Ilze Folkmane

Teātra kritiķe

Sajust teātri

“Ko tu pēdējā laikā labu esi redzējis teātrī?” – tas ir jautājums, kas teātra mīļotāju aprindās neapšaubāmi atskan ar apskaužamu regularitāti. Tomēr, runājot par Viestura Roziņa iestudēto sajūtu teātra izrādi “Piramīda”, šis jautājums nebūtu īsti vietā, jo skatītājiem atņemta viena no primārajām maņām – redze. Līdz ar to par izrādes redzēšanu vai skatīšanos runāt nevar –  “Piramīdu” iespējams tikai izjust.

Pieteikumā iestudējums definēts kā “eksperimentāli terapeitisks ceļojums emocionālajā pieredzē”, kas radies, iedvesmojoties no Lietuvas “Sajūtu teātra” dibinātājas Karolinas Žernītes radošās darbības un paša režisora studijām drāmas terapijā [1]. Lai gan sajūtu teātra koncepts un valoda Latvijā pagaidām nav izskanējusi pārlieku skaļi, šo vārdu salikumu ik pa laikam var manīt pavīdam ārzemju teātra pasaulē – Lietuvā, Spānijā, Lielbritānijā, ASV u. c. Sajūtu teātra mērķis ir likt skatītājiem pievērsties mazāk izmantotajām maņām un pieredzēt citādu teātra realitāti, atklājot ko jaunu gan par teātri, gan par sevi.

“Piramīdas” radošās komandas izveidotais ceļojums Abrahama Maslova vajadzību piramīdā, ko ASV psihologs izstrāda 20. gadsimta vidū, sākas jau Dirty Deal Teatro foajē, kur izrādes aktieri Lauma Balode un Oskars Vīksne iepazīstina skatītājus ar spēles noteikumiem. Tiek izstāstīti gan Maslova piramīdas līmeņi – fizisko, drošības, mīlestības, atzinības un pašīstenošanās vajadzību –, gan tīri tehniskā izrādes norise, jo iestudējums pilnīgi noteikti ir piedzīvojums. Skatītājiem turpat vestibilā tiek izdalīti acu apsēji, kurus ļauts noņem tikai izrādes beigās.

Jau kopš šī brīža sākas katra skatītāja izteikti subjektīvā teātra izrāde, kas abu aktieru gādīgajā pavadībā notiek vairāk iztēlē nekā jebkur citur. Kad visi savesti zālē, kas izteikti smaržo pēc teātra (ja kas tāds vispār iespējams), pie katra skatītāja pienāk pavadonis, apsēdina krēslā pie galda un uzliek austiņas, kurās uz riņķi iet visnotaļ drūmi statistikas fakti par badu Āfrikā, izvarošanām, slepkavībām, tādējādi katru atnācēju gandrīz pilnībā izolējot no saviem biedriem. Lai gan skaņu mākslinieka Normunda Zālamana radītā vārdu un mūzikas partitūra nav ne pārāk skaļa, ne uzmācīga, domāju, ka arī citiem dalībniekiem tāpat kā man nākas nedaudz cīnīties ar sevi, lai nepalūrētu pa acu apsēja maliņu uz to, kas notiek apkārt.

Tomēr, kad visi apsēdušies, ceļojums pa piramīdu var sākties, un visas domas par lūrēšanu ārpus acu apsējiem aizmirstas. Gidu lomā – Vīksne un Balode, kuru balsis kļūst par vienīgajām vadlīnijām telpā un tumsā dezorientētajai publikai. Ceļojuma līdzgaitnieki ir priekšmeti, kas atrodas uz katram priekšā esošā galda, kā arī galda pretējā pusē sēdošais skatītājs. Interesanti, ka no sākotnējā stāvokļa, kad šķiet, ka tumsā esi palicis viens pats kā tāds sīks, nenozīmīgs puteklītis, par ārkārtīgu mierinošu domu kļūst pakāpeniskā atklāsme, ka visapkārt kā elpojošu, kustošu, smejošu masu var sajust arī pārējos izrādes dalībniekus. Tātad pat savā individuālajā ceļojumā un aklumā cilvēks ne brīdi nav vientuļa sala. Un līdz ar šīs domas pieaugšanu mazinās redzes zaudēšanas izraisītais diskomforts.

Katru piramīdas līmeni pavada kāds dramaturģes Ludmilas Roziņas radīts stāsts vai etīde, ko abi aktieri izspēlē tikai ar savām balsīm (sevišķi jāuzteic abu spēja organiski izmantot jauniešu leksiku). Turklāt daļa skatītāju dzird vienu stāstu, bet daļa – citu, tāpēc arī publikas reakcijas veido savstarpēju dialogu. Jāpiebilst, ka izrāde tiek rādīta dažādās Latvijas skolās kā daļa no iniciatīvas “Latvijas skolas soma”, tāpēc tā ir ļoti ierobežota laikā un brīžiem šie stāsti ir par īsu patiesai pašrefleksijai. Stāsti vairāk ieskicē galvenos pieturas punktus intensīvākām pārdomām pēc izrādes.

Katrā Maslova piramīdas līmenī ir uzdevumi, sava iekšējā dramaturģija, un noslēgumā tiek uzdoti jautājumi, kas liek aizdomāties par savu pieredzi saistībā ar konkrēto līmeni. Šajos jautājumos tad arī visspilgtāk parādās izrādes terapeitiskā daba – tie ir dziļi personīgi un skar nopietnas tēmas. Lai gan “Piramīda” vairāk mērķēta pusaudžu auditorijai, te noteikti ir ko pārdomāt arī pieaugušajiem. Galu galā – ārkārtīgi reti sanākt uz mirkli apstāties savā ikdienas skrējienā, lai ļoti godīgi sev pajautātu, vai dzīvē nepietrūkst uzmanības, mīlestības, draudzības. Turklāt, ja jauniešiem izrāde varētu palīdzēt veidot savas nākotnes aprises, tad pieaugušajiem tā liek reflektēt par jau paveikto vai tieši otrādi – nepiepildīto.

Tieši tāpēc par izrādes emocionālo kulmināciju kļūst pēdējais, pašīstenošanās vajadzības līmenis, kurā Lauma Balode un Oskars Vīksne dalās ar saviem stāstiem par to, kādi šķēršļi viņiem ir bijuši jāpārvar, lai varētu īstenot savus sapņus. Caur dzīves pretrunām – smiekliem un skaudru nopietnību – aktieru personīgie stāsti, sevišķi Vīksnes, atgādina, ka mēs visi reizēm padodamies, kad mūsu ieceres atduras pret šķietamo realitāti. Tomēr – kas varētu sanākt, ja mēs turpinātu cīnīties pretī?

Kad izrādes beigās skatītāji noņem apsējus, gandrīz visu acīs redzams, kā ieslēdzas ierastais latviešu kautrīgums, ko acu apsējs uz nepilnu stundu bija licis atmest. Gribas ātri vien mesties ārā no pustumšās telpas, nevis ar savu nejaušo galda biedru un partneri kopīgi notiesāt vienu no izrādē izmantotajiem rekvizītiem, kas ideālā variantā strādātu kā kopīga maizes laušana un dalīšanās savās emocijās par izrādi. 

Nākamajā dienā kabatā atrodu zirņus, kurus katram skatītājam vajadzēja tur ielikt kā simbolu kārtējā vajadzību piramīdas līmeņa pieveikšanai. Kā tādus miniatūrus laimes talismanus ielieku tos atpakaļ kabatā kā atgādinājumu tam, ka reizēm vajag izkāpt no savas komforta zonas un ceļot sevī pašā. Kaut vai tāpēc, lai saprastu, cik tāls ceļš jau noiets un cik tālu pa to vēl iespējams doties.