Viedokļi

9. novembris 2015 / komentāri 0

Gada kostīmu vai grima mākslinieks

Gaidot ikgadējo „Spēlmaņu nakts” apgalvošanas ceremoniju 23. novembrī, Kroders.lv veido ekspresinterviju ciklu ar visiem 2014./2015. gada teātra sezonas nominantiem.

Šonedēļ aptaujājām nominantes kategorijā „Gada kostīmu vai grima mākslinieks”: Ilzi Vītoliņu (kostīmi izrādēs Saules bērni, Dailes teātris; Zelta pods un 1984, Liepājas teātris), Ingu Bermaku un Agnesi Leilandi (kostīmi izrādē Leo – mazais lauva, Daugavpils teātris), Ivandu Šmiti un Annu Heinrihsoni (kopā ar Aigu Židovu, Ditu Ulmani, Ligitu Puišeli, Līvu Drešeri – grims izrādē Migla, Nacionālais teātris), Kristu Dzudzilo (kostīmi izrādē Vīlas, Latvijas Nacionālā opera), Kristīni Jurjāni un Sarmīti Balodi (tēlu vizuālais risinājums izrādēs Divpadsmit krēsli un Aspazija. Personīgi, Jaunais Rīgas teātris).

 

1. Ko jums nozīmē „Spēlmaņu nakts” nominācija?

 Inga Bermaka un Agnese Leilande // Publicitātes fotoIlze Vītoliņa: Tas ir apliecinājums tam, ka mans darbs tiek novērtēts. Vienmēr ir patīkami, kad tiec nominēts. Balvas, protams, ne vienmēr iedod, bet pati nominācija apliecina, ka esi apritē, ka tu aktīvi strādā. Tātad tas ir tikai pozitīvi!

Agnese Leilande: Tas nozīmē, ka mans darbs ir pamanīts un novērtēts, tā ir profesionāla atzinība Latvijas mērogā.

Inga Bermaka: “Spēlmaņu nakts” nominācija ir kā papildu atalgojums par padarīto darbu. Tas ir pierādījums tam, ka savu darbu un ideju esam realizējušas labi un ka to ir pamanījis vēl kāds.

Ivanda Šmite: “Spēlmaņu nakts” nominācija ir neapšaubāmi liels pagodinājums. Protams, ir milzīgs prieks, ka esi novērtēts. Tā ir atzinība, kas ne tikai iepriecina un rada svētkus, bet arī motivē attīstīties, lai pakāptos vēl augstāk.

Krista Dzudzilo: Es domāju, risinu un veidoju to, kas man ir svarīgi, un tas, ka kādam tas šķiet vērtīgi, ir iepriecinoši un neticami. Tas mani stiprina.

Kristīne Jurjāne: Priecājos, ka darbs ir ievērots, un priecājos, ka esmu kopā ar Sarmīti Balodi, tieši konkrētajā gadījumā mūsu darbu nemaz nevar atdalīt.

Sarmīte Balode: Ir ļoti jauki un skaisti, ka beidzot ir ievērots arī aktieru grims, parūkas. Tas priecē, ka tiek novērtēta arī šī sadaļa.

 

2. Ar ko šis darbs, par ko esat nominēta, jums ir īpašs?

Ilze Vītoliņa // Publicitātes fotoIlze Vītoliņa: Ja paskatāmies uz statistiku, par ko esmu nominēta, tad tas ir apliecinājums, ka Liepājas teātrī var taisīt ļoti labas, vizuāli skaistas izrādes. Ne obligāti Rīgā top tas skaistākais. Visās trīs izrādēs strādāts ar ļoti interesantiem režisoriem. Tāda vistrakākā izrāde droši vien ir „Zelta pods”, jo režisora un autora uzstādījums bija ļoti ambiciozs, bet, re, kā tikām beigās galā – un pat vēl nominācijas ieguvām. Šī ir tieši vizuāli ļoti spoža izrāde. Patiesībā visiem trim režisoriem – gan Laurai Grozai-Ķiberei, gan Džilindžeram, gan van den Bosam –, ar kuriem strādāts konkrētajās izrādēs, ļoti interesē izrādes vizuālā puse, vizuāli spilgti risinājumi. Man jau visas šīs izrādes ir ļoti mīļas un patīk. Ļoti skaisti ir arī „Saules bērni” ar izsmalcināto krāsu gammu. Vispār vajag, lai ir skaisti – lai viss ir skaisti!

Agnese Leilande: Taisot bērnu izrādes, var vairāk spēlēties un dauzīties kā ar materiāliem, tā arī ar idejām. Mūsu galvenais uzdevums bija padarīt bērnam šo stundu garo ceļojumu vizuāli iespaidīgu un neaizmirstamu. Daudzi interesantie tēli ar saviem raksturiem un īpašībām šeit prasīja atbilstošas interpretācijas un stilizācijas, kas bija ļoti radošs process. Bet pats īpašākais, protams, ir tas, ka režisors Oļegs Šapošņikovs mums vienmēr ļoti uzticas, mūs vieno kopējs redzējums par rezultātu.

Inga Bermaka: Man šis darbs (izrāde “Leo – mazais lauva” – red.) ir ļoti īpašs ar savu tēmu un izcelsmes zemi – jo tieši šajā laikā Āfrika ienāca manā dzīvē, ne tikai teātra pasaulē, bet arī privātajā dzīvē. Darbu pie šīs izrādes veltīju savai mazajai meitiņai Monai.            

Ivanda Šmite: Darbs pie iestudējuma “Migla” ir viens no mīļākajiem darbiem, jo sarežģītāks un darbietilpīgāks, nekā ierasts. Baudpilns izaicinājums. Īsta pārvērtību izrāde. Beidzot tā pa īstam, tāda īsta pārvēršanās. Par to liels, liels paldies Annai Heinrihsonei, ka viņa deva iespēju radoši izpausties. Un tikpat liels paldies “Miglas” aktieriem, kuri klusi pacieta visu, ko ar viņiem darījām izrādes ietvaros. Es priecājos, ka nominācija ir tieši par šo darbu.

Krista Dzudzilo: Vizuālā māksla, gan teātrī gan ārpus tā, ir radniecīga mūzikai. Tās pārtulko konkrētu stāstu vai ideju citā, neverbālā valodā, kas iedarbojas uz maņām un prātu. Viena ir uztverama ar dzirdi, un manis radītā ir uztverama ar acīm. Mūzika ir absolūta, tāpēc strādāt Operā man bija liels notikums. Dziedātāju radītā skaņa mani saviļņo, un vēlāk, kad pievienojas orķestris, rodas liels spēks, kas pārņem visu. Ir neticami skaisti sēdēt tukšā operas zālē, kad orķestris sāk spēlēt un var redzēt, kā tas viss kopā strādā. „Vīlas” kopējā sadarbībā, manuprāt, izveidoja vienotu veselumu.

Kristīne Jurjāne un Sarmīte Balode // Publicitātes fotoKristīne Jurjāne: „Divpadsmit krēsli” kaut kādā ziņā ir darbs, kas nāca „Revidenta” vietā, lielā ansambļa izrāde. Uz ļoti minimālistiskas dekorācijas fona vajadzēja uzzīmēt precīzus siluetus, maksimāla iespēja izpausties kostīmam un grimam, precizitāte detaļās, kas palīdzētu izstāstīt stāstu. Studēju ebreju kopienas vēsturi Krievijā, ģērbšanās manieri, frizūras, protams, arī kopumā NEPa laika modi Krievijā, dažas meiteņu kleitas vedu no Berlīnes, puišu uzvalciņi lielākoties ir rūpīgi atlasīti no JRT noliktavas un precīzi pielāgoti katra aktiera auguma proporcijām, lai iegūtu vajadzīgo deformāciju, galu galā pat teātra elektriķis Modris atdeva savu pelēko nodzīvoto darba halātu „mākslas vārdā”, katram centimetram un toņu niansei ir svars uz tik intīmas skatuves kā Jaunajā Rīgas teātrī. Savukārt „Aspazija. Personīgi” bija tāda kā iegrimšana abu dzejnieku privātajā dzīvē. Biju laimīga apskatīt un turēt rokās Raiņa īstos apģērbus – sīki salāpītos pirkstaiņus, halātu, pseido-tautisko kreklu, īsā laikā un apģērba kontekstā izpētīt, kā dzīvo un noveco abi dzejnieki. Kaut kas tāds maigs bija šajā darbā. Bet kopumā šie abi darbi ir īpaši ar labi pavadītu laiku patīkamu cilvēku sabiedrībā.

Sarmīte Balode: Pie „Aspazijas” („Aspazija. Personīgi” – red.) tas bija ārkārtīgi izzinošs darbs. Es uzskatu, ka tā ir gada vērtīgākā izrāde, jo tā ir vēsture, mūsu kultūra. Tā ir izzinoša, un man tā bija ļoti, ļoti liela vērtība. Esmu pateicīga Mārai Ķimelei par iespēju būt klāt pie tādas izrādes. „Divpadsmit krēsli” bija priecīgi un smieklīgi, un interesanti, un radoši, un jautri. Tas viss tur bija kopā. Divas dažādas izrādes ar lielu darbietilpību.

 

3. Kas ir jūsu aizvadītās sezonas prieks?

Ilze Vītoliņa: Tā gan ir mūsējā izrāde, es pati tur strādāju, bet „Equus” Dailes teātrī.

Agnese Leilande: No personīgajiem veikumiem vizuālais noformējums izrādei “Apķērīgā mīlniece” Daugavpils teātrī. No citu mākslinieku radītā – izrāde “Cerību ezers” (Jaunajā Rīgas teātrī – red.).

Inga Bermaka: Ne tikai šīs, bet katras sezonas prieks ir iespēja izveidot kādu teātra izrādi, strādāt teātrī un radoši izpausties. Katras sezonas prieks ceļot telpā un laikā.

Krista Dzudzilo // Publicitātes fotoIvanda Šmite: Katras sezonas prieks ir jaunas, labas izrādes un darbs kopā ar talantīgiem līdzcilvēkiem.

Krista Dzudzilo: Manā darbībā tas bija darbs pie divām operām un divām personālizstādēm, bet ārpus tā – Romeo Kasteluči iestudējumi operā.

Kristīne Jurjāne: Ar kaunu jāatzīst, ka sava darba dēļ neesmu apmeklējusi nevienu citu teātri, bet mediju kultūras apskatos esmu redzējusi operas „Vīlas” vizuālos materiālus, un man šķiet, ka tas varētu būt ļoti interesanti un kinematogrāfiski.

Sarmīte Balode: Prieks un pārsteigums man ir izrāde „Cerību ezers” (JRT – red.). Es no sākuma biju ļoti ieturēta pret visu – gan to, ka izrāde ir krieviski, gan materiālu, bet burtiski ar katru reizi, kad es izrādi klausos grimētavā, man arvien vairāk tā patīk. Man liekas, ka tā ir vienkārši ģeniāla, un tas ir mans lielākais pārsteigums – arī tas, ka mans konservatīvisms var tikt pilnīgi apsviests otrādi. Mani pašu pārsteidz tas, ka pilnīgi mainās attieksme. Un tas, manuprāt, ir tas labākais un skaistākais. Mums vienkārši visi ir ģeniāli aktieri, tas ir fantastisks darbs, Vladam (režisors Vladislavs Nastavševs – red.) tas ir fantastisks darbs, tas ir mans pārsteigums, es neteiktu prieks, bet, manuprāt, izrādei ir milzīga nozīme.

 

4. Vai, jūsuprāt, „Spēlmaņu nakts” balvai piemīt prestižs?

Ilze Vītoliņa: Tā kā šī balva ir vienīgā, par tās prestižu ir grūti spriest. Tā vienkārši ir vienīgā!

Agnese Leilande: Latvijas mērogā šis notikums noteikti tiek pamanīts un ir nozīmīgs, mākslinieki uz to atsaucas un piemin savos portfolio, skatītāji var salīdzināt savu vērtējumu ar žūrijas izvirzītajiem nominantiem, bet neesmu droša, ka to var saukt par prestižu. Iespējams, tam pietrūkst starptautiskas žūrijas vērtējuma, kas, piemēram, Eiropas kontekstā spētu komentēt un novērtēt mūsu mākslinieku veikumu. Tad tas būtu objektīvāk un līdz ar to arī prestižāk.

Inga Bermaka: Jebkurš novērtējums ir prestižs. Viss labais, ko radi ar maksimālu atdevi par prieku citiem, nāk atpakaļ ar uzviju.

Anna Heinrihsone un Ivanda Šmite // Publicitātes fotoIvanda Šmite: Protams, piemīt. Skatītāji zina un iet uz to, kas ir novērtēts.

Anna Heinrihsone: „Spēlmaņu nakts” ir profesionālo teātra darbinieku balva, tāpēc būtu jābūt lepnumam par atrašanos šajā sarakstā. Diemžēl pēdējā laikā kulminē paviršība nomināciju formulējumos un personisko viedokļu dominēšana izvirzīto mākslinieku sarakstā, ko ļoti negribētos norakstīt uz neprofesionālismu, taču citu iemeslu tam grūti atrast. „Spēlmaņu nakti” uzskatu par foršu iespēju tikties ar visiem teātrim piederīgajiem cilvēkiem kopējā vakarā, tā noskaņa ir atkarīga tikai un vienīgi no aktieru, režisoru, mākslinieku iekšējā augstā standarta un nav nekādā sakarā ar nominācijām un ārējiem kritērijiem.

Krista Dzudzilo: Es domāju, ka tiek mēģināts to radīt. 

Kristīne Jurjāne: Droši vien tas izklausīsies lecīgi un aroganti, bet, kopš man ir tā ekskluzīvā iespēja strādāt citos Eiropas teātros, ciešā nabassaite ar izrādes novērtējumu vai neievērošanu Latvijā ir pārgriezta – tikai tāpēc, ka ir iespēja salīdzināt procesus plašākā kontekstā. Latvijas situācijā nekādi neizbēgt no subjektīvajiem spriedumiem, diemžēl dažkārt tie ir tik nežēlīgi, ka beidzas ar personīgām traģēdijām, un šeit man vienmēr jāatceras „Putnu operas” gadījums, kura, kritiķu zināmā mērā norakta, joprojām ir vismīlētākā izrāde operā, lai ar kuru no operas cilvēkiem jūs runātu, un, piedzīvojusi jau trešo atjaunojumu, joprojām piepilda pilnu zāli satrauktu un ieinteresētu skatītāju. Tāpat man liekas, ka ir neiespējami salīdzināt teātra un operas izrādes, tas darba apjoms ir tik citādāks, teātra un operas specifika tik dažāda, ka te noteikti būtu vajadzīgas atsevišķas nominācijas. Pozitīvi, ka grima mākslinieki ir pievienoti nominācijām, tēlu nevar radīt tikai ar drēbēm. Man šķiet, ka ar gadiem balvas prestižs ir krities, bet, tā kā pati esmu tik reti nominēta, tad, iespējams, mana jušana šajā jautājumā ir notrulinājusies.

Sarmīte Balode: Tai mirklī – jā, droši vien. Tai mirklī un teātra vidē, teātra darbinieku vidū – protams, ka jā.

 

Nominantus intervēja Zane Gāle, Janīna Ivanova, Madara Lazdiņa un Eva Škenderska

Rakstīt atsauksmi