Septembra burtnīca I
Piekrītot rakstīt kritiķa dienasgrāmatu septembrī, bija mānīga sajūta, ka pirmajā nedēļā nebūs īpaši daudz notikumu. Taču realitāte izvērtās daudz krāsaināka un aizraujošāka, nekā sākotnēji šķita.
3.09. Wearing a Bear (Režisore Arnita Jaunsubrēna, viesizrāde Ģertrūdes ielas teātrī)
Gīsenes Lietišķā teātra institūtu absolvējusī režisore atvedusi savu iepriekš tikai divas reizes rādīto izrādi – instalāciju, kurā, kā iepriekš izpaudusi Ģertrūdes ielas teātra mājaslapā, iecerējusi tēmu “par vardarbību un nespēju par to runāt”. Izrāde, kas būtībā ir drīzāk performance, notiek telpā, kas nosacīti sadalīta vairākās darbības vietās, bet skatītāji, kuri tiek ielaisti nelielās grupās, var brīvi pārvietoties telpā un klausīties dažādus teksta fragmentus austiņās, kas arī izvietotas starp pārējiem dekorācijas elementiem visā telpā. Pirms ieiet zālē, skatītājam austiņās jānoklausās ievadvēstījums par kādām mājām. Ārzemju skatītājiem nākas tekstu lasīt no lapām, tādējādi viņu skats uz izrādi ir atšķirīgs.
Darbojas četras izrādes dalībnieces, no kurām vienai uzdevums ir visai statisks un tieši tāpēc, iespējams, fiziski visgrūtākais – nekustīgi gulēt uz grīdas, ievīstītai no tādām kā sagrieztu segu sloksnēm sapiņķētā “čaulā”. Ienākot zālē, labajā pusē redzams iekārtots “sniega” laukums, izklāts ar baltu materiālu un nelielu bērzu bluķīšu krāvumu, kas izrādes laikā tiek papildināts un acīmredzot apzīmē vientuļu bērzu lauka malā. Otrā telpas pusē izvietoti gari galdi, kas nokrauti ar sulas un ievārījuma burkām un kolbām. Skatītājs redz būtni ar vilka (?) masku, kas monotoni maisa ievārījumu, ko vēlāk pielies jau uz galda redzamajai ievārījuma peļķei, kas skatītāja apziņā metaforiski pārvēršas par asins palti, pamazām pilot uz grīdas un veidojot sarkanu peļķi arī tur. Vēl viena dalībniece sēž uz grīdas un, plēšot baltu izolācijas lentu, lipina kvadrātu ap nelielu zara fragmentu. Ceturtā dalībniece cenšas balansēt uz vienas kājas, tad uzvelk baltu džemperi ar ievārījuma – “asiņu” traipu uz muguras, noguļas baltajā ziemas ainavā un uz mirkli iemieso sevī nošautu dzīvnieku. Kad algoritms atkārtojas, sarkanais traips tiek uzvilkts uz priekšu un, aktrisei apguļoties, nav redzams. Ieslēdzas kritiķa profesionālais kretīnisms, domājot, vai šāds atšķirīgs risinājums ir apzināts vai nejaušs.
Austiņās, uz kurām veidojas ja ne gluži rinda, tad neliela konkurence, teksti vēsta par dažāda veida vardarbību dabā un cilvēku vidē, ieskaitot pat pārspriedumus par dzintarā iemūžinātajām zirnekļu un mušu cīņām. Interesanti ir vērot, kā telpā orientējas nākamā grupa, kas tajā ienāk pēc 15 minūtēm – sākotnēji, nonākot nepazīstamā vidē, viens skatās uz otru un mēģina bezmaz turēties kopā. Vai tāpat bija, kad ienācām mēs – pirms stundas ceturkšņa? Varbūt.
Tas, kā šai izrādei – norisei pietrūkst, ir maskulīna brutalitāte. Viss ir izdomāts estētiski un gaumīgi, taču tā, ka skatītājā nerodas nekāda veida trauksmes sajūtas. Ja iecere bija rosināt domāt par vardarbību, sitiens pa skatītāja apziņu izpaliek, ir tāds pūkains pieskāriens.
04.09. Festivāla “Homo Novus” instalācijas bijušajā fabrikā “Boļševička”.
Tā kā festivāla norises šai portālā jau apraksta Maija Uzula-Petrovska, necentīšos ar viņu īpaši konkurēt, tomēr dažas piezīmes prasās tikt pierakstītas. “Homo Novus” turpina vecu ēku īslaicīgas apdzīvošanas praksi, mudinot skatītājus apmeklēt salīdzinoši patālu vietu blakus 1. trolejbusu parkam, kas, starp citu, tikusi izskatīta Laikmetīgās mākslas muzeja telpu kontekstā, taču nomaļās dislokācijas dēļ izbrāķēta.
Scenogrāfijas un teātra telpas programmas “Kopīgā telpa: Mūzika, laiks, politika” četru darbu vidū izceļas Drīsa Verhofena darbs “Ardievu!”. Skatoties teleskopā un austiņās klausoties skumju, cēlu melodiju, skatītājs redz deformētu ielas ainavu kājām gaisā un lasa uzrakstus, kuru tapšanā holandiešu režisoram un scenogrāfam bijis kāds latviešu konsultants. Skatītāja acu priekšā notiek atvadas no pazīstamām dzīves sastāvdaļām un tiek sveicināta jaunā realitāte. Tiek pieminētas lietas un parādības, kas gājušas zudībā jau samērā sen, piemēram, VEF vai cukurfabrikas. Teksti brīžiem ir asprātīgi un ironiski (“Ardievu, šaha spēles pamati! Sveicināta, Candy Crush!”), brīžam sasaucas ar politiskām aktualitātēm (“Ardievu, aizbraucēji! Sveicināti, bēgļi! Ardievu, Ainār Šleser! Sveicināts, Edgar Rinkēvič!”). Brīžiem teksti skar arī dziļākus esības slāņus (“Ardievu, utopism! Sveicināts, pragmatism!”). Laikā, kad patiešām viss mainās un avīzes ziņu redaktors, gatavodams tekstus, arvien skaudrāk apzinās, ka rīt no rīta daļa ziņu būs neglābjami novecojušas, šis atvadu un sveicināšanās rituāls trāpa precīzi, pat ja dažas no atvadām šķiet priekšlaicīgas. Slīdot teksta rindai “Ardievu, Latvi...”, sirds nodreb – vai tiešām tik tālu? Bet nē, teksta rinda turpinās – “..ijas Valsts meži”.
Borisa Šarmaca un Sezāra Veisjē darbs “Pacelšanās” filmē intensīvu grupas kustību putekļu mākonī, ļaujot raisīties visdažādāko asociāciju ķēdei skatītāja apziņā. Drīsa Verhofena instalācijas “Homo Desperatus” video versija šķiet pārāk fragmentāra un koncentrēta, lai atstātu iespaidu, jo pati iecere – izveidot 44 pasaules vietu maketus, kurus apdzīvo skudras, – ir interesanta, bet veids, kādā šis darbs tiek parādīts 25 minūtēs, tomēr dod pārāk sapresētu priekšstatu par realizāciju. Voldemāra Johansona darbs “Slāpes” ir piemērots, lai vienkārši sēdētu “okeāna krastā” un sakārtotu domas, raugoties bangojošajos viļņos uz milzu ekrāna.
05.09. Leļļu teātra pirmizrādes “Kur ņemt vienu apkampienu?” (režisore Laila Kirmuška) un “Kentervilas spoks” (režisore Nadežda Aleksejeva).
Deivida Mellinga pasaka “Kur ņemt vienu apkampienu?” laikam taču ir populāra, ja reiz izrādes anotācijā atgādināts, ka 2013. gadā “Bērnu un jauniešu žūrija” tai piešķīrusi populārākās bērnu grāmatas titulu vecuma grupā no 5 līdz 9 gadiem. Papētot pieejamos avotus, var atrast, ka 2013. gadā, kad grāmatiņu izdeva apgāds “Zvaigzne ABC”, tai pat rīkota tūre ar lielu rotaļu lācēnu, kuru atsevišķās grāmatnīcās varēja samīļot. Stāstiņam par lācēnu Duglasu nudien nav nekādas vainas, vienīgi tas ir samērā īss, tāpēc Laila Kirmuška ir rīkojusies pēc Leļļu teātrī aprobētas receptes. Sižets ir apaudzēts ar dažādām darbībām, kam seko īss dialogs, dziesmiņa, tad parādās nākamais personāžs, atkal ir darbība bez teksta, dialogs un dziesmiņa, un tā uz priekšu. Turklāt, ja izrādes auditorija ir no divu gadu vecuma, tad pilnīgi skaidrs, ka Dainas Strelēvicas visnotaļ asprātīgie dziesmu teksti ir domāti vecākiem. Izrādes lielākās vērtības ir jaukās lelles un “lipīgās” Edgara Lipora dziesmas. Riskējot izpelnīties bērnišķīga cilvēka reputāciju, esmu gatavs atzīties, ka 44 gadu vecumā, ejot pa ielu, jau divas dienas dungoju “Kaut kur jābūt, kaut kur taču jābūt īstam, labam apkampie-a-nam”. Vērtējot leļļu izrādes, jāņem vērā mērķauditorijas reakcija, un jāteic, ka bērni skatījās ļoti aizrautīgi un uzdeva absolūti loģiskus jautājumus – piemēram, ieraugot visai trakulīgo zaķi, kāds puisēns prasīja: “Kāpēc viņš tā dara?” Precīzs jautājums. Es arī nezinu. Bet bija jautri.
Taču kopumā pats stāsts ir ar samērā skumīgu zemtekstu, ko izrādē gan nejūt. Jo lācēns Duglass jau tā arī neatrod nevienu sava vecuma būtni, ko apkampt, kamēr nonāk pie mammas. Zālē sēdošajiem vecākiem un vecvecākiem, protams, gandarījums par šo morāli – vislabāk apkampt prot tikai mamma.
Izrāde “Kentervilas spoks” pilnībā kopē jau pērn radīto iestudējumu krievu trupā. Ēnu teātra elementi joprojām izmantoti asprātīgi un pretenzijas pret neskaidrajām beigām joprojām spēkā arī latviešu trupas versijā. Artūrs Putniņš titullomā labi tiek galā ar tēlam nepieciešamo pašironiju. Toties īsti neattaisnojas Kristīnas Varšas runāšana īpaši “bērnišķīgā” meitenītes balsī.
Noslēdzot par Leļļu teātri, man jau kuro reizi gribas uzdot jautājumu par tā repertuāra plānošanu. Tiek parādītas pirmizrādes, katra vienu reizi. Nākamā reize abām izrādēm ir 4. oktobrī, un līdz novembrim tas arī viss. To es nekādi nespēju saprast un izskaidrot.
05.09. Mūsdienu kultūras forums “Baltā nakts”
Šogad manu pasākumu izvēli ietekmēja fakts, ka rakstu šo dienasgrāmatu, tāpēc no plašā notikumu saraksta izvēlējos tādus, kam ir sakars ar teātri.
Martas Elīnas Martinsones un Ingas Gailes performanci “Noslēpumi nāk gaismā” izbaudu tikai daļēji, jo negribu vēlreiz stāvēt rindā. Vairākās “Dirty Deal Teatro” telpās notiekošās paralēlās darbības tiek apmeklētas nelielās grupās. Iecerētā noslēpumu stāstīšana pie galda ar aizsietām acīm mūsu grupai gan nedaudz izgāžas, jo nejaušības dēļ tieku piešķirots pie četriem savstarpēji pazīstamiem krievu puišiem. Norises vadītāja izdala lapiņas, kas ierosina pastāstāmā noslēpuma tematiku, bet pati ideja, ka svešiniekam var uzticēt noslēpumu, nestrādā, ja no sešiem cilvēkiem četri ir pazīstami. Vienam jāstāsta par alkohola reibumā pastrādātu nedarbu, bet viņš alkoholu nelieto. Citam uz lapiņas rakstīts, ka jāatklāj kaut kas tāds, kas noslēpts no mīļotā cilvēka, bet puisis saka, ka viņam tāda šobrīd nav. Tā nu ceļa rādītāji, kam vajadzētu fantāziju atraisīt, to ierobežo. Blakus telpā “Kurmīša guļamistabā” improvizētā gultā salikti dažādi teksti – pusaudžu dienasgrāmatas, arī daiļliteratūra par personisku noslēpumu atklāšanas tēmu. Kas notiek improvizētajā bārā, neuzzinu un lielāko daļu programmā pieteikto aktieru neieraugu. Toties iekāpt taksometrā – vecā Volgā – un noklausīties šofera stāstu Āra Matesoviča izpildījumā, kas tiek stāstīts ekskluzīvi četriem pasažieriem, es paspēju. No teātra pārstāvjiem vēlāk uzzinu, ka taksisti un bārmeņi ir mainījušies, tāpat kā viņu stāsti. Konkrētais ir kāda kristietībai pievērsta vīrieša, it kā laimīga ģimenes tēva stāsts, kurā atklājas viņa pagātnē bijušās homoseksuālās attiecības. Un, jo vairāk viņš uzsver, ka tagad nostājies uz “pareizā ceļa”, jo vairāk rodas šaubas par to. Aktieris improvizē, atbild uz pasažieru jautājumiem, bet “šuvju vietas”, mēģinot atjaunot stāstu un virzīt to uz priekšu, var sajust.
Tā kā vēlreiz rindā stāvēt vairs īsti nav laika, “bārs” ar bārmeņa stāstu paliek neapmeklēts. Toties, kamēr stāvu rindā uz taksometru, pienāk kāda senioru vecuma sieviete, kas krievu valodā vēlas noskaidrot, ko šeit var redzēt. Kad mēģinu apstāstīt, ko pats esmu piedzīvojis, kundze vīlusies pārjautā: “Tad tur mūzika nespēlē un neviens nedejo?” Ieguvusi apstiprinājumu, viņa bēdīgi dodas tālāk.
Kamēr sēžu Volgā, manā mobilajā telefonā parādījusies īsziņa no producenta Jura Millera: “Mums ir bruņots incidents no LZA puses!” Nopūšos un mainu vakara plānus, lai iegrieztos Latvijas Zinātņu akadēmijā (LZA), apzinoties, ka par kārtējo epizodi Jura Millera un Zinātņu akadēmijas karā, vienam otru vainojot līguma pārkāpšanā, noteikti būs jāraksta laikrakstam, kurā strādāju. Tā dēvētā Kolhoznieku nama lielās ieejas durvis tiešām ir slēgtas, bet zālē var iekļūt no sāna. Tur skan mūzika, cilvēki dzer kafiju un gaida vertikālā kino seansa sākumu. Juris Millers, kurš joprojām uzstāj, ka “Koncertzāle Rīga” šajās telpās paliks, atver foajē durvis, kas veras uz zāles pusi. Foajē tumsā acīmredzot atrodas apsargi. Paziņojumus ar pilnīgi pretēju saturu izvietojušas abas strīdā iesaistītās puses. Situācija iegūst nedaudz absurdus vaibstus brīdī, kad telpas stūrī ieraugu sēžam kādu vīru, kura līdzpaņemtie pieci ar sazin ko piepildītie maisiņi liecina, ka viņš varētu būt piederīgs bomžu kategorijai.
Lai kā atrisinātos situācija, būtu žēl, ja konflikta rezultātā skatītājiem atkal zustu zāle, kurā, kā liecina autoritatīvi eksperti, ir lieliska akustika. Cita lieta, ka Jura Millera producētās izrādes kritiķu vidū izraisa, maigi sakot, pretrunīgas emocijas. Taču sāgas atrisinājums ir pilnīgi neprognozējams, vismaz pašlaik tā šķiet.
Incidents aizkavē manus plānus apmeklēt Lilijas Liporas iestudēto laikmetīgās dejas izrādi “Abi”, toties uz “Zundas sādžu” Ūdens ielā ierodos ar lielu laika rezervi, jo solītā izrāde kavējas. Pirms tās paspēju sastrīdēties ar kādu jaunu tēvu, kurš ir pārliecināts, ka vecuma ierobežojums 16+ uz viņa pavisam mazo atvasi neattiecas. Kad bažīgi norādu, ka šāds ierobežojums attiecas uz visiem, jaunais vīrietis pikti saka: “Jums pašam noteikti nav bērnu, vai ne?” Neko darīt, jāatbild apstiprinoši. Seko vēl viens arguments – tos lielākos bērnus ir, kur atstāt, bet pavisam mazo bērnu ārpusē atstāt nevar. “Ja sāks kliegt, iesim ārā,” viņš mierīgi saka sievai. Saasināt konfliktu nav jēgas, jo katrs tāpat paliksim savā pusē. Tas, ka izrādē būs redzams kails vīrietis, šos vecākus absolūti nesatrauc, tāpat kā iespēja, ka viņu bērna dabiskās reakcijas dēļ – ne jau uz plikumu, bet tumsu un skaļo mūziku – izrāde varētu tikt traucēta. (No rīta redzētajā Leļļu teātra izrādē, kur tas pat piederēja pie lietas, patiešām kāds no mazākajiem bērniem, gaismai dziestot, sāka nevaldāmi raudāt.) Bet tā ir garāka saruna citam rakstam. Šoreiz viss beidzās labi un neviens neraudāja – vismaz skaļi ne.
Austrijas trupu “United Sorry” un “Theater im Banhof” sadarbības rezultātā tapusī grupa “Die Liebe, ihr Tod und sein Lebensberater” ir trīs mākslinieki – Gabriela Hiti, Norberts Vallī un Franss Poelstra. Režisora Roberta Steijna izrāde “No, Nothing” veidota koncertuzveduma estētikā. Uz paaugstinājuma divi sintezatori un četras ģitāras. Izrādes sākumā uz telpas griestiem projicē video, kurā kāda cilvēka kaklu žņaudz rokas. Parādās izrādes dalībnieki – vīrietis un sieviete, kuri vēlāk pastāstīs, ka viņi ir pāris arī dzīvē un viņiem ir divi bērni. Trešais izrādes dalībnieks, vīrietis pusmūžā, nemitīgi balansē starp ākstīšanos un zvērīgu nopietnību, pat dramatismu, un šīs robežas pārsoļo elegantā nevērībā. Viņš provocē, novilkdams bikses un skatītāju priekšā nostājoties vienā T-kreklā, kas nenosedz dzimumorgānus. Nokāpis no skatuves pašā pirmās rindas priekšā, viņš skumjā balsī stāsta, ka skaidri zina – nevienam viņš nepatīk un cilvēki, viņu uzlūkojot, novēršas. Pirmajā rindā sēdošās dāmas cenšas skatīties vīrieša acīs (nevis uz TO) un saprotoši māt ar galvu.
Izrāde, kas izliekas par koncertu, tomēr ir ar samērā precīzi saplānotu struktūru, un arī tajos brīžos, kad liekas – mākslinieki improvizē, titri liecina, ka šķietami brīvās teksta pasāžas tomēr ir iestudētas. Brīžiem improvizācija gan notiek, par ko liecina titru drudžainā lēkāšana šurpu turpu brīžos, kad teksts B izskan pirms teksta A.
Austriešu mākslinieki ātri iepatīkas – vismaz man. Lieliska ir prasme pārslēgties no skumjas dziesmas uz pašironisku komentāru “cik man ir skaista balss, man visi saka, ka ir skaista balss, šodien mani taksists Jura atveda uz šejieni un nepaņēma naudu, jo man ir skaista balss” (atstāstu aptuveni). Sieviete stāsta par piedzīvoto Korejā, kad kāda zintniece, neko nedarot, atbrīvojusi viņu no galvassāpēm. Pāris kaislīgi skūpstās, fonā trešais grupas dalībnieks, siekalām šķīstot, izkliedz tekstu par ģimenes ikdienu, kad viens bērns jāsūta uz skolu, otrs ir slims, bet oma nevar pieskatīt. Pamazām izrādes saturs aizvien vairāk tuvojas sarunai par dzīvību un nāvi. Un kurš ir teicis, ka nāve nevar atnākt dzīves bangu netaupīta veča izskatā, kurš parādīs ar pirkstu un izsauksies: “Ei, tu, blondā sieviete! Mirsti!”
Izrādes vienkāršā struktūra ir mānīga, un tā atstāj daudz dziļāku pēcgaršu, nekā sākumā šķiet. Vienkāršiem paņēmieniem (iemērcot galvu miltos vai tiem līdzīgā baltā vielā) aktieris pārmiesojas reizē groteskā un baisā Nāves tēlā, kas, skarot sievietes galvu, atstāj uz tās savas pēdas. Katrā ziņā man šai vakarā izrāde “No, Nothing” kļūst par virsotni.
Paies apmēram pusotra stunda, un nākamā izrāde atmiņā atsauks pašironisko frāzi, ko sev izrādē “No, Nothing” velta Gabriela Hiti – piesakot kādu dziesmu, viņa izspļauj, ka tā esot piemērota ambicioziem amatieriem. Tieši ar šādiem ambicioziem amatieriem man lemts sastapties Baltās nakts pasākumā Andrejostā – “Happy Dance Studio” dejas izrādē “Četri elementi”. Šis ir gadījums, kad labi der dežūrfrāze “ir ieguldīts liels darbs”, bet zinātājiem nav noslēpums, ka šo frāzi, līdzīgi kā Čehova Soņai sacīto “Jums ir skaisti mati”, lieto tad, kad nav īsti nekā cita laba, ko teikt. Izrādē “Četri elementi” patiešām ir ieguldīts milzīgs darbs – scenārijs, mūzikas atlase, horeogrāfija, video projekcijas, izrādes beigās arī divi mūziķi, kas spēlē un dzied “dzīvajā”. Dejotāji pašaizliedzīgi strādā naktī četras izrādes pēc kārtas ar stundas ceturkšņa atstarpēm, dejo basām kājām, ja vajag, guļas ūdenī, ignorējot faktu, ka laukā ir auksti, bet izrāde notiek faktiski brīvdabas apstākļos. Noliegt entuziasmu būtu negodīgi pret šiem jauniešiem. Taču Līvas Gudules un Mārtiņa Līdaka veikumam ir viena vaina – tas veidots, lai būtu “smuki” un “filosofiski”. Sanāk tāds kā Koelju dejā ar dziļdomīgiem starptekstiem, ko jaunajai sievietei Lilijai iemācījusi Zeme, Ūdens, Uguns un Gaiss. Es nesaku, ka to nevar darīt, bet nelieciet man par to jūsmot. Labi domātais domas dziļums iestrēgst izrādes veidotāju priekšstatos par estētisko, kas soļa attālumā balansē no kiča.
06.09. Mārtiņa Eihes un Kristas Burānes izrāde “Lasītava” festivālā “Homo Novus”
Priekšstats, kas notiks izrādes laikā, man ir stipri aptuvens. Projekta veiksmes pamatā ir saspēle starp striktu reglamentu, cik ilgi kas jādara, un improvizācijas elementiem, jo atnākušais skatītājs nezina, ko viņam lasīs un vai lasītājs vispār gribēs lasīt (izrādes dalībniekiem ir tiesības to arī nedarīt). Nejaušības rezultātā, saņemot lapiņu ar sešiem skaitļiem, skatītājs nonāk pie sešiem dažādiem cilvēkiem, kuri viņam lasa īstas dienasgrāmatas fragmentus. Man ielozējas tikai sievietes, trīs no viņām ir ļoti jaunas, un aprakstītie notikumi risinājušies nebūt ne tik sen, tāpēc pārsteidzoša un aizraujoša ir tā atklātības pakāpe, ar kādu izrādes dalībnieces ir gatavas dalīties savos intīmajos pārdzīvojumos. Lai arī tekstu lasītājas nelasa visu un izvēlas, ko izlaist, kontakts veidojas spilgts un rosinošs, bet izrādes kopnoskaņa – negaidīti emocionāla, lai arī klusināta.
Svētdienas vakara noslēguma punkts turpat “Homo Novus” Festivāla centrā ir Benjamina Verdonka piecpadsmit minūšu izrāde “Vēl viena lieta” ar Jēkaba Nīmaņa muzikālo pavadījumu. Nelielā skatuves modelī, paceļot un nolaižot “kulises”, tiek izspēlēts neliels stāsts, kurā skatītāja uzdevums ir sekot līdzi katram nākamajam vārdam, kas parādās, veidojot teikumu. Lakoniskais priekšnesums ir interesants, bet priekšplānā izvirzās ne tik daudz stāsts, bet drīzāk veids, kādā to parāda.
Mēnesis ir sācies intriģējoši. Priekšā vairākas pirmizrādes.
Rakstīt atsauksmi