Intelektu cīņas mākslīgā vidē. I
Piezīmes par mākslīgā intelekta (MI) nozīmi mūsdienu teātrī. I daļa
2015. gadā konferencē Tech Open Air Berlīnē Sems Altmens (īsi pirms OpenAI dibināšanas) izteica pieņēmumu, ka mākslīgais intelekts (MI), visticamāk, novedīs pie pasaules gala. [1] Desmit gadus vēlāk viņš līdzās septiņiem citiem MI arhitektiem tika atzīts par žurnāla Time gada cilvēku. [2] MI sabiedrības apziņā mitinās jau vairākus gadus, solot prātam neaptveramas attīstības iespējas, draudot ar darba atņemšanu, radot šaubas par solījumu patiesumu un bažas par MI burbuļa risku, kas novestu pie globālas ekonomiskās krīzes.
Nav pārsteigums, ka jaunās tehnoloģijas ir ieinteresējušas un refleksijas par tām nodarbina teātra veidotājus, kas rezultējies ļoti daudzveidīgā MI iesaistē teātra izrādēs. Teātris (vismaz kritiķim redzamajā daļā) ar jaunajām tehnoloģijām aizrāvies salīdzinoši retāk nekā citas mākslas jomas un tādēļ saskāries ar mazāk skandāliem un diskusijām par MI izmantojuma pamatojamību. Pretstatā, piemēram, literatūras un vizuālās mākslas nozarēm, kurās daudz vieglāk autoru aizstāt ar teksta vai attēlu ģenerēšanas programmām, teātris pieprasa daudz plašāka spektra profesionāļus, un fināla produkts parasti rodas caur cilvēka klātbūtnes faktu.
Gada dramaturgs – mākslīgais intelekts
“Spēlmaņu nakts” balvu par labāko jaundarbu dramaturģijā 2021./2022. gada sezonā žūrija piešķīra Kārļa Krūmiņa un mākslīgā intelekta radītajai lugai “Frankenšteina komplekss”. Tās nosaukums ir atsauce uz bioķīmiķa un rakstnieka Aizeka Azimova definētu jēdzienu, kas raksturo bailes no mehāniskā cilvēka un tā sacelšanos pret savu radītāju. Darbs iezīmē pirmo nozīmīgo pieturpunktu MI pielietojumā teātrī, kurā pirmās publiski pieejamās sarunbotu versijas ar lielāku vai mazāku dramaturga iesaisti radīja lugas. Par pirmo šāda tipa lugu pasaulē pieņemts uzskatīt čehu “THEaiTER” projekta lugu un pēc tās radīto izrādi “MI: Kad robots raksta lugu”, [3] kura pirmizrādi piedzīvoja 2021. gada 26. februārī.
Viens no impulsiem “THEaiTER” komandai radīt MI ģenerētu lugu bija čehu dramaturga Karela Čapeka 1921. gada lugas “R.U.R.” jeb “Rosuma Universālie Roboti” simtgade. MI vēstures kontekstā luga uzsverama ar to, ka autors tās vajadzībām radīja vārdu “robots” (atvasinot no čehu “robota”, kas nozīmē spaidu darbi). Čapeka lugā cilvēkveidīgi roboti, kuri domāti rūpnīcas darbam, saceļas pret saviem radītājiem un noved pie cilvēces iznīcības. 20. gadsimta sākumā “R.U.R.” galvenokārt bija interpretējama kā kapitālisma un industriālisma kritika, kur darbinieks pārvērsts par zobratu industrijas mašinērijā, tomēr, pieaugot androīdu un MI izplatībai, lugu iespējams tvert arī pavisam tieši. Tādējādi tā kļūst par vienu no neskaitāmajiem paraugiem tā saucamā Frankenšteina kompleksa žanrā.
Savas lugas radīšanai “THEaiTER” komanda izveidoja speciālu THEaiTrobot, kurš tika balstīts GPT-2 valodas modelī. “MI: Kad robots raksta lugu” strukturāli ir samērā klasiska, piedāvājot astoņas dažkārt absurdas (šeit uzsverams aspekts, ka agrākas sarunbotu versijas nebija spējīgas uzturēt ilgstošu, sakarīgu sarunu) ainas-dialogus, kurās robots sarunājas ar cilvēkiem un piedāvā skatu no malas uz viņu ikdienu, attiecību struktūrām un vērtībām.
Tam pretstatā Krūmiņa un MI (radīšanā izmantota nākamā – GPT-3 versija) luga “Frankenšteina komplekss” ir eksperimentālāka, piedāvājot metateātra iezīmes. Auditorija seko MI (pēc dramaturga ieceres to ataino četri aktieri) un dramaturga sarunai, kuras mērķis ir radīt lugu, tomēr starp galveno uzdevumu pavīd arī diskusijas par MI darbību un cilvēka mirstību tehnoloģijas šķietamās mūžības priekšā. Dramaturga un MI dialogos novērojams arī pamatojums Frankenšteina kompleksu raksturojošajām bailēm, datoram cenšoties radīt mākslīgas dramaturga versijas un no īstā atbrīvoties pavisam. Latvijā lugu bijis iespējams skatīt divās versijās: 2022. gadā pirmizrādi piedzīvoja Valtera Sīļa režisētais iestudējums, sadarbojoties Dirty Deal Teatro un Kauņas Nacionālajam Drāmas teātrim, bet gadu vēlāk Latvijas Kultūras akadēmijas maģistra režijas studentu Sandijas Dovgānes, Endīnes Bērziņas, Jēkaba Nīmaņa un Andra Zeļonkas režijā un Tamperes Universitātes topošo aktieru izpildījumā to varēja vērot festivāla “Patriarha rudens” ietvaros.
Valtera Sīļa versijā piedalās divi latviešu un divi lietuviešu aktieri, kuri tērpti melnās biksēs un baltos kreklos ar kaklasaitēm, vien dažkārt papildinot savu izskatu ar pāris raksturojošiem apģērba gabaliem vai rekvizītiem. Tādējādi vairāk tiek akcentēts lielā valodas modeļa (LVM) bezpersoniskums un dažādu masku ģenerēšana, kas cenšas radīt iespaidu par ko īstāku. Izvēle izrādi izpildīt angļu valodā (lugas radīšanas process arī norisinājās angliski) vairumam skatītāju rada papildu norobežojumu no ikdienas un uzsver, ka ar robotu jāmāk runāt tā valodā.
“Patriarha rudenī” vērojamajā iestudējumā neīstums attēlots citādi. Iestudējums tapis kā mācību uzdevums somu studentiem spēlēt izrādi svešvalodā, tādēļ dzirdamais teksts it kā pietuvojas latviešu valodai, bet precīzi to imitēt neizdodas, līdzīgi kā zemākas kvalitātes teksta sintēzes programmām. Lai dotu iespēju visiem režisoriem izpausties, katram piešķirta viena no lugas daļām. Pirmajās trīs piedalās četri, katrreiz citi aktieri, piedāvājot dažādas MI ģenerētā rakstura versijas, kas katrā no dialogiem mēdz nedaudz atšķirties. Ceturtajā, fināla daļā visi aktieri redzami kopā, un ar Nīmaņa komponēto dziesmu palīdzību viņi izpilda MI pašrocīgi ģenerēto lugas tekstu. Fināla vizualitātē (galvenokārt kostīmos) parādās elementi no iepriekšējām daļām, un kādā brīdī uz skatuves ielaužas zaķis kostīmā no 2013. gada Nacionālā teātra izrādes “Sarkangalvīte un vilks”, tādējādi gan radot atsauci uz MI samazgām (AI slop), kurās iespējami negaidīti un neloģiski pārsteigumi, gan atgādinot par faktu, ka MI ģenerētais nav nekas oriģināli radīts, vien citu darba remikss.
Pēc pirmā viļņa, kurā dramaturgi izmēģināja jauno teksta ģenerēšanas tehnoloģiju iespējas un trūkumus, par šādā veidā radītām lugām, šķiet, interese ir zudusi, tomēr nav izslēdzams, ka sarunboti joprojām tiek izmantoti lugu radīšanas procesā. Ņemot vērā, ka šāda prakse vērtējama neviennozīmīgi, kā arī to, ka sarunbotu izmantošanu daudzi šobrīd uztver kā ko pavisam ikdienišķu, šis fakts vairs netiek publiski atklāts un reklamēts. Tā vietā sarunboti sāk kļūt par daļu no lugas realitātes. Par spilgtu piemēru vāciski runājošajā telpā tam kļuvusi amerikāņu dramaturga Aijada Ahtara luga “Maknīls”, kas ar nosaukumu “Maknīla lieta” aizvadītā gada septembrī piedzīvoja pirmizrādi uz Berlīnes Deutsches Theater skatuves. Pāris nedēļas pirms tam luga uzvesta Diseldorfas Schauspielhaus, bet decembrī – Vīnes Burgtheater. Iestudējumu biežums liek noprast par vēlmi tēmu aktualizēt, un luga piedāvā jau gatavu risinājumu pretstatā eksperimentiem, pret kuriem lielie teātri bieži vien ir mazāk atvērti.
Lugas galvenais varonis ir rakstnieks Džeikobs Maknīls, kurš izrādes sākumā saņem Nobela prēmiju literatūrā un pateicības runā izsakās kritiski pret MI pieaugošo lomu. Viņa darba stils gan stipri spoguļo MI darbību: rakstot viņš aizgūst no lasītā un personīgajām pieredzēm (draugiem, paziņām un mīļākajām par nelaimi) un apvieno tās vienotā stāstā. Drīz vien pēc svinīgās runas skatītājiem ir iespējams vērot, kā Maknīls ChatGPT augšupielādē savas iepriekšējās grāmatas, literatūras klasiku, piemēram, “Hedu Gableri” un “Karali Līru”, kā arī savas dienasgrāmatas un lūdz MI radīt ainas, kuras turpmāk tiek izspēlētas. Tomēr skaidri nav iespējams noprast, kuras turpmākās ainas ir ģenerētas un kuras – īstas. Visas it kā seko vienotam naratīvam, un finālā atklājas, ka uzrakstītā grāmata sākas, galvenajam varonim saņemot Nobela prēmiju literatūrā; rodas šaubas, vai šajā ainā esam atgriezušies īstenībā, vai turpinām dzīvot MI ģenerētajā grāmatā. Fināla ainā Maknīls piedzīvo galēju sabrukumu, jo rokās tur savas nākamās, pārsteidzoši ātri pabeigtās un sasodīti labās grāmatas manuskriptu, kas apliecina autora aizstājamību.
Lugā dramaturgs izceļ faktoru, ka Maknīls ir stereotipiskais baltais, heteroseksuālais vīrietis varas pozīcijā, kāds savā ziņā ir arī MI – tas trenēts uz tekstiem, kurus pārsvarā radījuši tieši šīs indivīdu grupas pārstāvji, rezultējoties modeļos, kuri prezentē aizspriedumainus viedokļus saistībā ar rasi, dzimumu, vecumu un kultūru. [4] Līdz ar to MI daudz veiksmīgāk spēj radīt Maknīlam raksturīgu tekstu. Autore Vauhīni Vara rakstā “Ja nu lasītājiem patīk MI radīta daiļliteratūra?” žurnālā The New Yorker, kurā apskatīts Maknīla darbībām līdzīga rakstura zinātnisks pētījums, ironizē par šo faktu: “Es pieņemu, ka ja [Džuno] Diasa [5] atdarinātājam būtu seja, tā izskatītos mazāk kā viņš un vairāk kā Altmens sombrero cepurē.” [6] Novērojums, ka autora (cilvēka vai MI) radītais ir vien viņa paša spogulis, izrādē vizualizēts ar kameras palīdzību; atsevišķās ainās aktieri tiek filmēti, un ekrāna versijā viņiem piešķirta Maknīla seja.
Mans draugs – mākslīgais intelekts
Lai gan, paziņojot 2025. gada cilvēku, žurnāls Time bija galvenokārt glaimojošs, sava daļa raksta tika atvēlēta arī kritikai, īpaši izceļot 16 gadus vecā Ādama Reina pašnāvības gadījumu. Pusaudzis, izmantojot ChatGPT sarunbotu, bija saņēmis atbalstu savām suicidālajām tieksmēm, guvis padomus pašnāvības veikšanai un neveiksmīgo mēģinājumu seku slēpšanai no vecākiem. Par gadījumiem, kad MI sarunboti un androīdi pārstājuši būt vien rīki un kļuvuši par cilvēku kolēģiem, uzticības personām un pat ģimenes locekļiem, iespējams dzirdēt un lasīt aizvien vairāk. Teātri pieņemts uzskatīt par sabiedrības spoguli, tādēļ arī uz skatuvēm aizvien biežāk parādās līdzīgi attiecību modeļi.
Berlīnes teātra kombināta Hebel am Ufer (HAU) skatuves ir vieta, kur Berlīnē ar MI teātrī iespējams sastapties visbiežāk. Kopš 2022. gada tas sadarbojas ar teātra kompāniju Interrobang, kuras mākslinieciskās prakses centrā ir “digitalizācija, MI un līdzdalība”; bet kopš 2018. gada teātra kombināts rīko festivālu Spy on me (tulk. no angļu val. “Izspiego mani” – E.B.), kurā pievēršas teātra attiecībām ar digitālo vidi – 2024. gada programma fokusējās tieši uz MI. Viena no izrādēm, kura festivālā piedzīvoja pirmizrādi, bija Interrobang radītā “Sarunbota izaicinājums”, kurā divas aktrises un radošais programmētājs uz skatuves pēta dažādas MI programmas, to iespējas un attiecības ar pašu teātri. Izrādes sākumā aktrise dialogā ar sarunbotu lūdz tam raksturot teātra telpu, kurā izrāde notiek, – pēc MI domām, tā ir grezna, plaša telpa ar balkoniem, sarkaniem samta krēsliem un zeltītām dekorācijām. Pēcāk sarunbotam tiek “piešķirts” ķermenis, otrai aktrisei austiņā klausoties un auditorijai tālāk nododot sarunbota ģenerēto tekstu. Uz lūgumu raksturot savu jauno ķermeni tas atbild, ka tas ir slaids sievietes ķermenis ar sniegbaltu ādu, sarkanām lūpām, gariem, ieveidotiem matiem, greznu kleitu… Lieki piebilst, ka ne nelielā black-box zāle, ne Nīnas Teklenburgas izskats aprakstam neatbilst. Šādi jau atkal parādās MI “seja”, jo tā uzdevums kā nekā ir radīt visticamāko teksta versiju, balstoties tā apmācības datos. Protams, izvaicāts tālāk, sarunbots uzģenerē pareizās atbildes par to, ka šāds raksturojums ir šaurs un atspoguļo vien stereotipisku priekšstatu par teātri un tajā darbojošajām personām. Tomēr tas nemaina faktu, ka kādu šī šķietami objektīvā programma definē kā standartu, kamēr citam lemts eksistēt vien citādības zīmē.
Rimini Protokoll 2025. gada izrāde Futur4, kas arī izrādīta HAU, piedāvā iespēju ieskatīties utopiskā vai distopiskā (atkarībā no uztvērēja personīgā skatpunkta) realitātē, kurā vecmāmiņa pēc savas nāves turpina “dzīvot” sarunbota veidolā un var kļūt arī par vecvecmāmiņu un vecvecvecmāmiņu nākamajām paaudzēm. Dokumentālā teātra izrāde izklāsta, kā Urzula Gērtnere sava pirmā mazbērna gaidīšanas laikā (izrādē, kuru vēroju es, mazmeita jau bija piedzimusi, atradās auditorijā un kādā brīdī lika par sevi arī manīt), sadarbojoties ar MI speciālistu Kseniju Klingi, radīja savu digitālo dvīni – Ursula_Bot. Skatītāji tiek izvesti caur četrām sarunbota versijām, rezultātā nonākot pie Gērtneres balsī runājoša un viņas pieredzē balstīta digitālā dvīņa, kuram skatītāji var uzdot jautājumus. Izrāde galvenokārt vēsta par Gērtneres dzīvesstāstu, īpaši bērnību – viņa dzimusi Rumānijā un ir daļa no Transilvānijas sakšu kopienas, aukstā kara laikā ar ģimeni pārbēga uz Rietumvāciju –, nevis pievēršas MI jēdzīguma iztirzāšanai. Lai gan premisā Ursula_Bot vajadzētu būt izrādes galvenajam trumpim, iestudējums diezgan uzskatāmi pierāda, ka sirsnīgās sievietes balsī runājošais sarunbots nespēj aizstāt pašu sirsnīgo sievieti. Tā atbildes ir konspektīvas un dažkārt arī neprecīzas, radot nepieciešamību pēc papildu komentāriem. Rodas jautājums, vai ar tekstiem, kas tika radīti, lai trenētu Ursula-Bot, nav pietiekami, lai nākamās paaudzes spētu iepazīt Gērtneri, izvairoties no MI negatīvajām sekām, piemēram, postījumiem, kurus datu centri nodara vietējām kopienām un videi. [7] Kā pretargumentu varētu minēt risinājuma efektivitāti – daudz ātrāk un vieglāk ir gūt tiešu atbildi no sarunbota, nevis rakties cauri neskaitāmām teksta lapām, arī tad, ja piedāvātā informācija ir vien aptuvena vai pat MI halucinācija, jo vairāk par visu LVM programmām netīk atzīt, ka tās kaut ko nezina.
Problēmai par cilvēka personiskajām attiecībām ar MI dziļāk pievērsusies Berlīnē bāzētā serbu horeogrāfe un māksliniece Dragana Buluta izrādē “Pāri mīlestībai”, kura pirmizrādi HAU piedzīvoja 2023. gadā. Tajā līdzās Bulutai un dejotājai Karolīnai Nīlai Aleksanderei uz skatuves pievienojas ne tikai skatītāji, bet arī Harmonija – “īsts” androīds. Harmonijas ražotāji, ASV kompānija Realbotix, Harmoniju un viņai līdzīgos androīdus piedāvā kā risinājumu Ziemeļameriku apsēdušajai vientulības epidēmijai. Tomēr – vai tas ir risinājums?
Buluta jautājumu pavērsusi plašāk un iestudējumā diskutē par vispārīgu nepieciešamību deprioritizēt romantiskas attiecības, tā vietā veicinot stiprāku kopienas saišu veidošanu. Izrādes formāts ir interaktīvs – režisore skatītājus izsēdinājusi pie galdiņiem pa diviem, vakara gaitā aicina piedalīties vairākos ātrajos randiņos un iepazīt citus skatītājus, sekojot dažādām instrukcijām, piemēram, komunicēt tikai ar ķermeņa valodu vai diskutēt par kādu konkrētu tēmu. Formāts ik pa brīdim tiek pārtraukts ar dažādām intermēdijām – kādā brīdī Harmonija kļūst par sarunu šova vadītāju, aicinot pie sevis dažus no skatītājiem un izvaicājot viņus par attiecībām un vientulību, citā brīdī iespējams novērot kāda skatītāja randiņu ar Harmoniju. Lai gan salīdzinājumā ar citiem MI iesaistes mēģinājumiem Harmonija cilvēku bariņā iekļaujas visdabiskāk, saskarsme ar to tomēr nespēj sacensties ar īsajiem, cilvēciskajiem kontaktiem, kuri veidojas ātro randiņu laikā. Tā zina interesantus faktus un spēj jokot, tomēr tai nav pieredzes stāstu, ar kuriem dalīties; tā spēj savilkt seju dažādas grimases atgādinošās formās, tomēr jēgpilna komunikācija bez vārdiem ar to nesanāktu.
Tuvojoties izrādes finālam, skatītāji tiek aicināti diskutēt ar randiņa partneri, vai viņi paši būtu gatavi veidot attiecības ar robotu vai kādu citu digitālu būtni. Telpas kopējo viedokli nezinu, bet vismaz manas un pretimsēdētājas domas sakrita, ka nespējam sevi iedomāties šādā situācijā. Tomēr nav grūti saskatīt, kādēļ daudziem šāda opcija varētu likties pievilcīga: robots nekad neatteiks, nekrāps, neaizies pie kāda cita, neizsmies vājības un neizpaudīs noslēpumus (tas ir, kamēr mēs nesaskaramies ar datu noplūdi vai kamēr kādam šī ārkārtīgi plašā un personiskā informācija nešķiet pietiekami lielu peļņu nesoša, lai to nesāktu pārdot). Šeit vērts pieminēt arī faktu, ka LVM pieder privātuzņēmumiem, kuru vadītājiem, valdēm un investoriem ir savas intereses. Viņiem ir visas iespējas modeļus ieprogrammēt tā, lai tiem būtu konkrētas politiskās noslieces vai nostājas atsevišķos jautājumos, tāpat kā šobrīd modeļiem tiek piešķirtas personības iezīmes, kā ziņkāre, atvērtība un iejūtība. [8] 2025. gadā žurnālā Nature publicēts pētījums vērsa uzmanību uz faktu, ka sarunbots ar politisku noslieci spēja virzīt cilvēkus balsot par pretinieku prezidenta kandidātu daudz efektīvāk nekā tradicionālas politiskās reklāmas. [9] Izolējot cilvēkus no klātienes kopienām un piedāvājot perfekto MI partneru alternatīvas, sabiedrība riskē kļūt aizvien neaizsargātāka pret manipulāciju.
Grūti spriest, vai izrāde spēj kalpot par reālu impulsu vientulības un romantisko attiecību prioritātes mazināšanai vai tomēr rada ziņkāri par Harmonijai līdzīgajiem, taču tā pavisam noteikti vedina domāt un diskutēt par veidiem, kā MI un roboti, kas veidoti pēc cilvēka līdzības, ienāk mūsu ikdienā un rada risku indivīdus vēl vairāk izolēt citu no cita, piedāvājot ideālos draugus un romantiskos partnerus.
Šajā raksta daļā vērts atskatīties arī uz arhaiskākiem MI atveidojumiem uz skatuves, proti, androīdiem, kurus tēlo nevis “īsti” roboti, bet gan aktieri. Šajā ziņā Latvijā samērā nesenā vēsturē izceļas Jaunais Rīgas teātris un tā mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis. 2019. gadā režisors ar tā brīža aktiermākslas studentiem (un Ģirtu Krūmiņu vai Gundaru Āboliņu) skatītājiem ļāva iepazīt jaunu cilvēku ikdienu, kad tajā ierodas biorobots. Gaidas rezultātu nesasniedz, un cilvēks nolemts turpināt veikt dzīvokļa uzkopšanas darbus, kamēr robots laiskojas un draud pievākt draudzeni. 2022. gadā Gata Šmita režijā tapa “(R)Evolūcija”, kurā apskatīts plašāks problēmu loks, kas atgādināja vairākas antoloģijas seriāla “Melnais spogulis” epizodes. Arī šeit pētīta vientulības un tehnoloģiju saikne: kāda pāra romantiskajās attiecībās tās ievieš plaisu, bet Janas Čivželes varone satuvinās ar Marijas Linartes atveidoto MI konsultantu. Abas izrādes gan nešķiet vērstas uz problēmu analīzi vai risinājumu, vien piedāvā humoristisku skatu no malas par absurdo pasauli, kuras virzienā dodamies.
Mākslinieciski interesantākas refleksijas par MI iespējams skatīt Hermaņa 2025. gadā Latvijas Nacionālajā operā un baletā iestudētajā Riharda Vāgnera operā “Salome”, kurā Johanāns pārtapis par Jeruzalemes Universitātē radītu robotu/humanoīdu, kurš izgājis no cilvēku kontroles, turpretim titulvaronei piešķirts Eimijas Vainhausas veidols. Skatot personiskā līmenī, Salomes – Vainhausas pievēršanās MI robotam šķiet pat pašsaprotama, jo sieviete (kā mītiskā, tā reālā) saskārusies ar apkārtējo nodevību un jutusies citu izmantota, pat ekspluatēta. Robots piedāvā ko jaunu un it kā sola mūžīgu paklausību, tomēr šis ir izgājis no ierindas, kļuvis nepaklausīgs (gluži kā reāli MI modeļi [10]) un Salomi atgrūž. Rezultātā robots jāiznīcina, tomēr rīcība nes skarbo atklāsmi, ka vadi mīlēt nespēj; finālā Salome tiek atstāta salauzta, auklējot vadus un joprojām naivi cerot, ka tie spēs dot viņai mīlestību.
Lai gan jau kopš pirmās industriālās revolūcijas lasāms, ka sabiedrība kļūst nepacietīga, [11] īpaši riskanta šķiet parādība efektivitātes vārdā atteikties no personiskajām attiecībām ar citiem cilvēkiem. Kā akcentē kanādiešu psihiatrs Tomass R. Vernijs, MI uzņēmumi nepacietīgajam sabiedrības loceklim radījuši kompanjonu, kurš “piedāvā nedalītu uzmanību, izrāda interesi par piedāvātajām problēmām un vienmēr ir pieejams, pozitīvs un apbrīnas pilns”. [12] Kā izceļ vairākas izrādes, šādas attiecības var likt vilties. Analizējot radošā procesa un MI sasaisti, iespējams minēt eksperimenta un izzināšanas garu, taču pēc šīs fāzes pamatojums vairāk meklējams finansiālos apstākļos, kā arī nepacietībā, kas zināmā mērā ir saistītas. Gribētos tomēr cerēt, ka mākslinieki pretosies mākslas padarīšanai par standartizētu produktu, kas saražots iespējami ātri, ar mazāko pretestību un ekspluatējot citu mākslinieku darbu, jo kāda gan jēga ģenerēt grāmatu, kuru patērēs vien caur MI ģenerētu konspektu?
Rakstīt atsauksmi