Latviešu teātris svešumā, bet tik tuvu
Piezīmes par pasaules latviešu amatierteātru saietu “PLATS solis 2025” Pīterboro (Lielbritānijā)
No šī gada 23. līdz 26. oktobrim Lielbritānijā, Pīterboro (Peterborough) pilsētā, notika ikgadējais pasaules latviešu amatierteātru saiets – “PLATS solis 2025”. To organizēja PLATS – Pasaules Latviešu Amatieru Teātru savienība, un saietā piedalījās 22 amatierteātri un to pārstāvji no 11 valstīm – Austrālijas, Amerikas Savienotajām Valstīm, Dānijas, Itālijas, Īrijas, Lielbritānijas, Norvēģijas, Šveices, Vācijas, Zviedrijas un Latvijas. Saieta saimnieki šoreiz bija divi latviešu teātri no Lielbritānijas – Birmingemas Mazais teātris un Londonas teātris “Trepes”.
Cik plats ir tas “PLATS solis”?
Kopā ar horeogrāfu un dejas pedagogu Jāni Purviņu, režisoriem Ģirtu Šoli un Herbertu Laukšteinu biju uzaicināta vērtēt diasporas kolektīvu izrādes. Tik vērienīgā latviešu teātru salidojumā ārpus Latvijas piedalījos pirmoreiz, un mani šī “soļa” plašums patiesi pārsteidza. Gan ar savu vērienu – 552 reģistrēti dalībnieki! – un neformālo, sirsnīgo gaisotni, gan ar iespēju iepazīt tik daudzus teātrī patiesi ieinteresētus, radošus un talantīgus cilvēkus.
Jau vairākus gadus šie saieti ir kļuvuši par īstiem diasporas amatierteātru svētkiem, un arī šoreiz uz profesionālām skatuvēm četrās dienās tika izspēlētas 17 izrādes, parādītas 3 videoizrādes un notika 10 meistarklases, kas pulcēja vairāk par 200 dalībniekiem. Meistarklases vadīja Jānis Purviņš (“Ķermeņa iesildīšana un dejas pamatkustības”), Ģirts Šolis, kurš dalījās pieredzē ar tradicionālu un netradicionālu priekšmetu izmantojumu teātrī, Jelgavas Studentu teātra režisore un improvizācijas pedagoģe Astra Kacena, skatuves kustību pedagogs Uģis Točs un rakstnieks Andris Zeibots (par aktiera skatuves tēla iekšējo loģiku un darbību).
Īpašu “pievienoto vērtību” saietam piešķīra tas, ka atklāšanas un noslēguma pasākumi notika grandiozajā Pīterboro katedrālē, kas ir viena no ievērojamākajām normāņu katedrālēm Eiropā. Šai 12. gadsimtā tapušajai neogotiskā stila celtnei ir slavena vēsture: te apglabāta Anglijas karaliene, Henrija VIII pirmā sieva, Aragonas Katrīna. Te savulaik pēc nāvessoda izpildes netālajā Fozeringheja pilī (Fotherinhay Castle), kas ir Šekspīra iemūžinātā Ričarda III dzimšanas vieta, tika apglabāta arī Skotijas karaliene Marija Stjuarte.
Uz PLATS saietu, ko atklāja gan Katedrāles prāvests Kriss Dallistons (Chris Dalliston) un Lielbritānijas un Īrijas apgabala prāvests Imants Miezis, gan britu karaļnama un Pīterboro mērijas pārstāvji, bija ieradies arī Latvijas vēstnieks Apvienotajā Karalistē Atis Lots. Skanēja koncerts ar Mocarta un citu komponistu dziesmām un ārijām, ko izjusti izpildīja jauna, daudzsološa dziedātāja Annija Dziesma Teteris, lieliska soprāna īpašniece no ASV, kura patlaban studē Berlīnes Mūzikas akadēmijā. Pēc šī emocionālā priekšnesuma mani visvairāk iepriecināja nepiespiestais, brīvais garīgā un laicīgā savienojums, jo prāvests Imants Miezis ņēma rokās videokameru un naski metās filmēt saieta turpmākās norises kā raidstacijas Baltic Ireland pārstāvis. Pīterboro Jaunajā teātrī (New Theatre) un “Atslēgas teātri” (Key Theatre) pēc akcijas par godu Ukrainai sākās saieta piesātinātā darba programma.
Vizuāli interesanti un vērienīgi
To atklāja viesi no Latvijas – Jēkabpils Tautas teātris ar Andrusa Kivirehka lugas “Igauņu bēres” iestudējumu Intas Ūbeles režijā. Lugu režisore bija koncentrējusi nepilnu pusotru stundu garā, mērķtiecīgā un atraktīvā ansambļa spēlē. Vecā Andresa bēres, kuru laikā tiek atzīmētas arī viņa mazdēla tuviniekiem iepriekš noklusētās kāzas, bet kas beidzas ar vēl viena bēru viesa nāvi malkas skaldīšanas laikā, tika izspēlētas kā traģikomēdija jeb absurda komēdija vitālā, dinamiskā ritmā (kustību konsultante Rita Lūriņa). Veiksmīgs un oriģināls režijas atradums ir dažādu mūzikas instrumentu izmantošana rekvizītu vietā (tie pārtapa gan par telefoniem, gan ziediem bēru ceremonijas laikā), u.tml. Tikpat asprātīgs atradums ir daudzās koka kastes, kas simbolizē nebeidzamos malkas krāvumus un palīdz radīt lakoniski iezīmēto darbības vidi. Aktieru pārliecinošā iedzīvošanās savos varoņos, īpaši Maijas Veides Īdas dzirkstīgā, kolorītā spēle, Ulda Urtāna Sasa precīzi raksturotā pakļaušanās Initas Zarkevičas enerģiskās Maretes ģimenes labklājības nodrošināšanas plānam, kā arī citi aktierdarbi iepriecināja ar dzīvīgumu un humora izjūtu pat ļoti nopietnās tēmas risinājumā. Vecīši izmirst, vecās lauku mājas brūk kopā, nākamā paaudze diendienā raujas vai pušu gan pilsētā, gan laukos, sekojot tradicionālajiem dzīves standartiem. Bet viņu bērni, visu šo ņemšanos redzēdami, sapņo nevis par vectēva mājas, kur aizvadīta vai visa bērnība, sakopšanu, jo tur gaida nebeidzami darbi, bet par zemi, kur zied apelsīnkoki. Taču: kas viņus sagaida tur? Un kas notiks te? Tā ir problēma, kas aizvien vairāk samilst ne tikai Igaunijā vai Latvijā.
Kā savā runā atklāšanas ceremonijā minēja vēstnieks Atis Lots, Apvienotajā Karalistē vien patlaban dzīvo ap 160 tūkstošiem latviešu – un tas liek stingri aizdomāties. Manā uztverē jēkabpiliešu humora un dzīvesgudras smeldzes piesātinātā izrāde par izvēlēm, ko katrs izdarām sava mūža laikā, saslēdzās ar pavisam citā pasaules malā tapušu uzvedumu – Sidnejas Latviešu teātra videoizrādi “Laika tilts” Ilonas Brūveris un Jāņa Čečiņa režijā, kur jaunieši spriež par kārtējo Jaunatnes dienu organizēšanu Austrālijā. Šīs pēc Ulda Siliņa, Ilonas Brūveris un Jāņa Čečiņa scenārija veidotās izrādes varoņi arī ir seniori, bet galvenokārt – jaunieši, kuru vecāki vai vecvecāki ir devušies (vai bijuši spiesti doties) uz zemi, kur zied citronu un apelsīnkoki, un kuri tur jau ir piedzimuši. Senioriem ir nostalģija pēc dzimtās Latvijas, bet viņi spēj ar smaidu atcerēties arī netīkamo, padomju okupācijas laikā piedzīvoto – kā to apliecina izrādē ievītā tautas dejas “Ačkups” asprātīgā parodija. Taču jauniešiem gan “Rūdī Blaumanis” (kā viņi to dēvē), gan Annas Brigaderes Sprīdītis, izrādē asprātīgi izspēlējot novecojušā Sprīdīša atgriešanos mūsdienās pie Lienītes un viņu abu dēla, ir tikai pagātnes arhetipi, par ko labsirdīgi pasmaidīt. Tāpat kā suitu sievas, kas te parādās patiesi komiskā improvizācijas epizodē. Iepriecina tas, ka Sidnejas teātrī ir tik daudz jauniešu – skaistu, stilīgu, gudru, ar labu humora izjūtu, labām vokālām un plastiskām dotībām apveltītu. Un tas, ka visi izrādes veidotāji – gan jaunie, gan vecāka gadagājuma – nemēģina uzburt kādu rožainu, idillisku ainu par tautiešu dzīvi svešumā, bet spēj pasmaidīt paši par sevi, par savām ambīcijām (“Vai vēstnieks būs?”), svešādo latvisko izrunu, ikdienas problēmām, u. tml.
To, ka teātris latviešiem svešumā nav tikai izklaide, bet garīgi piesātināts brīvā laika pavadīšanas veids ar vēlmi ietiekties un saprast vissarežģītākās indivīda un sabiedrības attiecību problēmas, apliecināja saieta rīkotāja un režisora Ingmāra Čaklā pirms pāris gadiem tapusī izrāde “Atklātā jūra”. Poļu absurdista Slavomira Mrožeka luga par manipulācijām ar cilvēkiem un varu mūsdienu pasaulē Birmingemas teātra aktrišu ansambļa perfektā jēdzieniskā risinājumā un Aldas Skrastiņas mērķtiecīgā horeogrāfijā izvērtās par aizraujošu piedzīvojumu. Latviešu jaunākās paaudzes mākslinieka Asatūra Keima (Asatuur Keim) videoprojekcijas uzbūra maģisku un noslēpumainu Visuma atmosfēru. Aktrises Katrīna Tamisāre, kura studē Zviedrijā un uz mēģinājumiem Birmingemā brauc no Stokholmas, Dace Čaklā, kura ir šī teātra direktore un viena no Birmingemas Latviešu centra dibinātājām, Elza Umure, Ināra Ugore un Dināra Klepere, kura ilgus gadus strādājusi ar amatierteātriem Latvijā, darbojās ar tādu enerģiju, azartu un precizitāti, ka to varētu apskaust jebkurš profesionālis. Vērienīgs, vizuāli spilgts un mūsdienīgs iestudējums, kur perfekti izmantota telpa un dažādi, pat ikdienišķi priekšmeti (kā vannītes, kas simbolizē jūru), veiksmīgi apvienota aktiermāksla un runātais vārds, kostīmi ar melnajām pusfrakām, katliņcepurēm un baltiem žabo krekliem (autores Gunta Lārmane un Selīnas Briežkalne), kustība, deja, gaisma, krāsa un skaņa. Uzvedums izpelnījās ekspertu žūrijas īpašo balvu.
Pie vērienīgākajiem iestudējumiem noteikti jāmin arī viesu no Latvijas – Lielvārdes Tautas teātra – lieluzvedums “Pumpurs – ceļš uz Lāčplēsi”. No Ineses Tālmanes drāmas par Andreju Pumpuru, “cilvēku, kurš kļuva par mītu”, kā minēts izrādes programmā, režisori Kārlis Lišmanis un Sarmīte Mončaka (viņa arī horeogrāfijas autore) izveidojuši patiesi iespaidīgu stāstu par vienu no mūsu kultūras “pamatakmeņiem” un mūsu pirmā varoņeposa tapšanu. Lakoniskā telpogrāfija, kur vienīgais skatuves dizaina elements ir gaiši kubi ar latvisko rakstu zīmēm, kas izrādes gaitā veido dažādas mobilas kombinācijas, un stilizētie tērpi (scenogrāfijas un tērpu autore Sandra Sabīne Jaundāldere) ļāva brīvi raisīties plašā ansambļa domai un darbībai, kas brīžiem ieguva rituālu raksturu. Mērķtiecīgā mūzikas režija, uz skatuves visu laiku esošā ansambļa kustību partitūra, kas veido savdabīgu dzīvo scenogrāfiju izrādes norisēm, ļāva izcentrēt Kaspara Kalniņa iemiesotā Andreja Pumpura šaubas, nedrošību, bēgšanu no vides un cilvēkiem, kas viņu nepieņem, atgriešanos un pārliecību par spēju radīt savu mūža darbu. Pārsteidzošs, iespaidīgs, atmiņā paliekošs aktierdarbs. Svētīgs visa teātra darbs, iestudējot šo materiālu par savu ievērojamo novadnieku un neļaujot tautas atmiņā aizaugt tam, ko mūsu latviskās pašapziņas un garīguma stiprināšanā paveikuši pagātnes dižie vīri.
Cilvēcisko drāmu un komēdiju tuvplāni
Vērienīgums un izteiksmes līdzekļu daudzveidība raksturo arī Maika Fulstopa lugas “Arlabunakti!” iestudējumu Ingmāra Čaklā režijā šajā pašā Birmingemas Mazajā teātrī, kaut režisors bija aizslēpies aiz Selīnas Briežkalnas vārda. Arī noslēpumainais lugas autors izrādījās esam Hermanis Paukšs. Noslēpumainības netrūkst ne pašā lugā, kas izrādes programmā pieteikta kā “filozofiska drāma ar mistisku noskaņu, kurā dzīvie un mirušie sapinas vienas nakts sarunā”, ne tās iestudējumā. Jāatzīst, ka lugas materiāls līdz filozofiskas drāmas dimensijām gan īsti “neaizvelk”. Tomēr, pateicoties režisora izdomai un spēles telpas scenogrāfijai, kas veidota kopā ar Santu Siliņu, muzikālajam noformējumam un video projekcijām ar patiesi iespaidīgiem, sirreāli mistiskiem attēliem (DJ EKI), Aldas Skrastiņas un paša režisora horeogrāfijai, bet jo īpaši elastīgajam, atraktīvajam aktieru ansamblim, kas to visu izspēlēja, ir radīts vēl viens teātra piedzīvojums ar eksistenciāla trillera garšu. Galvenā varoņa Rodžera naksnīgās sarunas gan ar savas dzīves sievietēm, gan šķietami ikdienišķo kalponi Žozefīni, kas allaž komiski uztenterēja un tikpat komiski notenterēja no skatuves savos uznācienos, bet izrādījās esam gluži dēmoniska būtne teju 300 gadu vecumā, lika skatītājiem gan smieties, gan ļauties pabaisu izjūtu tirpoņai. Ne velti šī izrāde izpelnījās Zelta godalgu gan ekspertu žūrijas, gan Draugu žūrijas vērtējumā, un Ingmārs Čaklais tika atzīts par labāko režisoru, Rodžera lomas atveidotājs Linards Lībietis tika pie saieta labākā aktiera, bet Dināra Klepere (Žozefīne) – pie labākās aktrises goda.
Taču to, ka ne vienmēr, lai aizsniegtu skatītāju prātu un sirdis, ir jābūt lielam, iespaidīgam inscenējumam, pierādīja neliels Itālijas latviešu teātra “Momento” uzvedums, Regnāra Vaivara “Latviešu sievietes Itālijā (tikai) iepazīstina ar sevi. 2. daļa “Mātes”” Lauras Pinteres režijā. Sākotnējā versija par latviešu sievietēm Itālijā ir papildināta ar personīgiem stāstiem, ko izspēlē arī Īrijas un Dānijas latviešu amatierteātru aktrises, atveidojot Itālijā mītošo latviešu sieviešu mātes un dzīvo aktierspēli apvienojot ar stāstiem videoformātā. Šī izrāde “paņēma” tieši ar savu teātra valodas vienkāršību un cilvēcisko siltumu, kas burtiski strāvoja gan no abu mammu – Lilijas Tomsenas Lilijas un Sandras Bondarevskas Anastasijas, gan pašas režisores skatuviskās esības. Likās, ka viņu rūpes, raizes un arī prieks un mīļums pret svešumā dzīvojošajām meitām apņem arī mūs, skatītājus, tāpat kā no videoekrāna plūda un izstaroja meitu ikdienas rūpes, problēmas, lielie un mazie prieki. Šī mazformāta izrāde bija tik aizkustinoša, cilvēciski gudra, reizē sāpīga un smeldzīgi gaiša, ka izpelnījās Grand Prix gan ekspertu, gan Draugu žūrijas vērtējumā un atnesa balvu Sandrai Bondarevskai kā labākajai aktrisei otrā plāna lomā.
Izrādījās, ka PLATS valdes priekšsēde Sandra Bondarevska ir ne tikai apdāvināta aktrise, bet arī režisore, kura prot piesaistīt un strādāt ar latviešu imigrantu jaunāko paaudzi. To pierādīja viņas veidotais Hermaņa Paukša lugas “Princešu modināšana” uzvedums Latviešu teātrī Īrijā “Sliedes”, kur gan ar komiskās darbības, gan ar dziesmu un horeogrāfijas palīdzību, jauniešiem azartiski izdejojot laikmetīgās dejas kustības, radīta asprātīga parodija par senās pasakas tēmu, žūrijai to novērtējot ar Sudraba balvu. Jauneklīga spara, kā redzējām, netrūkst arī Minhenes letiņu amatierteātrim “Brecelis”, kas bija iestudējis Anitas Grīnieces lugu “Siltumnīca” ar tās varoņu – augu un dārzeņu – mutēs ieliktiem asprātīgiem (un palaikam ne tik asprātīgiem) tekstiem par cilvēku dabu, tikumiem un netikumiem, pat revolūciju. Diānas Zaveles režijā ar izteiksmīgi krāsainiem, tēmai pieskaņotiem kostīmiem un scenogrāfiju izcēlās tādi kolorīti aktierdarbi kā Kārļa Jurjāna intelektuālais, latīniskus izteicienus un citas gudrības sasmēlies Gurķis un viņa oponents – Agra Pakalna agresīvi pašpārliecinātais viszinis Tomāts.
Krāšņs aktieru dārzs
Sen nebiju vienkopus redzējusi tik daudz labu, košu un galvenais – sirsnīgu aktierdarbu. Bronzas balvu labāko iestudējumu kategorijā izpelnījās Aivas Birbeles komēdijas “Tāda es esmu” uzvedums Latviešu-dāņu biedrības teātrī “Pūpols” (rež. Inese Legzdiņa). Latvijā šo lugu kā monoizrādi jau gadiem spēlē Zane Daudziņa, skatītājiem sajūsmā bezmaz laužot krēslus lielākos un mazākos kultūras centros. Te nu krēsli gluži nelūza, bet Lilita Tomsena galvenās varones lomā patiesi savaldzināja un aizkustināja gan. Savos sievietes labbūtības un mīlestības meklējumos, kur viņai eleganti piespēlēja arī Rita Bojāre, Lilita Tomsena lika aizdomāties par problēmām, ko sev līdzi nes novecošana, kā arī par vēlmi to pieņemt veselīgi un ar humoru. Es domāju, ka skaistums neglābs pasauli, jo pārāk daudz ir saradies mākslīgā skaistuma, kas nobrucinājis daudzus ētiskos kritērijus, Taču mana dziļākā pārliecība ir, ka humors gan ir vienīgais, kas ne tikai ļauj panest dažkārt nepanesamo ikdienu, bet šajos juku laikos var arī glābt pasauli – vismaz cilvēcisko attiecību līmenī.
Šķiet, ka man piekristu arī vairāku citu saietā redzēto uzvedumu veidotāji un aktieri. Piemēram, Priekam spēlējošā aktieru trupa “Aurora” no Norvēģijas (trupas nosaukums vien ir ko vērts!). Viņi PLATS saietā ar izrādi piedalījās pirmoreiz, un tas bija Leldes Stumbres lugas “Edas zvaigžņu stunda” uzvedums (rež. Aleksandrs Bartnes), ko izrādes veidotāji paši nodēvējuši par lirisku stāstu, kur satiekas jaunība un vecums. Ilona Bartnes savā temperamentīgajā Edas lomas interpretācijā spilgti apliecināja, cik liela nozīme arī dzīves nogalē ir personības šarmam, nesakropļotai skaistuma izjūtai un dzīves/ikdienas kultūrai. Atšķirībā no lugas fināla, kur galvenā varone pēc neaptēstajam jauneklim sniegtās uzvedības un dzīves paraugstundas mirst, šajā versijā Eda ņipri aizvizinās no skatuves skrejritenī.
Spilgtus aktierdarbus izteiksmīgā vidē redzējām arī agrāk tapušajā Leldes Stumbres sirreālās lugas “Laimīgā Blūmentāle” uzvedumā Ingmāra Čaklā režijā, kur parādījās Londonas latviešu teātra “Trepes” talantīgo aktrišu “zieds” Inga Gece, Valda Gabrjuna un Inga Raudiņa, kuras aizrautīgi un komiski nopūlējās ap izrādes vienīgā muskuļotā un harismātiskā vīrieša (Lauris Kārkliņš) sadalīšanu vārda tiešā un pārnestā nozīmē.
Vitalitāte un labsirdīgs humors sprēgāja arī Teātra studijas “Saime” (Lielbritānija) izrādē “Zigmunda terapija”. Pēc Aivas Birbeles lugas Mārītes Seņkovas režisētajā uzvedumā, kas asprātīgi ironizē par laulāto pāru terapiju, ar liesmaini kūsājošu enerģētiku izcēlās Gitas Alksnes koši atveidotā sieva, kurai izdevās ātri “nolikt pie vietas” gan savu pasīvo vīru, gan visai inerto psihoterapeitu un atrast veiksmīgu risinājumu ieilgušajai ģimenes attiecību krīzei. Šī izrāde apliecināja, ka drošākais pamats labai izrādei tomēr ir laba, mērķtiecīgi veidota dramaturģija, nevis pašsacerētu, jēdzieniski un sižetiski irdenu ainiņu un epizožu savirknējumi, pie kā teātri arī svešumā nereti ķeras, vislabāko nodomu vadīti.
Latviešu amatierteātris no Bergenas piedāvāja Birutas Zujānes lugas “Sieviete vilcienā ar tumši zilu rokassomiņu” traktējumu gandrīz monoizrādes formā Madaras Enkuzenas un Liaras Ozolas režijā. Pašas režisores precīzi un jutīgi izdzīvotais galvenās varones Klaudijas stāsts, bēgot no ikdienas, ģimenisko attiecību rutīnas un paviršības, raisīja daudz pārdomu par sievietes dzīves aicinājumu un misiju, pienākumu pret citiem un pašai pret sevi, veidojot arī savdabīgu parafrāzi par tēmu “Svešinieku mierinājums”. Vienkāršu un vitālu sieviešu ne tik vienkāršajā ikdienā ļāva ielūkoties Mansfīldas teātra trupas “Klēts” izrāde “Būsim veseli” Lienes Feldmanes režijā, sagādājot arī atkalsatikšanos ar populāro filmu “Limuzīns Jāņunakts krāsā” un “Tās dullās Paulīnes dēļ” varoņiem.
Ieskatu Augusta Strindberga sarežģītajā sieviešu pasaulē sniedza Jaunais Stokholmas latviešu amatierteātris ar reti spēlētās viencēliena lugas “Stiprākā” uzvedumu. Divu sieviešu cīņa par ietekmi un nozīmi viena vīrieša sirdī, no kurām pirmā nemitīgi runā un cenšas pierādīt savu uzvaru, bet otra visu laiku klusē kā sfinksa, risināta visai statiski. Taču atmiņā paliks jaunās aktrises Dženetas Vocišas dedzīgā un atdevīgā spēle Sievas X lomā, – šajā meitenē saskatu lielu aktierisku potenciālu un novēlu satikt patiesi ieinteresētu režisoru.
Interesantas vizuālās un aktieriskās potences uzrādīja arī Ženēvas latviešu teātra “Ailes” miniuzvedums – Gundegas Goldšmites “Otrā pusē”, kas vienīgais visā saietā izmantoja leļļu estētiku. Īdzīgā Ernesta – uz spilvena bāzes radītas lelles, ko asprātīgi atveidoja pati režisore, un viņa krāšņās kaimiņienes Pērles (Baiba Ērliha) satuvināšanās izpelnījās Draugu žūrijas specbalvu Ernestam par aktierisko sniegumu. (Draugu žūrijas sastāvā bija Sidnejas Latviešu teātra režisore Ilona Brūveris, Austrālijas Latviešu teātra Melburnā režisore Simona Gaisa, teātra “Ņūdžersijas Jautrais tomāts” pārstāve Dziesma Tetere no ASV, kā arī režisori Astra Kacena, Kārlis Lišmanis, Velga Līce, Inta Ūbele un Andris Zeibots, un viņu vērtējumi pamatā sakrita ar ekspertu žūrijas vērtējumiem).
Aktuālu tēmu – par garīguma meklējumiem un viltus praviešiem šajā jomā – bija skāris Jorkšīras Latviešu improvizācijas teātris “Spogulis” no Līdsas Vinetas Pitkēvicas lugas “Malduguns” interpretācijā (rež. Iveta Peskova), pievienojot savu balsi saieta izrāžu tematiskajai un stilistiskajai daudzveidībai. To, ka saieta vidējās un jaunākās paaudzes dalībnieki prot atrast oriģinālus, negaidītus risinājumus tradicionālām tēmām un perfekti orientējas digitālajās tehnoloģijās, apliecināja Austrālijas Latviešu teātra Melburnā videoizrāde – Hermaņa Paukša “Ziutiņa” Simonas Gaisas režijā. Asprātīgais stāsts par zelta zivtiņu, ko tuvējā dīķī izvelk problēmu mākts intelektuālis-bezdarbnieks, par sabalansētā aktieru ansambļa pārliecinošo darbu un režisores atjautīgi digitalizēto, mūsdienīgo zelta zivtiņas risinājumu izpelnījās ekspertu žūrijas specbalvu.
Ar Latviju sirdī
Taču sirdī man dziļi “iekrita” un aizkustināja pavisam neliels uzvedums – pēc Jāņa Jaunsudrabiņa darbiem veidotā izrāde “Piemini Latviju” Latviešu teātra Īrijā “Sliedes” un režisores Baibas Gaigras interpretācijā. Četras aktrises rūpīgi izvēlētos tērpos ar tautiskām jostām, izmantojot minimālus rekvizītus un telpas iekārtojumu, lēni pārvietojoties rituāla apļa kustībā un runājot tik vienkāršos, bet latviskās dabas un pasaules izjūtas piestrāvotos Jaunsudrabiņa tekstus, radīja dziļu “mazās Latvijas” izjūtu Anglijas vidienē. Tik dziļu, ka daudziem skatītājiem, arī man, līdzi dziedot izrādes noslēguma dziesmu “Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme”, saskrēja asaras acīs.
Jā, šis saiets tiešām dāvāja īstu “mazās Latvijas” un kopības sajūtu. Un pāri plūstošu sirsnību un labestību, satiekoties visiem no tuvienes un tālienes sabraukušajiem. Pateicoties organizatoriem Ingmāram un Dacei Čaklajiem un viņu izdarīgajiem palīgiem, kā Dziesmai Teteris no ASV un Aijai Pedersenai no Dānijas, un citiem, kā arī visu saieta dalībnieku aktīvai iesaistei daudzajos pasākumos, tie tiešām izvērtās par īstiem svētkiem ne tikai diasporas teātra entuziastiem, bet arī mums, viesiem. Protams, viss nav tik viennozīmīgi, jo saiets izgaismoja arī vairākas problēmas, kas ir kopīgas amatierteātriem tiklab diasporas kolektīvos, tā Latvijā. Viena no tām ir finansējuma un valstiska atbalsta trūkums, ko diasporai palīdz risināt Pasaules brīvo latviešu fonds un citas organizācijas. Bet jājautā, kad beidzot mūsu Kultūrkapitāla fonds atjaunos amatierteātru kustības atbalstam paredzētu mērķprogrammu, kas darbojās 2008. un 2016. gadā ? Kādēļ gan amatierteātru veidotāji, kuriem gandrīz visiem ir augstākā profesionālā izglītība, būtu zemāk vērtējami par komponistiem, mūziķiem, koristiem utt., kuru atbalstam VKKF izsludina mērķprogrammas regulāri? Jo arī cilvēku entuziasmam un pašsponsorēšanas spējām ir savas robežas. Labi, ka šādu robežu nav mīlestībai uz teātri un latviskuma izjūtai, ko Pīterboro saiets gaiši apliecināja.
Rakstīt atsauksmi