Foto – Ziedonis Safronovs

Vai ir bijusi kāda loma, kurai tu iekšēji esi pretojies, kad ir sajūta – tas nav mans?

Man grūtāk būtu atbildēt uz jautājumu, ko es gribētu nospēlēt. Hamletu noteikti negribētu. Savulaik Dailes teātrī Kārlis Auškāps lūdza, lai visi uzraksta, ko katrs gribētu nospēlēt. Vēl tagad visi kā anekdoti atceras, ka Dombrovskis toreiz ierakstīja, ka gribētu nospēlēt Ridžu “Hameleonu rotaļās”. Protams, es toreiz lecos, bet, ja nopietni, es tiešām par to nedomāju. Man ļoti patika spēlēt Vampilovu. Mēdz teikt, ka ir gudrie aktieri un sirds aktieri. Ar to es negribu teikt, ka gudrie aktieri nespēlē ar sirdi, bet tomēr ir aktieri, kas ir izteikti intelektuāļi, un tādi, kas nav. Ar autoriem ir tāpat, piemēram, Čehovs man šķiet izteikti gudrais, intelektuālais dramaturgs, bet Vampilovs – sirds autors. “Pīļu medībās” (LT, 2009) faktiski tikai uz beigām es tā īsti sāku novērtēt, cik tā luga ir interesanta.

Atteicies es esmu tikai no reklāmām, bet no lomām gan ne. Man liekas, ka to arī nemaz nedrīkst darīt, bet pēdējos desmit gadus, kopš esmu atpakaļ teātrī, man ir arī ļoti veicies, jo pat mēģinājumu procesā nekad nav bijusi iekšēja pretestība pret to, ko režisors no manis grib. Droši vien jau tik un tā es mēģinājumos neapzināti kādreiz aizvelku deķi uz savu pusi, bet tas jau tad pieder pie normāla darba procesa. Jau nu vienīgi dons Domeniko “Filumenā Marturano” (LT, 2013) gan likās, ka tas nav man. Tur arī sākumā bija paredzēts cits, vecāks aktieris, un tad es vēl noskatījos filmu ar Marčello Mastrojani un Sofiju Lorēnu, kaut kā man tas viss likās banāli, teatrāli, un tiešām domāju, ka tas nav man.

Juties tai lomai par jaunu?

Ne tik viennozīmīgi. Kad man iedeva Voiņicka lomu “Tēvocī Vaņā” („CV (Tēvocis Vaņa)”, LT, 2007), es domāju, nez kas tagad būs, liks man kupri vai kā. Man dzīvē bija 33 gadi, bet Vaņam lugā 47. Bet Atkočūns transformēja visu lugu, un vecumam vairs nebija principiālas nozīmes, taču “Filumena” tika iestudēta viens pret vienu tā, kā uzrakstīta. Bet tad pēc viena mēģinājuma es tomēr skaidri sapratu, ka nav nozīmes pretoties, jo tik un tā jākāpj uz skatuves un jāspēlē būs man. Līdz ar to uzdevums ir tikai viens – izdarīt to, ko režisors no manis prasa. Citiem vārdiem sakot, man pašam tas tēls ir jāapdzīvo un jāatrod tajā kaut kāds prieks, lai varētu pēc tam spēlēt. Un, kad es to tā pieņēmu, kļuva ļoti viegli. Tad noskatījos filmu vēlreiz un konstatēju, ka Mastrojani, kurš tur izskatās pēc baigā veča, patiesībā tai laikā ir tikpat gadu, cik man – ap 40. Tomēr “Filumenas” gadījums pierādīja, ka arī teātrī kastings, lai kā man nepatiktu šis vārds, ir vajadzīgs. Kino vēl vairāk, bet arī teātrī vizuālajām īpašībām ir nozīme, un, piemēram, Edgars Pujāts noteikti dona Domeniko lomai būtu bijis daudz piemērotāks par mani.

Egons Dombrovskis – Voiņickis Liepājas teātra izrādē "CV (Tēvocis Vaņa)" (2007) R. Atkočuna režijā // Foto – Mārtiņš Vilkārsis

Vai tev nekad nav bijusi sajūta, ka režisori, kas tevi nepazīst, varbūt reizēm izmanto, jo ir garantija, ka Dombrovskis jau nu noteikti nospēlēs?

Neesmu par to nekad tā domājis, bet visi aktieri jau tā vai citādi ir tikai bandinieki teātra šaha partijā. Ja jāspēlē ir ļoti daudz un intensīvi, tu jebkurā gadījuma pats sev esi lielākais kritērijs. Runājām ar Juri Bartkeviču, kurš arī saka, ka ar katru lomu ir arvien grūtāk atrast kaut ko jaunu. No tevis katru reizi gaida pārsteigumu, bet es taču sevi nevaru nomainīt. Es esmu par šo jautājumu tiešam ļoti daudz domājis, jo man pārmet… Tas, kas režisoram ir stils, rokraksts vai paņēmiens, aktierim ir štamps. Labi, es zinu, ka man bieži vien traucē emocionalitāte… Jautājums arī, cik daudz manos personāžos ir no manis un cik daudz manī ir no maniem personāžiem. Tā nav šizofrēnija, bet zināmā mērā tieši ar to teātris ir interesants, ka katrā situācijā tu meklē sevi… Protams, var jau uztaisīt arī tēlu, kurš it kā nav ticams, kurā it kā nav nekā no manis paša. Ja runā par Staņislavski vai Mihailu Čehovu, tad man tomēr noteikti tuvākais un saprotamākais ir Staņislavska “es dotajos apstākļos”. Ļoti grūti šai ziņā bija “Raganā” (LT, 2011).

Tajā laikā šādi frīki Tev bija vairāki, piemēram, arī “Laternu stundā” (LT, 2011).

Man tās liekas pilnīgi nesalīdzināmas lietas. Mārtiņš Grauds “Laternu stundā” arī galīgi nelikās mana loma. Man ļoti patīk Makdona, bet tas varonis bija pavisam jauns, septiņpadsmitgadīgs čalis. Otrā sastāvā bija Kaspars Kārkliņš, kurš laikam tā arī ne reizi to lomu nenospēlēja. Bet ar “Raganu” to nevar salīdzināt. “Raganu” mēģinot, mēs daudz skatījāmies Josa Stellinga filmas, kurās cilvēki ir pavisam deformēti. Bija ļoti grūts uzdevums, kā šo pasaku vispār un konkrēto lomu – Vīru – nospēlēt tā, lai būtu interesanti. Un tad es sāku meklēt no ārējā – izrakstīju no lugas visas remarkas, kas raksturo, kā tas varonis runā – īgni; mazliet ieķiķina; ļauni iesmejās u.tml. No 20-30 dažādām remarkām bija tikai dažas ar pozitīvu raksturojumu. Lūk, un, izejot no šīs autora informācijas, es to tēlu arī veidoju.

Un Jurčiku “Hananā” (LT, 2010)?

Jurčiku es sāku it kā no beigām, bet tas nebija apzināti. Jurčiks man sanāca mazliet deformētāks, nekā vajag, varbūt tāpēc, ka mani pašu dzīvē uztrauc šādi cilvēki. Es jūtu pret šādiem, it kā mazliet Dieva apdalītiem cilvēkiem līdzjūtību un žēlumu, kaut it kā nevajadzētu, jo šie cilvēki paši taču tā nejūtas. Cik daudz mēs par viņiem vispār zinām? Kaspars Gods uztaisīja brīnišķīgu projektu, veselu gadu strādājot ar bērniem ar īpašām vajadzībām, un es sajutos šausmīgi slikti tāpēc, ka nespēju uz to izrādi aiziet. Jo tas, protams, nav pareizi, ka vienkāršāk šķiet noziedot vienu latu, nevis aiziet paskatīties, ko viņi reāli dara. Savulaik pēc Jura Rijnieka izrādes biju ļoti aizrāvies ar Harolda Pintera “Sargu”, kur galvenajam varonim Astonam ir veikta daļēja lobotomija, jo vienmēr esmu par šādiem cilvēkiem domājis. Jurčikā man svarīgākās liekas beigas, kad viņš runā par Dievu. Mēs visi piedzimstam tīri un pēc tam, dzīvodami noteiktā ģimenē, skolā, vidē, cilvēkos, apaugam ar to, kas ir mums apkārt. Un Jurčiks beigās ir izgājis kaut kādu ciklu un kļūst tāds, kāds patiesībā vienmēr ir bijis.

Egons Dombrovskis – Jurčiks Liepājas teātra izrādē "Hanana" (2010) Dž. Dž. Džilindžera režijā // Foto – Ziedonis Safronovs

Cik lielā mēra tu izrādes laikā spēlējot sevi kontrolē?

Protams, ka kontrole ir visu laiku. Ir lietas, kurām es ļaujos, kad tu pilnīgi saplūsti ar to, ko dari, un man patīk tie ideālie brīži, kad tu pats sevi no malas vairs neredzi, jo ir taču jātic tam, ko tu dari. Bet paškontrole vienmēr paliek. No Džiļa man ir burtiski asinīs, ka jāzina teksts vārds vārdā. Kad Lauris Gundars mēģināja “Podniekdarbnīcu”, viņš visu laiku teica, ka ne jau teksta precizitāte ir būtiska, bet man palīdz, ja es varu ar tekstu brīvi manipulēt. Kad filmējām „Hananu” televīzijai, režisors Armands Zvirbulis sākumā uztraucās, vai mans Jurčiks nebūs pārspīlēts televīzijai. Un es to saprotu, jo TV un kino specifika ir atšķirīga no teātra. Pēc tam gan Armands skatījās mēģinājumu vēlreiz un teica: “Dari, kā tu dari, neko nevajag notušēt”, bet es jau pats sapratu, ka TV kamerām vajag spēlēt par toni mierīgāk.

Cik daudz tu izrādes laikā jūti skatītāju? Publika tevi kā aktieri ļoti mīl, ir viegli aiziet publikas patikšanai līdzi.

Komēdijas nav viegli spēlēt. Protams, ir gadījumi, kad tu aizej līdzi skatītājam, publika smejas un tev gribas, lai būtu vēl un vēl. Tas nav tai brīdi apzināti, bet tā var būt. Bet tas ir ļoti atkarīgs no izrādes. Piemēram, šosezon Orvelā („1984”, LT, 2014) un “Indulī un Ārijā” (LT, 2014) izrādes nosacījumi ir tik strikti, ka es nemaz nevaru iziet ārpus tiem, lai kā publika reaģētu. Agrāk, pirms gadiem, it īpaši nopietnās lomās man reizēm ir gribējies pārbaudīt, vai varu paņemt publiku savā pavadā, vai skatītājs zālē saprot, kas ar manu varoni notiek, bet tie ir tikai atsevišķi gadījumi. Zāles enerģētiku apzināti vai neapzināti jūt vienmēr. Pēdējā „1984” izrādē zālē iezvanījās telefons viktorīnas ainā un kungs pilnīgi netraucēti, droši un skaļi atbildēja uz zvanu. Agrāk mani tas tracināja un traucēja vairāk, bet tagad… es neko tur nevaru ietekmēt, es vienkārši daru savu lietu.

Egons Dombrovskis – Vilcēns Liepājas teātra izrādē "Sniegbaltītes skola" (2007) Ivara Lūša režijā // Foto – Aigars Hibneris

Rutīna kādreiz neiestājas?

Teātris ir darbs. Bet mēs ar vienu draugu operatoru kādreiz runājām, ko darīt, ja darbs tev ir hobijs un šis hobijs tevi ir nogurdinājis, bet cita hobija nav. Mani par profesionālu aktieri nepadara tas, ka man par šo darbu maksā. Man vienkārši ļoti patīk to darīt. Man ļoti patika, ka pirms “Ugunī” izrādes (LT, 2010) Atkočūns savāca visu ansambli un runāja par teātra misiju. Varbūt tas vairāk bija adresēts jaunajam kursam, bet man principā likās ļoti svarīgi, ka režisors šādā veidā runā par teātra uzdevumu – dot kaut ko cilvēkiem. Piemēram, “Sniegbaltītes skolā” (LT, 2007) es joprojām četrdesmit trīs gadu vecumā spēlēju Vilcēnu, jo man ir viegli ar bērniem, man tas tiešām ļoti patīk. Saka jau, ka bērnu izrādes ir fiziski smagākas, bet tas bērnu prieks ir fantastisks.

Protams, ka ideālā variantā sezonā būtu ne vairāk kā divas lomas. Bet no otras puses – kur tad vēl aktiera profesijā Latvijā var izpausties? Kino, TV seriāli, radio, animācijas filmu ierunāšana... Bet, strādājot repertuāra teātrī intensīvā izrāžu grafikā, īpaši Liepājā, it kā tik tālu no Rīgas, ne ar ko citu īsti nodarboties nevar. Man, piemēram, kādreiz bija bail no mikrofona, bet tagad ļoti gribētos ierunāt kādu multeni. Nerunājot nemaz par kino, kas man ļoti patīk, jo prasa pavisam cita veida koncentrēšanos.

Tev kritika arī kādreiz ir pārmetusi atkārtošanos.

Man ļoti patīk Atkočūna teiktais – tiecies uz neiespējamo un sasniegsi maksimālo. Katra izrāde ir citādāka, bet skatuves pamatlikumi jau nemainās – skatīties un redzēt, dzirdēt un klausīties, domāt un just. Agrāk es dzīvoju tādā mūžīgā neapmierinātībā pēc izrādēm, ka neizdarīju visu tā, kā vajadzēja. Bet tagad esmu pieņēmis, ka es taču arī esmu tikai cilvēks. Mana vaina ir tad, ja es kādā brīdī neesmu pietiekami nokoncentrējies. Man ir teikuši, ka nevajag sevi tā plosīt, bet kā citādi tādas lomas kā Zilovs, Jurčiks, Vinstons var spēlēt? Tas ir tā, kā ja viens hokejists Stenlija kausā vienkārši izietu tāpat paslidot, viņu momentā ietriektu bortā un uz nākamo spēli vairs neņemtu. Vai, piemēram, kustību izrādē “Indulī un Ārijā” – ja es pussekundi zaudēšu uzmanību, cietīšu ne tikai es, bet arī partneris.

Dzīvē esmu diezgan kompleksains, bet uz skatuves varu pilnībā nolaist rokas bremzi. Skatuve ir mistiska, tur tiešām pāriet sāpes un visas problēmas pazūd. Man vispār ļoti nepatīk konflikti, un jo vecāks kļūstu, jo vairāk saprotu, ka teātris ir jāspēlē ar prieku. Arī sāpēm uz skatuves ir jāļaujas viegli, ar prieku.

Par to atkārtošanos… Tas, protams, ir mans jautājums, bet arī režisoru jautājums – kāpēc man tos psihos trakos visu laiku dod spēlēt? Vai nu tad man jāsaka, paldies, to es vairāk nespēlēju, bet tā es tomēr nekad nedaru, vai arī jācer, ka režisors būs izdomājis kaut ko tādu, lai atkārtošanās nebūtu. Režisors ir boss.

Man sen vairs nav interesanti kaut ko individuāli kādam pierādīt. Man ir interesanti kopā izveidot kaut ko skaistu. Tāpēc arī balvas vairs nav svarīgas, kaut arī nenoliedzami jebkura atzinība ir ļoti patīkama. Mani šogad tiešām ļoti patīkami pārsteidza Liepājas kultūras balva, jo tā bija pilnīgi negaidīta.

Egons Dombrovskis – Zilovs Liepājas teātra izrādē "Pīļu medības" (2009) Dž. Dž. Džilindžera režijā // Foto – Valērijs Liepa

Par ko tu domāji „1984” mēģinājumu laikā? Un droši vien arī tagad spēlējot joprojām domā.

Kādreiz man likās, ka tad, ja aktieris tikai stāv uz skatuves un runā monologu, ar to procesam nepietiek. Lai kaut kas uz skatuves notiktu, kaut kam ir jānotiek arī fiziski. Kā “Tēvocī Vaņā”, kur Vaņa skrien pa sienām. Bet tad es noskatījos, kā Juris Lisners spēlē Vaildu („Jūdas skūpsts”, NT, 2008) un runā monologu, sēžot krēslā, un pēkšņi sapratu, ka nav jāskrien pa sienām, lai kaut kas notiktu.

Orvelā man, protams, pati tēma liekas bezgala interesanta – par cilvēka iznīcināšanu, salaušanu, par to, cik jebkurš cilvēks kaut kādā ziņā ir bezpalīdzīgs. Tā ir teātra misija – ne tikai izklaidēt, bet likt domāt, saskatīt kaut kādas likumsakarības. Laura ir apbrīnojama režisore, es varu tikai apbrīnot, kādus darbus viņa izvēlās iestudēt. Laura mani pirms tam kā aktieri nezināja, bet tik jautru mēģinājumu procesu dramatiskai izrādei es tiešam neatceros. Mēs smējāmies vienā laidā. Sākumā lasot likās, ka būs traki šajā černuhā dzīvot divus mēnešus, bet mēģinājumi aizgāja apbrīnojami viegli. Nezinu, kā Laura to panāca, bet mēs visi tiešām aizrāvāmies. Nepārtraukti visiem bira idejas, kuras vienkārši vienā brīdi bija jāapstādina. Brīžiem likās, ka pats Orvels ir klāt un grib, lai izrāde būtu.

Es kādreiz teicu, ka man nepatīk iesākt izrādes, bet „1984” man koncentrēties ļoti palīdzēja trenažieris, pa kuru Vinstons izrādes sākumā iet. Laura ir uzbūvējusi izrādi tik labi, ka tā pamazām it kā ievelk iekšā. Man patīk šī izrāde, nenormāli gribas to spēlēt, bet arī katru reizi ir bail, jo tajā ir tik daudz visa kā... Es nekad neesmu spēlējis divarpus stundas, nenoejot no skatuves, arī tas man bija izaicinājums. Viktorīnas ainā es nekad nezinu, kā tas beigsies. Gatis Maliks kā O’Braiens tai ainā ārkārtīgi daudz aktieriski dod un palīdz. Man ir jānoved pašam sevi līdz tam fizisko sāpju stāvoklim, lai tas būtu skatītājam ticami, bet galvenais, protams, kas, fiziski salūstot, notiek ar Vinstonu psiholoģiski. Es katru reizi tos O’Braiena tekstus dzirdu it kā pirmo reizi, tai situācijā tu esi tik ļoti iekšā, ka katru reizi iedarbojas cita frāze. Galvenais jautājums priekš manis – kurā brīdī tad Vinstons īsti salūst. Jo viņš salūst. Finālā, kur es zinu, ka nedrīkst raudāt, visi apstākļi ir radīti, lai gribētos raudāt – Vinstonam nekā vairs nav, roka asiņaina, žurkas ir prom, teksts ir par nodevību, plus vēl dievišķīgi skaistā Kārļa Auzāna mūzika – ir viegli ļauties sevis žēlošanai. Tāpēc es par to ļoti piedomāju, cenšos koncentrēties uz tehniskām lietām, nošķirt lielo un mazo uzmanības loku, tā teikt, dzirdēt un nedzirdēt vienlaikus, lai nepielaistu sev klāt liekas emocijas, jau pieminētā paškontrole, protams, saglabājas. Un skaidrs, ka varonis pēc visām tām mokām vairs nevar paraudāt, bet tas cilvēks, kas manī sēž iekšā, jau nekur nepazūd, sirds un dvēsele raud tik un tā.

Orvela resursi ir neizsmeļami, tā kā smilšu graudi pludmalē, ko nevar saskaitīt. Izcils ir arī teksts, ko ielikuši angļu dramatizējuma autori: “Izlasot šo grāmatu, tu vairs nejūties un nedomā tāpat.” Dažbrīd mēģinājumos likās, ka varbūt tikai laika ir par maz, lai to visu izdarītu un aptvertu.

Es ļoti izvairos no kategoriskiem apgalvojumiem, jo nekad nevar zināt, kas dzīve var mainīties. Es nelieku punktu, bet daudzpunkti. Mēģinot Orvelu sadarbībā ar Lauru, viena no mīļākajām frāzēm bija – var arī tā. Mēģinājumos es daudz Laurai strīdējos pretī, visu laiku it kā gribēju viņu pieķert melos, jo labāk visus kāpēc saprast tagad, nekā sagaidīt, lai kāpēc sāk uzdot skatītājs. Diskusijas jau nebeidzas arī tagad, man vispār ļoti patīk radoši strīdi.

Egons Dombrovskis – Vinstons Smits Liepājas teātra izrādē "1984" (2014) Lauras Grozas-Ķiberes režijā // Foto – Edgars Pohevičs

Esi kādreiz gribējis iet prom no teātra?

Esmu gribējis paņemt pauzi. Man tiešām ļoti patīk spēlēt teātri. Un man ārkārtīgi patīk tieši Liepājas teātris. Man patīk šī teātra ēka, kolektīvs, šī pilsēta un šejienes cilvēki. Bet pagājšvasar likās, ka esmu sevi izsmēlis un ka vajag uz kādu brīdi paiet malā. Bet tad Laura piedāvāja Orvelu, un no tā es nevarēju un negribēju atteikties. Es nezināju, kā Laura strādā, bet mani ļoti uzrunāja un aizkustināja viņas “Piafa”. Izaicinājums bija arī “Indulis un Ārija” un “Zelta pods”, un rezultātā šie trīs ļoti dažādie materiāli man it kā atgrieza ticību sev.

Repertuāra teātrī, kur tu visu laiku spēlē, katrs režisors no tevis gaida rezultātu, un tu pats no sevis gaidi rezultātu, un baigi negribas, lai tev kādā brīdī pasaka atā. Vai vēl briesmīgāk, ja skatītāji saka – ak, kungs, cik var skatīties uz vienu un to pašu aktieri. Tā ir bijis, un tas noved pie neizbēgama diskomforta pašam ar sevi, kad šķiet, ka tu visu laiku atkārtojies.

Un kur tad tu ņem enerģiju tādos brīžos?

Tad es braucu uz laukiem. Nemāku neko nedarīt un nevaru nosēdēt vienā vietā. Daktere man nesen teica: “Varbūt jums beidzot ir pienācis tas laiks un vecums, kad varētu vienkārši sēdēt un skatīties, kā līst lietus.” Ej nu to iemācies, jo profesija tomēr atstāj iespaidu.

Atsauksmes

  • a
    abreviatūra

    O, labi!

  • p
    paldies

    Egons runā tik reti, tāpēc katru interviju uztveru kā svētkus. Un nav runa par mazajām intervijām, kurā ir pāris teikumi par kādu no lomām, bet tādām kā šī - pilnasinīga, dzīva, patiesa, dziļa. Paldies autorei! Vairāk šādu interviju Kroderā.lv

  • T
    Tessa

    Zilovs bija lielisks. Uzskatu, ka tā bija Egona labākā loma. Pēc tās-Jurčiks, Žēl, bet nepaguvu redzēt Killera dienasgrāmatu.

  • V
    V.L.

    Tiecies uz neiespējamo un sasniegsi maksimālo - viedi vārdi. Jā, Orvels ir klātesošs. Vismaz viktorīnas ainā noteikti.

Rakstīt atsauksmi