Tik, cik vari
Man uzticēts rakstīt “Kritiķa dienasgrāmatu” decembrī. Gribi vai ne – tas ir noteikta kopsavilkuma laiks, jo atkal un atkal ir cerība, ka 1. janvārī sāksies jauna dzīve. Tu sāc gadu, un priekšā ir pilnīgi balts lauks – kā tikko sasnidzis sniegs. Kāds pa to ies un atstās pēdas, dziļākas vai seklākas, kāds kaut kam pārlumpačos pāri un izjauks pēdu rakstu. Kas palicis, tagad palūkojoties atpakaļ?
Spēcīgu nospiedumu manā sniegā ir atstājusi Ilmāra Blumberga aiziešana februārī. Blumbergs bija mana diplomdarba (un pēc tam disertācijas) varonis. Kaut kur vēl joprojām ir A4 četri formāta mašīnraksta sējumiņš, sarkanbrūnā dermatīnā ievākots. Mašīnrakstītāja, pārliecināta, ka nezinu krievu valodu, bija vārdā “scenogrāfija” visur “c” vietā sadrukājusi “t” – “stenogrāfija”. Un melnās burtu rindas ik pa brītiņam rotāja tādas kā trušu ļipas – korektorzīmuļa smērējums ar virsū uzvilktu pareizo burtu. Tādu es to diplomdarbu aiznesu arī Ilmāram Blumbergam. Ilmārs kā Mākslinieku savienības Scenogrāfu sekcijas vadītājs rakstīja atsauksmi. Jau pa telefonu satrieca viņa laipnā pārliecība, ka viņš runā ar līdzvērtīgu sarunu biedru. Bet otrā pusē bija zaļš gurķis, nobijies no sava dievekļa tā, ka stostījās. Vēlāk, kad jau sākās e-pasta laiki, reizēm pastkastītē iekrita sūtījums “No Purva ciema”. “Esmu izrakstījis vienu Tavu formulējumu,” viņš rakstīja. Vai tamlīdzīgi. Tāpat bija ar Kroderu. Viņi pieņēma tevi kā biedru savā laiktelpā, kā līdzvērtīgu, un tas bija brīnišķīgi un drusku baisi – ja nu ieraudzīs, ka patiesībā tā nemaz nav. Pēc tam izstādēs vai grāmatā “Es nemiršu” nāca nojauta, ka arī viņš ir šaubījies un jautājis, un neatradis atbildes. Tāds virstalanta cilvēks.
Gada sākumā bija arī Māras Zālītes “Pilna Māras istabiņa”, ko Inese Mičule iestudēja Jaunajā Rīgas teātrī, turpat, kur pirms trīsdesmit gadiem Pēteris Pētersons. Skaidra un šausmīga izrāde. Tik apskretusi dzīves telpa, tik bezcerīgi cilvēki, tik maz jēdzīgi izmantots no tām bagātībām, ko deva Māra, uzstājīgi jautājot: bet vai tev derēs? Mani ļoti aizķēra tas Māras uzdotais jautājums – vai tu zini, ko tev vajag? Vai tu zini, ka pratīsi izmantot to, kas dots? Tāpat kā izrādes fināls ar jaunas kosmogonijas ainu – visam jātiek pārmīcītam un radītam no jauna. Jo strupceļš nav atbilde. Tas ir kritiķa profesijas paradokss – reizēm dziļāku nospiedumu atstāj izrāde, kas ir tālu no pilnības, bet trāpījusi kādā būtiskā apziņas punktā, un vaļā vairs nelaiž.
Vladislava Nastavševa divas izrādes – “Melnā sperma” un “Asins kāzas”. Hermanis savā “Dienasgrāmatā” raksta, ka viņam ir interesanti, kamēr viņš saprot otra režisora darba mehānismu. Pēc divdesmit pieciem teātrī praktiski nostrādātiem gadiem joprojām nespēju saprast, kā aktieri to dara. Kā viņi ielaiž režisoru savā psihē, savā ķermenī, kā viņi ļaujas tam, lai no viņiem izveido kaut ko pavisam citu. Man liekas, apmēram tā strādājuši jaunie “Melnajā spermā”. It kā būtu vasks vai plastilīns režisora rokās, un viņš zina, kā to izmīcīt sev nepieciešamajā formā. Kā Nastavševs panāk to, ka viszemākie, visrupjākie vārdi kļūst par baltu skaņu, kas vēsta par jūtām? Tikpat valdzinoši nesaprotami tas bija Valmieras teātra “Makbetā” pirms pāris gadiem – aktieru fiziskā eksistence bija pretrunā veselajam saprātam, un tas bija aizraujoši, līksmi un traģiski. “Asins kāzās” fascinē telpas izmantojums – teātris tik dažādās hipostāzēs, iekšpus un ārpus skatītājam parasti pieejamās zāles. Aizvien biežāk režisori paši nodarbojas ari ar telpu, un tas notiek pilnīgi visur – Hermanis, Vilsons, Kastelluči, Varļikovskis, Serebreņņikovs... Vai beidzot būtu pienācis laiks, kad Gordona Kreiga idejas ir pašsaprotamas? Jo arī labākie aktieri taču tuvojas viņa proponētajām pārmarionetēm, kas apzināti (sic!) ļaujas būt par medijiem citas personas redzējuma iemiesošanai.
Alvja Hermaņa “Pakļaušanās”. Savā ziņā līdzīgi “Māras istabiņai” tas bija tiešs trāpījums kādā svarīgā punktā. Pēc tam turpat trāpīs Viestura Kairiša “Melānijas hronika” – vai iespējams pazīt sevi tik labi, lai būtu drošība, ka izšķirīgā, patiešām eksistenciālā situācijā rīkosies ar godu, nevis izvēlēsies dzīvību par katru cenu? Man nav atbildes. Tāpēc, kad Viļa Daudziņa Fransuā, izdzirdis svešās melodijas aicinājumu, ieelpo to kā gaisu, es ieelpoju līdz ar viņu, un tajā brīdī ir vienalga, kas tas ir par gaisu vai ideju.
Tikai tagad, kad sezona jau gandrīz pusē, apzinos, kāda avantūra bija piekrist dalībai “Spēlmaņu nakts” žūrijā. Izrāžu ir daudz, un nebūt ne visas mani interesē, toties gandrīz nepaliek laika un uztveres spēju, lai skatītos vēlreiz to, kas patiešām patīk. Esmu pārlasītāja un “pārskatītāja”, bet nu nekā. Un es tā biju apņēmusies pēc 60 gadiem vairs darīt un skatīties tikai to, kas mani patiešām saista. Jo skaidrs, ka priekšā ir pēdējie desmit gadi profesijā, kamēr vēl ir kustības brīvība un daudzmaz skaidra galva. Kamēr nav iestājies tas stāvoklis, ko pieminēja Žoržs Banū, Starptautiskās Teātra kritiķu asociācijas goda prezidents: kad pieredze traucē un nejūti, ka tuvojas “aklums”, un nepazīstamais automātiski liekas nepareizs.
Starptautiskās Teātra kritiķu asociācijas kongress Belgradā pašās septembra beigās joprojām ir viens no šāgada svarīgākajiem nospiedumiem. Mēs ar Ievu Struku bijām tur piecas dienas, bet – kā tas palaikam ir ceļojumos, kad stundas tiek izmantotas ļoti pamatīgi, – laiks izstiepies un atmiņā tas nogrieznis palicis krietni garāks. Bija tik dīvaini redzēt teātra kritiķu simtus. Simtus! Kāda mēs esam dīvaina tauta: virspusē ir pašpārliecinātība un komunikabilitāte, bet zem tām – vienpatnība. Tajā cilvēku milzumā tas bija tik labi saredzams – mutuļojošā kontaktēšanās un acumirklīgā noslēgšanās savā čaulā. Ieva savaldzināja kādu franču kungu krietnos gados, ar spieķi un pārvietošanās grūtībām, bet nekas no tā nebija mazinājis viņa šarmu. Tas bija brīnišķīgs skats, kā viņi ar vīna glāzēm rokās diezin kādā pieņemšanā kavējās domās par Parīzi!
Belgradā izjutu vienu no spēcīgākajiem triecieniem šāgada teātra pieredzē – BITEF piedalījās šveiciešu režisora Milo Rau izrāde no Berlīnes Schaubuehne “Līdzjūtība. Mašīnpistoles stāsts” (The Compassion. The History of the Machine Gun). Tīrs politiskais teātris, taču ar ļoti intīmu, personisku iedarbību, kas iespējama tikai, pateicoties neiedomājami spēcīgai, enerģētiskai aktrisei Ursīnai Lardi. Pašcieņas ziņā, nežēlībā pret sevi varētu viņu salīdzināt ar Gunu Zariņu. Piedalīties “Mašīnpistoles stāstā”, man liekas, ir apmēram tas pats, kas iet cauri “Mēdejas” šausmām. Tā ir izrāde par brīvprātīgo, kas dodas uz karsto punktu, un viņu psiholoģiski un garīgi kā dzirnakmeņi samaļ naids starp divām karojošām ciltīm, kurām viņa gribējusi palīdzēt, just līdzi. Jā, tā bija izrāde par svešu kultūru mijiedarbību, bet ar satricinošu apziņu, ka tādā vienmēr viens izrādīsies vājāks un sabirzīs, un, visticamāk, tas būs gaišākais un labticīgākais spēks. Bet indivīda labā griba zemestrīces laikā vispār ir nonsenss.
No Belgradas man ir vēl kāds skaists stāsts. Kritiķu kongresa pēdējā dienā mūs vizināja ar kuģīti pa skaisto zilo (tiešām zilo!) Donavu. Nogurušas no kontaktiem, sēdējām, kājas sacēlušas, kuģīša pakaļgalā un raudzījāmies ainavā. Līdz auss uztvēra atslēgas vārdus – Ļubimovs, Efross, vadošā aktrise, BITEF festivāla goda viešņa... Alla Demidova! Manas jaunības dienu elks, Ģertrūde Ļubimova “Hamletā”, Raņevska Efrosa “Ķiršu dārzā”, Tarkovska “Spoguļa” tēls!
Viņa sēdēja drusku nomaļus, neviena neapgrūtināta – jo ko gan viņas vārds izsaka Āfrikas vai Japānas kritiķiem, vai vienkārši jauniem rietumu cilvēkiem, savukārt postpadomju sabiedrība te bija mazākumā. Piegāju, runāju, viņa uztvēra manus vārdus ar smaidu un atturīgu draudzīgumu. Bet ilgi kavēties nebija iespējams – ap viņu bija diezgan skaidra noslēgšanās aura. Vēlāk, pēc fotografēšanās, kur Ieva mani iebikstīja tieši aiz Demidovas, gadījos blakus festivāla un kritiķu kongresa direktoram, serbu kritiķim Ivanam Medenicam un teicu paldies par šo iespēju. Un tagad būs stāsta skaistākā daļa, ko man pavēstīja Medenica. Viņi aicinājuši Demidovu uz BITEF festivālu gadiem, gan reizē ar Nekrošu, gan Vilsonu, bet nekad viņai neesot bijis laika. Bet šogad – jā, viņa brauc! Un tad zvanījuši Medenicas krievu draugi, lai pavēstītu, ka 29. septembrī (tajā dienā viss arī notika) Allai Demidovai paliek 80. gadu, ko bija paredzēts svinēt ar vērienu un valsts pirmo personu piedalīšanos. Tā, lūk. Un šī, iespējams, ir atbilde manam šāgada mokošajam vaicājumam pašai sev: kā rīkoties apstākļos, kas ir – vismaz izskatās tādi – spēcīgāki par tevi. Ja nevari būt brīvs, tad esi tik brīvs, cik vari. Nu, kaut kā tā.
Par decembrī redzētajām izrādēm, neņemiet ļaunā, – nākamnedēļ. Šī bija ieskriešanās.
Rakstīt atsauksmi