***

17. novembris 2013 / komentāri 0

Nekas vēl nav beidzies

Ienācis Dailes teātrī 1982. gadā, Harijs Spanovskis, no dabas apveltīts ar apskaužamu skatuvisko pievilcību, temperamentu un brīnišķīgu balsi, ātri kļuva par sava laika vīrišķības etalonu uz skatuves. Arnolda Liniņa pēdējās, Dailes 7. studijas absolvents, viens no precīzākajiem sava skolotāja mākslinieciskās pārliecības īstenotājiem, uznesa uz skatuves nepārprotami mūsdienīga, laikmetīga cilvēka nenogludinātu, dažbrīd pat parupju ielas tiešumu, izaicinājumu, pat huligānismu. Sākotnēji aktiera talants visdaudzveidīgāk atklājās savu gandrīz vienaudžu, jauno režisoru izrādēs: jūtīgais un tik ļoti vientuļais Blaumaņa Krustiņš „Pazudušajā dēlā” (1983), huligāniskais panks Orlando Šekspīra „Kā jums tīk” (1986), vēlāk arī Blaumaņa Edgars (1994) un Ebins J. O’Nīla drāmā „Mīla zem gobām” (1995). Visradošākā sadarbība teātrī Harijam Spanovskim divdesmit gadu garumā izvērtās ar režisoru Arni Ozolu: sākot ar artistiski asprātīgo Džonu Vordingu 7. studijas diplomdarbā „Cik svarīgi būt nopietnam” (1982), turpinoties vairākos ārēji skarbos, noslēgtos, iekšēji aizlauztos raksturos– Māras Zālītes dzejas izrādē „Sauciet to par teātri!” (1986), pagātnes rēgu mocītajā Pedro eksistenciālajā spāņu drāmā „Nolemtie” (1986), dzīvē strandējušajā Dosuževā A. Ostrovska „Ienesīgajā vietā” (1987) u.c., vēlāk arī titullomā „Grāfā Monte Kristo” (2000). Savukārt režisors Arnolds Liniņš, šķiet, savā audzēknī vairāk redzēja surdinēti romantisko varoni, kas vispārliecinošāk īstenojās galvenajā lomā M. Zīverta „Minhauzena precībās” (1988), kā arī vairākās kamerizrādēs.

Ar laiku arvien vilinošāka kļuva cita skatuve. 90. gadu beigās sākusies muzikāli harmoniskā sadarbība ar Raimondu Paulu nodrošināja dziedošajam Harijam Spanovskim bezgalīgu tautas mīlestību koncertzālēs, brīvdabas estrādēs, televīzijā un radio. Jā, trīs lietas, kas zāļu skapīti stāv, un šarmantā šovmeņa tēls varbūt kādā brīdī pielipa pārāk cieši. Kaut arī lomu teātrī netrūka, tomēr lielākoties tajās varēja izlīdzēties ar dabisko organiku un pašpuikas paštēlu, kas tik ļoti patika publikai – sievietes uzpirka Spanovska vīrišķīgā pievilcība, vīriešus – draudzīgais, neuzspēlētais čomiskums. Izrauties no šī ērti iestaigātā ceļa tomēr izdevās ar negaidīti nozīmīgo Didzi Oļgerta Krodera mūsdienīgajā Raiņa „Pūt, vējiņi!” versijā (1998), Sīmani muzikālajā izrādē „Tobago”(2001) un pašironisko Humbertu Humbertu Džilindžera-Nabokova „Lolitā” (2007). Ļoti īsts Harijs Spanovskis bija arī dzīves nobružāto, neromantizēto veču lomās vairākās Unas Celmas filmās.

Sava talanta patiesajā mērogā Harijs Spanovskis atgriezās uz teātra skatuves tikai pagājšgad. Pēc slimības tik ļoti vizuāli pārvērties, izrādē „Eņģeļi Amerikā” aktieris, kā tagad šķiet, ar gandrīz izmisīgu emocionālu jaudu, meistarīgi to slāpēdams precīzā, atturīgā formā, nospēlēja neārstējami slimu, baisi cinisku dzīves spēlmani– advokātu, kurš, pieradis tikai uzvarēt gan tiesā, gan dzīvē, pēdējo zaudējumu nāves priekšā tomēr spēj pieņemt ar pašcieņu.

Izrādē „Sauciet to par teātri!” tobrīd divdesmit astoņus gadus vecais aktieris Harijs Spanovskis runāja arī šos Māras Zālītes vārdus: „Nekas vēl nebeidzas, / ak, nav pat pusē. / Kā tomēr, tomēr izmainījies viss.” Tā ir.

Lai mierīgs ceļš!

Rakstīt atsauksmi