Kam no patiesības bail?
Recenzija par Dailes teātra izrādi “Nachtland” Toma Treiņa režijā
Visiem ir zināma Rolāna Barta tēze par autora nāvi, tomēr vai tik vienkārši varam attiekties pret mākslas darbu, ko radījis tirāns, kurš vainojams pie sešu miljonu nevainīgu cilvēku nāvēm? Šo jautājumu dramaturgs Mariuss fon Maienburgs piedāvā risināt lugā “Nachtland”, kas nupat Dailes teātrī uzvesta Toma Treiņa režijā, bet 2022. gadā uz Berlīnes Schaubühne skatuves to iestudējis pats dramaturgs.
Lai gan Maienburga vārds uz Latvijas teātru skatuvēm pēdējā laikā asociējas ar pusaugu zēnu agresīvu radikalizēšanos pret pastāvošās pasaules kārtību Henrija Arāja iestudējumā “Ugunsseja” Nacionālajā teātrī un Elmāra Seņkova “Mocekli/Mācekli” ar Kultūras akadēmijas (nu jau absolvējušajiem) studentiem, arī šajā darbā, kurā visi it kā ir pieauguši, mantkārības un spītības dēļ varoņi zaudē savaldību un dažkārt uzvedas vēl nenobriedušāk nekā citās lugās sastopamieie pusaudži. Izrāde vēsta par kādu māsu un brāli – Nikolu un Filipu –, kuri nesen mirušā tēva mājas bēniņos atrod A. Hitlera gleznotu akvareli. Rodas jautājums, kā ar šādu vēstures artefaktu rīkoties – bagātība, ko darbs varētu sniegt, ir ievērojama, tomēr morālie apsvērumi rada zināmus apgrūtinājumus. Turklāt tie ir ne tikai garīgi, bet caur Filipa sievas Judītes tēlu tie kļuvuši arī pavisam fiziski. Par ērtu pretargumentu pārējiem kļūst viņas “biogrāfiskā dispozīcija” – viņa ir ebrejiete; šis fakts pārējo varoņu acīs viņas viedokli attiecīgajā jautājumā padara mazsvarīgu. Sekojošajā diskusijā, kuru varbūt pat labāk raksturot kā cīņu, iesaistās Hitlera eksperte Evamarija un potenciālais pircējs Kāls, Nikolas vīram Fabianam lemts nonākt slimnīcā, mantkārības dēļ varoņi labprātīgi safabricē senču tuvās saiknes ar nacistu partiju, bet esošās attiecības tiek nopietni traumētas.
Toms Treinis Dailes teātrī režisora ampluā parādījās pirms teju astoņiem gadiem, kamerzālē iestudējot Edvarda Olbija lugu “Kam no Vilka kundzes bail?”. Lai gan jauniestudējumā strīdu un varas spēļu objekts ieguvis fizisku formu, diviem pāriem pievienojušies vēl pāris tēli un skatuve izpletusies Dailes lielās zāles mērogā, abu kodolā noris spēle par varu, par patiesību un tās slēpšanu, varoņiem šķietami (vai pavisam tieši) nespējot kaut ko sadalīt. Turklāt, lai gan Maienburga lugā darbības laiks nav skaidri definēts, pavisam viegli iztēloties, ka arī šoreiz darbība noris vienas mistiskas nakts laikā, kurā pret rītu, austot saulei, notikumi parādās citādā gaismā.
Šī ir pirmā izrāde, kuru Treinis iestudē uz Dailes teātra lielās skatuves, kas jau mēdz būt liels izaicinājums, tomēr izvēlētā luga, šķiet, režisoram diži nepalīdz. Samērā mazais varoņu daudzums un uz tekstu centrētā izrādes darbība bez lielām “šova” iespējām rada grūtības lielo skatuvi aizpildīt. Dažādi atdzīvināšanas elementi gan tiek izmantoti – strīdi ir skaļi un ekspresīvi, Judīte darījuma pārrunas ar pircēju pārtrauc, ierodoties caur zāli, turklāt vēlāk izmetas puskaila, arī kaislei tiek dota iespēja sist augstu vilni –, tomēr tas rada iespaidu par haotisku elementu mistrojumu, nevis apzināti radītu musturi un padara izrādi emocionāli plakanāku.
Maienburgs savu lugu Berlīnē iestudējis Schaubühne Globusa zālē, nosaukumā atsaucoties uz Šekspīra Globusa teātri Londonā, tai ir pusapaļa forma ar vien sešām skatītāju rindām parterī un vēl divām balkonā – ievērojami mazāka telpa, kura apdzīvošanai padodas veiksmīgāk. Tā, piemēram, izrādes ievadā, kurā māsa un brālis iepazīstina ar radušos situāciju, pa starpām risinot personiskās attiecības un mētājoties ar apvainojumiem, Genijas Rikovas tēlotās Nikolas un Morica Gotvalda Filipa versijā tā ir gluži kā saruna starp varoņiem un skatītājiem, dzēlīgajiem komentāriem ļaujot izskanēt pieklusināti; toties Katrīnas Grigas un Niklāva Kurpnieka izpildījumā varoņiem jāprezentē savs vēstījums un strīdi daudz plašāk, tādējādi pazaudējot intimitāti un emocionālo niansētību. Tāpat lielajā zālē kaut kur izčākstējis lugas humors; protams, Rīgā skatāmajā izrādē tas ir, tomēr ievērojami vājāks. Turpretim vieglā, pat komiskā atmosfēra, kas ar humora palīdzību tiek panākta Maienburga iestudētās izrādes sākumā, padara straujo pavērsienu uz neērto un nopietno daudz spēcīgāku.
Diemžēl arī Sintijas Jēkabsones radītā scenogrāfija šķietami aktieriem nepalīdz. Varoņi darbojas slēgtā telpā ar augstām, metāla loksnēm klātām sienām, kurās iestrādāti ventilatori, bet vainago askētiska griestu karnīze; turpretim grīda klāta ar baltu paklāju, kas rada asociācijas ar sniegu. Radītā atmosfēra ir vēsa un neomulīga, tāda kā kautuves vai gaļas veikala dzesēšanas telpa, kura nacisma garā izdaiļota ar neoklasicisma ornamentu, bet, konflikta ugunīm kļūstot aizvien karstākām, ventilatori uzņem ātrumu, to dunai radot nolemtības sajūtu. Tomēr telpa ir par plašu, lai tveici, kas ierakstīta lugas tekstā, patiešām sajustu – varoņi maldās un izklīst pa reti iekārtoto telpu, sadursmēm vairāk rodoties tādēļ, ka viņiem tajās apzināti jāskrien iekšā, nevis tādēļ, ka tajās spiesti atrasties. Telpā ievietotie elementi rada nepamatota haosa un bezmērķīguma iespaidu – pašā centrā novietots tāds kā Demjena Hērsta akvārijs, tomēr miruša dzīvnieciņa vietā tajā krājas papīra driskas un kartona kastes – viss nederīgais, kas atrodams tēva mājā; finālā Nikola un Filips tur iegrūž arī Judīti. Tai apkārt dažas kārtīgi sakārtotas ikdienišķa paskata kastes pilda vien minimālas telpas aizpildīšanas funkciju, nespējot radīt mājas izvākšanas iespaidu. Vēl viens nozīmīgs elements ir vertikālās kāpnes, kas aizsniedzas pāri metāla sienai un ir (gandrīz) vienīgais veids, kā varoņiem telpā nokļūt vai izkļūt no tās. Šo elementu varētu skatīt kā atsauci uz baseina analoģiju, kas pēdējos gados apbūrusi latviešu teātri: varoņi peras pa dziļo ūdeni, cīnoties par to, kuram būs tiesības uzpeldēt virspusē dzīvam – vienam to atļaus materiālie labumi, citam sirdsapziņas tīrība. Vai arī tās ir kā avārijas izeja – vienmēr klātesoša, tomēr varoņi dažādu apsvērumu dēļ to nav gatavi izmantot pat brīžos, kad situācija kļūst bīstama.
Ninas Vecelas piedāvātais risinājums Schaubühne ir diametrāli pretējs – mazā spēles telpa ar vienu vienīgu krēslu 70. gadu stilā viscaur iztapsēta ar brūnu, pinkainu audumu. Pirmajā brīdī tas varētu šķist mīksts un patīkams, tomēr tajā slēpjas kas netīkamāks; tonī tas atgādina brūnos un sēpijas toņus Hitlera gleznā, kā arī rada asociācijas ar dubļu peļķi, pa kuru varoņi mīcās, cenšoties pierādīt savu morālo tīrību, citu iegrūžot vēl dziļāk – brīžos, kad Fabians un Judīte citiem kļūst pārāk neērti, viņi audumā tiek apslēpti pavisam. Telpas izmērs, kas ar tumšās grīdas un sienu palīdzību kļūst vizuāli vēl mazāks, daudz veiksmīgāk kalpo spriedzes veidošanai; varoņiem tīri fiziski nav kur glābties – viņi spiesti dauzīties cits pret citu aizvien lielākā ātrumā, kā gāzes daļiņas, konflikta ugunīm pieņemoties spēkā.
Vēl viena nozīmīga atšķirība izrādes vizuālajā uzbūvē ir veids, kā iestudējuma radītāji izvēlējušies risināt tās centrālo tēlu – Hitlera gleznu ar Svētā Ruperta baznīcu Vīnē. Dailes teātrī (un, kā no internetā atrodamajiem attēliem noprotams, arī vairumā citu lugas iestudējumu) tas ir reāls objekts, tuvu lugā aprakstītajam – aptuveni 30 x 40 centimetru liela akvareļa reprodukcija, vecinātā rāmī. Objekta klātesamība daudz lielāku uzsvaru liek uz dilemmu par gleznas tālāko nākotni, pārējiem argumentiem kalpojot par aksesuāriem izvēles veikšanā un tādējādi it kā piedāvājot skatītājiem jautājumu: ko darītu tu? Varbūt šāds risinājums Latvijas auditorijai ir piemērotāks, ņemot vērā, ka vairāki faktori tai ir attālinātāki un svešāki. Piemēram, lai gan varam pētīt to, cik liela bija latviešu iesaiste Holokaustā, aktuāls nav jautājums par Hitlera politikas ieguldījumu valsts turpmākajā ekonomikā; tāpat diskusijas par Palestīnu un Izraēlu Latvijā pirms 2023. gada rudens bija salīdzinoši perifēras (pretstatā Vācijai, kurā konflikts plašākas sabiedrības uzmanības lokā bijis jau ilgstoši; ne velti luga tapusi pirms nesenākās konflikta saasināšanās), un uzbrukumi sinagogām ir vien atblāzma no 90. gadiem.
Daudz intriģējošāks tomēr ir paša dramaturga Schaubühne iestudējumā piedāvātais variants, kurā glezna kā fizisks objekts uz skatuves neparādās. Iespaidu par akvareli brīžiem iespējams gūt uz ekrāna “strēmelēm” virs skatuves, bet, aprakstot un analizējot gleznu, varoņi uzmanīgi veras auditorijā. Padarot mākslas darbu par abstraktu objektu, tas kļūst par fonu jautājumiem, kas pievēršas daudz dziļākām problēmām, kā, piemēram, par galēji labās politikas pieņemšanos spēkā – Nikola un Filips nevairās Judīti reducēt uz otrās šķiras cilvēku un izteikties viņas vietā tā, it kā viņa nebūtu klātesoša, par nopietnu iemeslu minot viņas etnisko piederību; tāpat arī simboliskā aina izrādes beigās, kurā māsa un brālis nododas skūpstam (vai Dailes teātra versijā teju kam vairāk) Vāgnera mūzikas pavadībā, rada asociācijas ar nacistu ideju par “tīru” āriešu asiņu saglabāšanu un tradicionālās vāciskās kultūras daudzināšanu. Pagriežot varoņu skatu pret skatītājiem, Maienburgs akcentē, ka primāri izrādē tiek preparēta nevis glezna, bet gan sabiedrība.
Arī aktieru daudzums abās izrādēs ir atšķirīgs. Maienburgs savā versijā rīkojies ekonomiskāk, aktieriem Damiram Advičam un Jūlijai Šūbertei piešķirot divas lomas; attiecīgi Nikolas vīra Fabiana un gleznas pircēja Kāla (Fabians izrādes vidū dodas uz slimnīcu un izrādes darbībā vairs nepiedalās) un Hitlera ekspertes Evamarijas un Luīzes (sieviete uz skatuves parādās vien pašā finālā, radot negaidītu sižeta pagriezienu). Treinis Fabiana lomu piešķīris Gintam Grāvelim, Kāla – Arturam Krūzkopam, bet Šūbertes – izdalījis Dārtai Cīrulei (Evamarija) un Lidijai Pupurei (Luīze; šķiet, aktrise pie lomas tikusi pēdējā brīdī, jo drukātajā programmiņā un pat daļā digitālo materiālu aktrises vārds neparādās). Ja vairumā gadījumu varoņu interpretācija starp iestudējumiem stipri neatšķiras, vien izpausmēs Dailes aktieriem esot ekspresīvākiem un kliedzošākiem, tomēr diemžēl arī emocionāli plakanākiem, tad Arturs Krūzkops savam varonim piešķir pavisam citādu interpretāciju. Viņa Kālā ir kaut kas no velnišķā, kas jau iepriekš parādījies aktiera atveidotajos tēlos “Meistarā un Margaritā” vai “Spēlēju, dancoju”; ne velti viņa vizuālajā veidolā manāmas atblāzmas no Hitlera. Kad viņš, ienākot telpā, paziņo: “Jūs mani nepazīstat, es nepazīstu jūs”, tā ir pavēle; viņš valda pār situāciju un manipulē to sev par labu. Pat momentā, kad viņš piedāvā Milēnas Miškēvičas tēlotajai Judītei par papildu samaksu doties vakariņās un pārgulēt ar viņu, nešķiet, ka viņu vada bailes tikt uztvertam par rasistu, tā drīzāk ir spēle, un Judīte, viņaprāt, ir piemērota spēļmantiņa. Turpretim Advičs, kura ampluā ir daudz pietuvinātāks Fabiana nedrošībai un biklumam, arī Kālu spēlē ar zināmu daudzumu paranojas. Viņam ir plašas zināšanas par antisemītiem, kas piedalījušies Rietumu kultūras un domāšanas veidošanā, tādējādi ļaujot viņam gūt zināmu varu diskusijā, tomēr viņa “Jūs mani nepazīstat, es nepazīstu jūs” vada baiļu sajūta tikt pieķertam šajā morāli netīrajā darbiņā; arī Judītes pavedināšanas mēģinājums šķiet iedragāta ego vadīts.
Vēl pārējo varoņu vidū izceļas Miškēvičas tēlotā Judīte un Cīrules Evamarija. Ja Schaubühne izrādē starp galvenajiem varoņiem valda zināma vienlīdzība, tad šeit Miškēvičas tēlotā antagoniste pārliecinoši ieņem vadošo lomu, kareivīgi cīnoties pret pārējo apmātību un vēlmi sagrozīt pagātnes (un tagadnes) faktus sev par labu. Arī brīdī, kad jāstājas pretim vislielākajam pretiniekam Kālam – Krūzkopa izpildījumā cilvēkam-velnam, kurš savu viedokli spēj pamatot ar kaudzi vēsturisku argumentu, nevis paļaujoties uz loģikas kļūdām –, viņa spēj saglabāt dzelžainu pārliecību. Šajā gadījumā pat viegli pārspīlētais un ekspresīvais spēles stils strādā varonei par labu, jo ļauj pārkliegt apkārtējo radīto troksni, lai varonīgi triumfētu. Līdzās Krūzkopam stilizētāku, viegli kariķētu spēles veidu izmanto arī Cīrule Evamarijas lomā, lakoniski analizējot gleznu un piedāvājot papildu informāciju; tomēr brīžiem monotonajā intonācijā izzūd varones delikātais sarkasms. Evamarija un Kāls it kā pārstāv tumšos spēkus, jo jau iepriekš bijuši saistīti ar Hitleru un ir atrauti no ikdienišķās vienkāršības, kuru iemieso pārējie. Tāpat Martas Treines radītie kostīmi citiem ir pavisam parasti, bez izteiktām krāsām vai siluetiem, turpretim Evamarijas baltā blūze un melnās bikses, kuru netradicionālais piegriezums liek saprast, ka viņa ir kas vairāk par ikdienišķu ofisa darbinieci, sarkanās zeķes un kurpes ar spicu purngalu vai Kāla viscaur melnais ietērps ar smagu ādas mēteli viņus izceļ uz pārējo fona.
Kaut arī, salīdzinot Dailes teātrī uzvesto izrādi ar Schaubühne versiju, jāsecina, ka telpas mērogs un vairāki režisora mākslinieciskie risinājumi neļauj pilnībā izmantot lugā ierakstīto intensitāti un sajust iestudējumu kā vienotu veselumu, dotajos apstākļos aktieru ansamblis strādā samērā veiksmīgi. Turklāt priecē redzēt jaunākās paaudzes Dailes teātra aktierus aizvien nozīmīgākās lomās. Šķiet, tur vairāk nekā citos teātros lielāka uzticēšanās tiek dota jau sevi pierādījušajiem talantiem, nevis jaunajiem, pretstatā, piemēram, Valmieras un Liepājas teātriem, kur viņu vienaudži ir bijuši spējīgi pierādīt sevi vadošās lomās, dažas no kurām pat var uzskatīt par svarīgiem karjeras pieturpunktiem. Un cerams, ka izrāde spēs arī kādam likt paskatīties tālāk par gleznu, aizdomāties par aizspriedumiem un izvēlēm, kas varbūt sākotnēji šķiet nevainīgas, tomēr realitātē riskē pavērt ceļu bīstamām tendencēm, un aicinās aizstāvēt taisnīgumu, pat ja visa apkārtējā pasaule tevi tver par traku.
Rakstīt atsauksmi