Viedokļi

9. novembris 2015 / komentāri 0

Gada gaismu un video mākslinieks

Gaidot ikgadējo „Spēlmaņu nakts” apgalvošanas ceremoniju 23. novembrī, Kroders.lv veido ekspresinterviju ciklu ar visiem 2014./2015. gada teātra sezonas nominantiem.

Šonedēļ aptaujājām nominantus kategorijā „Gada gaismu un video mākslinieks”: Mārtiņu Feldmani (gaismas izrādē Zelta pods, Liepājas teātris), Oskaru Pauliņu (gaismas izrādēs Antigone, Nacionālais teātris; Vīlas Latvijas Nacionālā opera), Gintu Gabrānu un Inetu Sipunovu (video izrādē Aspazija. Personīgi, Jaunais Rīgas teātris), Katrīnu Neiburgu (video izrādē Maija un Paija, Valmieras Drāmas teātris), Māri Kalvi (video izrādēs Zelta pods, Liepājas teātris; Bāskervilu leģenda, Nacionālais teātris) un Igoru Kapustinu* (gaismas izrādē Raiņa sapņi, Nacionālais teātris).

 

1. Ko jums nozīmē „Spēlmaņu nakts” nominācija?

Oskars Pauliņš // Publicitātes fotoMārtiņš Feldmanis: Droši vien kā visiem – ka mans darbs ir pamanīts.

Oskars Pauliņš: Apziņa, ka mans darbs ir pamanīts un novērtēts ar plus zīmi. Vēl viens dzenulis censties, strādāt un baudīt to, ko daru.

Gints Gabrāns: Ir grūti pirms rezultātu paziņošanas runāt par nomināciju, kaut arī tagad es šādus jautājumus saņemu bieži, tāpat kā nesen saistībā ar Purvīša balvu. Jābūt uzmanīgam, iespējams kaut ko nepareizi vēl sarunāšu (smejas). Lai gan patiesībā es nomināciju uztveru diezgan mierīgi. Esmu bijis vairākkārt nominēts jau iepriekš, bet zīmīgi, ka pirmo reizi tas noticis salīdzinoši jaunajā gaismu un video mākslinieku kategorijā. Pirms tam teātra vērtējumos īpašu uzmanību gaismu un video mākslai nepievērsa, tā tika saistīta ar scenogrāfa darbu. Turklāt, kad sāku strādāt teātrī, video tika uzskatīts par sava veida scenogrāfa iegribu, ko vajadzēja realizēt paša spēkiem un par savu naudu. Tāpēc var teikt, ka šī nominācija un atzinība man ir īpaša.

Ineta Sipunova: Tas ir līdzīgi kā komandu spēlēs – atzinība parāda, cik labi komanda ir saspēlējusies. Tas nekad nav viena cilvēka darbs, varbūt tikai monoizrādēs, bet arī tur bieži piedalās gan scenogrāfs, gan citi teātra profesionāļi ar savām idejām. Jautājums ir, kā viss tiek salikts kopā. Ja tas ir izdevies, komanda ir labi strādājusi. Nominācija ir patīkama atzinība un novērtējums arī manam darbam. Par to domājot, šķiet, ka nominācija norāda uz kādu zināmu standartu, kas ir sasniegts un pārvarēts.

Katrīna Neiburga: Jāatzīst, ka pie teātra balvām vēl nav īsti pierasts. Kā māksliniece vairāk piedomāju, satraucos par apbalvojumiem, kas tiešāk saistīti ar mākslu –laikmetīgo mākslu. Bet, tā kā es pietiekami daudz esmu strādājusi arī teātros un operās, tad, protams, tas ir patīkami un pagodinoši.

Māris Kalve // Publicitātes fotoMāris Kalve: Neesmu par to tā domājis, bet man šķiet, ka pirmām kārtām tas ir atgādinājums, ka es dzīvoju sabiedrībā, nevis viens pats. Un tas, ka ir šī nominācija, ir apliecinājums, ka kāds ir pamanījis, redzējis un novērtējis manu darbu.

 

2. Ar ko šis darbs, par ko esat nominēts, jums ir īpašs?

Mārtiņš Feldmanis: Darbs bija ļoti interesants, pirmo reizi tādā formā tika veidota izrāde („Zelta pods Liepājas teātrī – red.), kur dabūjām domāt un strādāt tā kā vecajos, labajos laikos – pāris gadsimtus atpakaļ.

Oskars Pauliņš: „Antigone” – ar Elmāru (Seņkovu – red.) vienmēr ir patīkami un viegli strādāt, Elmārs uzticas cilvēkiem, ar kuriem viņš strādā, rada vajadzīgo sajūtu, un šādos apstākļos top kvalitatīvi darbi – tāda ir arī „Antigone”. Man katra izrāde, pie kuras strādāju, ir īpaša. „Vīlas” – mans pirmais darbs operā un pirmā tikšanās ar Viesturu Kairišu. Gan opera, gan Viesturs prasa lielu darbu, un, kad pirmizrādē jutu saslēdzamies visus iesaistītos elementus (mūziku, režiju, scenogrāfiju, kostīmus, horeogrāfiju, aktierus, gaismu...), tas bija kaut kas īpašs.

Gints Gabrāns: Tā ir iespēja atkal sadarboties ar Māru Ķimeli, kuras izrādei „Sapnis vasaras naktī” (Nacionālajā teātrī, 1999 – red.) taisīju savu pirmo video projekciju teātrī. Sākot darbu pie „Aspazijas. Personīgi”, bija šaubas par to, kā izdosies iecere par 3D lāzerskenera izmantošanu, taču Māra teica: „Es jums uzticos.” Interesanti, ka doma par JRT iekštelpu projicēšanu radās tādēļ, ka uz šī teātra skatuves Aspazija savulaik triumfēja ar savu „Vaideloti”, bet daudzi skatītāji to bija uztvēruši kā savdabīgas atvadas no teātra šībrīža veidola pirms renovācijas sākšanas (smejas). Būtībā izrāde man ir īpaša ar trim lietām: to, ka atkal bija iespēja sadarboties ar Māru Ķimeli, izmēģināt teātrī modernas tehnoloģijas, kā arī sajust Aspazijas pārlaicīgumu, stāvot uz tās pašas skatuves, uz kuras viņa pirms vairāk nekā 100 gadiem izbaudīja savas lugas pirmizrādes triumfu.

Katrīna Neiburga // Publicitātes fotoIneta Sipunova: Tas ir īpašs ar daudz ko. Pirmkārt, kopā ar Gintu Gabrānu atradām pilnīgi jaunu piegājienu 3D telpai. Tas ir mans formāts, ar ko iepriekš esmu strādājusi un ar Gintu mums izveidojās veiksmīga radoša saprašanās. Otrkārt, tā, protams, ir pati Aspazija. Iepazīšanās ar dzejnieces dzīvi un to, kas „palicis ārpus kadra”, klausoties par viņu skolā. Tas ir tāds kā cilvēciskais faktors, kas sadzīvo ar to, ka Aspazija bija liela personība. Dzejnieces biogrāfijas analīze izrādes veidošanas procesā bija skaists notikums, sirdij un dvēselei vajadzīgs.

Katrīna Neiburga: Pie „Maijas un Paijas” strādāju apmēram gadu tādā ļoti mierīgā un meditatīvā veidā – ar to šis darbs man arī ir īpašs. Bieži vien gadās darbus sasteigt, kam līdzi nāk arī uztraukums. Tāpēc „Maijā un Paijā” patīkamais bija šis miers, arī absolūtā saskaņa ar režisoru Reini Suhanovu, kurš man uzticējās. Materiālus izrādei es varēju krāt lēnā garā, un tas miers un meditācija man ļoti patika.

Māris Kalve: Nacionālajam teātrim sadarbībā ar Aigaru Ozoliņu taisīju projekcijas izrādei “Bāskervilu leģenda”. Kopš izrādes “Vējiem līdzi” tā man tāda, ja tā var teikt, iestaigātāka taciņa. Bet vienmēr katrs projekts ir jauns izaicinājums, jo mēs meklējam ko citādāku.

 

3. Kas ir jūsu aizvadītās sezonas prieks?

Mārtiņš Feldmanis // Publicitātes fotoMārtiņš Feldmanis: Aizvadītās sezonas prieks ir izrāde “Mans blasters ir izlādējies” (Liepājas teātrī – red.)

Oskars Pauliņš: Mans lielais prieks noteikti bija „Spēlmaņu nakts” balva („Gada gaismu mākslinieks” par gaismām Nacionālā teātra izrādē „Ezeriņš” 2013./2014. gada sezonā – red.), bet bez tā bija daudz jaunu darbu, jaunu iepazīšanos ar teātra cilvēkiem, iebāzu degunu laikmetīgajā dejā (ļoti patika, sapratu, ka man patīk gaismot deju). Visa sezona bija lielāku vai mazāku prieku piepildīta.

Gints Gabrāns: Darbs pie „Aspazijas. Personīgi” kopā ar Māru Ķimeli.

Ineta Sipunova: Laikam jau „Aspazija. Personīgi”. Tā ir interesanta izrāde tehniskā risinājuma ziņā, un arī sadarbība ar izrādes tapšanā iesaistītajiem cilvēkiem izveidojās ļoti laba. Būtiski, ka iestudējuma radīšanā piedalījās tehniskas sfēras, kam ar teātri nav saistības. Piemēram, zvanījām arhitektu birojam, lai tas noskenē mežu 3D formātā. Mums jautāja: „Ko, lūdzu?” Tie bija nopietni arhitekti, kas ikdienā uzmēra mājas un veic aprēķinus, bet te viens vājprātīgais piezvana un lūdz noskenēt mežu. Es ļoti priecājos par puišiem, kam pietika radošā trakuma, lai piekristu šādai pārgalvīgai lietai.

Katrīna Neiburga: Vladislava Nastavševa izrāde „Cerību ezers” Jaunajā Rīgas teātrī.

Māris Kalve: Pozitīvu pārdzīvojumu manī radīja iestudējums “Indulis un Ārija” Liepājas teātrī.

 

4. Vai, jūsuprāt, „Spēlmaņu nakts” balvai piemīt prestižs?

Mārtiņš Feldmanis: Es domāju, ka “Spēlmaņu nakts” balvai piemīt prestižs, un tas, kurš saka, ka tas viņam neko nenozīmē, manuprāt, tikai liekuļo.

Oskars Pauliņš: Nezinu, kādēļ šāds jautājums, bet manās acīs ir. Pirms pats saņēmu balvu, vairākus gadus esmu strādājis pie šī pasākuma, un tas vienmēr ir bijis forši.

Gints Gabrāns un Ineta Sipunova // Publicitātes fotoGints Gabrāns: Zinu, ka balvai piemīt prestižs teātra cilvēku lokā, bet es īsti pie tā nepiederu, tāpēc man ir grūti spriest. Lai gan, protams, strādājot teātrī, tāpat kā jebkurā citā sfērā, augsts profesionālais novērtējums ir būtisks.

Ineta Sipunova: Es domāju, ka noteikti. Jebkurā gadījumā, kad veidojas kāda struktūra, tai piemīt noteikti principi, un ir vajadzīgs, lai kāds šos principus spētu nolasīt. „Spēlmaņu nakts” balva ir arī sava veida latiņa, kas norāda uz to, ka pastāv auditorijas daļa, kam šis novērtējums ir vajadzīgs. Tā kā Latvijā profesionālu balvu nav daudz, jebkura no tām ir forša ar to, ka savāc kopā cilvēkus, kas varbūt ikdienā nemaz tik bieži netiekas, un ļauj apmainīties ar pieredzi, viedokļiem. Nedomāju, ka „Spēlmaņu nakts” balva pārstāv sabiedrisko viedokli, tas drīzāk ir vidusceļš, vienas sabiedrības daļas vērtējums, ko es respektēju. „Spēlmaņu nakts” balva drīzāk veido, nevis atspoguļo šo sabiedrisko domu un palīdz arī orientēties plašajā teātru piedāvājumā.

Katrīna Neiburga: Man kā ne tiešai teātra māksliniecei par „Spēlmaņu nakti” teikt ir grūtāk... Bet es domāju, ka jebkurā jomā balvas, novērtējumi ir svarīgi. Protams, arī man kā iesaistītajai, bet ne tikai – arī skatītājiem, jo šādas balvas vienmēr uzjundī interesi par to, kas notiek šajā brīdī mākslā. Tas prestižs balvai vienmēr ir kaut kādā veidā jāuzaudzē... Bet es pieņemu, ka arī „Spēlmaņu naktij” piemīt prestižs, jo aktieru, režisoru – teātra – vidē ir jūtams satraukums, ka šī nominācija un balva ko nozīmē. Tā kā es ikdienā šajā vidē neapgrozos, man personīgi tas varbūt ir mazāk sāpīgi vai svarīgi.

Māris Kalve: Nu, grūti teikt. Laikā, kad ar teātri vēl nenodarbojos, es zināju par šo balvu. Tagad es to zinu, jo esmu spiests to zināt. Tas nozīmē, ka šai balvai ir kaut kāda popularitāte. Prestižs? Es redzu, ka uz šo pasākumu nāk gan režisori, gan aktieri, gan direktori, tas nozīmē, ka prestižs noteikti ir.

 

* Personisku apstākļu dēļ uz jautājumiem nevarēja atbildēt gaismu mākslinieks Igors Kapustins

Nominantus intervēja Anna Andersone, Zanda Borga, Zane Gāle un Eva Škenderska

Rakstīt atsauksmi