Apsoli man neko
Nacionālā teātra izrādē “Apsolu” pēc tāda paša nosaukuma Andra Ūdra lugas sola pašpārliecinātais Lauris, kurš nodarbojas ar nodaļas vadīšanu programmēšanas firmā. Viņš sola centīgajam kolēģim Rolandam turēt savu šarmu grožos un negulēt ar viņa mīļoto – grāmatvedi Gunu, un sola arī Gunai nedusmoties, kad pats kļuvis par sievietes vieglprātības upuri.
Taču izrāde ne tik daudz vēsta par grūtībām turēt doto vārdu kārdinājuma priekšā, cik par dzīves alkām, centieniem izrauties no agonistiskas eksistences attiecībās bez perspektīvas vai savā neapmierinātajā vienpatībā. Varoņu dzīvesziņā jaušami eksistenciāli filozofiski motīvi. Protams, viņu apdzīvotā pasaule a priori nav nolemta bojāejai, bet arī viņi piedzīvo zināmu robežsituāciju, lai sastaptos paši ar sevi. Pēc vecāsmātes bērēm Lauris ar brāli Ansi palikuši vienīgie atbildīgie par savu dzīvi. Lauris, egoistiski patvēries aiz alkohola neuzticamā vairoga, pieviļ skolasbiedreni Iju. Viņa izvēlas Ansi, kuram attiecībās nevajag pilnību, bet tik vien kā skaidrību.
Gadi paskrien. Viņi ir trīsdesmitgadnieki, kam vairs neklājas būt naiviem, lai gan beznosacījumu mīlestības ideāliem viņi arī negrasās piekāpties. Viņi ir zaudējuši laika izjūtu, nav pārliecināti, ko gaidīt no dzīves, bet, kaut ko atraduši, jau taustās pēc kā cita. Raimonda Celma formā rūpīgi izstrādātais un neapšaubāmi harismātiskais Lauris nav narciss, bet, tumšo acu skatienam magnetizējot, apzinās pats savu pievilcību un ļaujas tās augļiem. Viņam nav sveša dzīves bezjēdzības izjūta, un izeju viņš atrod pavedēja/ mīlētāja spēlē. Viņš nebaidās pazaudēt, jo drosmīgi atzīst, ka jāpieņem savas izvēles sekas – būt vienam, būt kopā, nebūt nemaz.
Starp visām citām viņam ir divas patiesi īpašas sievietes, kuras vienlaikus ir tik uzticamas kā čomi un tik nepastāvīgas kā mīļākās. Līga Zeļģe Gunas lomā dzirkstī un atraisīti ļaujas varones straujajām emocionālajām svārstībām, kad bezbēdīgas aizraušanās mijas ar sāpīgu nožēlu. Savukārt Ilva Centere pārsteidz ar spēju tik izturēti atklāt Ijas lietišķo nosvērtību, aiz kuras gruzd nepateiktais jau pēc pirmajiem vārdiem.
Turpretī Kristapa Ķeseļa Ansis un Mārtiņa Brūvera Rolands nav uz spēlēm, viņi grib viennozīmīgas atbildes uz jautājumiem par to, kā dzīvot. Nu savos prātos izrēķinātās laimes vārdā viņi rok kapu – sāncensim vai neuzticīgajām sievietēm. To režisore Daiga Kažociņa tik ātri priekšā nemaz nepasaka. Un te arī trilleris, kā solīts izrādes programmā. Kažociņa lugas divus plānus – līķa norakšanu un mirkļus no Laura dzīves – meistarīgi sakausējusi, jaucot pēdas par to, kurš tad ir kurš. Kāds no kapračiem vienmēr ir klātesošs ikvienā Laura atmiņu uzplaiksnījumā kā viņa likteņa vēstnesis. Bet pa vidu tam kādā brīdī Rolands stiepj mantas no vecā dzīvokļa, lai jau nākamajā ainā vienu maisu, kas nepārprotami atgādina līķa kontūras, nomestu turpat priekšā pie kapa bedres. Vēlāk enerģiski sviestās meža kapu smiltis sakrīt pludmales kāpu valnī, kur atlaisties, atceroties siltās vasaras dienas.
Spriedzi uztur estētiski teju nevainojamais futūristiskais skatuves iekārtojums. Sēdvietas izkārtotas visā Aktieru zāles garumā, kādēļ nākas grozīt galvu no sašaurinātā spēles laukuma viena gala līdz otram, bet tas neļauj atslābt – gribas laikus noķert ikvienu adresāta reakciju uz repliku filozofiskajos un vienlaikus atsperīgajos dialogos. Scenogrāfam Edgaram Kļaviņam un gaismu māksliniekam Oskaram Pauliņam izdevies vizuāli paplašināt telpu. Sienas ir apdarinātas garām melnām bārkstīm, kuru puscaurspīdīgums un gaismēnas vieš noslēpumainību. Ar bārkstu reljefu panāktais trīsdimensionālais efekts tušē uz tām projicētos video kadrus, kas iezīmē darbības vietu.
Režisore no sevis pievieno papildu šāvienu. Skarbi notīrīts laukums tiem, kas pratīs dzīvot šeit un tagad. Un būtiski, ka runa ir par mums vietējiem – varoņiem ir skanīgi latviski vārdi un viņi pieņem lēmumus, viņi ir enerģijas pilni, lai arī cik destruktīva tā būtu.
Rakstīt atsauksmi