Metode "kuces dēla" atrašanai
Reti kuram zināmā katalāņu rakstnieka Žordi Galserāna pirms 9 gadiem uzrakstītā luga Grenholma metode mūsdienu teātra pasaulē guvusi gluži neticamus panākumus: kā raksta Undīne Adamaite (Diena, 14.09., raksts pilnībā izlasāms šeit), tā iestudēta jau 30 valstīs. Arī Latvijā apmēram gada laikā tapuši veseli divi uzvedumi – gada sākumā M. Čehova Rīgas Krievu teātrī to interpretēja viesrežisors Sergejs Golomazovs, bet septembrī ar Grenholma metodi Ģirta Ēča režijā sezonu atklāja Jaunais Rīgas teātris. (Latvijas grenholmisko piesātinājumu līdz pārākai pakāpei veicināja nupatējās Maskavas Nāciju teātra viesizrādes Rīgā.) Domāju, ka lugas popularitāti vairāk nekā oriģināli mākslinieciskie aspekti veicina tās veiklā tehniskā uzbūve, relatīvi pieticīgās prasības teātriem, kā arī, protams, atsevišķi precīzi pieskārieni dažām mūsu laikmetu raksturojošām globalizācijas grimasēm.
Lugas darbība risinās nemainīgā vidē, kuras noformēšana neprasa lielus kapitālieguldījumus. Kristīnes Abikas brūnos dabiska koka toņos iekārtotā sapulču zāle bez logiem liela starptautiska uzņēmuma 35. stāvā rada nedaudz klaustrofobisku iespaidu. Lielais četrstūrainais galds telpas vidū ar četriem krēsliem ap to un 4 minerālūdens pudelēm uz tā turpina un pabeidz vides bezpersonisko, pret jebkādām subjektivitātēm vienaldzīgo iespaidu. Par telpu kā savdabīgu slazdu, biedējoša, pat infernāla eksperimenta vietu liecina sienā iekārtotā atvilktne, kas ik pa laikam, nezināmu spēku vadīta, pati no sevis atveras, lai četriem ap galdu sēdošajiem cilvēkiem piegādātu kārtējo jauno, uz lapiņas uzrakstīto uzdevumu. (Vēlreiz jāatsaucas uz Undīnes Adamaites rakstu, kur kritiķe noslēpumaino sienā iemontēto mehānismu ļoti trāpīgi salīdzina ar Harolda Pintera klasiskās absurda lugas Mēmais viesmīlis personalizēto liftu, kas telpā bez izejas ieslodzītajiem varoņiem nez no kurienes piegādāja dažādus eksistencei nepieciešamus priekšmetus. Rodas asociācijas: 20. gadsimta 50. gadu absurda fantāzija šodien vērsusies realitātē.)
Ģ. Ēcis nosvītrojis nedaudzos konkrētos lugas faktus, acīmredzot lai vispārinātu, respektīvi, universalizētu lugas situāciju. Rezultātā otra lielākā mēbeļu firma pasaulē kļuvusi vienkārši par lielu starptautisku uzņēmumu, kurš meklē komercdirektoru, kas par pienākumu veikšanu saņems pasakainu algu. Tāpat svītroti daudzie necenzētie izteicieni Asnates Siliņas mūsdienīgā leksikā veiktajā tulkojumā. Lugas autors gan nav vairījies arī no didaktiskās atziņām, piemēram: „Mums vajadzīgs kuces dēls, kas izskatās pēc laba cilvēka, nevis labs cilvēks, kas izskatās pēc kuces dēla”.
Dramaturgs gandrīz visā lugas laikā veiksmīgi prot noturēt publikas uzmanību, sižetā miksējot detektīvintrigu ar vairāk/mazāk negaidītām personāžu reakcijām jeb lomu, respektīvi, masku maiņām. Sacensībā par augsto, finansiāli izdevīgo posteni trešajā pārbaudes kārtā satikušies četri pretendenti, kuri visai drīz uzzina, ka viens no viņiem ir uzņēmuma darbinieks. Skatītāji, tāpat kā pārbaudes dalībnieki neatslābstoši gudro, kurš tad ir neīstais. (Finālā izrādās, ka īstenībā tikai viens ir bijis īstais.) Jaunā Rīgas teātra aktieri Inga Alsiņa (Mersedesa), Gatis Gāga (Fernando), Vilis Daudziņš (Enrike), Ivars Krasts (Karloss) veiksmīgi uztur spriedzi, radot iespaidu, ka ikviens no viņu atveidotajiem personāžiem tikpat labi var būt īstais, kā neīstais.
Tā kā visai ātri noskaidrojas – personāži primāri ir nevis neatkarīgas personības, bet pakļautas paklausīgas figūras, ar kuru palīdzību autors būvē savu intelektuālās domas līniju, par svarīgāko kļūst izsekot rakstnieka secinājumiem, to loģikai, pie viena, protams, priecājoties par krāšņo, aizraujošo artistiskumu, ar kādu JRT mākslinieki garšīgi atveido šīs šaha figūras. Vairāki no aktieriem pat atraduši jaunas krāsas, salīdzinot ar iepriekšējām lomām (vai arī šīs krāsas pārgrupējuši negaidītās konfigurācijās). Pārliecinošu un pat pievilcīgu, jo šķietami dabisku, lietišķās sievietes tēlu radījusi Inga Alsiņa, kura melnajā parūkā ar taisnajiem pusgarajiem matiem pirmajā brīdī ir gandrīz neatpazīstama. Arī Viļa Daudziņa spēlē ir daudz svaigu, negaidītu momentu – viņa atveidotā Enrikes mažorā gatavība sadarboties ar citiem grupas locekļiem, atsevišķas vienkāršā puiša iezīmes, kā arī sāpēs (kā vēlāk izrādīsies – šķietamās) izmocītais stāsts par savas ģimenes problēmām; ne mirkli nepavīd aktierim citās lomās allaž raksturīgās ironijas dzirkstis. Salīdzinot ar citiem izpildītājiem, diemžēl izceļas Ivara Krasta ne tikai zināma sasaistītība, bet arī viņa atveidotā tēla plikā funkcionalitāte. Aktieris, nezinu, apzināti vai neapzināti, mazāk nekā citi rūpējies, lai radītu priekšstatu par Karlosu arī kā par konkrētu cilvēku, apmierinoties ar viņam doto tekstu pārraidīšanu, kas nepieciešami sižeta bīdīšanai. Protams, lugā ir ļoti maz materiāla, ko autors dod savu figūru pilna cilvēciskuma radīšanai. Tādēļ jo augstāk jānovērtē citu aktieru ieguldītais patstāvīgais jaunradošais darbs lomu izveidē. Un tieši centieni cilvēciskot, sarežģīt Ž. Galserāna visai vienkāršo ideju ne pārāk sarežģītos ruporus šķiet īstais ceļš, lai noturētu skatītāju interesi. Gandarījumu toties sagādā Gata Gāgas spilgtais, drošais, smalki izstrādātais tēlojums galvenā varoņa, kaut kādā mērā arī upurjēra, Fernando lomā. Kaitinošs tips, kas vienmēr pārliecināts par sava īpašā viedokļa neapšaubāmo patiesīgumu, tai pat laikā sajūsmina ar pieradumu, pat drosmi lomu spēlēs provokatīvi ignorēt daudzus mūsdienu Eiropas politkorektumus un tādējādi izaicināt gan zālē sēdošos, gan uz skatuves kopā ar viņu līdzdarbojošos personāžus.
Tā, piemēram, Fernando pauž brutālu ironiju par Karlosa dzimumu maiņas nolūkiem, bez mazākās šaubīšanās atsakās atstāt atbildīgā amatā dēļ izjukušas ģimenes depresijā nonākušu agrāk veiksmīgu darbinieku Enriki, pūlas pierunāt Mersedesu doties pie nule kā mirušās mātes ne dēļ cilvēciskas līdzjūtības, bet dēļ nolūka novākt konkurenti cīņā par kāroto amatu...
Taču finālā Fernando amatu tomēr nedabū. Skaidrojot notikušo, izrādē, manuprāt, drusku nojūk autora dzelžainā loģika. Rodas iespaids, ka Fernando netiks pieņemts tādēļ, ka ir slikts (neiejūtīgs, akmensciets, pašpārliecināts...) cilvēks. Netiks pieņemts, jo viņš nav bijis atklāts, slēpis faktus par savu privāto dzīvi, pat melojis. Jo noskaidrojas (kā melodrāmā) – Fernando pašam piemituši visi viņa citos tik dedzīgi apkarotie grēki (brālim homoseksuāla orientācija, nesen mirusi māte, atstājusi sieva, ārstējies no depresijas...), Fernando nav bijis viņš pats, bet gan tēlojis kādu lomu. (Itin kā firmu interesētu patiesie un godīgie...) Taču īstenība ir tāda, ka firmu Fernando interesējis tieši kā ievainots/ievainojams cilvēks, kurš visai veiksmīgi spēlējis pašpārliecināta nekauņas lomu, veiksmīgi noliedzot sevi un savu pieredzi, jo ar ievainotajiem vajadzības gadījumā vieglāk manipulēt. (Kaut kādā mērā, droši vien pretēji autora un teātra iecerei, arī man Fernando spēle uz visu banku šķiet apbrīnas cienīga.) Fernando vaina ir tā, ka viņš nolūst pēdējā brīdī, kad viņam publiski atklāj viņa privātās dzīves tumšās alejas. Tātad varonī, tieši otrādi, salīdzinot ar to, kas pasvītrots uzvedumā, vēl ir pārāk daudz cilvēcības, lai viņš derētu firmas nolūkiem, lai kļūtu par globalizācijas laikmeta varoni.
Ģirts Ēcis, iestudējot tādas izrādes kā Dostojevskij-trip, Čīkstošais klusums, Vigīlija, Melnais strazds un tagad Grenholma metode, veiksmīgi aizņēmis gandrīz pilnīgi tukšu nišu latviešu teātra ainavā: režisoru interesē nereālistiski, absurda manierē ievirzīti sižeti, kas blakus indivīda dzīves problemātikai skar dažādus mūsdienu sociālās dzīves aktuālus aspektus. Šādas dramaturģijas iestudējumos primāri nozīmīgs ir autora intelektuālās domas izsekojums, kas prasa ārkārtēju precizitāti, kuras JRT izrādes finālā nedaudz pietrūcis. Bet režisors kopā ar aktieriem spējis radīt cilvēciski apjomīgus raksturus gluži vai no nekā, balstoties uz radošā kolektīva un savu fantāziju, kā arī improvizācijas prasmi. Jo mākslā uzmanību spēj piesaistīt nevis verbālas funkcijas veicoši roboti, bet gan dzīvi cilvēki. Īpaši tad, ja teksts neizceļas ar ārkārtēju oriģinalitāti.
Kaut arī vakaru teātrī aizvadīju labā noskaņojumā, priecājoties par JRT aktieru meistarību, nevaru teikt, ka Grenholma metodi vēlētos skatīties atkārtoti. Es to varētu salīdzināt ar vienreizējās lietošanas traukiem, kuri savā reizē aktuāli vajadzīgi, bet kurus neuzglabā. Vai ar krustvārdu mīklu, kas īsina laiku garos autobusa vai lidmašīnas pārbraucienos. Pārāk pliki tomēr šķita Ž. Galserāna tēli, lai es spētu ar tiem identificēties un kā savas pārdzīvot globalizācijas laikmeta pieprasītās maskarādes.
Rakstīt atsauksmi