Viņa bija laba
Līvija Akurātere ir uzrakstījusi piecas monogrāfijas par aktieriem – Antu Klinti, Emīliju Viesturi, Emīliju Bērziņu, Irmgardi Mitrēvici un Nikolaju Mūrnieku, Gunāru Cilinski, kā arī bijusi līdzautore trīs kolektīvās zinātniskās monogrāfijās – divsējumu “Latviešu padomju teātra vēsture” un krievu valodā iznākušajā “Rīgas Krievu drāmas teātris”. Taču viņas nozīmīgākais darbs latviešu teātra zinātnē ir fundamentālais pētījums “Aktiermāksla latviešu teātrī”, kas joprojām aktuāls.
60. gadu beigās, 70. gados, kas bija viņas ražīgākais darba laiks kritikā, Līvija bieži rakstīja par neatkarīgi domājošajiem, mākslā jaunus ceļus meklējošajiem un varas ne īpaši mīlētajiem režisoriem Oļģertu Kroderu, Ādolfu Šapiro, Pēteri Pētersonu. Viņa izlikās nejūtam nepārprotamos “no augšām” nākošos mājienus, ka šos māksliniekus labāk noklusēt vai vēl labāk – nokritizēt. Viņa nebaidījās izteikt savas domas par jaunām, neaprobētām un nekonvenciālām parādībām skatuves mākslā. Piemēram, viņa pirmā uzrakstīja recenziju ar nosaukumu “Jurģo”, kas tika nopublicēta “Literatūrā un Mākslā”, par Pētera Pētersona iestudējumu Jaunatnes teātrī “Spēlē, Spēlmani!”. Par leģendu kļuvušais uz Aleksandra Čaka dzejas un poēmām balstītais iestudējums, bez kura mūsu skatuves māksla nav vairs iedomājama, nebūt nepiedzima uzreiz leģendārs. Jaunieši, kas nerakstīja recenzijas, par to jūsmoja, atbildīgie biedri, tostarp slavenākie no kritiķiem, raustīja plecus – pārāk nepierasti, pārāk brīvi, vai neapdraud pamatus... Klusums ieilga, un tad parādījās Līvijas pozitīvā recenzija. Kad viņai jautāja, ko nozīmē virsrakstā liktais vārds, atbilde bija viņas personībai raksturīga – Līvija paraustīja plecus, uzsmaidīja un attrauca: “Nezinu. Bet likās, šai izrādei piestāv.”
Atceros arī, kā viņa dažus gadus vēlāk kādā sarunā par “Spēlē, Spēlmani!” jautāja, vai es esot ievērojusi, ka izrādes finālā galvenais varonis Dzejnieks, ko spēlēja Imants Skrastiņš, nomirst aiz mīlestības pret dzimteni. Es to nebiju ievērojusi, jo, pirmkārt, Dzejnieks “sižetiski”, kā man likās, paliek dzīvs, un, otrkārt, viņš deklamē “Patētiskās kvartas” par Latvijas galvaspilsētu: “Rīga, tu pilsēta mana, Rīga tu...” Manu atbildi Līvija komentēja apmēram tā – šai gadījumā jau Rīga ir Latvija un nepabeigtais teikums nozīmējot pārtrūkstošu dzīvi. Tas toreiz man bija liels atklājums par teātra dabu, kur var runāt vienu, bet tik pārliecinoši, ka uzmanīgs skatītājs dzird ko citu. Bet šodien es saprotu, ka šajā senajā sarunā nozīmīgākās bija nevis estētiskās, bet, tā teikt, saturiskās lietas, ko Līvija man caur šo piemēru gribēja pateikt.
Līvijai kā aktiermākslu studējušai personai bija viegli iekvēlināma iztēle un labi attīstīta fantāzija, viņa bieži izrādēs saskatīja to, ko citi neredzēja, vai kas, visdrīzāk, tur arī nemaz nebija. Apburoša bija viņas atbilde, kad diskusijās sarūgtinātie citi, kas nebija ievērojuši neko tamlīdzīgu, bozās un lūdza izskaidrot. Viņa teica: “Bet, ja es to redzēju, tad tas tur nevarēja nebūt.” Droši vien, pateicoties savai aktrises izglītībai, Līvija bieži uz skatuves ievēroja konkrētas lietas un norises, kas, korespondējot ar tekstu, vienu vai otru skatu pagrieza pilnīgi citā, ar tekstu nesaistītā virzienā. Lielā mērā pateicoties viņai, es ar laiku sapratu, kāda nozīme teātrī ir mizanscēnai, kostīmam, gaismai... Tagad es zinu – viss, kas ir (vai – kā nav) uz skatuves, kaut ko nozīmē. Līvijai nekad un ne vismazākā mērā nebija raksturīga didaktika. Viņa šādos vispārinājumos nerunāja, viņa analizēja konkrēto gadījumu, dažkārt pat tikai vienu detaļu. Bet piemērs iespiedās prātā, jo bija balstīts uz kādu spilgtu parādību, un ļāva izdarīt secinājumus un vispārinājumus pašam.
Līvija bija ļoti labs cilvēks. Viņa allaž bija gatava palīdzēt – un ne tikai ar padomiem, bet arī praktisku un pat pašaizliedzīgu rīcību. Pilnīgi pieļauju – ja nebūtu Līvijas, varbūt es nebūtu kļuvusi par teātra kritiķi. Kad pēc viena gada nostrādāšanas Limbažu vidusskolā pārcēlos uz Rīgu, mani nekur saskaņā ar tā laika likumiem neņēma darbā, jo man nebija Rīgas pieraksta. Līvija pierakstīja mani savā dzīvoklī, un es varēju dzīvot un strādāt Rīgā, skatīties izrādes, mācīties aspirantūrā. Un man ir dibināts pamats domāt, ka es nebūt nebiju vienīgā, kam viņa nesavtīgi palīdzēja.
Līvijas labsirdība, harmoniskā daba un pilnīgs ambīciju trūkums (ja tādas viņai bija, tad viņa to meistarīgi slēpa), kā man gadījās vērot, kopā ar viņu desmit gadus strādājot Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta Teātra, mūzikas un kino daļā, padarīja viņu par tādu kā zibensnovedēju, pētnieku kolektīva psiholoģiskā klimata normalizētāju. Līvija prata atrast valodu ar katru. Kad atklāti vai slēpti šķīda dzirksteles tādu spilgtu un ambiciozu personu starpā kā Lilija Dzene, Viktors Hausmanis, Valentīna Freimane, Līvija spēja viņus salabināt un vārda tiešā un pārnestā nozīmē nosēdināt atkal pie viena galda. Dažkārt šim procesam gadījās arī paradoksāls iznākums – abas karojošās puses salaba un vienotā frontē vēsās pret veiksmīgo miera nesēju kā cilvēku, kuram nav savu principu, jo tas visiem labs.
Man savukārt likās, ka Līvijas labsirdība dažkārt kaitē viņai kā kritiķei – viņai piemita tāds kā cāļu mātes komplekss. Savās recenzijās viņa centās izprast un pateikt labu vārdu katram, arī pēdējam beztalantam vai sliņķim, uztverot tos kā vientuļus un nelaimīgus “mākslas pabērnus”, kurus neviens cits bez viņas nepažēlos. Tas dažkārt, uzsveru – dažkārt, noveda pie bēdīgi slavenās metodes “uzdāvināt katrai māsai pa auskaram”.
Līvijai bija priecīga daba, vienalga, cik slikti viņai dažkārt gāja, īpaši materiālā ziņā, jo viņa palīdzēja saviem bērniem Ievai un Mārtiņam. Tālab bija tik aizkustinoši vērot, ka Līvijas ģimenē īstenojās princips, kurš nemaz tik bieži nav sastopams: dots devējam atdodas. Pēdējos Līvijas dzīves gadus Ieva par viņu rūpējās gan materiāli, gan emocionāli, izturoties ar lielu cieņu, kas bija dabīga un nemaz ne tēlota. Tātad brīžos, kad Līvijai negāja īpaši labi, viņas kolēģe, priekšniece un kaut kādā ziņā noteikti arī draudzene Lilija Dzene mēdza viņai pārmest, ka Līvija pārāk daudz domā par citiem un pārāk maz par sevi. Tā reiz, braucot kopā ar Līviju liftā no pirmā uz trīspadsmito stāvu, kur atradās mūsu nodaļas kolektīvais kabinets, redzu: viņa izņem lūpukrāsu, uzvelk uz vaigiem mazus riņķīšus un izrīvē kā rūžu, komentēdama savu darbību: “Lai Lilsis redz, ka es rūpējos arī par sevi!” Un šķietami priecīgi iesmejas. Kaut gan nekā priecīga jau tur nebija – drīzāk naivas pūles saņemties, kad deguns galīgi velkas pie zemes. Bet varbūt – zināms draiskums, pašpuiciskums, kas tāda ranga kritiķēm un solīdu gadu sievietēm padomju laikā bija kas gluži neiedomājams.
Līvija bija absolūti neformāls, rangus un nopelnus saskarē ar citiem ignorējošs cilvēks. Tāpēc labi sapratās ar studentiem gan Konservatorijā, gan vēlāk Kultūras akadēmijā, kur viņa lasīja lekcijas teātra vēsturē. Tāpat viņa bija savējā amatierteātru vidē, kā ar profesionāliem kritiķiem nemaz tik bieži negadās, jo labprāt brauca uz dažādām pašdarbības teātru skatēm un festivāliem. Arī tāpēc, ka viņa šai sfērā varēja papilnam realizēt savu sapratējas un labu vārdu dāvinātājas acinājumu. Bet ne tikai. Kā gadījās reiz vērot kādā saietā, kur Līvija mani bija paņēmusi līdzi, tad attiecības starp aktieriem-amatieriem un kritiķiem ir tuvākas, atraisītākas nekā starp kritiķiem un profesionālo teātru aktieriem. Kad neformālajā festivāla daļā pēc rasola sākās dejas, Līvija bija viena no izķertākajām dāmām, kaut viņai jau bija pāri piecdesmit. Un ar kādu azartu un temperamentu viņa dejoja!
Tieši tādu Līviju es gribētu paturēt atmiņā – dejā virpuļojošu un priecīgu. Kāpēc? Nevaru izskaidrot. Tas viņai, manuprāt, vienkārši piestāv.
Lai vieglas smiltis Tev, Līvij!
