Edvards Bruss

Teātra kritiķis

Nāve ir sieviete baltā kleitā

Recenzija par F. G. Lorkas darbu iestudējumiem “Hanzas peronā” un Valmieras teātrī

Pēc teju piecu gadu pārtraukuma uz Latvijas teātru skatuvēm atkal no jauna parādījušies spāņu klasiķa Federiko Garsijas Lorkas darbi. Atšķirībā no 2016. – 2020. gadu perioda, kad Latvijas Nacionālais un Liepājas teātris auditorijai piedāvāja iepazīties ar autora tā saukto lauku triloģiju, šoreiz teātra mākslinieki pievērsušies mazāk zināmu darbu – Lorkas dzejas un lugas “Dona Perlimplina mīlestība” –  iztirzāšanai. Kā toreiz, tā tagad nāve kā dzīves viens no nozīmīgākajiem elementiem iemājojusi iestudējumu pašā kodolā.

Maija nogalē “Hanzas peronā” skatītājiem bija iespējams pieredzēt muzikālā teātra izrādi “Nazis sirdī iestrēdzis”, kas tapis, iedvesmojoties no 1985. gadā Teātra muzejā radītā iestudējuma ar nosaukumu “Kliedziens”. Tolaik izrādes veidošanā iesaistījušies režisors Viktors Jansons, aktrise Marina Janauss, komponists Haralds Sīmanis un scenogrāfs Ilmārs Blumbergs. Šoreiz tā tapusi divu aktieru – Gunas Zariņas un Gerda Lapoškas – un trīs mūziķu – Ilzes Gruntes, Andra Gruntes un Zanes Šmites – vadībā; kā izteikusies Guna Zariņa, izrāde radusies, sanākot kopā daudzām vajadzībām un interesēm. [1]

Pretstatā iepriekšējā desmitgadē Latvijā tapušajiem Lorkas lugu iestudējumiem, kuros mākslinieki izvēlējušies Spānijas tradicionālo kultūru vizuāli stilizēt (Liepājas teātra “Bernardas Albas nams”, 2018) vai dot priekšroku melnā askēzei (Nacionālā teātra “Asins kāzas”, 2016, “Tukšais zieds”, 2020), tādējādi atsaucoties uz nāves un sēru klātesamību, šoreiz autora dzimtenes kultūra ir spēji nojaušama. Tās klātbūtne izpaužas gan caur melodijām – starp Haralda Sīmaņa radītajām dziesmām ar Lorkas dzeju Knuta Skujenieka tulkojumā dzirdamas arī paša dzejnieka pierakstītās spāņu tautas dziesmas –, gan filigrāniem flamenko elementiem kustību partitūrā. Turpretim nāvei raksturīgo melno krāsu nomainījusi mēnesnīcas baltā, kurā viscaur ietērpusies Guna Zariņa.

Iestudējums gan šķietami nedaudz atpaliek no tam piešķirtā mūzikā balstītas izrādes žanra, jo no teatrālā tajā ir pavisam maz, vairāk atgādinot koncertu ar dzejas lasījumiem un dažiem priekšnesuma elementiem. Tas gan neatņem no izpildītās mūzikas un dzejas spēka, tomēr atstāj ar zināmām nepiepildītām gaidām. Īpaši izceļams ir Zanes Šmites dziedājums, kas kalpo par iestudējuma emocionālo mugurkaulu. Bet šķiet, ka, māksliniekiem veidojot darbu bez režisora, pietrūcis skats no malas; tā piemēram, aktieri, brīžam šķietami nezinādami, ko darīt iestudējuma muzikālajās daļās, kurās pašiem nav jāpiedalās, laipni saskatās un sasmaidās par to, cik viss jauki.

Guna Zariņa nāves veidolā iemiesojas pavisam liegi, akcentējot dzejnieka tvērumu par nāvi kā mūžīgi klātesošu, pie Elvīras vārtiem klusi sēdošu un vērojošu. Baltais puķu kronis ar izlaistajiem matiem un plandošo kleitu rada asociācijas ar bērna tēlu, un spēle, kuru nāve spēlē, nav vis nežēlīga, bet gan maiga un uzticību viesoša.

Gerda Lapoškas izteiksmes veids aktiera īpašā balss tembra dēļ jau kļuvis samērā paredzams. Tā, piemēram, brīžos, kuros vīrietis atstāsta Andalūzijas dzīves vērojumus, atmiņā ataust aizrautības pilnās Līgo ainas no pirmās sastapšanās ar aktieri JRT izrādē “Kalpa zēna vasara. Sākums”. Tomēr attiecīgajā gadījumā, iemiesojot, pieļauju, Lorkas vai vispārināta dzejnieka/ mākslinieka tēlu, aktierim izdodas ieviest varonī gan nepieciešamo mistiku, gan jaunības naivumu nāves priekšā, kas nemitīgi virpuļo apkārt, nākot arvien tuvāk.

Īpaši veiksmīgs ir poētiskais izrādes fināls, kurā baltajā kleitā tērptā nāve, pie rokas vedot dzejnieka tēlu, iesoļo tumsā, tādejādi skatītājus atstājot vien ritmisku soļu pavadībā un atgādinot, ka laiks turpina savu gaitu arī pēc nāves un ka, iespējams, nāve nav gals, bet vien solis nezināmajā.

Pāris nedēļas vēlāk Valmieras teātra telpā “Kurtuve” bija vērojams jaunās režisores Lindas Kalniņas uzvedums. Viņa savam bakalaura režijas studiju diplomdarbam izvēlējusies vienu no piecām Edvīna Raupa tulkotajām lugām, kas iekļautas 2019. gadā izdotajā Lorkas lugu izlasē, – “Dona Perlimplina mīlestību”. Tā vēsta par kādu piecdesmitgadīgu vecpuisi – donu Perlimplinu, kuram pienācis laiks precēties, tomēr jaunā sieva Belisa, par nelaimi, ir vīram neuzticīga, laulību naktī pārguļot ar pieciem vīriešiem, kas “pārstāvēja visas piecas rases uz mūsu zemeslodes”.

Līdzīgi kā “Hanzas Peronā”, arī šajā iestudējumā mākslinieki centušies radīt atsauces uz Spānijas ugunīgo raksturu, to iesākot jau ar reģionam raksturīgas mūzikas atskaņošanu foajē pirms izrādes, tomēr iekšējā degsme (vai aizņemoties no Lorkas ieviestās terminoloģijas – duende) iztrūkst, rezultātā radot tādu kā pliekanuma sajūtu. Aktieru roku kustības, kurās atspoguļojas flamenko žesti, vai Perlimplina apģērbšana, kas izrādes sākumā veikta Spāņu melodijas pavadībā, cenšoties parādīt, ka Ilzes Pukinskas tēlotā kalpone Markolfa šīs darbības veikusi jau gadu desmitiem, brīžiem ir diezgan neveiklas. Arī vēdeklis, kuru kalpone izpleš pēc tam, kad dalās ar baumām par pirmo laulību nakti, šķiet pārāk miniatūrs līdzās varones kuplajām svārku krokām, vai elektriskās sveces mājas gariņu rokās, kuras, lai gan praktiski saprotamas, mazajā formātā rada pārmērīgu butaforiskuma sajūtu.

Mājas gariņiem režisore izrādē piešķīrusi lielāku lomu; ja lugā tie parādās uz vienu ainu, ar priekškaru aizsedzot notikumus Perlimplina un Belisas guļamistabā laulību naktī, tad iestudējumā tie periodiski uzrodas un pazūd visas izrādes gaitā. Baibas Valantes un Janusa Johansona izpildījumā tēli kļūst par tādiem kā dzīves gudriem, tomēr vienlaikus arī nebēdnīgiem teātra gariņiem, kuri ne tikai tur rūpi, lai notikumi, neskatoties uz to, cik laimīgi, skumji vai traģiski tie nebūtu, rit tiem iecerēto gaitu, bet arī ļaujas izklaidei, piemēram, apmētājot viens otru ar papīra lidmašīnām – vēstulēm, kuras Belisai adresējuši neskaitāmi mīļākie. Režisoriski nedaudz neveikls ir moments, kad abi paskaidro priekškara aizvilkšanu ar nodomu, ka labāk ir, ja cilvēki tikai baumo par nodevību, nevis patiesībā to redz. Izrādē sarkanais priekškars, kas norobežo jaunā pāra guļamistabas telpu, ir caurredzams, tādējādi Annas Neles Āboliņas tēlotās Belisas sensuālās kustības neviena skatam aizsegtas nav.

 Belisas varonei piešķirts kaut kas no balerīnas mūzikas lādītē, kura no mātes rokām tiek veikli un labprātīgi nodota turīgā vecpuiša rokās, kaut kas no lunkanas varietē dejotājas, kas nebaidās šarmēt un izaicināt, un kaut kas no sirēnas, kas ar vilinošu dziesmu un deju aicina pie sevis mīlniekus, taču šķiet, ka nevienā no lomām sieviete neatklāj savu īsto dabu, bet gan slēpjas aiz kādas fasādes. Rodas šaubas, vai laulības pārkāpšana ir tīras iekāres rezultāts, vai arī mēģinājums kādā veidā izbēgt no laulībām, kuru noslēgšanas procesā viņas pašas viedoklis nevienu tā īsti nemaz neinteresēja. Arī finālā nerodas pārliecība, vai jaunā sieva nu ir guvusi mācību un, redzot vīra mīlestības vārdā nesto upuri, viņu beidzot iemīlējusi, vai tomēr traģiskais notikums viņu ir dziļi traumējis. Lai gan varones balto kostīmu (arī lugā tiek vairākkārt uzsvērts sievietes bālums) iespējams saistīt ar tādiem tikumiem kā nevainība un šķīstums, kā arī varones nepieredzētību, iepriekš redzētā iestudējuma kontekstā nākas domāt  par Belisu arī kā nāves vēstnesi Perlimplina dzīvē.

Šķiet Ingus Kniploka tēlotais Perlimplins ir vienīgais, kurš izrādes gaitā piedzīvo fizisku un emocionālu attīstību. Neskatoties uz to, ka jau no pirmajām rindiņām, kurās tiek pausta ideja par laulību, viņš uzsāk maršu pretim savai nāvei (pārsteidzošas sakritības rezultātā vīrietis mirst no sirdī iedurta naža, tādējādi veidojot jau vēl vienu saikni starp abiem iestudējumiem), varoņa kustību valoda pakāpeniski kļūst aizvien dzīvīgāka. Ja sākumā iespējams vērot, kā Perlimplins pa kāpņu konstrukciju pārvietojas ar spraigumu, kas parasti asociējams ar vecuma grupu 70+, tad, piedzīvojot, iespējams, dzīves pirmo mīlestību, viņa gaita un uzvedība kļūst aizvien dedzīgāka, līdz finālā viņš drošsirdīgi stāv un šūpojas šūpolēs, kas līdz šim kalpojušas par pāra mierīgo (vai ne tik mierīgo) gultasvietu.

Atskatoties uz izrādi, grūti spriest, ko režisorei bijis galvenais izcelt – neizmērojamo Perlimplina mīlestību, kuras dēļ vērts upurēt pat visdārgāko; Belisas autonomijas atgūšanu caur seksuālu brīvību; lugas traģikomisko raksturu (šajā aspekta īpaši jāizceļ Baibas Valantes tēlotā Belisas māte, kuras groteskais veidols ar vienu aci un asiņainu, bezgalvainu vistu rokas somiņas vietā ir komiski spēcīgs un atmiņā paliekošs) vai ko citu. Tomēr ikvienā gadījumā, šķiet, varoņiem pietrūkusi iekšējā dziņa, lai viņu rīcība radītu pārliecību par kādām dziļi gruzdošām jūtām, prātu aptumšojošiem mērķiem vai spējām atklāsmēm.