Viņš bija košs aktieris
Aktierus aizmirst ļoti ātri. Tāpēc, aizejot mūžībā vienam no savdabīgākajiem Liepājas teātra aktieriem Jānim Kuplajam (1941-2015), kurš jau desmit gadus uz skatuves nebija redzams, šķiet svarīgi atcerēties un fiksēt kaut vai tās nedaudzās un ļoti subjektīvās bildes, kas, kopā liktas, veido nerakstīto teātra vēsturi.
Teātra enciklopēdija ziņo par vairāk kā 100 lomām kopš 50. gadu vidus līdz pēdējai teātra lomai 2014. gadā, sākotnēji Rīgā, Jaunatnes teātrī, bet radošā mūža absolūti lielāko daļu Liepājā, tomēr manas paaudzes – pagājušā gadsimta 70., 80. gadu bērniem – aktieris Jānis Kuplais sākās ar mūžam aizmigušo Dzirnavnieku Oļģerta Krodera pirmajā „Sarkangalvītē” (1979) Liepājas teātrī. Lai cik patētiski tas arī neizklausītos, bet tā tiešām ir – Jāņa Kuplā savdabīgajā balsī norūkto neaizmirstamo „Kas guļ, tas negrēko” esmu neapzināti meklējusi visās turpmākajās „Sarkangalvītēs”. Un, protams, neatradusi, jo bērna acīm skatītas, krāsas izskatās košākas.
Bet Jānis Kuplais bija tiešām košs aktieris. Mazais augums un intriģējošais balss tembrs komplektā ar absolūto formas izjūtu un skatuvisko temperamentu veidoja to skatuvisko pievilcību, kas lika Jāņa Kuplā Šveikam Valža Lūriņa 1986. gada Liepājas izrādē kļūt par Notikumu. Iespējams, tas ir labākais Šveiks, kāds latviešu teātrī bijis, kaut salīdzināt nav vērts, jo katrs aktieris ir pats. Jāņa Kuplā Šveiks bija artistisks, dzīvi zinošs čapliniskais skumjais klauns bezjēdzīgajā kara teātrī. Neaizmirstams un nesajaucams.
Šveiks kļuva par virsotni, tomēr Jānis Kuplais nebija vienas lomas aktieris. Viņa profesionālajā biogrāfijā bija ne tikai daudzas draudzīgi siltas, labsirdīgas raksturlomas, bet arī spilgti tumšie raksturi, zīmēti ļoti asām, ekspresīvām līnijām – Šillera Mortimers, Raiņa Kangars, Šekspīra Kornvolas hercogs… Vai (no)žēlojamais Medvedenko Krodera ekscentriskajā Čehova „Kaijas” (1987) versijā, kurš Jāņa Kuplā veidolā izskatījās kā saburzīts.
Redzes atmiņa ir it kā nofotografējusi atsevišķus kadrus. Spilgtāko no tiem fiksējuši arī teātra fotogrāfi gandrīz visās Jura Rijnieka izrādes „Psihiskais uzbrukums” (1989) fotoliecībās – strēlnieku kopīgajā kapā, salīcis zem milzu krusta smaguma, kāpj Jāņa Kuplā Bangerskis. Totāla deromantizācija, apvaldīts spēks un sāpes bija gan šajā lomā, gan visā izrādē. Un droši vien arī aktierī.
Lai viegls ceļš!
