Ievilkt bezgalībā mīlestības līniju
IN MEMORIAM. Aktieris Jānis Kubilis (1923-2024)
Mūžības teātris aizsaucis pie sevis vienu no Nacionālā teātra dižo meistaru paaudzes – stalto simtgadnieku Jāni Kubili, kurš teātrim atdevis gandrīz piecdesmit savas dzīves gadus, nospēlējot ap 140 lomu un pretī saņemot skatītāju un kritikas cieņu, apbrīnu un mīlestību. Jāņa Jaunsudrabiņa novadnieku, neretieti, kura dzimtā ritēja latviešu, lietuviešu un poļu asinis. Poļu pana mazdēlu, kurš uzauga daudzvalodīgā vidē, bet sevi allaž uzskatīja par īstenu latvieti. Personību ar izcilu talantu, dziļu inteliģenci un erudīciju, stingru stāju un vērtību sistēmu, kam palika uzticīgs visu mūžu. Iespējams, pēdējo gara aristokrātu mūsu teātrī.
Lilija Dzene savulaik ir raksturojusi Jāni Kubili kā aktieri, kurš ir ievilcis mīlestības līniju bezgalībā. Taču mākslinieka ceļš uz romantisko varoņu un mīlētāju lomām nebūt nebija gluds un rozēm kaisīts: pirmajos darba gados teātrī aktieris ir spēlējis gan Feju Šekspīra “Jautrajās vindzorietēs”, gan Piekto kraukli Raiņa “Zelta zirga” uzvedumā un citas nelielas lomiņas. Līdz nāca švītīgais Joske “Skroderdienās Silmačos”, ko Jānis Kubilis ir spēlējis partnerībā ar četrām Zārām arī šī Alfreda Amtmaņa-Briedīša iestudējuma atjaunojumos līdz 1969. gadam, un Krauklīšu Pēteris A. Deglava romāna “Rīga” dramatizējuma uzvedumā.
Par īstu aktiera zvaigžņu stundu izvērtās Pablo loma A. Kasonas lugas “Trešais vārds” uzvedumā Kārļa Pamšes režijā (1959), kas jūtīgajā partnerībā ar Antras Liedskalniņas Margu iedibināja viņa kā romantiska mīlētāja un “mīlestības bruņinieka” (kā mākslinieks dažkārt dēvēts) reputāciju uz visiem laikiem. Lilja Dzene grāmatā “Aktiera Jāņa Kubiļa atbildes” viņu un Antru Liedskalniņu atzīst par kvēlāko mīlas pāri uz skatuves, minot, ka dzīvē abi šie tik atšķirīgie mākslinieki – laipnais, taču atturīgais un dažbrīd ļoti noslēgtais aktieris un ekstravertā, mutuļojošā Liedskalniņa – tikpat kā nesarunājās, jo viss jau bija pateikts uz skatuves. Tādas lomas kā Marats A. Arbuzova lugas “Mans nabaga Marats” uzvedumā un citas tikai pievienoja jaunas krāsas šajā vērienīgajā jūtu un pārdzīvojumu mistērijā.
Man šo mīlestības līniju Jāņa Kubiļa daiļradē visspēcīgāk lika izjust viņa Hamilkara kungs Īva Žamiaka lugas “Hamilkara kungs” uzvedumā Mihaila Kublinska režijā (1981). Tas bija apbrīnojami, kā aktierim – atkal partnerībā ar Antru Liedskalniņu – izdevās šo labi uzrakstīto bulvārlugu ar sentimentālo sižetu pārvērst dziļā, satricinošā likteņstāstā par mīlestības un vientulības dabu. Cilvēks, kurš ir vīlies it visā un visos un netic vairs nekam, bet beidzot sastopas ar īstām jūtām, izvēlēdamies aiziet no dzīves šajā visaugstākajā, piepildītākajā savas esības brīdī – tā bija aktiermeistarības paraugstunda un mīlestības apliecinājuma kulminācija, ko Jānis Kubilis kopā ar Antru Liedskalniņu izdzīvoja šajā izrādē.
Nacionālā teātra vēsture nebūtu tik krāsaina un daudzveidīga bez aktiera atveidotā Mocarta Aleksandra Puškina “Mazajās traģēdijās”, bez viņa čapliniskā Lilioma līdzgaitnieka Fičūra Ferenca Molnāra “Liliomā” un rafinētā, izsmalcinātā Saules karaļa Luija XIV Mihaila Bulgakova lugas “Moljērs” uzvedumā viesrežisora Ādolfa Šapiro skatuves versijā, Jāņa Kubiļa varonim turot savā dūrē gan Alfrēda Jaunušana Moljēru, gan visu viņa trupu. Bez aktiera smalkjūtīgajiem Harija Gulbja varoņu interpretējumiem, bez viņa elegantā Longina Laukmaņa Anšlava Eglīša “Bezkaunīgo veču” uzvedumā un gudrā, ciniskā asesora Braka Henrika Ibsena lugas “Heda Gablere” iestudējumā, kurš bija līdzvērtīgs pretinieks Lāsmas Kugrēnas neikdienišķajai, iekšēju pretrunu plosītajai Hedai.
Kādēļ mākslinieks pats izvēlējās aiziet no teātra, kaut lomas un piedāvājumi bija un viņš būtu varējis spēlēt vēl un vēl? To ir vaicājuši gan skatītāji, gan aktiera kolēģi, kuri viņu raksturo kā brīnišķīgu partneri ar siltām, dzīvām acīm. Jānis Kubilis pats savās intervijās ir izteicies, ka no skatuves labāk aiziet tad, kad esi vēl noteicējs, nevis tad, kad uz tevi jau skatās ar līdzcietību un žēlumu. Viņš sevi uzskata par laimīgu cilvēku, jo ir sevi piepildījis gan profesijā, gan ģimenē, kur ir divi dēli un mazbērni. Un šarmantais džentlmenis, kurš līdz sirmam vecumam saglabāja cēlu, staltu stāju, asu prātu un lielisku humora izjūtu, mūža nogalē savu mazo mīlestības paradīzi atrada starp trīsdesmit šķirņu rozēm savā Baltezera mājas dārzā.
Esmu pārliecināta, ka arī mīlestības līnija, reiz tik dziļi un pamatīgi izcirsta uz skatītāju sirdīm, nevar tik drīz aizaugt un ka baznīcas zvanu skaņas, kas svētdienu rītos skan pāri Baltezeram un kas lika māksliniekam priecāties par šīs pasaules pilnību, pavadīs viņa dvēseli bezgalībā.
Atvadīšanās no Jāņa Kubiļa notiks Latvijas Nacionālā teātra Baltajā zālē 2024. gada 21. jūnijā no plkst. 12 līdz plkst. 13.
KrodersLV redakcija izsaka līdzjūtību mākslinieka tuviniekiem un kolēģiem!
