Aizmirstais pusnakts kuģis “Trakā ļipa”
Pirms 70 gadiem 8. februārī Aleksandrs Čaks (27.10.1901 - 8.02.1950) šķīrās no dzīves. Raksts publicēts Dzejnieka piemiņai
Rīgas Strādnieku teātris (1926-1934) latviešu skatuves mākslā vienīgais ienes kreisās idejas un ekspresionisma estētikas elementus. Šeit izrādes iestudē režisori, no kuriem vairāki paralēli strādā arī lielajos teātros: Jurijs Jurovskis, Jānis Zariņš, Olga Bormane, Kārlis Veics. Trupu veido 25, dažbrīd 30 aktieri. Viņu vidū mākslinieki, kuri turpmākajās dekādēs kļuva par Latvijas skatuves mākslas ievērojamām personībām, piemēram, Lūcija Baumane, Olita Starka-Stendere, Malvīne Ustube, Luijs Šmits, Edgars Zīle, Hermanis Vazdiks, Ludvigs Bārs, Leonīds Leimanis. Jaunais gleznotājs Herberts Līkums daudzām izrādēm veido dekorācijas. Strādnieku teātra repertuārs ir pārdomāts, tajā nav nejaušu darbu; arī vispasaules ekonomiskās krīzes laikā 30. gadu sākumā, kad citi Latvijas teātri, lai nezaudētu skatītājus, pamatā iestudēja melodrāmas un komēdijas, šis teātris nepazemināja mākslinieciskos un idejiskos kritērijus.
Repertuāru veido trīs galvenās lugu (un dramatizējumu) grupas. Teātris regulāri sadarbojas ar latviešu jaunākās paaudzes t.s. kreisi noskaņotiem dzejniekiem, kuri, iesaistoties teātra darbā, pievērsās arī dramaturģijai. Repertuārā regulāri parādās arī vidējās paaudzes prozaiķa un dramaturga Andreja Upīša vārds, kurš raksta kritiski ievirzītus darbus reālisma manierē par tādiem sabiedrību postošiem netikumiem kā alkoholisms, prostitūcija, reliģisko darbinieku divkosība. Te tiek izrādītas arī tādas jauno autoru lugas kā Jāņa Grota “Ēnu spēle” (1928), “Sveiki brīvā Latvijā!” un “Meža dziesma” (abas 1929), “Mecenāti” (1933), Arvīda Griguļa “Logs uz priekšpilsētu” (1933). 1932. gadā Strādnieku teātrī režisore Olga Bormane iestudē arī plašākai sabiedrībai tolaik vēl nezināma jauna autora Jūlija Vanaga pirmo lugu “Vēja pūtiens”. Valdis Grēviņš pēc teātra pasūtījuma 1932. gadā pārraksta Žaka Ofenbaha opereti “Perikola”, kas repertuārā parādās ar nosaukumu “Ju-ju”, piemērojot to Latvijas politiskajām aktualitātēm. Līdzīgu funkciju, pārstrādājot austriešu komponista K. Cellera opereti “Sliežu bīdītājs”, 1934. gadā veic Fricis Rokpelnis, kas parakstās ar pseidonīmu Kvadrāts. (F. Rokpelnis vairākām izrādēm uzraksta arī intermēdiju tekstus.)
Otra repertuāra līnija ir vācu ekspresionisma autoru darbi: te iestudēts Ernsta Tollera “Hinkemanis” un “Katlu ugunis”, Georga Kaizera “Gāze”, Frīdriha Volfa “Ciankālijs”, “Kataras matroži”. Strādnieku nežēlīgā ekspluatācija, viņu protesta gars, kā arī antimilitārais noskaņojums bija tēmas, ko uz citu teātru skatuvēm nevarēja redzēt, bet kas, izrādās, bija aktuālas tēmas arī Latvijā, ko apliecināja allaž pilnā Strādnieku teātra skatītāju zāle. Trešā repertuāra līnija saistās ar krievu padomju lugu uzvedumiem, ko arī nerādīja citos latviešu teātros. Tādi iestudējumi kā Vladimira Kiršona “Sliedes dun”, Nikolaja Pogodina “Mans draugs”, Borisa Romašova “Degošais tilts”, Valentīna Katajeva “Riņķa kvadratūra” un “Steidzies, laiks!” rada utopisku priekšstatu par Padomju Savienību kā par vispārēju entuziastu un laimes zemi, kur pārvarētas visas sociālās pretrunas.
Strādnieku teātris vienīgais no Latvijas teātriem regulāri iestudē izrādes bērniem un pusaudžiem, nozīmīgākās no tām: Ēriha Kestnera “Emīls un Berlīnes zēni”, Aleksandra Čaka un Jūlija Vanaga “Pusnakts kuģis”, Harietas Bīčeres-Stovas “Krusttēva Toma būda”, Daniela Defo “Robinsons”.
Rīgas Strādnieku teātra izrāžu estētika un sociālkritiski ievirzītā idejiskā programma, kas ir unikāla Latvijas teātru kopainā, tipoloģiski korespondē ar Ervīna Piskatora Politisko teātri un krievu aģitpropa pieredzi pēcrevolūcijas periodā – 20. gadsimta 20.gadu pirmajā pusē. Pēc Kārļa Ulmaņa autoritārā apvērsuma 1934. gada 15. maijā teātris tāpat kā Latvijas sociāldemokrātiskā strādnieku partija tiek likvidēts, tādējādi iznīcinot teātra uzkrāto vērtīgo pieredzi.
1934. gada 1. aprīlī Rīgas Strādnieku teātrī notiek Čaka un Jūlija Vanaga kopīgi sarakstītās lugas “Pusnakts kuģis” pirmizrāde. Šis radošais duets gan pārsteidz, gan nepārsteidz. Pārsteidz, jo kopīga darba veikšanai apvienojušies divi rakstnieki ar ļoti atšķirīga mēroga talantiem. Nepārsteidz, jo katrs no viņiem līdz kopdarba uzsākšanai uzrakstījuši vienu lugu: Čaks (kopā ar Eriku Ādamsonu) – “Naglu, Tomātu un Plūmīti”, Vanags (viens pats) – “Vēja pūtienu”.
Kaut arī latviešu 30. gadu teātra kritiķi nav īpaši vērīgi ne pret lugu, ne izrāžu formas elementiem, tomēr šoreiz pārsteidz absolūtā ignorance šajā ziņā. Lasot lielāko vairumu (īstenībā visas, izņemot vienu) recenziju, pat neiespējami nojaust lugas būtību. Var būt, ka kritikai šādas “akluma brilles” neviļus uzlikuši paši autori, pirms izrādes presē publicējot “Autoru piezīmes par lugas “Pusnakts kuģis” saturu un izveidi” [1], kur uzmanība pievērsta vai vienīgi sižetam un potenciālās auditorijas – strādnieku bērnu – raksturojumam, uzsverot domu par vajadzību pārveidot sociālā ziņā netaisnīgo dzīvi. Tā Čaks/ Vanags raksta: “Luga “Pusnakts kuģis” rakstīta vieglos, vienkāršotos, groteskos toņos, kur paslēpta arī dziļāka doma – par sadarbības nepieciešamību cilvēku starpā. Ka šo sadarbības principu autori ņem nopietni, tas redzams jau arī no tā, ka viņi paši sadarbīgi divatā uzrakstījuši šo lugu. Autori savā darbā atteikušies no prinčiem, princesēm, raganām, pilīm, brīnumtauriņiem un dažādiem citiem pārdabīgiem spēkiem, jo atrod, ka dzejas un fantastikas pietiekoši daudz arī reālā dzīvē. – Luga domāta speciāli Strādnieku teātra skatītājiem – darba ļaužu bērniem. Tāpēc lugas temats ņemts no darba dzīves. Lai viela būtu svaigāka un īpatnējāka, tverta jūrnieku dzīve. Vispirms jau tāpēc, ka šis darba dzīves faktors bērniem uz skatuves nav rādīts. Otrkārt, tāpēc, ka Rīgas zēniem jūrnieku dzīve tuva jau gluži dabīgi, jo Rīga ir ostas pilsēta, un daudzi Rīgas strādnieku bērni, jūrnieku dzīves dēkainā romantisma pievilināti, aizbēg uz kuģiem un paši kļūst jūrnieki, šādā iespaidā nokļuvuši arī lugas galvenie varoņi: zēni Krišs un Rūdis. Tikai šoners, uz kura viņi ostā slepus uzklīst, izrādās gandrīz vai teiksmains laupītāju kuģis, kur abi varoņi piedzīvo dažādas raibas dēkas. – Lugā daudz dziesmu, humora un groteskuma, lai kaut īsu brīdi strādnieku bērniem, kuru ikdiena tik pelēka un grūta, sagādātu gaišu un neviltotu prieku. Cik pēdējais dārgs, to autori zin no piedzīvojumiem, jo paši ir darba ļaužu bērni, līdzīgos apstākļos auguši. – Nav piemirsts tomēr arī tas, ka šī pelēkā un grūtā dzīve jāpārveido, kas jo spilgti uzsvērts lugas finālā.” [2]
Galvenie varoņi – pusaudži Rūdis un Krišs – prologā, parādoties uz skatuves pie aizvērta starppriekškara, piesaka lugu kā teatrālu spēli. Viņi, vēršoties pie publikas, atskaņotos pantos stādās priekšā un pavēsta, ka šodien tiks izrādīts “dēkains jūras ceļojums” [3]. Tēli sarunājas ar publiku arī pirmajā ainā, turklāt divkārt. Tā Kapteinis vēršas pie skatītājiem, iepazīstinādams ar sevi kā lugas tēlu: “Šai lugā es visbaigāks vīrs.” [4] Bet no zāles skatuvē uzkāpj pionieris Uģis, pavēstot, ka viņš grib līdzi spēlēt, kaut arī tam neesot uzrakstīta loma. Steidzīgs Stūrmanis Uģim iesaka griezties pie autoriem.
Jūras romantikas vilināti, zēni cer nokļūt Amerikā. Taču ar lielām grūtībām uzlavījušies uz kuģa “Trakā ļipa”, viņi drīz saprot, ka nonākuši uz šonera, kas nelegāli pārvadā kastes ar alkoholiskiem dzērieniem šerī brendī (ķiršu liķieri) un viskiju, ko uzmana kontrabandisti Platmale un Katliņš. Puišeļi drīz tiek atklāti un likti pie smaga darba – berzt klāju. Turklāt, izņemot kontrabandistus un Kapteini, neviens nezina, kāds ir kuģa maršruts. Neziņa, pretlikumīgās darbības, Kapteiņa lielīgā bardzība rada briesmu pilnu spriedzes atmosfēru.
Matroži izpilda četras dziesmas. Pirmā no tām (“Viens kuģis šonakt jūrā ies”), līganos pantos apcerot kuģošanas skaistumu un bīstamību, pilda savdabīga leitmotīva lomu: ar nelielām teksta variācijām tā atkārtojas visās ainās, kopumā septiņas reizes. Remarkā norādīts, ka šī dziesma tiek dziedāta kā komiskās operas “Fra Diavolo” leitmotīvs [5]. Franču komponista Fransuā Obēra komiskā opera “Fra Diavolo” jeb “Brālis Velns” Latvijā bija pazīstama kopš 1924. gada, kad tā tika iestudēta Nacionālajā operā. Eižēna Skriba librets ticis balstīts uz reālas vēsturiskas personas – itālieša Mičeles Pecas – biogrāfijas fragmentiem, kurš, pēc vieniem avotiem, bijis slavens bandīts, kas sirojis Dienviditālijā 19. gadsimta sākumā, pēc citiem – nesavtīgs brīvības cīnītājs Napoleona karu laikā. Acīmredzami autoru norādījums uz brāli Velnu komiskās operas nosaukumā bez citām funkcijām apveltīts arī ar parodisku raksturu, kam jākāpina bērnu groteskas komisko briesmu spriedze.
Otro dziesmu drīzāk varētu nosaukt par sadziedāšanos. Jūrnieki tīra klāju un, sevi grūtajā darbā uzmundrinādami, dzied: “Ierauj, zēni, assasā,/ velnam vēders jākasa!” [6] Viņus pēc pirmā panta pārtrauc, kā autori remarkā raksta, “aiz skatuves koris, attālu – “Pūt, vējiņi!” meldijā” [7]. Neredzamais koris grūtsirdīgi dzied: “... Aiziet dienas, aiziet gadi –/ vējš un ūdens – viss tavs prieks” [8], caur satura un melodijas pretstatu parodējot skumjas. Tad jūrnieki pārtrauc sēro kori un nodzied savu nākamo braši bramanīgo pantu. Dziedāšanas spēkošanās turpinās, līdz katra puse izpildījusi trīs pantus. Neredzamo kori var uztvert kā jūrnieku slēptākās domas par savas dzīves, iespējams, pat veltīgumu, kā viņu otro “es”. Abu partiju atšķirīgās emocijas pauž gan tekstu saturs, gan atšķirīgais pantmērs un melodijas, kaut gan straujajai jūrnieku dziesmai melodija nav norādīta.
Trešo dziesmu – ar īsām ritmiskām rindām matroži dzied 3. ainā, kolektīvi ieturot pusdienās “biezputru ar siltu mērci”. Kad piektajā ainā vētras laikā kuģis pie Reņģuciema uzskrien uz sēkļa, krastā nokļuvušie jūrnieki bailēs no policijas par gūstītājiem notur trīs puikas – Krišu, Rūdi un Jungu. Viņi izvelk dunčus un lavās tiem klāt, groteskajā situācijā dziedādami, kā raksta autori, “dziesmu no operetes “Ju-ju””: “Ķersim ciet!/ Ķersim ciet!/ Ķersim, ķersim viņus ciet!”” [9] Šajā ainā autori stilizējuši arī savu tekstu “Ju-ju” komiskā teksta garā – gan “Dziesmā”, kuru, cik saprotams ierosina Kapteinis (“Siesim klāt,/ siesim klāt, siesim viņus kokiem klāt!” [10]), gan dialogā, ko var izpildīt gan kā kora runu, gan kā dziesmu. “Matroži. Pa-slēp-si-mies! (..) Platmale. Bet kur? Matroži. Jā, kur?/ Jā kur? Stūrmanis. Tepat apkārt, tumšos krūmos! Visi (slēpjas). Tepat krūmos,/ tepat krūmos!” [11]
Strādnieku teātra repertuārā parādās arī klasisko operešu parodijas, no kurām populārākā ir Jurija Jurovska uzvestā “Ju-ju” (1932) – Žaka Ofenbaha operetes “Perikola” pārstrādājums dziesmu spēlē. Publikas uzmanību vairāk par peruāņu ielas dziedātājas Perikolas ar avantūrisma elementiem savīto mīlasstāstu saista teātra radīto personāžu Luija Šmita vientiesīgā Katlakalna vecīša un Edgara Zīles allaž par visu informētā Konferansjē satīriskie dialogi, kas pievērsās Latvijas politiskās dzīves kritikai. (Tikko saruna aizskar korupciju un citas sprādzienbīstamas tēmas, Katlakalna vecītis painteresējas – par ko īsti esot runa: par Peru vai par Latviju. Un abi samiernieciski secina, ka, protams, tas viss notiek vienīgi un tikai tālajā zemē.) Publikas lielās atsaucības spārnots, teātris Katlakalna vecīša monologus ievieš arī citu izrāžu prologos; kad policija par kāda ministra “apvainošanu” teātrim piespriež maksāt milzīgu soda naudu, nākamajā vakarā Vecītis iznāk skatītāju priekšā ar mutei pielīmētu kartona piekaramo atslēgu un uz kolēģa jautājumiem atbild ar neskaidru murmināšanu. Skatītāju vētrainie smiekli apliecināja teātra pilnīgu uzvaru cīņā ar kārtības uzturētājiem.
“Pusnakts kuģī” minētā “Ju-ju” dziesma Strādnieku teātra izrādē ir saistīta ar epizodi, kurā policisti tvarsta potenciālos noziedzniekus un tādā kārtā tā Čaka/ Vanaga lugā iegūst parodisku raksturu, jo te kontrabandisti un likuma pārkāpēji – jūrnieki kā nāvīgus noziedzniekus tvarsta nobijušos pusaudžus. Protams, dziesmu un to melodiju parodiskā funkcionalitāte nebija saprotama bērniem, tā bija mērķēta pieaugušajiem, kas labi pārzināja Rīgas teātru aktuālo repertuāru.
Tādējādi nonākam pie lugas formas iedvesmas avotiem. Par to ar visai lielu ticamību jāatzīst 30. gadu sākuma Latvijas teātra repertuāra specifika. Krīzes apstākļos ne tikai dramatiskajos teātros, bet pat Nacionālajā Operā lielā skaitā tiek iestudētas operetes un dziesmuspēles. Dailes teātris krīzes nogurdināto publiku vilina ar Franča Šūberta “Trejmeitiņām”, Ferenca Lehāra “Dzejnieka mīlu”, Oskara Štrausa “Valša sapni”, Nacionālā opera izklaidē ar Benecka “Pie Balto āzi”, Johana Štrausa “Sikspārni”. Šie teātri operetes iestudē to klasiskajā veidolā.
Īstenībā Čaka/ Vanaga sacerējums struktūras ziņā drīzāk ir parodiskas operetes librets, nevis luga. Taču šo dramaturģiskā darba īpatnību no visiem recenzentiem ievērojis vienīgi Jūlijs Roze. Taču pat viņš, šķiet, lugu nav lasījis un savu atzinumu drīzāk saista nevis ar lugas, bet iestudējuma specifiku: “K. Veica režijā ar H. Līkuma dekorācijām un A. Melli savākto mūzikas popuriju, kas dod iespēju uzvest šo lugu kā opereti (pasvītr. mans – S.R.), daudz možuma un spilgtuma.” [12]
Taču “Pusnakts kuģī” diezgan nepārprotami jaušamas arī mācības, ko Čaks guva, tulkojot “Trīsgrašu operu”. Pirmkārt, tā var būt ideja pasaku tēlu un situāciju “romantikas” vietā likt ar kriminālo pasauli saistītu romantiku: Brehta lugā galvenie varoņi ir deklasēti elementi – zagļi, laupītāji, ielasmeitas, līdzīgi Čakam/ Vanagam, kuru sižetā rosās kontrabandisti un tiem pārdevies Kapteinis. Otrkārt, Brehts “Trīsgrašu operā” un citās episkā teātra estētikā sarakstītajās lugās ievieš songus – ar lugas darbību nesaistītas dziesmas, kam bieži balādisks raksturs un kas uzsver lugas spēles dabu. Arī “Pusnakts kuģī” ir divas šādas balādes, kuras, kā recenzijā raksta Sudrabkalns, sacerējis tieši Čaks. Pirmā ir “Balāde par Marko – stūrmani”, kas vēsta par stūrmaņa apnicināto mīlestību, kuras dēļ tas izdara pašnāvību, tīšā prātā stūrējot kuģi uz klintīm. Otrā ir “Balāde par Lielo Ēdāju” – grotesks stāsts par Ēdāju, kas nežēlīgi izkalpina padotos, turēdams tos pusbadā, bet pats rij bez pārtraukuma trīs gadus, līdz pārplīst, un visur beidzas bads. Blakus sociālās netaisnības patosam, kas nepārprotami caurstrāvo balādi, raisās asociācijas ar viduslaiku karnevāla kultūrā sakņotajiem Rablē varoņiem Gargantiju un Pantagrielu, kā arī (un ne mazākā mērā) ar futūristu ciltstēva Marineti lugu “Karalis – Uzdzīve” (1909), kas tēlo līdzīgu rīmu ar lielo burtu, kurš arī pārplīst. Vienīgā atšķirība – Marineti karalis norij, bet pārsprāgstot izlaiž laukā arī savus padotos. Mākslinieciskā ziņā augstvērtīgās balādes (pirmā – nostalģiska, otrā – ironiska) spēj funkcionēt kā patstāvīgi, ar lugu nesaistīti teksti. Vai vēl jāsaka, ka tā nav nekāda bērnu literatūra, – tā vienkāršā iemesla dēļ, ka tās vēsta par bērniem maz vai nemaz nesaprotamiem notikumiem.
Taču lugas jeb operetes libreta fināls uzdod jautājumu, vai tā tiešām ir viscaur parodiska, vai arī fināla daļā ideoloģiska operete. Kad jūrnieki piesējuši zēnus pie kokiem (motīvs no Fenimora Kupera indiāņu romāniem), uzskatīdami tos par spiegiem un neloģiskā kārtā par savas nelaimes vaininiekiem, jo kuģa katastrofu taču izraisījusi vētra, viņus atbrīvo... pionieri ar Uģi priekšgalā. Kas tie par pionieriem Latvijā 1933. gadā? Izrādās, pionieru organizācija Latvijā pazīstama jau kopš 1924. gada. Tie gan nav “īstie”, komunistu pionieri, kurus Latvijā ievieš padomju režīms 40. gadā pēc mūsu valsts okupācijas, bet gan sociāldemokrātu partijas dibināta bērnu-pusaudžu kustība, kas atvasināta no sporta organizācijas SSS (“Strādnieku sports un sargs”). SSS bez tīrām sportiskām aktivitātēm nodarbojusies arī ar militāra rakstura treniņiem, kuru mērķis bijis aizstāvēt sociāldemokrātiskās partijas biedrus iespējama uzbrukuma vai valsts apvērsuma situācijā. 1934. gada 15. maijā, kad arī SSS tika likvidēta, noskaidrojies, ka tās biedri tomēr nav gatavi savas intereses un biedrus aizstāvēt ar ieročiem rokās.
Cik jaušams no lugas skopās informācijas, pionieros stājas strādnieku bērni, tos vieno kolektīvisma gars, tie palīdz cits citam, kā arī svešajiem, ja tie nonākuši nelaimē. Pionieri ir morāli izturēti, nebēg no mājām un nelavās uz svešiem kuģiem, bet iet nekaitīgos un sportiski veselīgos pārgājienos gar jūras krastu. 30. gadu sākuma presē atrodama informācija, ka pionieri bez sportiskām aktivitātēm iesaistīti arī politiskajā cīņā. Tā, piemēram, laikraksts “Sociāldemokrāts” rakstā “Sarkanie pionieri”, kas publicēts 1933. gada augustā, aicina: “Svētdien, 20. augustā, Rīgas strādnieki demonstrēs pret fašismu, pret uzbrukumiem strādnieku šķiras iekarotām brīvībām un viņas organizācijām. Miljoni zin, ka ceļā uz fašistisko diktatūru strādnieku organizācijas ir viņu lielākais ienaidnieks, jo sevišķi nepatīkams tiem kļuvis strādniecības organizētais un disciplinētais spēks – “Strādnieku Sports un Sargs”. Tāpēc mums, sarkaniem pionieriem – vienai no šīs organizācijas lielākai sekcijai, svētdienas demonstrācijā jāiziet kuplā skaitā. Lielam un disciplinētam jābūt mūsu protestam, tam jārāda mūsu cīņas gatavība un drosme.” [13] Lugas 1. ainā pionieris Uģis brīdina Krišu un Rūdi no briesmām, dodoties jūrasbrauciena avantūrā, aicina sev līdzi pārgājienā, bet neatrod dzirdīgas ausis. Kad finālā pionieri atbrīvo piesietos zēnus, tie saprot savu maldīšanos, nožēlo izdarīto, pievienojas pionieru pulciņam, radot negrozāmu pārliecību par savu morālo pāraugšanu, jo viss tiek noformulēts nepārprotamos tekstos: “Krišs. Mēs ar Rūdi nebrauksim vairs uz Ameriku. Rūdis. Pareizi, tev, Uģi, toreiz bija taisnība. Uģis. Labi, ka jūs atzīstiet savu kļūdu. Pionieri. Nākiet pie mums! Jūs taču esiet strādnieku bērni. Un strādnieku bērniem jāturas kopā. Tiem grūta dzīve. Mēs arī ceļojam. Bet cīnāmies arī par savām tiesībām. Visi pionieri. Nākiet pie mums! Junga un Rūdis. Mēs esam ar mieru.” [14]
Arī pionieru līnija bez pāris dialogiem atrisināta ar operetei raksturīgiem līdzekļiem. Par pulciņa tuvošanos liecina dziesma, kas skan aiz kulisēm, bet visa luga (pēc pionieru sasveicināšanās ar jaunajiem biedriem organizācijai raksturīgajā tradīcijā, kad abas puses viena otru sveicina ar vārdiem “Brīvi sveiks!”) nobeidzas ar “pionieru dziesmu” [15], gan tuvāk neprecizējot, tieši ar kādu.
Abu, īstenībā triju, jo par Rūda un Kriša draugu kļūst arī kuģapuika Junga, zēnu morālās pāraugšanas un vēlāk arī sociāli politiskās nobriešanas process ieturēts tik pārspīlēti didaktiskos toņos, ka, ja arī nav iecerēts kā parodija, tad interpretācijā pieļauj šādas iespējas. Jo, piemēram, pie koka piesietais Junga vaimanā: “Draugi! ... Mīļie draugi! ... Ja kāds no jums paliks dzīvs, tad aiznesiet manai mātei sveicienu! Viņa dzīvo Čiekurkalnā... Es viņai biju slikts dēls... Tagad es saprotu...” [16] Tā varētu būt ironiska parodija par operešu tradicionāli “laimīgajām” beigām, kur noskaidrojas visi pārpratumi, labie tiek atalgoti, bet sliktie sodīti. Taču ir kāds “bet”, kas šādu versiju pilnībā pieņemt tomēr neļauj – tas ir politiski iekrāsotais ar pionieriem saistītais motīvs, kas jo īpaši Strādnieku teātra publikai parodiskā aspektā nekādi nebūtu pieņemams.
Čaka/ Vanaga sociāldemokrātiskie pionieri runā un rīkojas uz mata tāpat kā “īstie”, padomju pionieri. Ja nebūtu zināms, ka luga uzrakstīta 1934. gadā, tās finālu varētu uztvert kā 10 vai 12 gadus vēlāk tapušu. Arī lugas morāle, ja to uztver kā nopietni un nevis parodiski iecerētu, atbilst padomju mākslas principiem, jo sludina masu (pionieru) apziņas pārākumu par individuālo (Kriša un Rūda) apziņu, kas tiek pasludināta par “nepareizu”. Pionieris Uģis atzinīgi novērtē zēnu publisku savu kļūdu atzīšanu, kas pat ir kā vārdos neizteikts, bet nepārprotams noteikums, lai zēnus varētu pieņemt pionieru kolektīvā.
Piemēram, Jānis Sudrabkalns raksta: “Aleksandrs Čaks, vispāratzīts latviešu dzejnieku jaunās paaudzes vadonis, un Jūlijs Vanags, viens no apdāvinātākajiem šīs jaunās paaudzes pārstāvjiem, ir uzrakstījuši svaigu un krāsainu darbu. Lieliska ir lugas valoda, trāpīgi asprātīgie vārdiņi un izteicieni, bieži vien ar veiksmīgām atskaņām, saistoši salīdzinājumi, personāžu dzejiskā runa ir lokana. Svaigu jūras viļņu apslacītas ir Čaka rakstītās balādes. (..) Visai bāli ir dramatiskie pavedieni, tie savijas pārāk elementāri.” [17] Sudrabkalnam piebalso Jānis Grots: “Jauka, literāriski precīza tīra valoda, laba, skanīga dzeja, bet vietām pavājš darbības pavediens. Un pavājš pavediens šad un tad arī trūkst un pārtrūkst.” [18] Ja “Pusnakts kuģi” uzlūko kā lugu ar dziesmām, tad Sudrabkalna un Grota kritiskās iebildes ir vietā, ja to tver kā operetes libretu, tad dzejnieku viedoklim grūti piekrist, jo šajā gadījumā “darbības pavediens” tiek risināts ar citiem – operetei raksturīgiem paņēmieniem, kur aktuāla dziesmu un mūzikas stihija un tajā ietvertā doma un noskaņojums.
Kā parasti – tā laika recenzijas nedod ne mazāko priekšstatu par izrādes vizuālo pusi. Kaut ko var secināt no trim fotoattēliem, ko laimīgā kārtā publicējis laikraksts “Dienas Lapa” [19]. Herberts Līkums uz skatuves uzbūvējis kuģa klāju ar podestiem, kāpnēm, mastu, burām, ko iespējams uzvilkt un nolaist. Šāda scenogrāfija dod iespēju veidot gleznainas mizanscēnas ne tikai pa horizontāli, bet arī pa vertikāli, kad aktieri dažādos līmeņos pakāpušies pa virvju kāpnēm. Kuģis novietots uz gaiša (zila?) fona; izgaismojot kuģi, kam uzvilktas buras, kā arī aktierus izteiksmīgās pozās no aizmugures, skatītāji redz melnas figūras un melnu kuģa korpusu uz spilgta fona. Šāda aina atgādina ēnu teātri, kā arī rada iespaidu par jūras ceļojuma bīstamību. Aktieri Edgars Skuja Platmales lomā (viņam rūtainas bikses) un Alfrēds Rentovics kā Kapteinis garos jūrnieka zābakos, pielīmētu bārdu un jakā ar kapuci, šķiet, īsteno teātra izpratni par grotesku, jo redzami izkāpināti teatrālās pozās, par ko Jūlijs Roze raksta: “Bailes, jauktas ar smiekliem, iedveš bargais kapteinis.. . Jocīgi ērmi arī Edgars Skuja un Pēteris Vinks (spēlēja Katliņu – S.R.).” Tāpat kritiķis piebilst, ka “ļoti izteiksmīgs Leonīds Leimanis (spēlēja Stūrmani – S.R.): grims, kostīms, kustības, mīmika, balādes nodziedājums – viss pelnī uzslavu.” Lūcijas Baumanes Rūdis un Martas Šenkovskas Krišs naga cepurītēs vingri kāpelē pa virvju kāpnēm. Kritiķis atzīmē, ka lielos un mazos skatītājus valdzināja “jūrnieku ritmiskās kustības, amizantās groteskās maskas un sparīgie dziedājumi”. No Rozes recenzijas arī uzzinām, ka pionierus tēlojuši skolēni: “.. mazie pionieri, kas nākuši uz skatuves no skolu soliem, uzstājās droši, vingri un modri”.
Citās domās par “jaunajiem aktieriem” ir Jānis Sudrabkalns, kurš visu iestudējumu vērtē kritiski: “A. Čaka un J. Vanaga interesantā, asprātīgā groteska inscenēta Strādnieku teātrī pārāk sasteigti, nesaskaņoti. Jaunie aktieri beigās aizmirsa veselas vārsmas.” Taču turpat tālāk kritiķis ne visai loģiski piebilst, ka “Veica režija ir interesanta”, ne ar teikumu nekonkretizējot, kur slēpies “interesantums”. Par režijas specifiku, tās iespējamo interpretāciju liecina vairākos rakstos sastopamie līdzīgie izrādes fināla apraksti, kas principiāli atšķiras no lugas, liekot domāt par teātra mērķtiecīgiem pārveidojumiem, turklāt sociālistisko ideju garā. Lugā, parādoties pionieriem, kuģinieki nobīstas un Kapteinis dod pavēli pacelt karogu un doties “pilnās burās uz priekšu” [20]. Kas īsti notiek, netiek komentēts, remarkā vien norādot, ka “visi (kuģinieki – S.R.) pazūd” [21]. Bet, piemēram, J. Grots raksta: “.. baisma un tumsa, vecā, kapitālistiskā pasaule, kuru veido un vada korupcijas un afērās iestiguši stūrmaņi, līdz šis kuģis .. uzbrauc uz sēkļa un iet bojā. Šo grimstošo kuģi, veco pasauli, savās rokās pārņem darba jaunatne, pārveido un tad dodas pretī jaunam krastam. Nevainojama, simpātiska ideja.” Vēl konkrētākā politiskā izgaismojumā finālu redz Roze: “Kapitālisma gals pielīdzināts dēkainā šonera uzskriešanai sēklī, bet sociālismu uzdots reprezentēt pionieriem, kas saņem izputējušo kuģi savā vadīšanā.” Politiskā ziņā atturīgāk finālu atstāsta Sudrabkalns, tomēr apliecinot pionieru kuģošanas faktu finālā: “Gūstekņus atbrīvoja pionieri, kas bija devušies pastaigā gar jūras krastu. Visi viņi kopīgiem spēkiem nocēla no sēkļa kuģi, kas, izrādījās, nemaz nebija bojāts, un mundri, līksmi dziedot, sāka braukt pa jūru.”
Laikrakstā “Dienas Lapa” reportāžu no “Pusnakts kuģa” pirmizrādes sniedzis J. P.: “- Luga domāta darbaļaužu bērniem, paskaidro Čaka un savā vārdā pusautors Jūlijs Vanags (Čaks nav ieradies). – Uzrakstīta jaukā, literāriskā valodā, starpbrīdī saka Andrejs Upīts. Un apkārtstāvošie – Grēviņš, Dziļleja un Grigulis tam piekrīt. – Patiešām: Kāpēc mīdīt cieto bruģi,/ Labāk uzkāpsim uz kuģi, citēdams deklamē jaunais, kustīgais liriķis Meinhards Rudzītis. (..) – Tiešām, dzejas un fantastikas netrūkst arī reālajā dzīvē, otrā starpbrīdī smaidot saka Jānis Veselis.” [22] Īsā reportāža nozīmīga vismaz trīs cēloņu dēļ. No tās uzzinām, ka, pirmkārt, nezināmu cēloņu dēļ uz pirmizrādi nav ieradies Aleksandrs Čaks. Otrkārt, redzam, cik daudzi literāti apmeklējuši pirmizrādi, kas turklāt notiek svētkos – Lieldienu svētdienā dienas vidū. Treškārt, jaušams, ka rakstnieku attieksme pret lugu/ izrādi ir atzinīga, ka valda pacilāts noskaņojums.
Bet programmā ieliktā lapiņa aicina mazos skatītājus kļūt par līdzautoriem Čaka un Vanaga nākamajai bērnu lugai: ““Pusnakts kuģa” mazajiem skatītājiem. Zēni un meitenes! Ja kādam no jums, skatoties šo lugu, ienāk prātā doma, ka vajadzētu parādīt uz skatuves kādu cēlu, varbūt daudz jaunāku un interesantāku notikumu, tad lūdzam paziņot vēstulē uz sekošu adresi: Strādnieku teātrī, lugas “Pusnakts kuģis” autoriem. Vēstuli var sūtīt pa pastu vai arī nodot Teātra birojā. To zēnu vai meiteni, kam šāda doma radīsies, un, ja tā būs pieņemama, autori uzņems savā kolektīvā kā trešo rakstītāju. Tad rakstīsim visi kopējiem spēkiem citu labāku lugu. Autori.”
Oriģinālā iecere nepaspēj īstenoties arī tādēļ, ka pēc pusotra mēneša Strādnieku teātris tiek slēgts.
Fragments no Silvijas Radzobes topošās monogrāfijas par Aleksandru Čaku un viņa laiku
Rakstīt atsauksmi