Skatuves priekšplānā – latgaliešu valoda
Raksts par latgaliešu valodas lomu Latvijas teātrī (oriģinālā publikācija latgaliešu kultūras ziņu portālā "Lakuga.lv" 10.07.2026)
Kāda ir latgaliešu valodas loma teātrī? Un par ko un kā pēdējā laikā teātris Latvijā runā latgaliski? Meklējot atbildes uz šiem jautājumiem, pievērsīšos latgaliešu valodas lomai izrādēs. Skaidrības labad jāpiebilst, ka šajā rakstā to darīšu teātra kritiķes, ne valodnieces ausīm. Tiesa, tādas teātra kritiķes ausīm, kas, dzirdot latgaliešu valodu, jūtas kā mājās.
Aplūkotajās izrādēs – “Hekube”, “Kaids nūteikti atīs”, “Sunāns!” – vēroju, kā latgaliešu valodu izmanto sengrieķu traģēdijai, poētiski absurdai laikmetīgai drāmai, leļļu teātrim kā izteiksmes līdzekli. Dažādiem žanriem un formām. Turklāt valodas izvēle tikai bagātina izrādes vēstījumu, nevis noplicina to. Izrādēs pieredzu, kā latgaliešu valodā runā aktieri, no kuriem ne visiem tā ir ikdienas vai ģimenes valoda. Tas pasvītro gan aktieru profesionalitāti, gan mazina maldīgo priekšstatu par latgaliešu valodas apgūšanu izrādes vajadzībām kā nepaveicamu uzdevumu. Vēroju, kā divu valodu – latviešu un latgaliešu – izmantojums vienā izrādē spēj tās gan satuvināt, gan attālināt, ja izrādi uzlūko caur politiski iekrāsotu filtru. Visbeidzot – visas trīs izrādes, bez šaubām, parāda to, cik dzīva ir latgaliešu valoda teātrī, ja vien tas runā par svarīgo.
Teātris un tā daudzvalodība
Teatrologs Marvins Karlsons uzsver, ka mūsu laikos, ar to saprotot 21. gadsimtu, teātris aizvien vairāk attālinās no viena nacionālā valodas un kultūras modeļa, veidojot daudzbalsīgu mākslas telpu. Starpkultūru kustība, globalizācija, mākslinieku migrācija, pārrobežu konteksti paplašina teātra kodus un skatītāju pieredzes. Tas liek uzdot jautājumu arī par to – kāds ir teātris Latvijā?
Šādi procesi kā mērķtiecīgs solis pēdējos gados ir vērojams Daugavpils teātrī. Tas sadarbojas ar ārvalstu režisoriem – sengrieķu traģēdiju “Hekube” (2025) latgaliski iestudē Francijā mītošā režisore Tatjana Stepančenko-Bogdana. Teātris latgaliski uzdrošinās iestudēt ne to vieglāko un klasiskāko pasaules dramaturģiju – Juna Foses jaunnorvēģu valodā uzrakstīto lugu “Kāds noteikti atnāks” (“Kaids nūteikti atīs”, 2024). Spēlē repertuāra izrādes vienā trupā dažādās valodās. Ar iepriekšminētajiem darbiem dodas viesizrādēs arī ārpus Latvijas, tajā brīdī plašākā nozīmē kļūstot par Latvijas, ne tikai Latgales teātra piemēriem. Uz skatuves vēl gan pietrūkst laikmetīgas latgaliešu oriģināldramaturģijas un latgaliešu valodas titru repertuārā esošajām izrādēm citās valodās. Tas lai paliek mājasdarbs nākamajai sezonai.
Turpretī Latvijas Leļļu teātris ar izrādi “Sunāns!” (2026) iemieso to, ko kaimiņu igauņu teātra zinātniece Anneli Saro dēvē par iekšējo internacionalizāciju jeb radošu sadarbību starp vairākām vietējām valodām. Te attiecības veidojas starp latviešu un latgaliešu valodām, kas skatuviski atklājas kā ne vienmēr viegli samierināmās attiecības starp suni un kaķiem.
Pētot Baltijas teātru saknes un vēsturisko valodas lietojumu tajos, Saro uzsver – bieži vien 19. gadsimtā dzimusī nacionālistiskā pieeja teātrim novārtā atstāj citas valodas formas, tostarp sarunvalodu un dialektus. Šīs valodas formas teātrī attiecina tikai uz atsevišķiem tēliem, turklāt visbiežāk tieši komisku efektu radīšanai. Te atkal nonākam pie latgaliešu valodas vietas Latvijas teātra ainavā. Pēdējos gados uz skatuves redzam un dzirdam izrādes latgaliešu valodā, kur valoda vairs nav tikai komiskā paņēmiens, bet gan pilnvērtīgs izteiksmes līdzeklis. Tas apliecina ne tikai to, ka plašāku telpu sev iegūst valoda, bet arī to, ka spēcinās pati Latgale, lai cik kaleidoskopisks raksturs tai arī nebūtu.
Līdzās latgaliešu valodai, jā, līdz šim arī krievu valoda ir bijusi viena no Daugavpils teātra darba valodām, tāpat kā latviešu, pat angļu valoda, kā arī mūzikas un kustību valoda. Kamēr sabiedrība cits citam raida asu viedokļu bultas par to, vai māksla ir vai tomēr nav atdalāma no politikas (jāteic gan, pārliecība, ka ir atdalāma pati par sevi arī jau ir politiska), tikmēr šo ainu dramatiskāku padara priekšvēlēšanu gaisotnē bez liekām sarunām izdotais rīkojums par krievu valodas lietojumu teātrī. Jā, arī pieminekļus negāž pa kārtiņai vien, bet šis ar iesaistītajiem teātriem savstarpēji neapspriestais solis uzdod daudz jautājumu, uz kuriem nav vienkāršu atbilžu.
Teātris kā tulkošanas zona
Teātris ir tā telpa, kurā ieraugām dažādus “tulkojumus”: ne tikai no vienas valodas uz citu valodu, no rakstītā vārda uz skatuves valodu, bet arī pagātnes pārtulkošanu tagadnē. Pētniece Kristīna Marineti, pievēršoties starpkultūru teātra izpausmēm Itālijā, uz izrādēm skatās kā uz daudzlīmeņu tulkošanas zonām. Tajās savstarpējās attiecības risina ne tikai dažādas valodas, bet arī plašākā nozīmē kultūras priekšstati, estētiskās izvēles un politiskie skatpunkti. Līdz ar to tulkošana teātrī vairs nav tikai komunikatīvs, valodā balstīts akts. Izrāde ir uzlūkojama kā valodas, kultūras, estētikas un politikas sapludinājums jeb hibrīds.
No šīs pozīcijas šoreiz lūkojos uz trim izrādēm, kas ar skatītājiem runā latgaliski: uz Daugavpils teātra iestudējumiem “Kaids nūteikti atīs” un “Hekube” un Latvijas Leļļu teātra iestudējumu “Sunāns!”. Šīs trīs izrādes apliecina to, ka latgaliešu valoda uz skatuves spēj iedzīvināt gan Nobela prēmijas laureāta Juna Foses lugu, gan sengrieķu dramaturga Eiripīda traģēdiju, gan pašmāju rakstnieces Lauras Melnes komiksu valodā izstāstītu stāstu. Ieraugām, ka valoda nav izrādījies šķērslis, lai skatītājam atklātu dažādas pasaules: pārlaicīgu zaudējumu traģiku, daudzlīmeņu psiholoģisku dziļurbumu un leļļu teātri par satikšanos.
Tajā pašā laikā visus trīs darbus vieno tajos skaidri redzamā dualitāte. Mēs un viņi. Savējie un svešie. Tur un šeit. Pazīstamais un nezināmais (biedējošais). Kā dramaturģisks “mugurkauls” šis pretstatījums balsta izrādes un apaudzē tās ar emocionālo amplitūdu, kas ved skatītāju līdzi. Kur šoreiz aizved latgaliešu valoda?
Valoda kā pretestība
Ja “Hekube” skanētu latviski vai krieviski, tā Daugavpils teātrī būtu jau cita izrāde. Izvēle šo sengrieķu traģēdiju spēlēt latgaliski Kristīnes Veinšteinas dramatizējumā ir atgriešanās pie saknēm. Globāli raugoties, to varam saredzēt kā politiski iestrāvotu pretošanās aktu esošajā ģeopolitiskajā situācijā, apzinoties, ka tieši valoda ir viens no mērķtiecīgi izmantotiem koloniālajiem “ieročiem”. Lokāli raugoties, aina, kurā sastopas Hekubes latgaliešu un Agamemnona latviešu valoda, pretnostata valodas vienu otrai un tā aktualizē ne tikai abu varoņu, bet arī abu valodu hierarhiskās attiecības. Uzdod jautājumu skatītājam ne tikai lugas iedomātās Trojas, bet jau arī Latvijas robežās.
Paverdzinātā Trojas valdniece Hekube runā latgaliskā mēlē. Jūlijas Ļahas vērienīgajā Hekubes tēlojumā, kas, “Spēlmaņu nakts” žūrijas ekspertuprāt, ir viens no spožākajiem aktrišu sniegumiem šosezon, ieraugām visu pasaules netaisnību vienuviet. Viņas augošās dusmas kļūst nevis par postošu, bet savā ziņā arī ar mierinošu spēku, kas aizstāv netaisnības skartos. Te latgaliešu valoda sabalsojas ar sengrieķu motīviem – tā ieskanas neticami arhaiski vārda dziļākajā un labākajā nozīmē.
Latgaliski spēlē gandrīz viss ansamblis – arī aktieri, kuri ikdienā nerunā latgaliski. Valoda kļūst par pavedienu, kas sasien kopā gadsimtus un latgaliskās izloksnes. Tā trāpīgi atbalsojas šodienā un pirmatnējos dziedājumos. Latgaliskais te kļūst par spēku, no kura izaug neatlaidība, pat spīts. Nepakļauties. Būt. Par spīti visam, kas vēstures gaitā nozagts, izdzēsts vai noliegts.
Valoda kā ritms
Mūsdienu norvēģu dramaturga Juna Foses lugas “Kāds noteikti atnāks” iestudējums “Kaids nūteikti atīs” Daugavpils teātrī ir pieteikts kā laikmetīga spēle un filosofisks trilleris. Turklāt Jūlijas Tumanovskas tulkojumā latgaliski. Tas tapis no jaunnorvēģu valodas (nynorsk), kurā raksta tikai ap 10 % Norvēģijas iedzīvotāju, radniecīgi sabalsojoties ar latgaliešu valodu, kuru ikdienā lieto ap 8 % Latvijas iedzīvotāju.
Šis iestudējums parāda to, kā latgaliešu valodā ir iespējams panākt poētisku, ritmisku, savā ziņā pat postdramatisku efektu, nospriegojot telpu. Foses racionāli neizskaidrojamas trauksmes piesātinātais lugas teksts uz skatuves kļūst daudzbalsīgs pavisam tieši. Tas ir Oļega Šapošņikova režijas paņēmiens: varoņu tekstus atkārto trīs dažādi aktieri. Tas izceļ emocionālo nemieru, kas apdzīvo lugas varoņus. Tajā pašā laikā latgaliski izteiktie frāžu atkārtojumi atklājas kā vārdošana, kas darbojas kā aizsardzības rituāls.
Lai arī stāsts ir par jaunu pāri, kas, meklējot divatni, nonācis teju pasaules malā, tomēr izbēgt no neparedzamā, nepateiktā, bet tikai nojaušamā nav iespējams. Te, ģeopolitiski lasot iestudējumu, nomales kontekstā izceļas kaimiņa motīvs – pavisam viegli pārceļams uz Daugavpils atrašanās vietu un kaimiņiem pārdesmit kilometru attālumā. Šis kaimiņš, ārēji lācīgs un lādzīgs, tomēr satrauc ar savu klātbūtni vien. Ar to, kā nāk un iet, kad tam ienāk prātā, atsaucas uz it kā senākām atmiņām, norādot uz savu piederību šai vietai, kurai jaunajam pārim bija jākļūst par oāzi skaļajā pasaulē.
Valoda kā satikšanās
Piemērs tam, kā nozīme dzimst vairāku valodu mijiedarbē un līdzāspastāvēšanā, ir izrāde “Sunāns!”. Tā tapusi pēc Lauras Melnes un Viviannas Marias Stanislavskas komiksa “Sunāns breiveibā” (2023) motīviem režisores Lienas Šmukstes pašas veidotā dramatizējumā un vēsta par Rīgas suņupuiku, kas, ausīm vējā plīvojot, ierodas Latgales laukos, sastopas ar vietējiem kačiem un cenšas atrast kopīgu valodu ar tiem.
Lai atklātu, ka bailēm ir lielas acis, izrāde asprātīgi spēlējas ar Evitas Bētas veidoto leļļu mērogiem Māra Ruskuļa scenogrāfijā. Šī izrāde spēlējas arī ar aizspriedumiem par to, ka bērni (vai arī līdznākušie pieaugušie) varētu izrādi latgaliski nesaprast. Pirms sākt izrādi, Latvijas Leļļu teātra aktrises Rūta Dišlere, Dana Avotiņa-Lāce un Arnita Jaunzeme iepazīstas ar skatītājiem un sniedz īsu ievadnodarbību latgaliešu valodā. Ātri vien pamatvārdi bez lieka akcenta ir apgūti un izrāde notiek. Kādā brīdī performantes sasaucas ar skatītājiem, skandējot: “Latveja, Latveja!” Citbrīd nevilšus gribas atsaukties: “Latgola, Latgola!”, apliecinot, ka cits citu patiešām sadzirdam.
Līdzās stāsta varoņu dialogiem izrāde paplašina latgaliešu valodu vēl divos valodas eksistencei svarīgos virzienos: mediju laukā un mūzikas pasaulē. Iestudējumā asprātīgi runā radio “Sipisnīks” un skan Kristapa Rasima pierakstītās siltās dziesmas (jaunākie teātra kritiķi gan norādīja, ka dažbrīd pārāk garās dziesmas). Cauri izrādei vijas arī atsauces, ja vien skatītāja radars tās uztver. Te vysta savā izloksnē dungo tautasdziesmu “Zīdi, zīdi, rudzu vuorpa”, citbrīd var uzpazīt “Guoju pa mežu” motīvu.
Izrāde ir atgādinājums gan maziem, gan lieliem, gan divkājainiem, gan četrkājainiem, ka ir iespējams būt kopā arī tad, ja runājam, rejam vai ņaudam dažādās valodās. Valoda var nebūt kaujas lauks, bet satikšanās telpa, lai runātu par vispārcilvēciskiem (vai drīzāk vispārdzīvnieciskiem) jautājumiem. (Jāpiebilst, neatbildams jautājums līdznācējam bērnam bija par to, kā tādi lepni kaķi dzīvo bez ūsām – vai kaķis bez ūsām maz vispār ir kaķis?)
Valoda dzīvo
Iepriekš skatītie trīs piemēri – Eiripīds, Fose un Melne – latgaliski atklāj, ka skatuves karalis tomēr paliek stāsts (tekstuāli vai vizuāli izklāstīts, bet tomēr stāsts), savukārt valoda kļūst par tā pavadoni un paplašina stāsta “lasīšanas” robežas. No ierastajām pavieglajām, sadzīviskajām komēdijām latgaliešu mēlē beidzot esam nonākuši jau līdz “zoodrāmai” ģimenēm un pat līdz sengrieķu traģēdijai. Tas atklāj arī briedumu, kur valoda no īpatnā, apsmaidāmā kļūst par nopietno, sociālpolitiski piesātināto. Valoda sezonu pēc sezonas notrauc putekļus. Tā atkopjas. Dzīvo. Un uzdod jautājumus.
Šeit saite uz oriģinālo publikāciju latgaliešu valodā latgaliešu kultūras ziņu portālā "Lakuga.lv"
Rakstīt atsauksmi