Silvija Radzobe

IN MEMORIAM. Teātra kritiķe un zinātniece

Lenvijas Sīles Apburtajā pilī

Lenvijas Sīles apjomīgo grāmatu Dailes teātra VI studija. Paralēlā pagātne, kurai 580 lappuses un kuru nesen ar Latvijas Kultūras akadēmijas rektora Jāņa Siliņa ievadapceri klajā laidis apgāds Zvaigzne, ir interesanti lasīt. Katram, kurš interesējas par teātra dabu, par neparastās profesijas aktieris būtību. Jo īpaši tas attiecas uz skatītājiem - 6. studijas laikabiedriem, kuri bijuši liecinieki šīs četrpadsmit aktieru grupas, kā teiktu Konstantīns Staņislavskis, dzīvei mākslā, kas iesākās 1977. gadā Dailes teātrī.

Grāmatu veido četrpadsmit nodaļas – katra no tām veltīta vienam bijušajam studistam un organizēta kā intervija, kurā iestarpināti autores komentāri un pārdomas. (Ir divi izņēmumi – tā kā Aivars Mežinskis ir miris, tad intervēta viņa dzīvesbiedre. Savukārt Inese Saulīte 90. gados, kā raksta L. Sīle, nozudusi bez pēdām Kanādā, tādēļ viņas personu apcer autore pati.) Lenvija Sīle, kā pati uzskata, Selmas Lāgerlēvas stilā (35. lpp.), sacerējusi sākuma nodaļu Paralēlā pagātne, kur runāts par mākslu aizgājušajā laikā kā par Apburto pili, ar ko saistīti Ciešanu ērkšķi, Sirsnīgo Smieklu strauti, Zaļo Intrigu Dīķi, Zilo Brīnumu pilis, Lielā Radošā Noslēpuma vārti, Melnās un Baltās Skaudības dārzi. Katru nodaļu ievada eseja par to, kāda varētu izskatīties intervējamās personas istaba Apburtajā pilī – kādas tur mēbeles, aizkari, dzērieni, krāsas, smaržas, tērpi... Tūlīt aiz šīm neobligātajām romantiski piepaceltajām fantāzijām seko patiesi unikāli dokumenti: bijušo studistu autobiogrāfijas, ko tie pēc literatūras un teātra vēstures pasniedzēja Viktora Hausmaņa ierosmes rakstījuši studijas beigšanas gadā. Šīs akadēmiķa rūpīgi saglabātās un autorei nodotās apceres - cita formālāka, cita personiskāka un atklātāka – veltītas gan ceļam uz teātri, mācību procesam, gan pašanalīzei, gan nākotnes gaidām un iecerēm. Salīdzinot toreizējās topošo mākslinieku atklāsmes ar viņu tagadējām atziņām, kā arī teātrī veikto, var izdarīt gluži eksistenciālus secinājumus - ne tikai par konkrētajiem aktieriem, bet par cilvēka dzīvi vispār. Par to, cik reti jaunības sapņi sakrīt ar brieduma gadu radošo bilanci.

Ieejas biļete

Lenvija Sīle 1976. gadā, absolvējot Ādolfa Šapiro vadīto Jaunatnes teātra kursu Konservatorijā, diplomdarbos spēlē tādas lomas kā Kolumbīni (Buratino piedzīvojumi), Izoldi (Vējlukturis abažūrā), kā arī piedalās Kurzemītes uzvedumā, kas jaunajiem aktieriem pievērš plašu sabiedrības uzmanību. Taču darbu viņa atrod Dailes teātrī, kur strādā no 1976. gada. Nozīmīgākās no L. Sīles spēlētajām lomām ir Dzelves Kate Miervalda Birzes Baznīcas kalnā, Magone Gunāra Priedes Tava labā slava, Rozalinde Viljama Šekspīra Kā jums tīk. Jaunās aktrises atveidotās meitenes raksturo kautrs sievišķīgs siltums, neliela sasaistītība. Par labu karjerai nenāk tas, ka allaž viņai nākas spēlēt ar dublantēm, kuras ir drošākas un spilgtākas. 1983. gadā L. Sīle sagatavo patstāvīgā darba vakaru Tik vien, kurā skandē Austras Skujiņas un Valda Grēviņa dzeju.

Mācību laikā Lenvija iepazīstas ar Dailes 6. studiju, vēlāk kļūst par studijas audzēkņa Andra Bērziņa sievu; vienu gadu, cik noprotams no grāmatas, pat apmeklē nodarbības šai studijā, spēlē viņu slavenajā diplomdarbā Sapnis vasaras naktī. Tātad intervētāja labi pazīst savus sarunu biedrus, ir kopā ar viņiem nodzīvojusi lielu sava mūža daļu – Lenvija no Dailes teātra aiziet 1990. gadā, turpmāk nodarbojoties ar grāmatu tulkošanu. Personīgi tuvās attiecības, lieliskā jaunības biedru, vairākos gadījumos pat draugu darba un personīgās dzīves pārzināšana L. Sīlei kalpo kā ieejas biļete, lietojot viņas radīto tēlu, Apburtajā pilī - palīdz panākt sarunu biedru atklātību un uzticību, mērķtiecīgi uzdotie jautājumi palīdz atcerēties un izteikties par notikumiem, ko intervējamais vai nu aizmirsis vai gribētu noklusēt.

Lenvija Sīle par intervijām, kuru veidošana un atšifrēšana prasījusi vairākus neatlaidīga darba gadus, saka: .. es gribētu, lai katrs runā par to, kas viņu uztrauc, par to, kas ir tuvāks, tad jau arī parādīsies, kas viņš pats ir (558. lpp.). Tas liek domāt, ka autore sarunu laikā bijusi maksimāli neitrāla uzklausītāja un pierakstītāja, respektīvi, ierakstītāja. Taču tā gluži nav. Pirmkārt, ir daži jautājumi, kurus viņa neatlaidīgi uzdod katram, pat vairākas reizes, kamēr dabū atbildi. Tie saistās ar studijas vadītāja un vienlaikus Dailes teātra galvenā režisora Arnolda Liniņa pozitīvo profesionālo un cilvēcisko īpašību apceri, kā arī ar Kārļa Auškāpa, A. Liniņa nomainītāja teātra vadītāja amatā, rakstura un rīcības negatīvajiem aspektiem. Pat neapšaubot konkrētos minētos faktus, tomēr rodas iespaids par vismaz kaut kādā mērā deformētu īstenību. Gluži vienkārši kaut vai tādēļ, ka tā nemēdz būt: vienam cilvēkam ir tikai pozitīvās īpašības, bet kādam citam – tikai negatīvās. Šai aspektā nozīmīgas tās vietas, kur autore un viņas sarunu biedri nav sapratuši, ka viņu slavētās studijas vadītāja īpašības bijušas, mazākais, divdomīgas. Piemēram, rosinājums audzēkņiem apmeklēt teātru izrādes, tai skaitā Dailes teātra vecās paaudzes spēlētās, ar uzdevumu atgriežoties vēstīt, ko un kā tur (nepareizi) spēlējuši (68. lpp.). Vai – tenku uzklausīšana, aizdomīgums, razborkas attiecībās ar bijušajiem audzēkņiem par tēmu: kas tev par mani sastāstīts (363. lpp.).

Vai patiesi atraidīto salons?

Otrkārt, no studijas 1977. gada 14 absolventiem pašlaik Dailes teātrī reāli strādā tikai trīs – Esmeralda Ermale, Juris Kalniņš, Pēteris Gaudiņš. Pārējie ir vai nu atlaisti vai aizgājuši paši, nesaskatot vairs teātrī sev nākotnes perspektīvas. Bijušo aktieru (daži no viņiem arī režisori) sarautās saites ar teātri ļoti lielā mērā nosaka gan grāmatas noskaņojumu, tās atmosfēru, gan arī vainīgo meklēšanas virzienu savas nepiepildītās karjeras sakarā. Daudzu atmiņās un pārdomās dominē dziļš sarūgtinājums, nepiepildīts tukšums. Šie cilvēki diez vai cer vairs kādreiz atgriezties teātrī. No tamlīdzīgām noskaņām nav brīva arī grāmatas autore. Varbūt L. Sīles darba trūkums ir tas, ka viņa nav pratusi vai nav spraudusi par savu mērķi objektīvi atspoguļot un izcelt 6. studijas absolventu reāli izdarīto mākslā, ka tā vietā dominē žēlošanās par nelabvēļiem un ienaidniekiem. (Varbūt šai ziņā būtu bijusi noderīga sadarbība ar grāmatā viscaur peltajiem teātra vēsturniekiem un kritiķiem.) Rodas iespaids, ka 6. studija bija tāds atraidīto salons, neveiksminieku kolektīvs. Bet tas taču neatbilst patiesībai. Latvijas pēdējā gadsimta ceturkšņa skatuves mākslu taču nav iespējams iedomāties bez Arņa Ozola režijām, Esmeraldas Ermales, Anitas Grūbes, Jura Gornava, Andra Bērziņa un arī citu nospēlētajām lomām. Tāpat autore nav pat mēģinājusi analizēt ar 6. studiju saistītos sāpīgos ar jaunradi saistītos konfliktus. Piemēram, kādēļ neviens no A. Liniņa audzinātajiem šīs studijas režisoriem (J. Kalniņš, A. Ozols, A. Bērziņš, V. Vētra) vairs neiestudē? Kas tas bijis par nāvējošu veselas paaudzes režisoru vājveices cēloni? Tikai sagadīšanās vai K. Auškāpa ļaunprātības? Negribas ticēt. Izsunījis kritiķus, netieši to pasaka veiksmīgākais no viņiem – A. Ozols: iekšēja izsmeltība, dzīvās dzīves impulsu trūkums, zudusi interese par teātri, radoša vientulība pat bijušo domubiedru lokā, kuri ar laiku profesionāli deģenerējušies. Tāpat L. Sīle nerunā par to, kādēļ no mākslas trases nolūza Andris Bērziņš, viņas dzīvesbiedrs, kurš ar Cēzara lomu G. Priedes lugas Nāc uz mazām trepēm spēlēties pieteica sevi kā absolūtās skatuves patiesības aktieri. Grāmatā minētā A. Bērziņa nedisciplinētība un nervu sistēmas nepiemērotība regulāram darbam neskan nopietni.

Īpašs jautājums saistās ar Lenvijas Sīles un viņas intervēto bijušo un esošo aktieru attieksmi pret kritiku. Tā grāmatā minēta 863 reizes un 860 reizes šis pieminējums ir negatīvs. No vienas puses, latviešu kritiķi var būt lepni, ka viņu darbam tiek pievērsta tik liela uzmanība. No otras puses, tas tomēr, piedodiet, atvainojiet, ir slimi, jo netieši liecina vispirms par drausmīgiem kompleksiem: neticību sev, atkarību no citu ārēja vērtējuma, apdraudētības sajūtas, kas noved pilnīgā psihozē, liekot izdomāt pat neesošus faktus (piemēram, tas attiecas uz A. Ozola izteikumiem). Tad vēl – spriedelējumi par iespējamiem kritikas ļaunprātības cēloņiem ir tik zemiski, ka atliek secināt vienu – pats aktieris pieradis rīkoties līdzīgi, ja jau tā spriež par citiem. Piemēram, kāds kritiķis esot uzrakstījis negatīvu recenziju tāpēc, ka nav pasveicināts, bet cits tāpēc, ka nav ielaists teātrī. Par kultūras trūkumu, kas izpaužas kritikas lomas nesaprašanā, varētu arī nerunāt, ja tas neapvienotos ar agresīvu tieksmi lasītājam uzspiest ačgārnu viedokli par to,  ka kritikas īstā būtība un funkcija ir slavēt un propagandēt mūsējos, pie reizes nopeļot mūsu konkurentus.

Centrēšanās uz pagātni. Cēloņi un secinājumi

Gandrīz visi grāmatas varoņi ar nostaļģiju runā par saviem studiju gadiem, atmiņās tēlodami to kā zudušo paradīzi. Šādas jūtas pazīst vai ikviens, kurš kādreiz bijis students. Patīkami lasīt, cik pozitīvi 6. studijas audzēkņi atsaucas par saviem pedagogiem – ne tikai par Arnoldu Liniņu un Ainu Matīsu, bet arī par Ēriku Ferdu, Lidiju Stiebru, Aiju Nodievu, Valentīnu Freimani, Viktoru Hausmani un citiem. Daudzi runā par to, cik lielā mērā studijas vadītāji A. Liniņš un A. Matīsa viņus audzinājuši ne tikai profesionālā, bet arī psiholoģiskā ziņā, ceļot cilvēcisko pašcieņu, palīdzot atraisīties, uzticēties cilvēkiem. Šādā veidā netieši uzzinām par to, cik lielā mērā pat inteliģentās latviešu ģimenēs pastāvējusi atsvešinātība starp paaudzēm, uzmanības, ievērības un mīļuma trūkums vecāku attiecībās ar bērniem. Tāpēc daudzi studijas vadītājus uzskata par saviem otrajiem, bet vairāki pat – par īstajiem vecākiem, turpina domās sarunāties ar mūžībā aizgājušo A. Liniņu, prasīt tam padomu. No vienas puses, šāda pateicība pedagogam, pieķeršanās tam ir apbrīnojama. (Dažkārt dievinošais tonis gan skan pārmēru patētiski.) No otras puses... L. Sīle grāmatā vairākkārt apgalvo, ka A. Liniņš viņus gatavojis skarbai dzīvei, ka šī mācība bijusi ļoti auglīga, jo katrs no viņiem, arī atstājot teātri, pratis par sevi pastāvēt un dzīvē nav pazudis. Kaut kādā mērā, iepazīstot studijas audzēkņu dzīvesstāstus, tā izrādās patiesība. Taču  sūrošanās par drūmo šodienu, citu vainošana savās neveiksmēs, kas caurvij grāmatas lappuses, netieši liek domāt arī par ko citu. To var saukt dažādi – nepārvarēts infantilisma sindroms, apziņā dziļi iesēdies padomiskais kolektīvisma princips, kad par cilvēka dzīvi atbild viss kolektīvs, nevis atsevišķais indivīds pats... Acīs gluži vai lec 6. studijas absolventu masveidīgais paškritikas trūkums, ļoti maz tiek runāts par māksliniekam nepieciešamo nemitīgo sevis pilnveidošanu, attīstīšanu, izglītošanu. (Vai dievinātā pedagoga sistēmā būtu bijis kas tāds, kas veicinājis šos pašiznīcinošos garīgā apmiera apstākļus? Varbūt tas saistīts ar jauna tipa aktierspēles principu kā īpašas izredzētības apziņas ieaudzināšanu, kas jāveic reālā un iedomātā nelabvēļu ielenkumā, kur tikai pedagogi ir pareizie?)

Manipulācijas ar sarūgtinājumu

Tikai  trīs no Lenvijas Sīles sarunu biedriem atklājas kā intelektuāli, patstāvīgi spriestspējīgi cilvēki. Vislabāk man patika nodaļa par Pēteri Gaudiņu – ne tikai tādēļ, ka viņš prot vispusīgi analizēt 6. studijas mācību procesu, uzrādot gan pozitīvos, gan negatīvos apstākļus. Bet arī tādēļ, ka viņš ļoti skaidri un saprotami formulē aktierdarba tehnikas, tēla radīšanas procesa specifiku.  To vajadzētu izlasīt katram, kurš grib saprast aktiera radošā darba būtību.  Esmeralda Ermale savukārt vienīgā runā par jaunu zināšanu apgūšanu kā savas ikdienas dzīves nepieciešamību, varētu pat teikt, garīgo higiēnu. Bet Juris Gornavs, neskatoties uz negadījumā iemantoto invaliditāti, lasa klasiku un filozofiska rakstura darbus, pūloties patstāvīgi saprast  pasaules lielās mīklas. Citi, izņemot vēl Vari Vētru, kurš sevi atradis mūzikā, galvenokārt žēlojas.  To veicina arī L. Sīle. Vēl vairāk, grāmatas autore, manuprāt, izmanto savu biedru sarūgtinājumu un manipulē, nezinu, apzināti vai neapzināti,  ar viņiem: slavē (ar pamatu un bez), pat glaimo, piedēvēdama tiem pasaulslavenu aktieru (piemēram, Žerāra Filipa, Žana Luija Trentiņjana) radošo kapacitāti, kā arī nosauc potenciālos kandidātus uz pāridarītāju-ļaundaru lomām, kuri pēc īsākas vai garākas paminstināšanās arī tiek apstiprināti. Tādā veidā intervējamie maksimāli atveras vai, precīzāk sakot,  nonāk stāvoklī, ko kaut kādā mērā var salīdzināt ar psihoanalīzes seansu: viņi gāž ārā visu savu ilgi rūgušo rūgtumu, neapmierinātību, aizdomas, meklē intrigantus un ļaundarus, lai izskaidrotu un attaisnotu savas neveiksmes. Rezultāti šādiem psihoanalīzes seansiem ir neviennozīmīgi: no vienas puses, nekur citur atklātības ziņā es neko līdzīgu par teātri, kā arī kritiku neesmu lasījusi (vismaz Latvijā nodrukātajos tekstos nē), no otras puses, droši vien cilvēkiem pēc šādas izrunāšanās kļuva vieglāk, no trešās puses, rodas jautājums – kāda īsti cena šai atklātībai? Vai tā ir patiesība? Vai meli? Visdrīzāk  - gan patiesība, gan meli, lai arī, iespējams, neapzināti. Labi zināms, ka intervējamais ir ļoti atkarīgs no intervētāja, kas var to padarīt gan par intelektuāli, gan tenku vāceli. Visgrūtāk – atklāt personas patieso būtību. Ne bez pašu intervējamo pūlēm vislabāk tas noticis nodaļās par E. Ermali un P. Gaudiņu. Taču saruna ar A. Reigasi, piemēram, stipri velk uz dzeltenās preses tenku grāvi. Tāpat – vai bija vērts tērēt dārgo papīru nodaļā par I. Saulīti, lai pateiktu vien to, ka viņa ātri kļuva apaļīga un krāpās ar naudu, iepērkot no saviem paziņām lietotus apģērbus?

Jāņem vērā arī, ka pēc šīs grāmatas nedrīkst izdarīt vispārinošus secinājumus par aktiera dīvaino psihi vispār, lai arī tā, protams, atšķiras no ikdienas cilvēka psihes. Grāmatā lielākoties runā pamatā traumēti cilvēki, jo teātra zaudēšana ir neapšaubāma trauma. Viņu teiktais, tikai tad, ja to izdala ar desmit, varbūt kaut kādā mērā attiecināms uz pievilcīgo un dīvaino teātra pasauli. Grāmatā redzam, ka aktieri ir ne tikai kā mazi, bet pat kā slimi bērni, kuri par visu vairāk alkst mīlestības, atzinības, pat ja saprot, ka vienā vai otrā reizē to nav pelnījuši. Tāpat, līdzīgi bērniem, viņi gandrīz nekad nav gatavi atzīt savu vainu, respektīvi, kļūdīšanos vai līdz galam nepadarītu darbu, ja izrāde neizdodas: vienmēr vainīgi ir citi – kolēģi, režisori, kritiķi, skatītāji. Līdz ar to apriori neveiksmei nolemti ir recenzentu pūliņi analītiski aprunāties ar aktieri par viņa nesanākušās lomas iespējamiem cēloņiem. Emocionāla pašaizsardzība iznīcina spēju racionāli spriest. Tas ir tā, ja mēs savas izjūtas neveiksmes brīžos pareizinātu ar simtu un atļautos uzvesties dabīgi, tas ir, atmetot ar roku elementāriem cilvēku kopādzīvošanas kultūras pamatiem. Daudzi grāmatā teātri atzīst par narkotiku, citi, vienā lappusē bravūrīgi nolieguši teātra nozīmi savā dzīvē, jau nākamā atzīstas, ka teātris ir labākais, kas viņam vispār bijis, ka teātra spēlēšanu gūtās baudas ziņā nevar salīdzināt ne ar ko citu. Vairāki aktieri kā lielus notikumus savā dzīvē vērtē arī darbu mikroskopiskās lomiņās vai dažkārtēju ielekšanu lielākā lomā, aizstājot kādu saslimušu kolēģi. Aizkustina šī pazemība pret likteni un vienlaikus skumdina cilvēka acīmredzot savas īstās vietas neatrašana, jo nevajadzētu taču būt tā, ka gandarījuma vietā par darbu ir vienīgi gandarījuma drupatas. Jādomā par pedagogu atbildību, uzņemot topošos aktierus, kā arī par to varbūt, cik dažkārt, rakstot recenziju, nevērīgi paiets garām vienam vai otram ielecējam.

Apgāda Zvaigzne ne-darbs

Nepatīkami, ka attiecībā uz tik solīdu apgādu kā Zvaigzne ABC jākonstatē: rediģēšanas darbs nav veikts profesionāli – daudzās faktu kļūdas, pat neticamas aplamības tieši autores tekstos rada, mazākais, ironisku attieksmi pret autori-aktrisi. Un ne tikai pret viņu, bet pret visu grāmatu, kas pretendē arī uz eksperta lomu teātra, drāmas un kritikas jautājumos. Dažbrīd rodas šaubas, vai manuskripts pirms drukāšanas vispār ir izlasīts, jo vairāku kļūdu novēršanai pietiktu ar vidusskolas zināšanu apjomu. Katram, kas lasījis Hamletu, taču būtu jāatceras, piemēram, ka šīs lugas galvenais varonis ir mācījies nevis Edinburgā, kā raksta L.Sīle (455. lpp.), bet gan Vitenbergā.

Vēl. A. Ostrovskis Mežā raksta nevis par aktrisi, kas mīlestības dēļ aizgājusi no teātra (482. lpp.), bet par Ņeščastļivcevu, kurš jūsmo par meiteni Aksjušu kā potenciālu ideālo aktrisi, jo viņa mīlestības dēļ gatava izdarīt pašnāvību. Lenvija Sīle ar Arni Ozolu sarunājas par kādu Ludmilu Krimovu (357. lpp.) kā par A. Efrosa dzīvesbiedri, lai gan šīs personas vārds ir Natālija. L. Sīle raksta, ka mazais, apaļīgais un lieliskais Ļeonovs spēlēja Hamletu (559. lpp.), lai arī Jevgeņijs Ļeonovs to nekad nav darījis, ja nu vienīgi viņa spēlētais A. Čehova Ivanovs netiek uzskatīts par (krievu) Hamletu. 463. lappusē L.Sīle runā par K. Keneta lugu „Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu”, lai gan romānu ar šādu nosaukumu ir uzrakstījis Kens Kīzijs, bet lugā to pārstrādājis Deils Vosermans. L. Sīle un izdevniecība piekrīt Jurim Straumem, ka viņš lasījis Merežkovska „Maskirovku”, kur divi bomži patiesībā ir VDK aģenti (491. lpp.), lai gan līdz šim nav zināms šāds krievu Sudraba laikmeta reliģiskā filozofa, vēsturisko lugu un romānu autora darbs. Acīmredzot sajaukts autors. Līdzīgu kļūdainu apgalvojumu uzskaitījumu diemžēl varētu turpināt.

L. Sīle ar izdevniecības akceptu ieviesusi arī vēl nebijušu citu autoru darbu citēšanas paņēmienu. Viņa citējumu, neminot raksta nosaukumu, nodēvējusi par konspektu, un tas izpaužas teksta patvaļīgā pārveidojumā, neuzrādot izlaidumus, mainot vārdu formas, saīsinot vai pagarinot teikumus. Šādā veidā konspektēts mans raksts no Teātra un dzīves 22. sējuma (218. lpp.), kā arī Māra Grēviņa raksts no šī paša izdevuma 26. sējuma (270.-271. lpp.). M. Grēviņam klājies sliktāk nekā man – minēto manipulāciju rezultātā kritiķa pozitīvs procesa vērtējums pārtapis negatīvā... Kardināli apstrādāts, respektīvi, pārstrādāts arī Kārlis Auškāps, bez tam neuzrādot, ka viņš ticis konspektēts. Cita starpā režisora teikto neatradīsim 1988. gada Teātrī un dzīvē, kā norāda L. Sīle (269. lpp.), bet gan nākamā, tas ir, 1989. gada izdevumā. Tas taču vairs nav tikai L. Sīles paviršības vai zināšanu trūkuma demonstrējums, bet M. Grēviņa, K. Auškāpa un mans autortiesību pārkāpums.

Kaut arī Lenvijas Sīles grāmatai var izvirzīt vēl citas pretenzijas, tomēr tai piemīt pats galvenais. To ir interesanti lasīt, jo mums dota iespēja nepastarpināti tieši uzzināt bijušu-esošu aktieru domas par teātri un dzīvi, pat ja mēs tām daudzviet nevaram piekrist.