Silvija Radzobe 03.03.2013

Dzejniekam aizejot

Ziedonis un teātris

Imants Ziedonis manā dzīvē ienāca no teātra, varbūt precīzāk, caur teātri. Kad mācījos Talsu vidusskolas 10. klasē, latviešu valodas un literatūras skolotāja Ilga Sakare noorganizēja mums kolektīvo braucienu uz Dailes teātra izrādi „Motocikls”. Pētera Pētersona iestudētā izrāde, kuras pamatā bija Imanta Ziedoņa dzeja (scenārijs bija tapis ciešā kopdarbā ar dzejnieku), atstāja uz mani un uz maniem klasesbiedriem sagraujošu iespaidu. (Vakar no Zviedrijas sakarā ar sēru vēsti atrakstīja mana klasesbiedrene Dagnija; cita starpā viņa teica, ka nekad neko spēcīgāku teātrī par „Motociklu” vairs neesot redzējusi.) Tas bija milzīgs emocionāls trieciens. Mērojot naktī trīs stundu garo ceļu cauri Kurzemes mežiem atpakaļ uz mājām, es atrados kā daļējā transā, domās atkārtoju atkal un atkal vienu teikumu, no kura skaidri atceros vien dažus vārdus. „Ja uz pasaules ir kas tik.., tad nav vērts…” Tagad varu iedomāties, kas apmēram sekoja aiz vārda „tik”, bet – ko „nav vērts”, nevaru pateikt. Vienīgi nojaust. Varbūt, ka tieši tajā naktī manā dzīvē kaut kas būtiski izmainījās. Izklausās neticami, pat pretenciozi, bet es pieļauju, ka tā tiešām varēja būt.

Tā kā līdz tam teātrī biju bijusi vien dažas reizes, dabiski, ka ne pratu, ne centos novērtēt „Motocikla” estētiskās kvalitātes, principiāli jauno teātra valodu, kas tolaik, kā uzzināju vēlāk, tika definēts kā sintētiskais (no vārda sintēze, ne sintētisks) jeb metaforiskais teātris. Izrāde iedarbojās emocionāli. (Varbūt no tā laika tieši iespēja gūt emocionālu pārdzīvojumu teātrī ir mans subjektīvais augstākais vērtējuma kritērijs, kam gan ne vienmēr dažādu cēloņu dēļ ļauju vaļu.) Satrauca-satrieca Imanta Kalniņa komponētie Imanta Ziedoņa dzejoļi „Bez mīlestības nedzīvojiet”, „Visskaistākām ogām pasaulē”… Harija Liepiņa zālē iekliegtie vārdi „Vēl nav nekā, tikai rītiem ir ceriņu garša…” Izrāde it kā atmodināja, vārdos un skaņās, un jūtās izteica to, kas manī neapzināti bija mitis vai, precīzāk, pēc kā es biju ilgojusies. Pēc kādas dziļākas, intensīvākas, mērogā plašākas jo neaptveramas dzīves.

Arī ideja par Aleksandra Čaka dzejas un poēmu pārvēršanu darbībā teātrim pieder Imantam Ziedonim. Viņš ar šo rosinājumu ieradās pie Pētera Pētersona 1971. gadā, kad režisors atradās dziļā depresijā, uz totāla sabrukuma robežas. Bija zaudējis dēlu, atlaists no Dailes teātra galvenā režisora posteņa. I.Ziedonis saprata, ka mierinājuma vārdi nelīdzēs, ja nu vienīgi izdosies ieinteresēt ar jaunu, izaicinoši grūtu darbu: caur izrādi atgriezt sabiedrībai Čaka tai laikā pusaizliegto dzeju („Mūžības skartie” bija iesprostoti specfondos, bet kara laikā tapušās brīnišķīgās poēmas un dzeja joprojām nebija publicētas, jo skaitījās „formālistiskas”). Un viņi sāka strādāt kopā pie scenārija. Lielā mērā pateicoties tieši Imantam Ziedonim, 1972. gadā uz Jaunatnes teātra skatuves parādījās „Spēlē, Spēlmani!” – joprojām pati izcilākā latviešu teātra izrāde visā pēckara periodā – gan krāšņās teatrālās valodas, gan izsmalcinātās latviskās pašapziņas dēļ. Citi ieguvumi nebija mazāk nozīmīgi – dzīvē tika atgriezts cilvēks, bet mākslā – izcils režisors. Pēteris Pētersons.

Sainficējies ar Aleksandru Čaku, strādādams pie izrādes scenārija, Imants Ziedonis viņa 70. jubilejas vakarā Drāmas teātrī 1971. gada 28. oktobrī nolasīja eseju „Runāšana caur saknēm”. Un nospēlēja vienu no savām spožākajām lomām – vārda tiešā un pārnestā nozīmē. Vēl tagad redzu, kā tas notika. I. Ziedonim tai vakarā bija ārkārtīgi labs fons, kaut ko spēcīgāku gribēdams nedabūsi. Pirms viņa liekulīgās atmiņās dalījās tie, no kuriem daži vārda tiešā nozīmē bija iegrūduši Čaku kapā, bet citi bailēs par savu ādu 1949. gada padomju reakcijas plosīšanās laikā nebija dzejnieku aizstāvējuši. (Tas bija Latvijas Komunistiskās partijas centrālās komitejas noteikums: lai piemiņas vakars joprojām apšaubāmajam dzejniekam vispār varētu notikt, obligāti pie vārda jālaiž uzticamie nomenklatūras „dzejnieki”.)

Arī Ziedoņa tradicionālajos dzejas vakaros, kas divreiz gadā notika Mazajā ģildē pārpildītā zālē – uz viņa dzimšanas dienu maija sākumā un ap Jauno gadu – allaž valdīja spraigs klusums. Taču tas gaidpilnais klusums, kas iestājās salīdzinoši lielajā Drāmas divbalkonu zālē, bija pārāks, jo totālāks. Klātesošie, likās, burtiski izrāva no dzejnieka mutes katru viņa tikai izrunāt sākto vārdu. Skaļi un varbūt negaumīgi skan, bet es varu iztēloties, ka tā varbūt cilvēki uztver pravieša vārdus, kurš sludina jaunu, citu dzīvesziņu. „Ja ir cilvēks kā Gaiziņš, tad viņu vajag aiznest pa saujai. Ja ir kalns kā Zilais kalns, tad vajag ņemt, bērt kabatās. Tā pazūd Sauleskalns, bet tā arī nepazūd. Ar cepurēm aiznes Sauleskalnu, bet ar cepurēm viņu sanes arī no jauna. Pusotra miljona kabatās, pusotra miljona cepurēs, viens miljons piecsimtūkstoš cepurēs. Mēs jebkurā laikā varam sanākt un radīt Zilo kalnu.” Manos nervos joprojām, pēc 42 gadiem, skan, kā Ziedonis teica „ pusotra miljona kabatās, pusotra miljona cepurēs, viens miljons piecsimtūkstoš cepurēs”. Skaitļavārdus viņš izrunāja neitrālā intonācijā, drusku pastiepjot, bet kabatas un cepures ļoti ātri. Kad Ziedonis beidza, visi kā traki aplaudēja. Es paskatījos uz zāles griestiem. Vai nav caurs jumts. Jo misiņa stienis, kas tolaik otrā balkona pirmās rindas skatītājus aizsargāja no iekrišanas zālē, man priekšā bija slapjš. Kāpēc mans saviļņojums bija tik liels? Protams, kontrasts starp melīgi vāvuļojošajiem Čaka laikabiedriem un Ziedoni iezīmējās milzīgs. Bet bija kas vēl intīmāks. It kā dzejnieks arī mani būtu personiski nosaucis vārdā, runājot par „vienu miljonu piecsimtūkstošiem”, kurus vieno spēja jaunradīt Zilokalnu. Latviju. Čaku. Un kopš 2013. gada 27. februāra – arī Ziedoni.

2009. gada pavasarī Ziedonis, kā zināms, pats kļuva par uzveduma personāžu, kad Alvis Hermanis ar Jaunā Rīgas teātra aktieriem iestudēja improvizācijas izrādi „Ziedonis un Visums”, kur dzejnieka loma uzticēta Kasparam Znotiņam. Tagad, kad pēc pirmizrādes pārsteiguma, kur Kaspars runāja perfekti atdarinātā Ziedoņa balsī, pagājis ilgāks laiks, izrādi redzu nedaudz citā gaismā. It kā kaķēni artistiski spēlētos ar vecu nogurušu lauvu. Pietiekami interesantu, amizantu, ekscentrisku. Dzīvu. Bet pat nenojaušot, kāds šis lauva bija savos spēka gados. Ir jau tikai loģiski, ka tā noticis. Jo. Mūsdienās, zūdot tālaika kontekstam ar unifikāciju kā padomju valsts sociālās stratēģijas pamatu, kad jebkura uzdrošināšanās runāt, rakstīt, domāt, darīt savādāk, nekā to paredz reglaments, bija potenciāls disidentisms, grūti iedomāties, cik lielā mērā jebkura ekstravagance bija ne tikai formas, bet arī satura (dzīves pozīcijas) jautājums.

Uzvedumam bija liela rezonanse, galvenais – cilvēki, tai skaitā jaunieši, sāka atkal lasīt Ziedoņa darbus. Bija pārsteigti – cik teksti ir dzīvi, mūsdienīgi: asprātīgi, paradoksāli, gudri. Spējīgi dzīvot savu, no autora neatkarīgu dzīvi. Bet saprotu arī to, ka pašu Ziedoni un viņa lomu Latvijas sabiedrībā 60. un 70. gados un vēl 80. gadu sākumā pa īstam izjūt un saprot tikai Ziedoņa laikabiedri un mēs – kas tolaik bijām jauni, topoši. Kaspars Znotiņš kādā intervijā nesen teica: Ziedoni joprojām var lasīt. Mūsu formula tolaik bija it kā līdzīga, bet īstenībā kardināli atšķirīga: Ziedoni nevar nelasīt.

Ziedonis un Latvija

Šo īso un droši vien neobligāto piebildi radīja TV „Panorāmas” sižets no Saeimas, kur nikni tika diskutēts, ļaut vai neļaut cittautiešiem pasē rakstīt „latvietis”, ja tāda būtu viņu izvēle. Tribīnē kāpa kāda deputāte, lai agresīvi apkarotu šos kārumniekus, jo, pēc deputātes teiktā, šāda šausmu scenārija gadījumā Latvija pārstātu būt 1918. gada 18. novembra Latvija. Nerunāšu par to kaunu, ko izjutu, saprotot, ka mūsu deputāti neko nav dzirdējuši par divām nacionalitātes izpratnēm mūsdienu pasaulē – piedzimstot ar „pareizajām” asinīm mantoto un sociāli kulturālās pieredzes ceļā iegūto. Jautājums ir cits – vai šodienas Latvijai obligāti vajag būt „1918. gada 18. novembra” Latvijai. Vai izplatītais viedoklis, ka dzimtenes mīlestība nozīmē skatīties atpakaļ, nevis uz priekšu, nav daudzu mūsu valsts stagnācijas procesu pamatā? Kad Ziedonis 1985. gadā uzrakstīja grāmatu „Tik un tā” – par Latvijas labākajiem kolhozu priekšsēdētājiem – daudzi, to skaitā pat kvēli viņa talanta pielūdzēji, bija sašutuši par „krievu” (tolaik vārds „okupants” vēl nebija apritē) varmācīgi iedibinātās kolektīvās saimniecības „glorifikāciju”. Īstenībā tas bija kas pilnīgi cits: pat izaicinoši spilgts piemērs, kas apliecināja: dzejnieks dzīvo dzīvi stāda augstāk par jebkurām dogmām. Saimniekošanas forma, kuras ieviešana bija prasījusi tūkstošiem salauztu latviešu zemnieku dzīvju un pat dzīvību, gadu desmitu gaitā talantīgu saimniekotāju vadībā bija transformējusies un kļuvusi perspektīva.

Tagad katram ir saprotams: skatīšanās pagātnē atjaunotās Latvijas pirmajos gados notika pārāk bieži, īstenībā 90. gadu pirmā puse bija īsts restaurācijas laikmets, kā norakstīts no angļu 17. gadsimta vēstures. Tas spilgti atklājās arī situācijā, kad tika vēlēts pirmais Latvijas prezidents: vienāds uzvārds ar pēdējo Latvijas brīvvalsts prezidentu izrādījās vai vienīgā kvalitāte, kas tika prasīta/sagaidīta no šī simboliskā amata kandidāta. Čehi par savu prezidentu ievēlēja disidentisko intelektuāli, absurda lugu autoru Vaclavu Havelu, kurš starptautiskā arēnā ievērojami spēja pacelt Čehijas garīgo autoritāti. Kāpēc par pirmo atjaunotās Latvijas prezidentu nekļuva Imants Ziedonis, kurš īstenībā šo lomu bija pildījis gadus divdesmit? Vai varbūt cits dzejnieks, kura autoritāte uz 80. un 90. gadu robežas, praktiski „sagatavojot” Atmodu, arī bija ļoti liela – Jānis Peters? Tāpēc, ka mūs tik ļoti fascinēja šie abi mistiskie astoņpadsmit? Kā, izrādās, ir vēl joprojām. Vai arī tāpēc, ka Ziedoņa skatījumam uz Latviju nekad nav piemitis šaurs sektantisms, ka viņš nekad nav noliedzis draudzēšanās ideju ar citām tautām, interesi par tām? Kādu grupējumu acīs viņš varbūt nešķita pietiekami „tīrasinīgs latvietis”.

Kad Latvijā par īpašiem nopelniem valsts labā sāka piešķirt Triju Zvaigžņu ordeni (arī atjaunoto, ja kas), Ziedonim „piesprieda” otrās pakāpes ordeni. Daudzi, tai skaitā es, bija sarūgtināti par šo otro ordeņa šķiru. Nevar teikt, ka bez Ziedoņa Latvija nebūtu atguvusi neatkarību. Taču tā būtu citāda, un diez vai stiprāka. Tā kā izcēlās tracis pat presē, tika paskaidrots: nolikums ir tāds, ka ordeņa pirmo šķiru piespriež vienīgi ārvalstu diplomātiem. Ordeņa akcijas uzreiz kritās, jo Ziedonis nebija ticis atzīts par tā pirmās šķiras cienīgo. Bet komisijā, kas izlēma, kuram kuru „šķiru”, neizrādījās neviens Ziedoņa mēroga cilvēks, kurš saprastu, ka cilvēks ir augstāk par reglamentu. Ne jau viņam vajadzēja „īsto šķiru”, bet mums.

Pēdējie septiņi Imanta Ziedoņa dzīves gadi bija traģiski. Daļēja paralīze, kas gandrīz pilnībā laupīja spēju runāt, rakstīt un pat lasīt. Pateicoties dzīvesbiedrei Ausmai Kantānei, dēlam Rimantam, rakstniecēm Mārai Zālītei un Norai Ikstenai, žurnālistam Aivaram Berķim un citiem, dzīve tika padarīta ne tikai vairāk mazāk panesama fiziskā, bet arī garīgā ziņā: iznāca kopīgi radītas grāmatas. Šie septiņi gadi bija traģiski arī simboliskā ziņā: Latvijai tik svarīgā, neskaidrā, mainīgā laikā bija daļēji apklususi viena no pašām viedākajām tās balsīm. Varbūt tā liktenis mūs mēģināja pieradināt tam, kas notika 27. februāra vakarā, kad šī balss apklusa uz mūžīgiem laikiem. Bet vismaz pagaidām pie tā pierast nav iespējams.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt