Par “Ievām” un dzīves/mākslas biznesu
Recenzija par Latvijas Nacionālā teātra izrādi “Viss par Ievu” Ināras Sluckas režijā
Nacionālā teātra jaunais iestudējums “Viss par Ievu” apliecina gan režisores Ināras Sluckas nerimstošo interesi par dzīves un mākslas neērtajiem jautājumiem, gan aktieru ansambļa meistarību.
No vēstures
Kad amerikāņu režisors Džozefs Mankevičs (Joseph L. Mankiewicz) uzņēma savu filmu “Viss par Ievu” (1950) pēc Mērijas Orras (Mary Orr) īsā stāsta un radiolugas “Ievas gudrība”, viņam, visdrīzāk, ne sapņos nerādījās, ka filma saņems vairāk nekā desmit “Oskara” nomināciju. Un iegūs arī vairākas balvas – par labāko filmu, labāko režiju, labāko scenāriju, labāko aktrisi un aktieri, utt., nokļūstot visu laiku izcilāko amerikāņu filmu sarakstu augšgalā.
Izrādās, ka Orras stāsts ir balstīts patiesā notikumā, ko viņai savas Brodvejas sezonas laikā atklāja austriešu aktrise Elizabete Bergnere (Elisabeth Bergner), viena no sava laika ievērojamākajām aktrisēm, kas spēlējusi galvenās lomas Maksa Reinharta uzvedumos. Bergnere Orrai pastāstīja par kādu jaunu sievieti, kura dienām ilgi stāvējusi pie Būta teātra (The Booth Theatre), kur aktrise spēlējusi, durvīm. Bergnere ieaicinājusi viņu savā ģērbtuvē un, iespaidojoties no viešņas stāstiem par to, kā viņa Otrā pasaules kara laikā atbēgusi no Eiropas, piedāvājusi meitenei kļūt par viņas un vīra sekretāri. [1] Līdz nejaušā viešņa kļuvusi par Bergneres aizvietotāju uz skatuves, tiecoties pārņemt visu austriešu aktrises dzīvi. [2]
Sarežģīts bija jau filmas tapšanas un aktieru atlases process, jo sākotnēji Margo loma bija paredzēta aktrisei Klodetei Kolbērai (Claudette Colbert), bet savas iepriekšējās filmas uzņemšanas laikā aktrise guva muguras traumu un tika ievietota slimnīcā. [3] Tad tika apspriesta citu aktrišu, tostarp Marlēnes Dītrihas kandidatūra, bet Mankevičs sāka raizēties par viņas izrunu. Margo loma tika piedāvāta arī Ingrīdai Bergmanei, bet aktrise atteicās atstāt Itāliju, lai filmētos ASV.
Galu galu Margo Čeningas lomu spēlēja Beta Deivisa (Bette Davis), Īvu Heringtoni – Anna Bekstere (Anne Baxter), bet nelielā mis Kasvelas loma bija viena no pirmajām kino lomām, kur skatītāji divās epizodēs ieraudzīja jauniņo Merilinu Monro. Kritika filmu novērtēja kā gada asprātīgāko komēdiju, atzīmējot trāpīgos mākslas aizkulišu vērojumus un filmas brīžiem rūgto, sardonisko humoru. [4]
Filma un tās tēma iedvesmojusi daudzus māksliniekus arī vēlāk. Piemēram, 1970. gadā tapa Čārlza Strausa (Charles Strouse) mūzikls “Aplausi”, kas tik atzīts par sezonas labāko mūziklu un Brodvejā piedzīvoja 896 izrādes. “Viss par Ievu” motīvus var atrast gan Pedro Almodovara oskarotajā filmā “Viss par manu māti” (1999), gan Stīvena Soderberga filmā “Maģiskais Maiks” (Magic Mike, 2012), kur kā vīrieškārtas Ieva panākumus gūst jauns un ambiciozs vīrietis Ādams.
2019. gadā “Viss par Ievu” adaptāciju iestudēja režisors Ivo van Hove Noela Kauarda teātrī (Noel Coward theatre) Londonā. Latvijā šī luga vai filmas scenārijs, kas atšķiras gan tēlu sistēmas, gan atsevišķu risinājumu ziņā, nekad nav iestudēti.
“Zelta ādere” aktieriem
Lai gan Mērijas Orras luga, ko atjautīgi iztulkojis Edvīns Raups, nevar lepoties ar tādu raksturu un paralēlo tēmu daudzveidību kā, piemēram, Somerseta Moema “Teātris”, tā piedāvā būtiskas tēmas un gana kolorītus raksturus, ko aktieriem spēlēt un izspēlēt “ar garšu”. Režisore Ināra Slucka kā gudrs navigators ir ievadījusi aktieru ansambli teātra aizkulišu tumšajos labirintos, un tas, vai viņi tajā iestrēgst vai laimīgi izkļūst atpakaļ dienasgaismā, proti, skatītāju sapratnes un uztveres lokā, ir katra aktiera pieredzes un profesionālās meistarības jautājums. Scenogrāfe Marija Ulmane ir radījusi tradicionālu, neizskaistinātu un nemodernizētu teātra vidi, kur var aplūkot gan dīvas ģērbtuvi, gan aizkulises ar koka un finiera saplākšņu krāvumiem, zaļojošus augus podos, u. tml. Madara Botmane aizvien pārliecinošāk sevi piesaka kā kostīmu māksliniece, un viņas tērpi ir eleganti, izsmalcināti un katra tēla raksturam atbilstoši. Šī vide, ko aktīvi veido arī Oskara Pauliņa gaismas un Edgara Mākena mūzikas akcenti, precīzi raksturo tradicionālā, aizejošā agrāko laiku – un ne tikai Brodvejas – teātra modeli un ir atvērta aktieru izpausmēm un stāsta sižetisko līniju šķetināšanai.
Protams, vislabāk un atraisītāk šajā vidē jūtas tie aktieri, kam ir lielāka skatuviskā pieredze un kas lugas tēmu izjūt kā savu. Vai vismaz apzinās un izprot tās nepārejošo aktualitāti arī mūsdienās, kad visās dzīves sfērās redzam šo jauno, ambiciozo, bet bieži vien arī visai aroganto “homo novus” tipa cilvēku uznācienu un cīņu par savu vietu zem saules panākumu vilnī un sabiedrības hierarhijā. Jā, viņi neapšaubāmi ienes jaunu enerģiju un svaigākas idejas, taču nereti atstāj aiz sevis salauztas dzīves un likteņus, nemieru un sirdssāpes.
Par to arī šis stāsts, kas būtībā ir tik sens kā pasaule, kopš Ieva uzklausīja čūsku un kopā ar Ādamu tika izraidīta no paradīzes. Galvenā varone Margo Kreina, īstens pirmatnējās Ievas un vēlāko laiku skatuves dīvas arhetips un iemiesojums, šķiet tieši kā Maijai Doveikai radīta loma. Un aktrise to arī izspēlē spoži un vērienīgi, valdzinot gan ar savu meistarību, gan personības harismu un vērienu. Tikai uz dažiem mirkļiem aiz savas varones žilbinošās ārienes ļaujot saskatīt to trauslo, nedrošo meiteni, kāda viņas Margo, iespējams, kādreiz bijusi, līdz pacelšanās un noturēšanās slavas un atzinības virsotnē, kas prasījusi tik daudz un viņu padarījusi par tramīgu skatuves “lauveni”. Evijas Krūzes Margo šķiet cilvēciski siltāka, atvērtāka, ne tik cieši ieslēgusies savā dīvas čaulā. Aktrise precīzi un pārliecinoši atklāj savas varones dziļi slēpto nedrošības, šaubu un pat baiļu kompleksu, kas viņas Margo liedz papilnam izbaudīt gan savus panākumus un statusu, gan tuvāko cilvēku atbalstu, draudzību un mīlestību. Ja Doveikas lēmumu paņemt savā paspārnē šķietami izmisušo fani Īvu var traktēt kā īslaicīgu emocionāla saviļņojuma, vājuma un tālredzības trūkuma brīdi, tad Krūzes varonei tas šķiet gluži pašsaprotami saskaņā ar viņas iejūtīgo un labsirdīgo (joprojām!) cilvēcisko būtību.
Taču smagi pieviļas viņas abas. Jo paplukušā sarkanā mētelītī tērptā Īva gan Madaras Reijeres, gan Agates Marijas Bukšas atveidā izrādās nevainīgā veidolā maskējusies viltīga karjeriste un intrigante, kam visi līdzekļi izrādās pietiekami labi, lai tiktu uz priekšu. Reijere liek pat noticēt savas varones stāstam par smago bērnību un karā bojāgājušo vīru. Bukšas Īvas pārspīlētais patoss šajā stāstā jau uzvedina uz neīstuma un izlikšanās nojausmu. Katrā ziņā abas jaunās aktrises ļoti labi tiek galā ar savas varones dzīves “dubulto grāmatvedību”, meliem un šantāžu, izbaudot Īvas pirmos panākumus un virzoties pretī panākumiem ne tikai karjeras jomā. Īsts dzīves bizness, kas visvairāk tiek piesaukts amerikāņu multimiljardiera Vorena Bafeta sakarā, bet izrādās, ka tas darbojas arī teātra un kino sfērā. Kā redzam šajā uzvedumā – un kā vēl darbojas!
Jo Īvas iekustinātā “sniega bumba”, kā šādu parādību dēvē psihologi, jau ir sākusi velties. Piepalīdzot gan Margo aizvainotā dramaturga Loida Robertsa vēl aizvainotākajai sievai Kārenai, gan gluži nevilšus – pat dīvas visādi citādi uzticamajam un uzticīgajam vīram Klementam, kurš arī faktiski kļūst par Īvas šantāžas upuri, jo nevēlas sagraut ilggadīgās draudzīgās attiecības ar kases ienākumus nodrošinošo dramaturgu. Var patiesi izbaudīt kā Normunda Laizāna smalko un pārliecinošo aktierdarbu režisora Klementa Noela lomā, tā Egona Dombrovska plosīšanos un ironiski iekrāsoto “izlīguma” dialogu ar Margo, kas iecērt pamatīgu robu gan viņa varoņa pašcieņā, gan attiecībās ar sievu Kārenu.
Sabalansēta ansambļa iedarbība
Nozīmīga loma izrādes struktūrā ir Kārenai, kas ir gan stāstniece un notikumu komentētāja, gan lugas peripetijās un Īvas intrigās ierautā dramaturga sieva. Atšķirībā no Margo, kura nespēj izbaudīt sasniegto savu neremdināmo ambīciju un aktiera profesijas apdraudētības dēļ, Kārenas problēma ir tā, ka viņa upurējusi savu aktrises karjeru sievietes un sievas misijai, tam, lai mīlētu un atbalstītu savu vīru. Kad Kārenu spēlē Daiga Gaismiņa, ir grūti noticēt tam, ka viņa tiešām bijusi viduvēja aktrise, un rodas jautājums, vai ziedošanās ir bijusi tā vērta. Jo Gaismiņas tēlojums ir vērienīgs, pārliecinošs un pat spožs, un tālab patiesi aizkustina viņas attapšanās pamestās sievas statusā finālā. Arī Daigas Kažociņas Kārena, it kā ikdienišķāka un vienkāršāka, vēl mazāk ambicioza pēc būtības, absolūti pārliecina par savas varones spēji atvērušos iekšējās tumsas labirintu, no kura viņa izķepurojas ar sāpīgiem zaudējumiem un kompromisiem.
Jāsaka, ka šoreiz Sluckai ir izdevies gandrīz nevainojami sabalansēt ansambli, kur visi darbojas precīzi un mērķtiecīgi, vai tie būtu galveno lomu tēlotāji vai, piemēram, Margo mājkalpotāja Leila Intas Tiroles jūtīgajā interpretācijā. Dzeltenās preses cienīgu “asumiņu” izrādē ienes Mārtiņa Brūvera asprātīgi un viltīgi atveidotais žurnālists Tomsons un Kaspara Aniņa teātra aģents Berts Hinkls, kurš uzošņājis jaunās zvaigznes Īvas, patiesībā Ģertrūdes, identitātes noslēpumu un melus. Bet neviens, protams, vairs nespēj apturēt Īvu viņas uzvaras gājienā. Ne lādzīgais režisora palīgs Hārvijs Romāna Bargā atveidā, ko viņa pasper ar kāju kā vairs nevajadzīgu, apnikušu un nobružātu rotaļlietu, ne kāds cits. Un nepavisam ne jaunā, neapšaubāmi apdāvinātā Vera Frenklina (Elzas Rūtas Jordānes precīzajā tēlojumā), kura, paldies Dievam, spēj pārdzīvot neveiksmes un ir gatava stāties Īvas vietā.
Cik šādu Margo, Īvu un Veru ir mūsu biznesa un mākslas vidē? Baidos, ka ne mazums. Arī tādu Kārenu, Klementu un Loidu mēs varam atrast dučiem. Par dzeltenās prese “korifejiem”, kas no piecminūšu sarunas ar izvēlēto “upuri” pamanās uzbliezt pat veselu žurnāla atvērumu, pat nerunāsim... Katrā ziņā izrāde sagādā bagātīgu vielu pārdomām. Gan par sievietes sūtību un būtību, tiecoties piepildīt savus sapņus vai ambīcijas. Gan par šī piepildījuma augsto cilvēcisko cenu, kas nereti tiek maksāta. Gan par mūsu mākslas un biznesa vidi, tās principiem, ētiskumu vai neētiskumu vispār, kas sen jau ieperinājies arī politiķu aprindās, kam arī politika bieži vien kļūst nevis par kalpošanu tautai (ak, kāds vecmodīgs naivums, vai ne?), bet par īstenu dzīves biznesu, kur visi līdzekļi labi. Jā, izrāde vedina domāt arī par to, jo teātris ar visām margo, īvām, loidiem un tomsoniem jau krietnu laiciņu, kopš ir pārcēlies arī uz Saeimas ēku.
Rakstīt atsauksmi