Vēl viena nogrimusi Atlantīda...
Likās, ka viņš ir mūžīgs. Ka mūžīgs ir viņa ironiskais smaids un zūdīšanās par šo bezjēgas dzīvi un pasauli, kura jautri tenterē uz savu galu. Ka viņš iestudēs mūžīgi un ka jaunas meitenes viņam arī patiks mūžīgi. Taču nē: nu arī Kroders ir pārkāpis klusuma robežu. Nenonācis līdz savam piektajam Hamletam, bet paspējis kļūt par dzīvu leģendu mūsu teātrī. Tik skaidru galvu un talanta ilgtspēju/radītspēju tik lielā vecumā nav saglabājis neviens cits no lielajiem latviešu režisoriem – ne Eduards Smiļģis, ne Alfrēds Amtmanis-Briedīts. Un arī pasaules teātrī viņam šajā ziņā grūti atrast līdzinieku. Par sirmā Konstantīna Staņislavska vecuma dīvainībām klīst ne mazums dažādu nostāstu un anekdošu; dažas no tām ir arī literāri dokumentētas. Varbūt tā būs arī ar Kroderu. Taču ar majestātisko, baltkrēpaino krievu teātra milzi mūsu trauslo intelektuāli vieno vēl kaut kas: viņi abi bija kā pēdējie kapteiņi uz mūsdienu teātra Titānika. Uz milzīga, smagnēja kuģa, kam piemīt tik daudz senatnīga valdzinājuma, intelektuālu un cilvēku resursu, bet kam absolūti nepiemīt spēja ātri un elastīgi izlavierēt, izglābties no jauno laiku aisbergu viltīgajām ķetnām. Tā viņš tur dzīvoja savā kajītē – istabiņā teātrī. It kā noslēdzies no apkārtējās, dullās pasaules un tomēr tai atvērts.
Viņš zināja. Visās viņa pēdējās izrādēs vējoja nostaļģija un smeldze pēc vecās, harmoniskās un piepildītās dzīves, kas iet bojā, jauno laiku kultūras barbaru, kampēju un grābēju sapostīta. Ārējo izpausmju cinisms slēpa sāpi par valsti, kas jāatdod svešzemju Fortinbrasam, par ķiršu dārzu, kas jānocērt, par veco, visu aizmirsto Firsu, kam jānosalst pamestajā mājā… Šekspirologs Aleksejs Bartoševičs uzsver, ka krievu teātrim ir īpaša attieksme pret lugu Hamlets, jo krievu sabiedrība allaž ir lūkojusies tajā kā spogulī, atrodot tur katra laika garīgo, intelektuālo, eksistenciālo un politisko problēmu kvintesenci. Krodera Hamleti veido šādu latviešu sabiedrības garīgo, intelektuālo un politisko vēsturi. Un ar ko, piemēram, Riharda Rudāka 1970. gadu Hamlets ir mazāk nozīmīgs par sava laikabiedra Valērija Visocka slaveno varoni Tagankas teātrī, kas tika atzīts par tālaika sabiedrības aktuālāko garīgo strāvojumu un protesta simbolu? Vai Ivo Martinsona 21. gadsimta Hamlets – par pēdējās desmitgades skandalozāko Hamletu Sanktpēterburgas Aleksandras teātrī Dmitrija Lisenkova sniegumā? Ne ar ko, vien to, ka pirmie radīti mazā, bet krievu Hamleti – nesalīdzināmi lielākā un atpazīstamākā teātra kultūrā. Un tālab par Oļģertu Kroderu, kurš dzīvoja un radīja mūsu mazajā kultūrā, un viņa sasniegumiem pasaule, visdrīzāk, nemaz neuzzinās. Žēl, ka tā, jo, vērojot Eiropas mēroga izcilības, kārtējo reizi pārliecinos par to, ka tādi režisori kā Kroders varētu droši stāties tām līdzās. Un mirdzēt, un pārliecināt, un pārsteigt. Bet lai nu… Viņš pats par to droši vien tikai pasmaidītu, uzsvilpotu vai piemiegtu ar aci.
Ir sāpīga sajūta, ka ir nogrimusi vēl viena Atlantīda. Jo aizgājis cilvēks – enciklopēdija, cilvēks, kurā gudrība un viedums, iedzimta un izkopta augsta līmeņa kultūra tik pārsteidzoši sadzīvoja ar absolūtu vienkāršību un demokrātismu visās izpausmēs. Bet mūsu kultūrā viņš paliek. Kā vienreizējs ūnikums, – ļoti ilgi, neprātīgi ilgi jauns. Joprojām jauns, neraugoties uz veco, novalkāto ķermeņa čaulu. Ar saviem Hamletiem, Marijām Stjuartēm, zārkiem ar pumpām un bez tiem. Tik un tā.
Rakstīt atsauksmi