Guna Zeltiņa

Teātra kritiķe un zinātniece

Ikonisko tēlu jaunā dzīve

Recenzija par JRT izrādi “Dons Kihots” Ādolfa Šapiro režijā

Režisora Ādolfa Šapiro atgriešanās Latvijas teātrī pēc trīsdesmit četriem gadiem ar “Dona Kihota” iestudējumu jau krietnu laiku pirms pirmizrādes radīja intriģējošu un gaidpilnu gaisotni. Beidzot tas viss ir rezultējies vienā no spilgtākajiem notikumiem ne tikai šīs teātra sezonas kontekstā.

Barokālā romāna izaicinājums

Režisora sarunā ar teātra literārās daļas vadītāju Margaritu Ziedu, kas publicēta izrādes programmas grāmatiņā, viņi abi uzsver, ka Migela de Servantesa 17. gadsimta sākumā radīto un latviski vairākkārt tulkoto un izdoto darbu visi it kā zina, bet reti kurš ir to lasījis. [1] Patiesi, kurš gan var lepoties ar to, ka ir viegli pievarējis apjomīgā romāna pirmās daļas teju 400 lappuses un vēl apjomīgāko grāmatas otro daļu? Jo grāmata, kas ietver daudzus atsevišķus stāstus, dzejoļus un sonetus, kā arī neskaitāmas atsauces uz antīko autoru un Renesanses laika darbiem Dona Kihota runā, ir īsta literāra Odiseja un prasa no lasītāja neapšaubāmu garīgu piepūli. Taču dzirdējis par bēdīgā jeb Skumjā izskata bruņinieku un viņa uzticamo ieročnesēju ir vai katrs, un “donkihotisms”, kā arī “cīņa ar vējdzirnavām” jau sen kļuvuši par ikdienas saziņā aprobētiem jēdzieniem. Par tikpat pazīstamu cēlas mīlestības simbolu gadu gaitā kļuvis arī Dona Kihota sirdsdāmas Dulsinejas tēls, kas romānā kā reāls sievietes tēls vispār neparādās.

Kas īsti ir šie it kā zināmie tēli, simboli un kodi? JRT iestudējumam veltītajā radioraidījumā sarunā ar Dona Kihota lomas atveidotāju Kasparu Znotiņu un Gundaru Āboliņu – Sančo Pansu tiek minēts, ka mēģinājumu gaitā Servantesa bruņinieks ticis salīdzināts gan ar Šekspīra Hamletu, gan Dostojevska kņazu Miškinu, gan Jēzu Kristu. [2] Tiem, kurus interesē plašāki konteksti, iesaku izlasīt amerikāņu literatūrzinātnieka Harolda Blūma rakstu “Bruņinieks spogulī”, kur viņš Donu Kihotu salīdzina ar Hamletu, norādot uz kopīgo un atšķirīgo abos tēlos. [3] Blūms atzīmē arī Servantesa varoņa līdzību ar Šekspīra karaļa Līra iluzorajiem priekšstatiem par sevi un pasauli, kas sagrūst saskarsmē ar nežēlīgo realitāti, kā arī Kihota un Sančo Pansas piedzīvojumu līdzību ar cietsirdīgo izjokošanu, ko piedzīvo Šekspīra Falstafs lugā “Jautrās vindzorietes” un Malvolio “Divpadsmitajā naktī”. Arī savu pazaudēto lugu “Kardēnio” Šekspīrs kopā ar Džonu Flečeru radījuši, iedvesmojoties no Servantesa “Dona Kihota” angļu tulkojuma, vienu no romāna atsevišķajiem stāstiem pārvēršot veselā lugā. [4]

Šādu atsevišķu, pabeigtu stāstu Servantesa romānā ir vesels kosmoss, un tie kā atsevišķas planētas vai satelīti riņķo ap vienu centru – Skumjā izskata bruņinieku, atspoguļojot baroka mākslai raksturīgo saasināto, dramatisko pasaules izjūtu. Arī kaislas alkas pēc zaudētās harmonijas un ideālu atgūšanas, kas mijas ar komismu, ironiju, satīru un vēlmi pārsteigt lasītāju/ skatītāju. Lai gan Servantess uzrakstīja ap divdesmit lugām, kā dramatiķis viņš nebija veiksmīgs un nevarēja sacensties ne ar spāņu Zelta laikmeta teātra grandiem Lopi de Vegu un Pedro Kalderonu de la Barku, ne Šekspīru. Taču “Dons Kihots” būtībā ir Servantesa Teātra romāns, jo ainas, darbības vide un personāži te mijas kā garā, nebeidzamā teātra izrādē – karnevālā. Un šajās atsevišķajās ainās ir pārstāvēta gan komēdija, gan traģēdija, gan traģikomēdija, gan bufonāde, farss, melodrāma, utt.

Romāna daudzie stāsti un līmeņi iedvesmojuši daudzus autorus pasaules literatūrā un mākslā, kā Gēti, Tomasu Mannu, Stendālu, Džonu Melvilu, Marku Tvenu, Franci Kafku un citus. Mūsu Operas namā laiku pa laikam atgriežas 1869. gadā radītais balets “Dons Kihots”. Taču teātrī apjomīgais romāns izrādījās nepārvarams izaicinājums un parādījās galvenokārt adaptāciju vai muzikālu lugu un mūziklu veidā. Mūzikls “Cilvēks no Lamančas” pirmoreiz Brodvejā tika izrādīta 1968. gadā, bet 1972. gadā tapa Itālijā uzņemtā filmas versija kanādiešu un amerikāņu režisora Artura Hillera režijā, kur galveno varoni atveidoja Pīters O’Tūls, bet galveno sieviešu lomu – Sofija Lorēna. 2018. gadā brīvu Servantesa darba pārstāstu filmā “Vīrs, kas nogalināja Donu Kihotu” izveidoja britu aktieris un režisors Terijs Giljams. Viņa gandrīz trīs gadu desmitu centienus uzņemt filmu kavēja dažādas nedienas un sarežģījumi, vēršot pašu režisoru par donkihotisku figūru, ko atspoguļo dokumentālā filma “Pazuduši Lamančā” (2002).

Atrasti Rīgā

Latvijas teātrī Dons Kihots parādījās tieši Deila Vosermana (Dale Wasserman), Miča Lī (Mitch Leigh) un Džo Deriona (Joe Darion) mūzikla “Cilvēks no Lamančas” uzvedumā toreizējā Krievu Drāmas teātrī Arkādija Kaca režijā (1969). Tas bija pirmais šī mūzikla iestudējums visā toreizējā Padomju Savienībā un šķita kā svaiga gaisa malks repertuāra padomju lugu drūzmā. Darbība norisa cietuma kamerā, kur Marka Ļebedeva Dons Kihots un Mihaila Hižņakova Sančo Pansa (šīs lomas spēlēja arī otrais sastāvs) bija ieslodzīti par inkvizīcijas kritiku savā teātra izrādē pilsētas laukumā. Gaidot tiesu, viņi ar citiem ieslodzītajiem, kuri sākotnēji par jaunpienācējiem ņirgājās, iestudēja improvizētu izrādi. Aizrāva un sajūsmināja izrādes ekspresīvā enerģija, kuras radīšanā liela nozīme bija Jura Kaprāļa veidotajai kustību dinamikai, Marka Ļebedeva Kihota un Ņinas Ņeznamovas Aldonsas dramatiskajam temperamentam, aktieriskajai atdevei un visa ansambļa saliedētībai.

Režisora Kārļa Auškāpa paša veidotā “Dona Kihota” dramatizējuma iestudējumā Dailes teātra Lielajā zālē (1984) savukārt bija divi iespaidīgi, kolorīti aktieru pāri galvenajās lomās – vienā sastāvā Donu Kihotu atveidoja Juris Strenga un Sančo Pansu – Gunārs Placēns, otrajā sastāvā bruņinieks bija Harijs Liepiņš, bet Sančo – Pēteris Liepiņš. Taču izrādes koptēls un viņu saspēle ar pārējo ansambli īsti pārliecinoši neveidojās, lai gan vēstījums, ka, cīnoties un nospiežot pie zemes Donu Kihotu, “..mēs nospiežam sevī savas dvēseles labāko daļu” [5], savus sapratējus atrada.

Interesants eksperiments, par kuru gan zina tikai nedaudz skatītāju, bija režisora Viestura Meikšāna pēc romāna radītā versija kā mācību darbs Latvijas Kultūras akadēmijas maģistrantūrā (2006). Ar nosaukumu “Ja apguļas horizontāli un skatās vertikāli” šī versija tika rādīta neatkarīgajā teātrī “Skatuve”, akcentējot dažādu skatpunktu iespējamību un fantāzijas nozīmi. No romāna 669 personāžiem režisors (viņš arī dramatizējuma autors) bija saglabājis tikai septiņus, ko vairāk nekā stundu garajā izrādē izspēlēja toreizējie Kultūras akadēmijas 3. kursa studenti Jānis Vimba (Dons Kihots), Ingus Kniploks (Sančo Pansa), Ilze Ķuzule (māsasmeita) un citi. Mākslas akadēmijas studentes Daces Pudānes veidotās telpogrāfijas centrālais elements bija divstāvu koka būris –vienlaikus ideālista un fantasta Kihota patvērums un cietums, kur viņu ieslodzījusi “pareizi domājošā” sabiedrība. Režisora traktējumā galvenā varoņa vērtīgākā dzīves daļa norisinājās tieši starp romānu – grāmatu kaudzītēm, kas bija kārtīgi sarindotas spēles laukumā.

Grāmatu un grāmatnieku liktenis nelasīšanas laikmetā

Ādolfam Šapiro allaž bijis raksturīgs asredzīgs skatījums uz sava laika garīgajām un sociālajām aktualitātēm. Kā gan lai viņš neatsauktos uz šo vieglās valodas ieviešanas, nekulturālības un nelasīšanas sērgas laiku? Jaunā Rīgas teātra izrādē grāmatām, ak vai, nepavisam netiek ierādīta goda vieta. Izrādes sākums ir pārsteidzošs un efektīgs: no skatuves griestiem nobirst vesels grāmatu lēvenis. Pēc Jāņa Skuteļa Priestera pavēles un Baibas Brokas Saimnieces karstākajām vēlmēm tām visām lemts nonākt melnajos atkritumu maisos un tapt sadedzinātām, jo, viņuprāt, tās ir Dona Kihota neprātīgo un slimīgo iedomu cēlonis. Ar melnajiem plastmasas maisiem ir apgādāti arī bruņinieka māsasmeita (Sabīne Tikmane) un Bārddzinis (Ivars Krasts), kuri ir tādās pašās domās un naski piedalās šajā iznīcināšanas akcijā. Tas gan netraucē Priesterim slepus iebāzt sev aiz jostas vienu otru iepatikušos grāmatu, tostarp arī tās, par kuru pikantā satura lasīšanu viņš strostē Saimnieci. Taču čaklās “darba grupas” centieni ir novēloti un veltīgi: pa viņu rosīšanās laiku Dons Kihots jau ir devies pasaulē.

Grāmatām un lasīšanai kā metaforai izrādes gaitā tiks pievērsta uzmanība ne vienu reizi vien. Bet mani burtiski satrieca jau šīs pirmās ainas – “nederīgo un kaitīgo” grāmatu lietus un šķūrēšana uz izgāztuvi – emocionālā un jēdzieniskā ietilpība. Tas atsauca atmiņā epizodi no Eimunta Nekrošus uzveduma “Fausts” teātrī Meno Fortas, kur galvenais varonis bija ieracies starp neskaitāmām atvērtām grāmatām, kuru lapas plīvoja neredzamā vējā kā kultūras kapsētā. Un nevar nedomāt par tām grāmatām, kas ir “apglabātas” mūsu daudzajās slēgtajās bibliotēkās vai vienkārši paviršu cilvēku roku izmestas mēslainē. Vai nav rūgta ironija, ka viena no pirmajām Rīgā slēgtajām bibliotēkām pēc valstiskās neatkarības atgūšanas un ekonomiskās atkarības iegūšanas bija Latvijas Zinātņu akadēmijas bibliotēka?

Vizuālais vērienīgums un spēles koncepts

Režisors vairākkārt ir uzsvēris, ka “Donu Kihotu” izvēlējies, jo šo darbu nekad nav iestudējis un tieši tādēļ tas viņam bijis interesanti. Tādējādi uzveduma tapšana izvērtās par izziņas un pētījuma procesu gan pašam Ādolfam Šapiro, gan visai radošajai komandai. Režisora skatījumā, kā to atklāj jau pieminētā saruna izrādes programmā, Dons Kihots vispirms ir radošuma apliecinājums cilvēkā, mākslinieks, kurš spēj pacelties pāri ikdienai un pārstāv māksliniecisko apziņu, uztveri un domāšanu. “Tas ir lidojums,” atzīst Šapiro. [6] Un mākslai un lidojumam, kā zināms, vajag telpu.

Sadarbībā ar scenogrāfu Mārtiņu Vilkārsi un video mākslinieku Arti Dzērvi radīts plašs, “tukšs” Visums, ko meistarīgi izgaismo Niks Cipruss un kur brīvi var pārvietoties gan Kaspara Znotiņa Dons Kihots uz sava leģendārā zirga Rosinantes, gan Gundara Āboliņa Sančo Pansa uz sava ēzelīša Pelēcīša. Vai arī skatuves priekšplānā pēkšņi var “uzklāties” Svētā vakarēdiena galds izrādes pirmās daļas noslēgumā. Mārtiņa Vilkārša daudzie barokāli dekoratīvie metāla stieņi, kas pakārti griestos, tos mobili pārvietojot, spēj radīt gan hercogu pils iespaidu, gan draudīgi sakrustoties galvenā varoņa kārtējā bīstamā piedzīvojuma spriedzē, gan radīt vēl citas efektīgas telpiskas un tektoniskas pārvērtības. Lielisks un lakonisks risinājums.

Taču uzveduma vizuālā tēla “zvaigzne” neapšaubāmi ir milzu izmēra zirgs ap 5 metriem garumā un ap 3 metriem (kopā ar šķēpu pat 4,7 metru) augstumā. Ideja no romānā minētā izdilušā klepera izveidot patiesi iespaidīgu zirga konstrukciju, kuras radīšanā tika iesaistīts arī Liepājas metālmākslinieks Reinis Kuncītis ar komandu, vien ir ko vērta. Un nu Kaspara Znotiņa varonis, pakāpies pa mazām kāpnītēm zirga sānos, var lepni un droši ar to drasēt pa skatuvi, līdzās klidzinot Gundara Āboliņa Sančo uz sava Pelēcīša – trīsriteņa, kas aprīkots ar ēzelīša galvu un pūšamtaurīti. Artistiski, mīļi, aizkustinoši. Kā senās bērnu dienu spēlēs, kad bērni, sanākuši kopā, vēl neiekrita savos telefonos, bet centās iedzīvināt paši savas fantāzijas, meklējot visaugstākos jumtus vai kokus vai piešķirot priekšmetiem un dzīvām būtnēm savas iztēles veidolus.

Spēles princips izrādē ir viscaur dominējošais. Un tā ir pareizā atslēga, jo tikai caur homo ludens jeb spēlējošā cilvēka prizmu mēs šodien varam uztvert Servantesa aprakstītos un režisora izvēlētos romāna notikumus, līnijas un raksturojumus. Protams, nopietnība tēmas un pamatlīniju raksturojumā nekur nepazūd, tikai ar šo spēles konceptu kļūst skaidrāka un mūsdienīgāka. Tas netraucē mūs uztvert nopietni nedz Znotiņa Dona Kihota misijas apziņu par bruņinieku kā visu pazemoto un apvainoto aizstāvi, nedz Āboliņa varoņa uzticību un ticību savam kungam. Bet kā gan mēs uztvertu to, ja viņu sastaptie jaunie mīlētāji sāktu visā nopietnībā svinīgi skandēt Servantesa vārsmas? Tālab režisora izvēlētais spēles un dzejas repošanas princips, ko pārliecinoši īsteno Ritvara Logina Kardēnio ar mūsdienīgu dredu galvasrotu, šķiet vispiemērotākais. Un tālab Evelīnas Priedes Doroteja tik viegli un pašsaprotami uzņemas princeses Mikomikonas lomu, iesaistoties valdošajā spēles mistērijā.

Dzīves – teātra koncepts kulminē kostīmu mākslinieces Kristīnes Pasternakas krāšņi ietērptās ceļojošā teātra trupas uznācienā un pantomīmā izrādes otrajā daļā, kur Lauvu efektīgi atveido Aminata Grieta Diarra kustību mākslinieces Olgas Žitluhinas atjautīgajā režijā. Nu kā lai te neatceras Šekspīra tēzi par visu pasauli kā teātri un visiem cilvēkiem kā aktieriem tajā? Jo arī Znotiņa Dons Kihots atzīst, ka mēs visi dzīvē spēlējam savas lomas, un viņam sava loma jānospēlē līdz galam. Ja nebūtu to uzņēmies, varbūt viņš tiešām “ietu aktierēt” un pievienotos ceļojošā teātra trupai, jo aktierēšana un teātris Kihotu aizrāvuši kopš bērnības.

Pretpolu atgrūšanās un pievilkšanās

Uzveduma jēdzienisko centru veido kontrasts un mijiedarbe starp Dona Kihota ideālismu, “brīnišķo neprātu” un spēju pacelties pāri ikdienišķībai, radīt savu garīgo telpu un realitāti, pārvērst savu dzīvi par mākslas darbu, un Sančo Pansas un apkārtējo pārstāvēto pančismu, vēlmi dzīvot esošajā, praktiskajā realitātē un atgriezt tajā arī “nomaldījušos” pašiecelto bruņinieku. Šo kontrastu akcentē arī abu aktieru novietojums dažādos telpas līmeņos – Znotiņa varoņa atrašanās majestātiskā zirga mugurā un Āboliņa Sančo pārvietošanās uz mazā ēzelīša.

Izrādes ierobežotais laiks mums neļauj novērtēt Dona Kihota pārsteidzoši plašās zināšanas pasaules vēsturē un kultūrā un viņa prāta izsmalcinātību, ko pilnībā var izbaudīt, lasot romānu, ko tajā apbrīno pat tie, kas par viņu smejas un ņirgājas. Taču Kaspars Znotiņš pārliecinoši ļauj nojaust sava varoņa īpašo, neatkarīgo garīgo struktūru un to, ka sākotnēji viņu no Gundara Āboliņa Sančo praktiskās domāšanas un uztveres šķir teju nepārvarams attālums. Būtiski ir tas, ka režisors neuzsver Servantesa darbā ierakstīto nežēlību, kas tur pludo pāri malām īpaši romāna otrajā daļā, atspoguļojot paša autora ieslodzījumu un galeru verga pieredzi. Šo eskalējošo nežēlību un cietsirdību akcentējis arī Vladimirs Nabokovs savās lekcijās par Servantesa romānu (1983). Jau pieminētajā radioraidījumā Znotiņš liecina, ka izrādes gala variantā Šapiro atteicies no ainas, kur hercogu pilī Dons Kihots tiek nežēlīgi izjokots, piesienot viņu aiz rokām un liekot karāties kā Jēzum Kristum. Ne velti Migels de Unamuno romānu nodēvējis par “spāņu Bībeli”.

Režisors nav vēlējies padarīt Donu Kihotu par mocekli. Znotiņa varonī tāpat ir jaušama līdzība gan ar kņaza Miškina ideālismu, gan ar humānista Hamleta vēlmi atgriezt “no eņģēm izgāztā” laika sagrautās vērtības un nospēlēt savu nepateicīgo lomu līdz galam. Un, protams, Vakarēdiena ainā Dons Kihots runā ar Bībeles vārdiem: “Lai miers šim namam!”, “Ejiet ar mieru!” u. tml. Svarīgāks šoreiz ir abu šķietami nesavienojamo pretpolu cilvēciskās tuvināšanās procesa izsekojums, jo Šapiro nenovērtē par zemu arī Sančo Pansas zemnieka gudrību un veselo saprātu. Tas, kā Dona Kihota sākotnēji augstprātīgo attieksmi un Sančo Pansas apklusināšanu nomaina bruņinieka aizvien vērīgāka ieklausīšanās savā ceļabiedrā, sapratne un pieņemšana. Tāpat notiek arī ar Āboliņa varoni, ļaujot aktierim, kurš ir arī veiksmīgā un dzīvā dramatizējuma tulkojuma autors, ne tikai izgaršot sava varoņa humorīgos tekstus, bet pamazām arī pieņemt sava kunga lielisko neprātu. Izdzīvojot “mazā cilvēka” kārdinošo sapni par varu un saprotot, ka viņa vieta nav “pie gubernatoriem” un ka tieši līdzdalība Dona Kihota bīstamajās dēkās piešķir jēgu un krāsainību ikdienišķajai eksistencei.

Pretpols viņiem abiem ir mācītais bakalaurs Samsons Karasko, ko atveido Ričards Murāns. Jaunās paaudzes pragmatiķis un reālists, kurš izstrādā precīzu stratēģiju, kā, iesaistoties Dona Kihota fantāzijas spēlēs un pārtopot par Baltā Mēness bruņinieku, atvest nepaklausīgo fantastu mājās. Šajā jauneklī nav ne miņas no Dona Kihota ideālisma un Sančo Pansas naivuma, jo viņš, šķiet, pārstāv nākamos dzīves saimniekus. Tos, kuriem vairs nebūs nepieciešami grāmatu un zinību kalni, bet kuri pratīs izmantot zināšanu un pieredzes mazumiņu, lai sasniegtu savus mērķus. Otrās daļas sākumā no skatuves griestiem vairs nokrīt tikai viena vienīga grāmata. Šo metaforu katrs skatītājs var tulkot, kā vēlas. Kā kultūras klusās apokalipses vēstnesi vai kā citādi.

Bez daiļām dāmām – nekādi

Kā lauku muižnieks Alonso Kihāda sevi nodēvēja par Lamančas bruņinieku donu Kihotu, tā viņš arī kaimiņu ciematā redzēto un iepatikušos jauno zemnieci Aldonsu iecēla savas sirdsdāmas Tobosas Dulsinejas godā. Āboliņa Sančo aši noraksturo Aldonsu kā brašu meiču, kura nevienam neatsaka un visiem ir gatava pakalpot. Un Aminata Grieta Diarra un Sabīne Tikmane īsi, bet kolorīti izspēlē divas mutīgas zemnieces – Aldonsas līdzinieces, kurās ļaunais burvis it kā pārvērtis Dulsineju un viņas galma dāmu.

Taču izrādes sievišķo košumu un krāšņumu neapšaubāmi iemieso Baibas Brokas Hercogiene, lai gan aktrise tikpat meistarīgi spēlē gan Dona Kihota Saimnieci, gan iebraucamās vietas īpašnieci. Viņas efektīgais uznāciens sarkanajā tērpā, kad Dons Kihots stihiski metas daiļo būtni atbrīvot, pats nesaprazdams, no kā, pretenzijas uz bruņinieka sirdsdāmas vietu un painteresēšanās uz atvadām, no kā tad īsti viņa tikusi atbrīvota, ir būtisks papildinājums uzveduma komiskajam slānim. Taču epizodē, kur Broka parādās žilbinoši baltā tērpā kopā ar Skuteļa Hercogu, smieties vairs negribas, jo ir skaidri jaušams, ka aiz jautrā pāra ārējās laipnības maskas slēpjas augstprātība, nicinājums un vēlme izklaidēties.

Bet ko gan tas dotu, ja režisors būtu mēģinājis attēlot kaut daļu no tiem pazemojumiem un cietsirdīgajām spēlēm, ko hercogu pāris romānā izspēlē ar Donu Kihotu savā pilī un ar Sančo Pansu it kā viņa pārvaldībā nodotajā salā? Ja viņi abi tiktu sisti, izģērbti un aplaupīti teju pēc katra sava piedzīvojuma, kā tas notiek Servantesa darbā? Tāpat jau abi dabū sukas no atbrīvotajiem katordzniekiem, un “godīgās” sabiedrības attieksme pret viņiem ir skaidrāka par skaidru.

Smalkas ironijas un humora dominante

Tā vietā, lai mēs žēlotu un gaustos par Skumjā bruņinieka un viņa ieročnesēja likstām, izrāde piedāvā pārsteidzoši daudz veselīga humora. Tur ir gan viegla, gan dzēlīga ironija, gan raupjš humors ainā ar katordzniekiem un viņu barvedi (viena no Jevgēnija Isajeva lomām) un iebraucamās vietas skatā. Tur ir gan lirisks, labdabīgs komisms ainās ar jaunajiem mīlētājiem, gan, protams, sulīgs tautas humors, kas plūstin plūst no Āboliņa Sančo mutes, aktierim šajā spēles stihijā jūtoties kā zivij ūdenī. Visi aktieri, īpaši mazāk pieredzējušie, šķiet, tā vēl nejūtas. Bet domāju, ka izrāde noteikti “iespēlēsies”.

Lasot romānu, prātoju, kā gan režisors atrisinās finālu, kad Dons Kihots, uz nāves gultas gulēdams, atsakās no grāmatām un bruņinieku romāniem, kas viņu aizveduši maldu ceļos. Arī izrādē Znotiņa vājnieks, izvests un nosēdināts priekšplānā, norunā šādus atsacīšanās un nosodījuma vārdus. Taču tas ir tikai apkārtējiem domāts teātris. Pieaicinājis tuvāk Sančo Pansu, Dons Kihots atklāj zem halāta paslēptas bruņas un viltīgi nočukst: “Rīt no rīta mazā gaismiņā dodamies ceļā...”. Asprātīgākais fināls, kāds pēdējā laikā latviešu teātrī redzēts.

Fināls un izrāde, kas rosina domāt: “Kur gan rīt no rīta dosies tu, skatītāj? Pa donkihotisma vai pančisma taku?” Naivs un grūts jautājums laikā, kad pančisma uzvaras gājiens ir acīmredzams. Bet vai tur pie apvāršņa nevīd arī kāds Dons Kihots? Ādolfa Šapiro un Jaunā Rīgas teātra izrāde ļauj cerēt, ka tā.