Silvija Radzobe 11.10.2012

Daži atvadu vārdi pēdējam mohikānim

Nojautām, sapratām, zinājām… Un tomēr. Ir grūti aptvert, ka Oļģerta Krodera vairs nav. Ar viņu aiziet vesels laikmets latviešu teātrī, arī – izpratne par to, ko nozīmē teātris un darbs tajā. Protams, Kroders ar režiju nodarbojās tādēļ, ka viņam teātris patika, vai, kā kādreiz jokoja, ka neko citu jau viņš nav pratis. Tātad primāri strādāja ar prieku. Un – sev par prieku. Kā visi tie laimīgie, kas sevi atrod. Vienlaikus režisors uzskatīja, ka strādāt teātrī ir misija. Ka teātrim ir uzdevums ārpus sevis. (Tādā ziņā viņš patiesi bija pēdējais mohikānis mūsdienu latviešu teātrī, kas sen un nešaubīgi pasludinājis, ka ir mērķis pats sev.) Viedoklis par teātra misiju laika gaitā Kroderam mainījās. Kādreiz ar sev raksturīgo pašironiju stāstīja: pirmos iestudējumus taisot, bijis pārliecināts, un to centies iestāstīt arī aktieriem: teātris tiešā veidā var mainīt dzīvi. Piemēram, alkoholiķis noskatīsies uzvedumu par dzeršanas postu un riebumā novērsīsies no šņabja. (Viņa piemērs.) Tad drusku atkāpies, bet tomēr palicis pie tā, ja ne mainīt, tad tomēr ietekmēt dzīvi teātris taču varētu būt spējīgs. Teiksim, caur emocionālu pārdzīvojumu stabilizējot cilvēkā kādu viedokli vai, tieši otrādi, sagraujot to un tādā veidā iespaidojot tā turpmāko rīcību. Tad, skatoties īstenībai acīs, atkāpies vēl, jo sapratis, ka ārpus teātra tiešā veidā ietekme diez vai izplatās. Galu galā palicis pie tā: arī tas ir labi, ja pa izrādes laiku ar cilvēku kaut kas notiks. Pat ja viņš pēc teātra apmeklējuma to varbūt vairs tiešā veidā neatcerēsies. Un visus spēkus savā Valmieras pēdējā desmitgadē viņš arī veltīja tam, lai viņa izrādēs ar skatītāju tiešām arī kas notiktu. Un – izdevās. Pateicoties aktieru atsaucībai, teātra direktores Evitas Sniedzes neatslābstošajām rūpēm un scenogrāfa Mārtiņa Vilkārša talantam. Savā pēdējā, vecuma un nespēka traģikas caurstrāvotajā intervijā žurnālam IR Kroders saka: nekam nav dzīvē jēgas. Neticiet. Līdz savam pēdējam pavasarim, līdz savai pēdējai izrādei, par kuru pēc likteņa lēmuma kļuva Līgava bez pūra, viņš tā nedomāja.

Taču teātris Kroderam bija līdzeklis sakaros ar dzīvi vēl kādā citā veidā. Ar tā palīdzību viņš tiecās nodibināt utopisku cilvēku kopdzīves formu, jo nekas cits pēc savas būtības taču nav Valmieras teātrī 60. gados viņa iedibinātais domu biedru teātris, kur cilvēki kopā ne tikai iestudē izrādes, bet arī kopīgi lasa grāmatas un žurnālus, skatās filmas, pavada kopā brīvo laiku – laivu braucienos vai neformālās ballītēs. Kur visi ir ar vienādām balss tiesībām, bet par līderi ieceļ nevis administrācijas pavēle vai ministrijas rīkojums, bet vienīgi garīgā autoritāte. Tā izauga Valmieras teātra aktieru varenā kopa – Ligita Dēvica, Skaidrīte Putniņa, Jānis Zariņš, Rihards Rudāks, Agris Māsēns, Roberts Zēbergs, Jānis Samauskis un citi. Kad Kroders 70. gadu vidū pārcēlās uz Liepāju, vairāku Valmieras aktieru ne tikai radošā dzīve, bet vispār dzīve sabruka. Daudz netrūka no asarām, un daži pavisam nopietni grasījās pārcelties uz Liepāju. Režisors šādus nolūkus neatbalstīja, jo saprata, ka Liepājā viss jāceļ no pamatiem ar vietējiem spēkiem. Esmu domājusi, kā pēc 15 Sibīrijas nometnēs pavadītajiem gadiem, pēc tur piedzīvotajām bada šausmām un ļaužu visbaisākajiem, pat dzīvību apdraudošajiem netikumiem režisors spēja tik lielā mērā uzticēties cilvēkiem, cerēt uz tiem savā domu biedru teātrī. Bet varbūt tieši tāpēc. Viņš vēlējās radīt dzīvē ko gluži pretēju pieredzētajam. Un viņam izdevās.

Kroderam bija sveša patētika – gan teātrī, gan cilvēku savstarpējās attiecībās. Man tas pirmajos kritiķes darba gados dažkārt pat nepatika. Gribējās teātrī  tīri un nesaplēsti jūsmot vai ienīst. Bet Kroders, līdzībās runājot, parāda, ka daiļajai princesei zem jaunās zīda kleitas nemazgāti apakšsvārki. Vai ka bandīts mīl savu mazo meitiņu. Droši vien režisors  labāk par mani pazina dzīvi un saprata, ka realitātē nekas nav krāsojams tikai vienā krāsā. Bet varbūt viņš vadījās pēc sava nemīlētā Konstantīna Staņislavska, kurš ieteic katrā pozitīvā tēlā meklēt ko negatīvu un otrādi. Dialektikas un patiesības dēļ. Lai nu kā, šī pieeja skatuves tēliem ļauj Krodera režisorisko metodi definēt kā analītisko psiholoģismu.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt